Azusa iela

Es ierados Losandželosā, Kalifornijā, 1904.gada 22.decembrī ar savu sievu un divām mūsu meitām. Mazā Estere, mūsu vecākais bērns, kam tajā laikā bija trīs gadi, raustījās konvulsijās un 7.janvārī 4:00 no rīta aizgāja, lai būtu ar Jēzu mūžīgi. Mazajai "ķēniņienei Esterei" acīmredzot bija paredzēts dzīvot "tādam laikam kā šis" (Esteres 4:14).

Ar asiņainu sirdi stāvot blakus mazajam zārciņam, es lūdzu Dievu, lai mana dzīve atjaunotos Dieva kalpošanai. Nāves tuvumā atrodoties, mūžības jautājumi kļūst pavisam reāli. Apsolīju pāri palikušo dzīvi vadīt pilnīgi Viņa pakļautībā. Viņš ar mani noslēdza jaunu derību. Tad es lūdzu Viņu man cik ātri vien iespējams atvērt kalpošanai durvis- tā, lai mans bēdu laiks ātri aizmirstos.

Tikai nedēļu pēc mazās Esteres aiziešanas es sāku divreiz dienā sludināt Penielas misijā Pasadenā. Lai gan dvēseles tika izglābtas katru mēnesi, kad Penielas misijā tika noturētas evaņģelizācijas sapulces, vislielākā uzvara tika gūta, kad redzējām jaunu cilvēku grupas garīgo izaugsmi, kas to apmeklēja regulāri. Šie ļaudis visi saņēma tā Kunga aicinājumu savas nākotnes kalpošanai.

8.aprīlī es dzirdēju F.B.Meijeru no Londonas. Viņš stāstīja par lielu atmodu, kas notiek Velsā, ko tikko kā bija apmeklējis. Viņš bija saticies ar Evanu Robertu. Kā mana dvēsele slāpa to dzirdēt, jo par šo atmodu jau biju kaut ko lasījis nedaudz agrāk! Tieši šajā vietā un šajā brīdī es atdevos Dievam. Apsolīju Viņam, ka Viņam tiek dotas pilnas tiesības darboties caur mani, ja Viņš izvēlēsies mani lietot...