|
Fragmenti
Zīmes un autoritāte
Mēs dzīvē sastopam visdažādākās zīmes, piemēram: „Rīga 30 km”, „Augstspriegums, bīstami dzīvībai!” „Uzmanību, bērni!”
Katrai situācijai, kurā var paredzēt kādas grūtības vai briesmas, ir attiecīga informējoša vai brīdinoša zīme. Tām ir liela nozīme. Iedomājieties, kas būtu, ja zīmju nebūtu, kas palīdz orientēties uz ceļiem un noteikt virzienu, un, ja nebūtu zīmju, kas norāda ielu nosaukumus lielpilsētā?
Tomēr, zīmes ir efektīgas tikai tajā gadījumā, ja aiz tām ir autoritāte. Vienā pilsētā bija neliels veikals, kuram daudzu gadu garumā bija teicama reputācija. Pircēji bija apmierināti ar apkalpošanu un veikalā gāja tirdzniecība. Bet pagāja laiks, un mazajam veikalam kaimiņos sāka celt jaunu lielveikalu, kuram bija jāaizņem divas daudzstāvu ēkas. Drīzumā mazais veikals tika iespiests starp šīm jaunā veikala augstceltnēm. Tā rezultātā mazo veikaliņu apmeklēja arvien mazāk un mazāk pircēju, līdz tā īpašnieks neiedomājas pakārt virs ieejas zīmi: „Galvenā ieeja”. Droši vien daudzie pircēji tika maldināti ar šo zīmi, uzskatot, ka šī ir galvenā ieeja lielveikalā. Drīz pilsētas vara pievērsa uzmanību viltus zīmei un lika to novākt.
Zinot, ka aiz katras zīmes ir noteikta autoritāte, mēs varam tām ticēt, pat ja līdzās ar tām nestāv varas pārstāvis, kas patstāvīgi apliecina to pareizību. Mēs esam pieraduši ticēt, ka aiz zīmēm ir autoritāte.
Šajā nodaļā mēs gribam parunāt par zīmēm un autoritātēm, bet ne par ceļa vai brīdinošām zīmēm. Par pamatu mēs ņemsim tekstu no Bībeles, no 5. Mozus 6:4-9. Mozus vēršas pie Izraēla tautas ar tādiem vārdiem: „Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs. Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku. Un lai šie vārdi, ko Es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties. Un sien tos kā zīmi uz savas rokas un liec par zīmi starp acīm uz pieres. Un raksti tos un liec pie sava nama durvju stabiem un pie saviem vārtiem”.
Jūs ievērojāt vārdu „zīmes”? Kādām jābūt šīm zīmēm, un kāda ir to nozīme mums šodien?
„Un sien tos...” – vārdi „tos” nozīmē Dieva Vārdi. „Un sien tos kā zīmi uz savas rokas un liec par zīmi starp acīm un uz pieres”. Šie Mozus vārdi mums var izrādīties nedaudz dīvaini. Droši vien dažiem ebrejiem, Jēzus līdzgaitniekiem, bija grūti saprast šo norādījumu patieso nozīmi un garu.
Farizeji, Jēzus laika dievbijīgo reliģiozo līderu grupa, uzņēma šo norādījumus pilnīgi vārds vārdā. Viņi ņēma miniatūrus Svēto Rakstu ruļļus ar 20 baušļiem un, ieliekot tos nelielā kastītēs, kas saucās filaktērijas, piekāra pie kreisās rokas tās iekšpusē un uz pieres starp acīm. Viņi tā staigāja, apkārušies ar filaktērijām. Iedomājos to: tas acīmredzot bija visai smieklīgs skats. Tāpat vārds vārdā izpildot dotās pavēles, farizeji rakstīja Kunga likumus uz durvju stenderēm un uz savu māju vārtiem. Visu to darot, viņi domāja, ka pilnībā ir izpildījuši Mozus likumu.
Mateja 23. nodaļā Jēzus noniecina farizejus par to, ka viņi „paplašina glabātuves (t.i. filaktērijas) un staigā apkārt jaunās drēbēs.” Farizeji visu to darīja ar mērķi piesaistīt sev uzmanību un parādīt, cik viņi bija reliģiozi. Kaklā viņi nēsāja zīmes, kur ar trekniem burtiem bija rakstīts: „Mēs esam reliģiozi! Nav nekādu šaubu, mēs esam bez vainas!” Bet, pirmkārt, šīs reliģiozās zīmes bija acu apmāns, un, otrkārt, aiz tām nebija nekādas autoritātes.
Kā jau mēs atzīmējām, zīme, aiz kuras nav autoritātes, ir nevērtīga. Ja nebūtu valsts personāla, kas gādā par pareizo zīmju uzstādīšanu, tad nebūtu jēgas tās uzstādīt. Tas pats skar arī zīmes, kuras lietoja farizeji. Bez autoritāšu klātbūtnes, ko apklāj dievbijīga iekšējā dzīve, šīm ārējām zīmēm nav nozīmes.
Jēzus nepadevās ārējam farizeju reliģiozitātes apmānam, jo Viņš redzēja to sirdis. Viņš zināja, kādi viņi bija iekšēji. Kungs vienu reizi uz viņiem norādīja, nosaucot viņus par „nokrāsotiem zārkiem”. Ārējās zīmes runāja par dievbijību un svētumu, bet iekšējā dzīve un raksturs atklāja sabojātu un grēcīgu dabu.
Ko tad domāja Mozus, liekot dievbijīgās ģimenes piesiet Dieva Vārdus kā zīmes pie rokas un uz pieres un tāpat uz durvju stabiem un uz vārtiem? Rokas simbolizē cilvēka darbus. Mozus saka, ka darbiem un kristiešu dzīves veiksmei ir jābūt zīmēm. Bet kādām zīmēm? Tādām, ka viņos ir notikušas iekšējās pārmaiņas, labo darbu slavējošie rezultāti. Cilvēka piere simbolizē viņa domas, viņa prāta gaitu. Bet, kā ir ar durvju ailēm un vārtiem, ko tie nozīmē? Tie atgādina par kristiešu ģimenes atbildību būt lieciniekiem apkārtējai pasaulei. Ienākot mūsu mājās, novērojot mūs tur, kur mēs esam, apkārtējiem cilvēkiem ir jābūt iespējai nolasīt mūsu zīmes, kuras skan šādi: „Šī ir kristiešu ģimene, kas mīl Kungu un kalpo Viņam”. Par ko runā zīmes jūsu ģimenē, jūsu dzīvē? Vai jūsu bērni redz un dzird, ka jūs mīlat Kungu? Bet kā klājas jūsu kaimiņiem?
Tomēr atļaujiet man vēlreiz jums atgādināt, ka zīmes mēdz būt arī neīstas. Jūsu ģimenē nav jābūt tā, ka iekšējās zīmes saka vienu, bet tajā pašā laikā jūsu iekšējā dzīve liecina pavisam ko citu. Tā arī bija farizeju problēma. Bērns, kurš redz, ka viņa vecāki regulāri apmeklē draudzi un tajā pašā laikā sajūt mīlestības trūkumu vecāku dzīvē un to, ka viņi nepakļaujas bībeliskiem principiem, būs ļoti izmisis. Bērna izmisums ar laiku pāries šaubās un, iespējams, pat aizvedīs pie atteikšanās no vecāku ticības. Zīmes ir jāpastiprina ar autoritāti. Ir jābūt ļoti redzamai iekšējās dzīves dievbijīgai autoritātei, kas apstiprina ārējās zīmes, tādas kā draudzes apmeklēšana, Bībeles lasīšana un lūgšanas. Kad jūsu bērns redz dievbijību jūsos, pašā jūsu dzīves dziļumā, tas nozīmē, ka jūs patiešām rīkojaties pēc Dieva Vārda principiem. Tad jūsu dzīve un piemērs dos ļoti lielu iespaidu jūsu bērna dzīvē. Bet ja būs otrādi, jūsu bērns redz tikai ārējās zīmes un neredz nekādas iekšējās pārmaiņas. Pakāpeniski jūs zaudēsit jebkādu autoritāti un jums vairāk nebūs nekādu spēku lai noturētu bērnu zem sava iespaida.
Mūsu dienās jautājums par autoritāti ir viena no galvenajām problēmām. Ļoti daudzas ģimenes šajā jomā pastāvīgi cīnās. Bieži, būdami pilnīgi izmisuši, vecāki saka: „Es neko nevaru panākt ar saviem bērniem. Viņi nepievērš man uzmanību, neciena mani. Viņi nepakļaujas maniem vārdiem. Viss, ko es viņiem saku, vienā ausī ieiet un pa otru iziet”.
Diemžēl, šodien ģimenēs nav lielākas problēmas kā jautājums par autoritāti. Bet arī šī problēma ir atrisināma. Mēs redzam tās atrisinājumu Dieva Vārdā. Galvenā autoritāte – tā ir paklausīšana Dieva Vārdam no vecāku puses. Bet neveiksmes gadījumā – arī vecāki nav bez grēka – atklāta neveiksmes atzīšana palīdzēs nostiprināt vecāku autoritāti ģimenē. Kad vecāki nožēlo grēkus, atzīst savu kļūdu un izlabo tās savu bērnu klātbūtnē, – viņu autoritāte pastiprinās. Tā diemžēl, ir pati grūtākā prasība, kas ir jāīsteno vecākiem. Bet mums ir jāiemācās to izpildīt, citādi mūsu autoritātei nebūs pamata. Kaut kādā veidā daudzi no mums nav sapratuši, ka tikai šis viens fakts, ka mēs esam vecāki, – nodrošina mums autoritāti bērnu acīs. Mēs it kā esam pakāruši kaklā zīmi „Mēs esam tavi vecāki” – un pēc tam gaidām no bērniem pilnīgu paklausīšanu. Dievs liek bērniem pakļauties vecākiem, bet vecāki nevar rēķināties ar paklausīšanu, ja viņu autoritātei nav pamata, t.i., tā nekalpo par liecību dzīvei par godu Dievam.
Kāds jauns cilvēks izauga brīnišķīgā kristiešu ģimenē, bet drīz vien sastapās ar ļoti lielu kārdinājumu. Dienot armijā, kur pārējo kareivju darbība un domas viņam bija pastāvīgs kārdinājums, viņš pēc kāda laika sāka atdarināt pasauli. Viņš sāka darīt to, ko kādreiz uzskatīja par nepareizu.
Viņš gandrīz atteicās no savas pagātnes un no saņemtās kristīgās audzināšanas. Bet, kā viņš vēlāk stāstīja, viens apstāklis palīdzēja viņam saglabāt savu nostāju un atturēja no tā, lai viņš aizietu pārāk tālu: viņš nekādi nevarēja ignorēt faktu, ka viņa vecāki mīlēja Dievu, mīlēja viens otru un mīlēja viņu. Tas, viņš liecināja, beigu beigās palīdzēja viņam atrast savu nostāju un nostāties pretī kārdinājumiem, kuri no sākuma likās nepārvarami.
Tieši par to arī runā Bībele. Ģimene, kurā vecāki patiešām ir atklāti un godīgi, nedzīvo, lai izrādītos, bet seko Dieva Vārdam, - vienmēr būs ģimene, kurā vecākiem būs autoritāte.
Svētie Raksti iekļūst pašā problēmas būtībā. Bībele mūs brīdina: „Skatieties, vecāki, tieši jūsu paklausīšana apliecina jūsu autoritāti”. Ja Dieva Vārds ir zīme jūsu rokā, lai jūsu rīcība būtu patīkama Dievam, – tad jūsu autoritāte nostiprinās. Ja Dieva Vārds ir kā zīme jūsu domās tā, ka bērni to redz, tad arī jūsu domas un raksturs tiek nosvērts ar Dieva gudrību; ja jūsu savstarpējās attiecībās ar draugiem un kaimiņiem bērni redz, ka jūs īstenojat kristīgu dzīvi, – tad arī viņu sirdīs dzimst cieņa pret jums kā pret vecākiem. Tad viņu dzīvēs dzimst un nostiprinās saprašana par jūsu autoritāti. Lai Dievs mums palīdz būt par tādiem vecākiem. <<<
Četras stadijas ģimenes dzīvē
„Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā.
Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā.
Lūk, bērni ir Tā Kunga dāvana, un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība.
Jaunības spēkā dzemdinātie dēli ir kā bultas stipra vīra rokās.
Svētīgs ir tas vīrs, kas ar tām pildījis savu bultu maksti. Tie nepaliks kaunā, kad tiem jāsastopas vārtos ar saviem ienaidniekiem.
Svētīgs ikviens, kas To Kungu bīstas un staigā Viņa ceļus!
Tu pārtiksi no savu roku darba, svētīgs tu esi, tev labi klājas!
Tava sieva ir kā auglīgs vīnakoks tavā namā, tavi bērni kā eļļas koka zariņi ap tavu galdu.
Tiešām, tā ir svētīts tas vīrs, kas bīstas To Kungu.
Tas Kungs lai tevi svētī no Ciānas, ka tu ar prieku redzi Jeruzālemes laimi un labumu visas savas mūža dienas.
Un redzi arī savus bērnu bērnus. Miers lai ir pār Israēlu!”
Psalmi 127 un 128
Šajos Psalmos ir pavisam 11 pantu, un tie visi ir savstarpēji saistīti. Tajos ir redzamas četras pamatstadijas, caur kurām iziet ģimene. Tie ir sava veida ģimenes dzīves panorāma. Pirmie panti (127:1-2) – apraksta ģimeni tās pašā sākumā līdz pirmā bērna dzimšanai. Otrā stadija (127:3-5) – tā ir ģimenes pieaugums, tajā uzrodas bērni. Trešā stadija (128:1-3) – tas ir periods, kad ģimenē māca bērnus, mīl, disciplinē un beidzot viņus atlaiž. Ceturtā (128:4-6) – tā ir ģimene, izgājusi cauri dzīves lokam: vīrs un sieva pienācīgos gados paliek divatā.
Pirmā stadija ģimenes dzīvē – tas ir, kad vīrs un sieva savienojas caur Dievu svētā laulībā. Pirmie mēneši un gadi – tie ir ģimenes dzīves pamatu likšana, tas ir periods, kad vīrs un sieva mācās pielāgoties jaunajiem apstākļiem tuvībai un intīmai dzīvei ar otru cilvēku. Psalmu dziedātājs par šo svarīgo un bieži vien grūto pielāgošanas laiku saka tā: „Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā. Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā”.
Sālamans, kurš uzrakstījis šo Psalmu, salīdzina ģimeni ar pilsētu. Sālamana dienās pilsētas cēla ar stipru apkārtējo sienu, kas aizsargāja pilsētu ienaidnieka uzbrukuma gadījumā. Pa pilsētas sienu dienu un nakti staigāja sargi, lai laikus varētu brīdināt par iespējamo uzbrukumu. Tātad, ko Sālamans grib pateikt ar šo analoģiju? Ja pilsētas vara un sargi cer tikai uz sienām un nepaļaujas pilnībā uz Dievu, tad sienas neaizsargās no ienaidnieka. Trīs reizes Psalma autors izmanto vārdu „velti”. Pirmo ļoti svarīgo mēnešu un gadu laikā vajag īpaši strikti vērot, lai Kungs būtu jūsu ģimenes centrs un sirds. Ja tas tā nav, jūsu cenšanās sakārtot veiksmīgu ģimenes dzīvi izrādīsies velta. Tikai tad ģimene attīstās pareizā virzienā, kad Jēzus Kristus ir dzīves centrs visās tās ikdienas rūpēs. Ir nepietiekami iet tikai uz baznīcu, turēt plauktā Bībeli un paretam lūgt. Kristiešu ģimenes dzīve apņem daudz vairāk nekā tikai ārējo rīcību, lai arī cik laba tā nebūtu. Par ģimenes centru jābūt Dievam – lūk, ko nozīmē „Kungs sargā namu”.
Pēc tam Sālamans piemin vienu no lamatām pirmās laulību dzīves savstarpējām attiecībām. Viņš brīdina, lai ģimenes veidotāji pārāk nenodarbotos ar materiālās puses iegūšanu, t.i., visu to, ko uzskata par nepieciešamu mūsdienu dzīvei. Dažreiz jaunlaulātie ir tik aizņemti ar materiālajām rūpēm, ka tiem nepietiek laika ne vienam priekš otra, ne Dievam. Sālamana padoms ir: nesteigties! Jums priekšā ir visa dzīve: bēdziet no šādas aizņemtības, netērējiet laiku domām par jaunām mēbelēm, kuras jums liekas tik nepieciešamas. Skatieties, lai jūs veltītu pietiekamu laiku galvenajam: tam, kas palīdzēs jums izveidot labu un stabilu ģimeni. Ja jums gribas, lai jūsu ģimene atšķirtos no neticīgo ģimenēm un jūs dzīvotu pēc Dieva standartiem; ja jūs gribat, lai jūsu izveidotā ģimene baudītu garīgu dzīvi un iegūtu Dieva labāko dāvanu augļus, tad iesāciet to pareizi! Ja jūs neesat sākuši pareizi pirmajās dienās, tad sāciet to šodien. Nekad nav par vēlu darīt to, kas ir pareizi.
Otrā stadija ģimenes dzīvē – tā ir ģimenes izaugsme. „Lūk, bērni ir Tā Kunga dāvana, un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība. Jaunības spēkā dzemdinātie dēli ir kā bultas stipra vīra rokā. Svētīgs ir tas vīrs, kas ar tām pildījis savu bultu maksti. Tie nepaliks kaunā, kad tiem jāsastopas vārtos ar saviem ienaidniekiem”. Tie ir grūti gadi, kas prasa daudz kā no finansiālās puses, tā arī no fiziskās. Man gribas piebilst: šie gadi ir pārsteiguma pilni. Dievs bieži paplašina mūsu bultu maksti, bērnu skaitu ģimenē vairāk nekā gaidīts. Un tomēr Dievs nosauc katru bērnu par mantinieku, augli un dāvanu. Katru bērnu Dievs uzskata par svarīgu. Katrs bērns ir Dieva mīlestības dāvana vecākiem. Dievs nekad nedara kļūdas, Viņš vienmēr dod labas dāvanas. Ir ļoti svarīgi, lai ģimenē bērniem tiktu dota tāda nozīme, kādu viņiem dod Dievs, lai arī tāda attieksme krasi atšķiras no tā skatu punkta, kāda ir izplatīta mūsdienu sabiedrībā. Mūs uzskata par nevīžām vai arī par dīvaiņiem, ja mēs tā attiecamies pret saviem bērniem, īpaši, ja mums to ir daudz. Bet izlasītajā Psalmā mēs lasām, ka mēs esam svētlaimīgi, ja mēs ar viņiem esam pildījuši savu bultu maksti. Šajā periodā mēs būsim ļoti piekusuši un aizņemti. To es varu garantēt! Bet ja jūsu attieksme pret bērniem būs pareiza, tāda, kāda ir debesu Tēva attieksme pret mums, tad mēs varēsim domāt ne tikai par ielikto darbu, bet ieraudzīsim arī potenciālās iespējas katrā bērnā, ko mums dāvājis Dievs.
Kāds cilvēks jautāja trim mūrniekiem, ko viņi dara. Pirmais mūrnieks atbildēja, ka viņš mūrē ķieģeļus. Otrs sacīja, ka viņš ceļ sienu. Bet trešais, kas patiesi mīlēja savu darbu, sacīja: „Es ceļu lielisku sētu!” Viņi visi strādāja vienā vietā, bet katram bija atšķirīga attieksme pret darbu.
Uzdod diviem tēviem vienu un to pašu jautājumu par viņu lomu ģimenē, un, droši vien, tu sastapsies ar šo pašu kontrastu atbildēs. Iespējams, pirmais atbildēs: „Es cenšos nodrošināt savu ģimeni”. Varbūt otrs tēvs novērtēs šo stāvokli savādāk un teiks: „Es audzinu bērnus”. Pirmais redz savu uzdevumu tajā, ka viņam ir jāgādā sāls un maize, bet otrs redz savu uzdevumu no Dieva perspektīvas. Viņš kā tēvs piedalās savu bērnu un viņu raksturu formēšanā.
Trešā stadija – bērni pieaug un atstāj ģimeni. Visticamāk, vissaspringtākie un mokošākie gadi laulības dzīvē sākas tad, kad jāsastopas ar krīzi, dažreiz maznozīmīgu, bet dažreiz arī nopietnu. Mazi bērni, smejoši, smaidoši un vēl neprotoši runāt, tagad ir izauguši un kļuvuši patstāvīgi domājoši pusaudži, dažreiz izturoties izaicinoši. Pēkšņi notiek ielaušanās agrāk tik drošajā vecāku aizsargātajā vidē. Skola, jauni draudi, sveša filozofija, slimības, nelaimes gadījumi, smagie jautājumi, pēkšņas šaubas – tas viss var novest pie krīzes ģimenē. Tie ir grūti gadi, bet ko par to saka Dievs? „Svētīgs ikviens, kas To Kungu bīstas un staigā Viņa ceļus! Tu pārtiksi no sava roku darba, svētīgs tu esi, tev labi klājas. Tava sieva ir kā auglīgs vīnakoks tavā namā, tavi bērni kā eļļas koka zariņi ap tavu galdu”.
Dievs saka, ka mēs būsim svētlaimīgi un šie gadi mums būs „labi”. Vai tas nav sapnis? Nē! Atcerieties, ka tas ir rakstīts par ģimeni, kuras centrā ir Kungs. Tā ir ģimene, kurā pret bērniem attiecas kā pret Dieva dāvanu un viņu audzināšanas process notiek pēc Dieva plāna. Un tas nozīmē, ka pat gadi no trīspadsmit līdz divdesmit var būt interesanti, piepildīti ar prieku un nesot gandarījumu.
Nepieciešams pasvītrot ko svarīgu: lai vecāki būtu atklāti un godīgi pret saviem bērniem pusaudžiem. Dažreiz vecākiem gribas norobežot savus bērnus no sūrās dzīves patiesības, bet tas nav iespējams. Tajā nav nekādas aizsardzības, un, kad jūsu bērni pārnāk mājas un uzdod jums smagus jautājumus, vienīgā pareizā nostāja ir atklāti un godīgi mēģināt uz tiem atbildēt, lūdzot gudrību Kungam. Dažreiz var izrādīties, ka mēs, vecāki, esam netaisni, un mums nāksies to apzināties un lūgt par to piedošanu. Tikai ja mēs tā rīkojamies, mēs būsim godīgi un viegli pieejami.
Ja vecāki godīgi un ar mīlestību attieksies pret saviem bērniem – pusaudžiem, reti būs krīzes situācijas, no kurām grūti ir iziet. Paši smagākie ģimenes dzīves gadi var būt paši svētītākie un priecīgākie. Tāds ir Dieva un Viņa Vārda apsolījums.
Ceturtā stadija. Tagad, kad mēs esam apgājuši pilnu apli, apstāsimies pie perioda, kas ir līdzīgs sākumam. Bērni ir izauguši un viņiem ir savas ģimenes. Vecāki palikuši divatā, lai kopā nodzīvotu atlikušos savas dzīves gadus, bet bez ciešā kontakta ar saviem bērniem. Tā tam ir jābūt. Bībele skaidri un noteikti paziņo, ka laulība ir nesaraujama un vīra un sievas attiecības ir nesaraujamas, bet tas neskar attiecības starp vecākiem un bērniem. Vecāku un bērnu saikne daudzos gadījumos ir laicīga. Dievs saka: „Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un savu māti”. Pats process var būt ļoti sāpīgs, ar spilgtu vientulības sajūtu, tomēr tas ir neizbēgami.
„Tiešām, tā ir svētīts tas vīrs, kas bīstas To Kungu. Tas Kungs lai tevi svētī no Ciānas, ka tu ar prieku redzi Jeruzālemes laimi un labumu visas savas mūža dienas un redzi arī savus bērnu bērnus. Miers lai ir pār Izraēlu!” Ģimeni, kuras centrā atrodas Dievs, noteikti pavada svētība. Es to saprotu tā – mēs personīgi būsim laimīgi. Būs priecīgas atmiņas. Prieks būs tajā, ka būs iespējams redzēt ne tikai savus bērnus, bet arī viņu bērnus un baudīt viņu tuvumu un kopību ar viņiem.
Psalmu dziedātājs beidz šo Psalmu ar vārdiem: „ Miers lai ir pār Izraēlu!” Kristiešu ģimene, kurā valda Kungs Dievs, izbaudīs svētību, laimi un mieru. Vai jūs gribat tādu ģimeni? Ar Dieva palīdzību tas ir iespējams. Viss, kas tam ir vajadzīgs – sākt dzīvot pēc Dieva Vārda principiem.
Tāda dzīve sākas ar personīgu Jēzus Kristus iepazīšanu kā ar savu Glābēju un turpinās ar to, ka Viņš kļūst par Kungu un valdnieku katrā jūsu dzīves jomā. Lai Kungs palīdz mums izaudzināt ģimenes, kas nes slavu Dievam.
Laiks ģimenes lūgšanai
Ģimene ir sabiedrības galvenais kodols, un Dievs piedod tai īpašu nozīmi. Kopīga Bībeles lasīšana, ģimenes kopējā lūgšana un Dieva pielūgšana ir pati svarīgākā ģimenes kalpošana, kaut arī patiesībā to bieži neievēro. „Ak, kur gan lai atrod laiku ģimenes lūgšanai?” „Mēs mēģinājām, bet tas ir tik garlaicīgi!” „Vai bērniem as nav pietiekoši tas, ko viņi dzird baznīcā?” – tās ir tikai nedaudzas iebildes no tām, kādas var dzirdēt, kad jautājums nonāk līdz ģimenes kopējai lūgšanai. Daži droši vien nekad nav pat domājuši par ģimenes lūgšanas iespēju. Daudzie iebildumi un dažreiz mēmā vienaldzība saistās ar vienkāršu nezināšanu, kā pavadīt laiku.
Man ir nācies būt vairākās ģimenēs, kuri apzināti pavadīja kopā laiku ārpus Dieva Vārda, un bieži tas izskatījās šādi:
Pēc vakariņām katrs ģimenes loceklis bija aizņemts ar kaut ko savu. Marija, vecākā meita, izklāja uz galda lielu papīra loksni, mēģinot sastādīt piegriezni savam izmēram. Laiku pa laikam viņa konsultējās ar mammu, kura gludināja veļu. Juris, divpadsmitgadīgs pusaudzis, blakus istabā lasīja grāmatu. Astoņgadīgais Jānis un sešgadīgs Matīss spēlēja „ātro palīdzību”, bet visjaunākā, trīsgadīgā Dace mērķtiecīgi izģērba un no jauna apģērba savu lelli Baibu.
No pagalma ienāca par kaut ko sadusmojies tētis. Tas bija vienīgais vakars nedēļā, kuru viņš varēja pavadīt ģimenes lokā, un tētis gribēja pavadīt to lietderīgi. Mazgājot rokas, viņš izrīkoja bērnus: „Bērni, lieciet visu malā. Ātrāk, ātrāk! Vai visi dzirdēja? Ejiet uz lielo istabu, lasīsim Bībeli!”
„Vēl kas,” – Marija nodomāja, - „un tieši šajā brīdī?!” Paņemot Daci uz rokām, mamma iegāja lielajā istabā. Ar neapmierinātu skatu sejā, viņai sekoja Juris, pēdējie pieskrēja Jānis un Matīss.
Tētis šķirstīja Bībeles lappuses, bet pēc tam lēnām sāka lasīt pirmās Laiku grāmatas otro nodaļu. Ar garlaicīgu balsi viņš jau gandrīz bija pabeidzis lasīt nodaļu, bet tajā laikā Juris kaut ko iečukstēja Jānim ausī. „Juri, negrozies un esi pacietīgs uzklausīt, mēs lasām Bībeli!” Kā iepriekš monotoni ģimenes galva turpināja lasīšanu.
„Bet kas ir Jahdajs?” – Jānis interesējās, pārtraucot tēti.
„Lūdzu paklusē! Izlasīsim līdz galam, tad uzdosi jautājumus” – tētis teica.
Mazā Dace sāka klusām pūst, nogurusi aizmiegot mātei uz rokām. Bet tētis turpināja lasīt jau trešo nodaļu: „Un tie bija Dāvida dēli, kuri dzimuši Hebronā: pirmdzimtais Amnons, no Ahinoāmas; otrais Daniēls, no karmalietes Abigailas; trešais Absaloms, Gešuras ķēniņa Talmaja meitas Maāhas dēls...”
Nē, ne tā ir jānotiek sadraudzības laikam ģimenē. Bieži kristiešu vidū valda uzskats, ka galvenais tēva pienākums ir nodrošināt ģimeni ar jumtu un barību un tāpat izrādīt rūpes un mīlestību pret saviem bērniem. Bet tēvi aizmirst, ka viņu bērnu garīgā audzināšana ir tik pat svarīgs pienākums. Ir viegli uzticēt šo garīgās audzināšanas pienākumu sievai vai baznīcai, bet Dieva plānā ietilpst pavisam cita attieksme.
„Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, bet audziniet un pamāciet tos būt paklausīgiem Tam Kungam”. (Ef. 6:4) Redzamu palīdzību viņu audzināšanā Dieva mācībā un pavēlēs spēlē kopējais laiks ģimenes sadraudzībā pie Bībeles.
Kad un cik bieži ģimenei šādi ir jāsapulcējas? Katru dienu ir jāvelta noteikts laiks Bībeles studijām. Tam nav jābūt pārāk ilgam, bieži vien ne vairāk kā 10 – 15 minūtes. Pats galvenais ir pastāvība. Sapulcējieties katru dienu vienā un tajā pašā vietā, vienā un tajā pašā laikā.
Vairums ģimeņu piekrīt, ka vispiemērotākais laiks ir tūlīt pēc vakariņām, lai pēc fiziskās barības sekotu laba garīga barība. Sāciet to nekavējoties, pat atstājot uz galda traukus, kamēr bērni nepaspēj novērsties un nesāk nodarboties ar ko citu.
Kādam ir jābūt ģimenes kopības saturam? Pats galvenais ģimenes sadraudzībai ir Dieva Vārds, Bībeles lasīšana. Arī lūgšanai jābūt ģimenes daļai un vēlams, arī dziedāšanai. Saturam jābūt atkarīgam no bērnu vecuma. Ja visi bērni ir mazi, visam jānotiek pēc iespējas vienkārši. Tā vietā lai lasītu garus un sarežģītus izvilkumus no Rakstiem, kuri bērniem nav saprotami, izvēlieties īsu un vienkāršu rindkopu. Var iesākt ar pazīstamiem Bībeles stāstiem: par mazuli Mozu; par Jāzepu, ko brāļi pārdeva verdzībā, par Dāvidu un Goliātu vai arī par Daniēlu lauvu bedrē u.t.t. Izstāstiet to ar saviem pašu vārdiem, izveidojot jūsu bērniem dzīvus Bībeles personāžus. Labi izstāstīts stāsts bērnu atmiņā paliks uz ilgu laiku.
Ja ģimenē ir dažāda vecuma bērni – pavisam mazi un vecāki, - tad ir ļoti svarīgi, lai uzmanība būtu veltīta katram bērnam. Īsi iesāciet ar mazākajiem bērniem, jo viņu pacietība un uzmanība ir ierobežota. Šajā sadraudzības daļā vajag iesaistīt arī vecākos bērnus, lūdzot viņiem izstāstīt kādus Bībeles stāstus mazajiem. Vecākie bērni arī iegūs no tā labumu.
Jūsu sadraudzībai nav jābūt garai. Ja tai tiks iedalīta uzmanība katru dienu, jūs būsiet satriekti uzzinot, cik daudz var izdarīt 15 minūšu laikā!
Mūzikai un dziedāšanai arī ir jābūt ģimenes kopības daļai. Dziediet dziesmas ar viegliem un nesarežģītiem vārdiem, kuri palīdzēs labāk iepazīt Dieva Vārdu. Daudzās vietās ir radušās jaunas Dieva slavēšanas dziesmas. Šo dziesmu teksti ir pamatoti uz Bībeles pantiem.
Viena no viszināmākajām vietām no Rakstiem par audzināšanu ģimenē – tas ir 5. Mozus 6:5- 9:
„Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu spēku. Un lai šie vārdi, ko Es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties. Un sien tos kā zīmi uz savas rokas un liec par zīmi starp acīm un uz pieres. Un raksti tos un liec pie sava nama durvju stabiem un pie saviem vārtiem”.
„Runā tos, sēžot savā namā...” Šie vārdi var kalpot kā labs atgādinājums labai ģimenes sadraudzībai katru dienu pēc vakariņām, kad visa ģimene vēl sēž pie galda.
„Pa ceļu ejot...” Tas ir otrs atgādinājums vecākiem – izmantot laiku ceļā, pavadīt to tā, lai šis laiks būtu izmantots ar mērķi iemācīt bērnus iet pa Dieva ceļiem.
„Guļoties un ceļoties...” Iemāciet bērniem iesākt un nobeigt dienu ar Dievu. Īsa lūgšana un pants no Bībeles, kad jūs ceļaties un kad jūs ejat gulēt, var radīt brīnumus.
„Un sien tos kā zīmi uz savas rokas, un liec par zīmi starp acīm un uz pieres, un raksti tos un liec pie sava nama durvju stabiem un pie saviem vārtiem”. Dieva Vārdam patstāvīgi jābūt ģimenes locekļu acu priekšā. Tos ne tikai jādzird, bet arī jāredz. Daudziem no jums savās mājās ir bībeliski teksti. Bet vēlams tos laiku pa laikam mainīt, tādā veidā pasvītrojot satura patiesību, ko jūs kopīgi izskaidrojat.
Pastāvīga ģimenes sadraudzība apkārt Dieva Vārdam ir ļoti svarīga daļa ģimenes dzīvē. Mums gribētos pārliecināt katru ģimeni īstenot to praksē. Bet Bībele māca, ka tas ir nepietiekami. Kristiešu audzināšana nevar būt ierobežota ar īsiem ģimenes sadraudzības periodiem apkārt Dieva Vārdam. Tā ir tikai daļa no audzināšanas. Tas, kā jūs pavadāt laiku dienas garumā, var atstāt uz jūsu bērniem pat lielāku iespaidu, nekā īsas minūtes, kas pavadītas lūgšanā un Bībeles lasīšanā.
Kad bērns redz Dieva Vārdu dzīvē savos vecākos, viņš būs gatavs klausīties šo Vārdu. Bet ja jūsu bērni dzird, bet neredz Kristus realitāti savu vecāku dzīvē, viņi nonāk pie sajukuma un vilšanās.
Vecāki, uz jums gulstas liela atbildība, bet jums tāpat ir liela priekšrocība audzināt savus bērnus tā, lai viņi kļūtu par vīriem un sievām, kuri dzīvē var rēķināties ar Dievu. Pateicieties par šo priekšrocību un nenonieciniet savus pienākumus.
Draudze tavā mājā
Kāds ticīgais kādreiz sacīja: jebkurš cilvēks var uzcelt upuraltāri, bet uguni tajā iededzina tikai Kungs. Jebkurš cilvēks var stāties laulībā, bet tikai Dieva klātbūtne var palīdzēt piedzimt īstai ģimenei. Mūsu mērķis ir ne tikai izskatīt ģimeni kā tādu, bet izskatīt arī dažādas ģimenes puses Dieva Vārda gaismā. Jo Dievs ir ģimenes arhitekts, un tas nozīmē, ka Viņš par visiem labāk zina, kā to vadīt. Tad kāda saikne ir starp draudzi un ģimeni? Pirmkārt, mēs esam padoti Kristum, bet mēs esam saistīti arī ar citām savstarpējām attiecībām. Piemēram, mums ir jābūt par godīgiem tās valsts pilsoņiem, kurā mēs dzīvojam, kur mūs ir ielicis Dievs. Mēs esam tāpat arī Kristus universālās draudzes locekļi, un mūsu piederība tai ir izteikta ar to, ka esam vietējās draudzes locekļi, un arī ar augstā priestera pienākuma pildīšanu savās ģimenēs.
Šī daudzveidīgo pienākumu un savstarpējo attiecību ķēde ir virzīta uz vienīgo mērķi – lai dvēseles nāktu pie Dieva iepazīšanas caur Jēzu Kristu. Ņemot vērā šo ķēdi, var atcerēties vecu sakāmvārdu, kurš skan: „Kur ir plāns, tur plīst...” No pagātnes ienaidnieks daudz intensīvāk ir uzbrucis diviem ķēdes posmiem, kas cieši saistīti viens ar otru – Kristus draudzei un ģimenei.
Jaunajā Derībā mēs nesastopam nekādu norādi, ka mums ir jāiet uz baznīcu. Apustuļi nemāca, ka dievkalpojumam jābūt atkarīgam no kādas noteiktas vietas vai ārējiem apstākļiem, kas nosaka, ka to var nosaukt par dievkalpojumu un ka tas neattiecas uz citu kategoriju nodarbībām. Viens it kā dievticīgs cilvēks izteicās tā: „Manā sirdī aug puķe, kas saucas Dieva godāšana. To vajag aprušināt tikai vienu reizi nedēļā”.
Šis izteiciens labi atspoguļo attiecības, ko bieži varam novērot draudzes dzīvē – attiecībā pret dievkalpojumu vai baznīcas apmeklēšanu. Mēs uzskatām to tikai kā vienu no daudzām nodarbībām mūsu daudzveidīgajā dzīvē. Mēs godprātīgi un punktuāli atdodam draudzē desmito tiesu no mūsu laika, mūsu slavas un mūsu naudas. Bet Dievs neapmierinās tikai ar desmito tiesu no mums. Viņš uzrāda Savas pretenzijas uz mums un visu mūsu mūžu. Caur Savu Vārdu Viņš grib izveidot pamatīgas pārmaiņas visos mūsu plānos, nodomos, lēmumos, mūsu ekonomikā un katra cilvēka uzvedībā atsevišķi. Lūkas evaņģēlija 19. nodaļā mēs redzam tam labu piemēru. Kad Jēzus ienāca Caķeja mājā, tad šajā mājā izmainījās ekonomika, izmainījās attieksme pret īpašumu, tāpat izmainījās attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem. Caķeja dzīve, kas agrāk raksturojās ar nepiebarojamu „Dod man!” sāka ritēt citā virzienā un viņam neraksturīgi viņā atdzīvojās devīze: „Es atdodu sevi”.
Apustulis Pāvils pasvītro, ka ir nepietiekami dot projām no saviem materiālajiem līdzekļiem. „Ar lielu sirsnību tie piedāvāja savu kalpošanu svētajiem mīlestībā un ziedoja vairāk, kā cerējām, - sevi papriekš Dievam un pēc Dieva prāta arī mums” (2. Kor. 8:4-5). Viņi atdeva sevi, un viņi veltīja sevi pilnībā. Šeit blakus darbojas kristietība un ticība.
Reliģija, reliģiozitāte – tas ir kā piemērā par puķi, kuru vajag apliet tikai vienu reizi nedēļā, bet varbūt pat retāk. Tāda it kā ārējā piederība baznīcas organizācijai gandrīz vienmēr noved pie tā, ka cilvēka dievticību un taisnību nosaka tas, cik reizes viņš ir bijis sapulcēs, cik daudz laika viņš veltī baznīcas darbībai vai cik atbildīgu posteņu viņam ir uzticēts.
Tomēr, patiesai kristietībai nav nekā kopīga ar tādu reliģiozitāti. Mēs pat varam pateikt, ka kristietim nav pieņemams izteiciens „iet uz baznīcu” tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš vienmēr un visur ir patiesās Kristus draudzes loceklis. Līdzīgi gliemezim katrs kristietis nes sev līdzi savu garīgo māju. Viņš pats ir „Svētā Gara templis”. Bet tajā pašā laikā tas nenozīmē, ka no viena ticīgā izveidosies draudze. Katrs atsevišķs ticīgais –tā ir dzīva šūna Draudzes miesā. Ticīgais nav spējīgs eksistēt, ja viņš nav saistīts ar citiem miesas locekļiem, no kuriem viņš saņem barību un atbalstu, ar kuriem dala visus dzīves apstākļus. „Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam” (Rom. 14:7-8). Daži jautā: „Kas kopīgs ģimenei ar draudzi?” Burtiski viss, ko kristietis dara, ir baznīcas darbība. Iznāk, ka nav atšķirības, vai ģimene ir baznīcas ēkā, vai mājās – tajā vienalga notiek dievkalpojums. Absolūti visām mūsu dzīves pusēm ir jānes Dievam slavu visā, kas sastāda mūsu dzīvi; visam bez izņēmuma ir vienāda garīga nozīme Dieva priekšā. Paklausieties, ko par to saka Bībele:
„Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu darait Kungu Jēzus Vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu. Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem (Kol. 3:17,23).
„Tāpēc vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu” (1. Kor. 10:31).
Vienā no savām grāmatām ķīniešu kristietis Vočmens Nī stāsta par braucienu vilcienā. Kaimiņi kupejā uzaicināja viņu uz kāršu spēli. Vočmens Nī atbildēja, ka viņš nevar spēlēt kārtis, jo viņam nav līdzi savu roku. Cilvēki apjukumā paskatījās uz viņa rokām un pieprasīja paskaidrojumu tik dīvainajam izteicienam. Vočmens Nī atbildēja: „Rokas, ko jūs redzat, pieder Kungam Jēzum Kristum, un Viņš nespēlē kārtis. Tātad, šīs rokas nevar darīt neko tamlīdzīgu...”
Tādēļ, ka Jaunās Derības gaismā ģimenes dzīves mācība un draudzes dzīve ir vienādi svarīgas lietas, nav ierobežojumu starp šīm divām kristiešu dzīves daļām.
Apustuļu darbos 2:46 mēs lasām, ka ticīgie kopā pa mājām lauza maizi. Kad Sauls vajāja Draudzi, viņš iegāja mājā un veda vīrus un sievietes uz cietumu. Cēzarejā Kornēlija namā bija sasaukti draugi un radinieki, lai noklausītos sprediķi par glābšanu. Kad Pēteris atradās cietumā, draudze lūdzās par viņu pie kādas Marijas.
Atbrīvojies no važām, viņš devās taisni uz to māju. Droši vien viņš zināja, ka parasti šajā ģimenē sapulcējas uz lūgšanu. Marijas dēls Jānis –Marks vēlāk kļuva par apustuļa Pētera sekretāru un Marka evaņģēlija autoru. Varētu pievest vēl dažus piemērus, pasvītrojot patiesību par ģimenes un draudzes saistību.
Par citu piemēru kalpo Jāņa otrā vēstule, kura adresēta vienai sievietei ar mājiniekiem. Šajā vēstulē apustulis vēršas pie viņiem it kā viņi būtu draudze. Desmitajā pantā Jānis saka: „Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu”.
Sludināšana un mācība šajā mājā ieņēma svarīgu vietu.
Un tā, mēs redzam, ka Jaunās Derības draudze darbojās visur. Mēs neatrodam atšķirību starp „baznīcu” un „mājām”. Acīmredzams, ka telpai, ēkai ir otrās pakāpes nozīme. No otras puses, tiek pasvītrots, ka daudz svarīgāks ir garīgais templis, lai dzīvie akmeņi būtu savienoti un kopā augtu kā viena miesa svētā templī.
Šeit mēs atkal redzam ģimenes svarīgumu. Lai šie dzīvie akmeņi varētu augt, tiem, pirmkārt, jāizrāda garīgas izaugsmes iezīmes ģimenes lokā. Un tas skar ne tikai mācītājus un kalpotājus. Ņemsim par piemēru prasības, ko piedāvā Bībele bīskapam, baznīcas vadītājam: „Bīskapam pienākas būt nepeļamam vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam, godīgam, viesmīlīgam, izveicīgam mācīšanā; ne dzērājam, ne kauslim, bet lēnīgam, ne ķildīgam, ne mantkārīgam; tādam, kas labi valda namu, kas bērnus tur paklausībā un pilnā godbijībā (bet, ja kas neprot valdīt sava paša namu, kā tas gadās par Dieva draudzi?)” (1. Tim.3:2-5).
No šiem pantiem mēs redzam, kas nosaka cilvēka spēju vadīt draudzi: tās ir viņa spējas vadīt un pārvaldīt savu ģimeni. Lai uzzinātu, vai cilvēks var būt labs vadītājs, vajag paskatīties uz viņa sievu un bērniem.
Mateja evaņģēlijā 18:20 mēs lasām šādus vārdus: „Kur divi vai trīs ir sapulcējusies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū”. Tātad laulātais pāris un ģimene ir vismazākie ļaužu posmi, no kā tiek izveidota draudze. Draudzes, kura sastāv no vairākiem šādiem posmiem, veiksme un izaugsme ir atkarīga no ģimeņu garīgās veselības. Ģimene – tā ir Kristus draudzes pamats, tās iekšējais saturs, un tai ir jābūt par pamatu pašai svarīgākajai kalpošanai, ko tai uzticējis Dievs.
Un tā, ģimenes un draudzes starpā nedrīkst būt konfliktu. Faktiski pati efektīvākā evaņģelizācija tiek veikta caur ģimeni. Nevajag pārcelt kalpošanu bērnu vidū uz kalpošanu pie citiem cilvēkiem. Mums nav jānodod atbildība par saviem personīgajiem bērniem kādam citam, lai paspētu tikt galā ar uzticētajiem pienākumiem. Kāpēc neiemācīt mātēm bērnu evaņģelizācijas pamatprincipus? Katram bērnam taču ir draugi. Lai jūsu mājas durvis ir plaši atvērtas, lai ģimenes apstākļos jūs iegūtu savus bērnus un viņu draugus Tam Kungam! Ir jādara viss iespējamais, lai mūsu draudzes un mūsu ģimenes apvienotu spēkus daudz veiksmīgākai kalpošanai, iegūstot dvēseles Kristum.
Mums visiem ir zināmi gadījumi no dzīves, kad draudzes kalpotāju un citu garīgu darbinieku, kas nes atbildību par Dieva darbiem, bērni pilnīgi atsakās no ticības. Tas ir rezultāts tam, ka kalpošana draudzē notiek uz ģimenes dievkalpojuma rēķina. Mums, vecākiem, vajag, pirmkārt, rūpēties par mūsu svēto aicinājumu ģimenē. Daudzi garīgie kalpotāji žēlojas par savu milzīgo aizņemtību un pārliecina, ka tādēļ savai ģimenei pievērš mazāk un mazāk uzmanības. Bet patiesībā jo vairāk prasību tiek uzrādītas sakarā ar baznīcas pienākumiem, jo vēl vairāk laika vajag pavadīt ar ģimeni, lai cilvēks nostiprinātos garīgajam darbam.
Cita problēma, kura rodas diezgan bieži – tās ir ikdienas sapulces nedēļas laikā. Aktīvam draudzes loceklim gandrīz katru vakaru jābūt baznīcā. Aktīvajiem baznīcas locekļiem vajadzētu atrast dienas vai vakarus, kad visa ģimene var sapulcēties mājā, uzaicināt pie sevis kaimiņus un veikt evaņģelizāciju. Sakarā ar to, ka šajā grāmatā mēs galvenokārt pieskaramies ģimenes tēmai, tai šajā nodaļā ir iedalīta galvenā uzmanība, nevis draudzei. Bet tas nenozīmē, ka mēs neievērojam draudzes lomu. Bet tās veiksmīgai darbībai mums savukārt ir jāiemācās vadīt savas ģimenes atbilstoši Dieva principiem.
Dārgie draugi, kā klājas jūsu mājas draudzei? Vai jūsu mājas dzīve ir draudzes daļa, vai arī jūsu ģimene ir sava veida paslēptuve, lai izvairītos no draudzes prasībām? Varbūt tu tik stipri tiecies darboties draudzē, jo tev nepatīk būt mājās? Mēs saprotam, ka tie ir visai slimīgi jautājumi, kas liek daudziem noskumt. Atklāti ar atvērtām sirdīm nāksim pie Dieva un izsūdzēsim Viņam savus trūkumus, izstāstīsim Viņam par savām neveiksmēm un izlūgsimies Viņam gudrību un spēku, lai mēs varētu celt savu ģimenes un draudzes dzīvi pēc Dieva parauga.
|
