|
Fragmenti
Ievads
Pirms pāris mēnešiem Maiks Baikls, kura vadībā kalpoju Starptautiskajā lūgšanu namā, mani palūdza mācīt par elles tematu. Studējot šo materiālu, mans draugs Stīvs Karpenters man iedeva kaseti. Šajā kasetē atradās vēsts, ko jūs tagad dzirdēsit no Bila Vīses un viņa sievas Anetes. Viņa sniegtā vēsts sagrāva manu iekšējo pasauli. Tā pilnīgi mani satrieca un izmainīja manu attieksmi pret savu ģimeni, draugiem un pat ļaudīm, ko es nepazīstu. Esmu absolūti izmainīts. Es nepārspīlēju, lūdzu nedomājiet, ka es šeit runāju hiperbolās. Tā ir pilnīgi izmainījusi mani un kā es izturos pret dažiem atlikušajiem dzīves gadiem uz šīs zemes.
Mana lūgšana ir, lai Dievs darītu to pašu pie tevis arī šodien. Es nespēju pienācīgi uzsvērt šīs vēsts svarīgumu. Bils ir kristietis. Viņš atdeva savu dzīvi Kristum 16 gadu vecumā. Viņš pazīst To Kungu 32 gadus. 1976.gadā viņš pārcēlās dzīvot uz Kaliforniju un pavadīja 10 gadus mācītāja Čaka Smita kalpošanā Kostamesā, Kalifornijā. Pēdējos 15 gadus Bils ir pavadījis Īglsnestā Dr. Gerija Grīnvalda kalpošanā Oranžkantijā, Kalifornijā. Tad šeit, Īglsnestā pie Bila ieradās kāds mācītājs vārdā Rauls un pirms vairākiem mēnešiem izteica zīmīgus vārdus: “Bil, Dievs veiks darbu, lai sagatavotu atmodu Amerikai. Viņš iesāks strādāt no Kanzassitijas. Viņš tevi sūtīs uz turieni, un tu Viņam paklausīsi.” Interesanti, ka Bils un Anete ir dzīvojuši tuvu Kanzassitijai visu savu dzīvi. Nākošajā dienā es zvanīju Bilam un teicu: “Vai tu nedomā pārcelties uz Kanzassitiju? Esmu redzējis tavu video un domāju, ka tev tas ir jādara.” Es ticu, ka viņi šeit ieradās pēc Dieva pavēles. Tagad jūs dzirdēsit vīziju par elli, bet kas ir daudz svarīgāk: jūs dzirdēsit liecību par tuvību ar Jēzu Kristu un mīlestību, kas Viņam ir uz visu pasauli. Bils atradās ellē. Viņš nebija parasts vērotājs kā tik daudzi, kas ir redzējuši savas apšaubāmās vīzijas. Viņš piedzīvoja elles ciešanas apmēram pus stundu- pilnīgi bez mazākām cerībām izbēgt. Bils ar sievu ir dziļā veltījumā Jēzum Kristum, Dieva darbam un Svētā Gara vadībai.
Karstums
Karstums bija tik intensīvs, ka to nevar pat aprakstīt. 5.Mozus 32:24 ir teikts:
“Badā tie izģindīs un sērgās tie izdēdēs un iznīks; un Es vēl pret viņiem sūtīšu zvēru zobus un pīšļos līdējas čūskas indi.”
Jūdas 7:
“Tā Sodoma, Gomora un apkārtējās pilsētas, kuras šiem līdzīgi padevās netiklībai un nomaldījās pretdabīgās miesas kārībās, ir noliktas par atbaidošu piemēru mūžīga uguns soda izciešanai.”
Psalmi 11:7:
“Pār bezdievīgajiem Viņš liek līt ugunij un sēram, svelmaina vētra būs viņu daļa.”
Lūk, tāda ir elle, tur ir tik karsts! Un šīm lietām ir tevi jānogalina, bet tu nemirsti! Tev ir jāpacieš visas šīs lietas. Es gribēju nomierināties, atbrīvoties no šiem kliedzieniem un izkļūt ārā no šejienes. Tas ir līdzīgi kā kad tu vēlies vakarā doties mājās no darba, kad tev ir bijusi ļoti grūta diena- tu vienkārši gribi dot savam prātam mieru. Bet šeit tev ir jāiztur un jāpacieš šīs ciešanas. Un tu nekad netiec no tām vaļā, nekad. Jesajas 57:21 ir teikts:
“Bezdievjiem nav miera! saka mans Dievs.”
Tu ellē esi kails. Tā ir vēl viena lieta, kas tev jāiztur. Kauns! Ecehiela 32:24 runā par kaunu ellē.
“Tur ir Ēlāms ar visu savu karapulku visapkārt ap tā kapu, tie visi nokauti, krituši no zobena, tie nogrimuši neapgraizīti pazemē, tie, kas citkārt izplatīja briesmas un šausmas dzīvo zemē un tagad pārdzīvo savu kaunu pie nogrimušajiem bedrē.”
Un Ījaba 26:6:
“Mirušo valstība ir kaila Viņa priekšā, un nav pat apsega nāves bezdibenī.”
Tas nozīmē, ka Dievs ellē redz, Viņš visu redz. Bet tu ellē esi kails.
Cerību zudums
Vissliktākā lieta, ļaunāka par visām citām ciešanām, bija apzināties, ka uz zemes turpinās dzīve. Cilvēkiem tur, augšā, vismaz lielākajai daļai cilvēku, nebija pat domas, ka šeit, lejā, pastāv šāda pasaule! Viņi nezināja, ka šī ir reāla pasaule un ka šeit miljoniem un miljoniem cilvēku cieš un lūdz tikai vienu lietu- lai viņiem būtu iespēja izkļūt ārā no šīs vietas. Bet tie negūst šādu iespēju izkļūt ārā un paliek nikni uz sevi un sarūgtinās, ka nav izmantojuši iespēju dzīvē pieņemt Jēzu un ka tāpēc ir ieslodzīti šeit mūžīgi. Attiecībā uz elli visļaunākā lieta ir tā, ka no turienes nav pilnīgi nekādas iespējas izkļūt ārā. Es to sapratu. Es aptvēru mūžīgo nolemtību. Es spēju aptvert mūžību. Šeit, uz zemes, mēs nevaram apstāties laikā, mēs nespējam laiku pat aptvert. Bet tur es to aptvēru. Es zināju, ka atradīšos tur mūžīgi mūžos un ka man nav ne mazākās cerības izkļūt ārā. Domāju par savu sievu. Es nekad nesatikšu vairs savu sievu! Esmu vienmēr viņai teicis, ka, ja arī mēs tiktu atdalīti viens no otra caur kādu zemestrīci, kataklizmu vai ko citu šausmīgu, es atgriezīšos pie tevis. “Es tevi atradīšu. Es nonākšu pie tevis, ja mēs būsim dzīvi.” Bet šeit esot, es nevarēju aizkļūt pie viņas. Es viņu nekad vairs neredzēšu. Viņai pat nebūs priekšstata, kur es atrodos, un es nevarēšu ar viņu parunāties. Tieši šī doma mani absolūti satrieca! Nespēja runāt ar viņu, nokļūt līdz viņai un darīt viņai zināmu, kur es atrodos, būt bez mazākām cerībām izkļūt ārā! Saprotiet, jūs nekad neizkļūsiet ārā no šīs vietas, nekad! Ziniet, esot uz zemes, vienmēr vēl ir cerība. Pat cilvēkiem koncentrācijas nometnē vēl bija cerība izkļūt ārā vai vismaz nomirt, viņi vēl varēja izmainīt savus apstākļus. Mēs uz zemes nekad neesam piedzīvojuši pilnīgu bezcerības situāciju. Jesajas 38:18 ir sacīts:
“Ne tie, kas apgūlušies kapa tumsā, cer uz Tavu patiesību.”
Nav cerības. Vienīgā cerība paliek Jēzus. Jo Viņš ir Patiesība.
 |
