|
Fragmenti
Mīlestība uz tēviju
Visi cilvēku centieni, kas viņus saista savā starpā un dara tikumīgus, ir cienīgi. Ciniķis, kuram pret ikkatru augstu izjūtu ir jāmeklē pierādījumi, pēc ieraduma pret tēvijas mīlestību nostāda savu cilvēku mīlestību. ,,Mana tēvija,” saka viņš ,,ir visa pasaule. Tam zemes stūrītim, kur es esmu dzimis, nav nekādas tiesības uz manu pārāku mīlestību, jo šis stūrītis nevar salīdzināties ar citām zemēm, kur dzīve ir laba, vai pat vēl labāka par manējo. Tēvijas mīlestība šķiet nekas cits kā briesmīga patmīlība pie zināmas cilvēku daļas, kuriem gribas atrast iemeslu nīdēt visu pārējo cilvēci.”
Mans draugs, neļaujies aizrauties ar šo necienīgo prātošanu; viņas nodoms ir pazemot cilvēku, noliedzot viņa tikumus un nosaucot visu augsto un cēlo par muļķībām, iedomām, ārprātību. Var iebilst pret ikkatru labu centienu, pret ikkatru paskubinājumu sabiedrības labklājības labā – tas nav grūti, bet tāda daiļrunība pelna pilnīgu nicināšanu.
Cinisms gāž cilvēku pīšļos, patiesa gudrība turpretim velk viņu no turienes ārā; viņa vienmēr ir saskaņā ar ticību un svētī mīlestību uz tēviju. Mēs varētu sacīt, ka visa pasaule ir mūsu tēvija; visas tautas taču ir vienas lielas saimes locekļi, kurai, lai gan sava plašuma dēļ nevar būt viens kopīgs valdnieks, tomēr ir viens augstāks valdnieks - Dievs.
Uzskaitīdami visas mums radniecīgās radības kā vienas saimes locekļus, mēs draudzīgāk izturamies arī pret visu cilvēci vispār. Šā vai tā, bet cilvēces iedalījums tautībās tomēr pastāv. Katra tauta ir cilvēku sabiedrība, kuri ir saistīti savā starpā caur kopīgu ticību, kopīgiem likumiem, ieražām, valodu, izcelšanos, kopīgu slavu, ciešanām un cerībām. Nosaukt par patmīlību šo saišu un interešu kopības sajūtu pie visiem vienas tautas locekļiem ir tas pats, kas dusmās zaimot vecāku mīlestību, uzskatot to kā sazvērestību starp tēvu un dēlu. Sapratīsim taču, ka katru patiesību var aplūkot no dažādām pusēm un ka neviena tikumīga izjūta nedrīkst palikt neattīstīta, lai gan vienīgi vienas izjūtas pārattīstīšana var neizbēgami tapt kaitīga. Mīlestība uz visu cilvēci, bez šaubām, ir augsta izjūta, bet tā nedrīkst izslēgt mīlestību uz savu tēviju; un otrādi - tēvijas mīlestība ir patiesi augsta, bet tā nekādi nedrīkst iznīcināt mīlestību uz visu cilvēci.
Vai tam, kura sirds to nesaista pie viņa brāļa, nepaskubina uz savstarpēju cilvēku cienīšanu un uz palīdzības pasniegšanu cilvēkam. Divi ceļotāji no Eiropas sastopas citā pasaules galā. Viens, sacīsim, ir no Turinas, otrs no Londonas. Abi viņi ir eiropieši, un ar šo nosaukumu pietiek, lai viņu starpā rastos draudzīga saite, es pat sacītu - patriotiska vienprātība, un tā tad arī ir visai teicama cenšanās viens otram palīdzēt.
Lūk, piemēram, cilvēki, kuri nesaprot viens otru, runādami savādās valodās; grūti noticēt, ka viņus varētu saistīt mīlestība uz dzimteni, bet tomēr tas tā ir: tie ir šveicieši - viens no itāliešu, otrs no francūžu un trešais no vācu apgabala. Kopīgā politiskā saite, kas viņas apsargā, izklīdina un novērš to kopīgās valodas trūkumu, tuvina viņus un liek viņiem mīlēt vienam otru un ar augstsirdīgiem upuriem veicināt tēvijas labklājību, kaut arī tā nāk no dažādu tautas pārstāvju puses. Pavisam ko citu mēs redzam Itālijā un Vācijā: ikkatrā no šīm valstīm tauta sastāv no dažādām tautībām pie dažādiem likumiem; bet visas viņas runā, jeb, mazākais, raksta vienā valodā, godā vienus senčus un lepojas ar kopīgu rakstniecību; viņām ir vienādi centieni un visām kopīga cenšanās pēc savstarpējas palīdzības, draudzības un cienīšanas; viņas vieno līdzjūtīga, draudzīga saite.
Tēvijas mīlestība, vai nu tā attiecas uz lielu vai mazu zemi, ir vienmēr vienlīdzīgi augsta. Nav tādas mazas zemes, kurai nebūtu sava slava, savi valdnieki, kuri vairāk vai mazāk nebūtu stiprinājuši viņas varu, ievērojami vēsturiski notikumi, kārtīgi ierīkotas pilsētas, kaut kādas augstu cieņu apveltītas tautas rakstura pazīmes jeb slaveni vīri politikā, zinātnē vai mākslā. Vai ar to nepietiek, lai ikkatrs sajustu sevišķu cieņu pret savu dzimteni, savu pilsētu, savu sādžu? Bet tēvijas mīlestība nekad nedrīkst mūs novest pie lepnības. Kad mēs esam kādas zināmas tautas bērni un, savu dzimteni mīlēdami, domājam, ka mums pret citām pilsētām, apgabaliem un tautām ir jāizturas ar nicināšanu, tad tāda šaura, skaudīga, rupja tēvijas mīlestība ne tik vien nav tikums, bet ir pat liela, rupja kļūda.
Kas ir īsts patriots?
Mēs tikai tad patiesi sirsnīgi mīlam savu tēviju, kad caur sevi tai piešķiram tādus pilsoņus, ar kuriem tā var lepoties. Ticības un labu ieražu nicināšana ir tikpat maz savienojama ar patiesu tēvijas mīlestību kā laulātu draugu uzticības pienākuma noliegšana vīra un sievas attiecībās. Kad cilvēks, kas nicina kristīgo draudzi, laulības svētumu, pieklājību un godu, runā par savas tēvijas mīlestību, tad netici viņam: tā ir liekulība un tāds cilvēks, droši vien, ir nederīgs pilsonis.
Par patiesu tēvijas draugu var būt tikai tikumīgs cilvēks, kurš atzīst un ar mīlestību izpilda visus savus pienākumus.
Valsts dienestā, lai cilvēks būtu vai kareivis, vai ierēdnis, viņa mērķim jābūt nevis paša bagātības vairošana, bet viņa ķeizara un tautas godam un labklājībai. Ja viņš ir privāta persona, tad tomēr ķeizara un tautas godam un labklājībai būtu jābūt viņa augstākajai vēlēšanai; viņš nedrīkst darīt nekā, kas nesaskan ar šo labklājības izpratnes jēdzienu, bet tam jādara viss iespējamais, lai veicinātu šo labklājību. Viņš zina, ka katrā sabiedrībā ir sastopamas nelietības, pēc kuru iznīcināšanas viņam tad arī jātiecas; bet viņam vajag nīdēt to cilvēku nesavaldāmību, kuri gribētu to panākt ar varu un caur asins darbiem.
Asinsizliešana ir visbriesmīgākā un nelabojamākā no visām nelietībām. Patriots neceļ pilsoņu starpā nekādus strīdus, bet, apklusinādams viņu neprātīgos centienus, pierunā viņus, cik spēdams, ar saviem vārdiem un darbiem - un mieru un piekāpšanos. Bet tiklīdz tēvija sauc pēc aizstāvēšanas, viņš mitējas būt jērs: viņš paliek lauva. Tad viņš cīnās un uzvar vai arī mirst savā vietā.
Mīlestība uz vecākiem
Tavs darba lauks iesākas saimē. Tēva mājas ir pirmā tikumības skola. Ko mums domāt par tiem, kas apgalvo, ka tie mīlot savu tēviju, un, lepodamies ar savu varonību, tajā pašā laikā piemirst savu visupirmo pienākumu - mīlestību uz vecākiem.
Nedz tēvijas mīlestība, nedz varonība nevar mājot tajā sirdī, kur mīt melna nepateicība pret vecākiem.
Tiklīdz bērna prātam kļūst pieejamas domas par mājām, pati daba sāk tam pieteikt: mīli savus vecākus. Iekšķīga pamudināšana un vecāku mīlestību ir tik stipra, ka var domāt, ka nemaz nav jārūpējas par viņas uzturēšanu uz visu mūžu. Bet atkārtoju: visiem labiem, iekšķīgiem centieniem ir vajadzīgs stiprs gribas pabalsts. Vai tad tam, kas lepojas ar savu mīlestību uz Dievu, tēviju un cilvēci, nav jāparāda jo dziļa cieņa tiem cilvēkiem, caur kuriem Radītājs ir viņu darījis par cilvēku un pilsoni?
Tēvs un māte, dabiski, ir mūsu pirmie draugi; mums viņiem jāpateicas par visu, kas mums ir, un tamdēļ ir pilnīgi dabīgi, ka mums jāparāda viņiem pateicība, gods un mīlestība.
Dažkārt atgadās, ka patstāvīga satiksme ar tuviem cilvēkiem radina mūs pie neuzmanības pret viņiem. Sargāsimies no tamlīdzīgas netaisnības. Tam, kas dzenas pēc goda vairošanās, visās savās satiksmēs jāparāda zināma vērība un sirsnība.
Būt sirsnīgi uzmanīgam ārpus savām mājās un tajā pašā laikā nelaipniem pret saviem vecākiem ir, pēc manām domām, vienkārši nepiedodami. Pieklājību un laipnu izturēšanos jāmācās jau no bērnības, un proti - pie tā jāpieradinās, dzīvojot savā saimē.
Kas tur par ļaunumu, saka daudzi no mums, kad bērni brīvi izturas pret saviem vecākiem? Vecāki taču zina, ka bērni viņus mīl; priekš kam tad šī ārīgā pieklājība, kad bērniem tas ir garlaicīgi jeb viņi ir pie slikta prāta? Bet ja tu gribi pacelties pāri visam zemajam, tad tā nedomā, jo, ja par brīvu izturēšanos tiek saukta rupja nebēdnība, tad nemaz nav tik tuvas radniecības, kura tādu varētu pielaist.
Tas, kurš nevar piespiest sevi kā mājās, tā arī ārpus tām būt patīkams visiem; kas nespēj tiekties pēc tikumības un cienīt cilvēku sevī pašā un Dievu cilvēkā - tas ir nožēlojams. Mums tikai miegā ir tiesības atpūsties no pūliņiem būt labiem un laipniem pret visiem.
Mīlestība uz vecākiem ir ne tikvien pateicības pienākums, bet arī nepieciešams pieklājības pienākums. Arī retā gadījumā, kad cilvēkam ir necienīgi vecāki, tiem tomēr jāstāv viņa acīs augstu kā cilvēkiem, kas devuši viņam dzīvību; priekš viņa tas būtu negods, ja tas apietos ar viņiem nebēdnīgi jeb ar pilnīgu necienīšanu. Tādā gadījumā jo teicamāka būs viņu vērtība, kuru viņš uz tiem turēs, parādīdams, ka viņš tomēr izpilda tikai garīgo likumu un pienākumu pret sevis paša cienīšanu.
Vai tam, kas top par savu vecāku soģi kāda nozieguma dēļ no viņu puses! Kad un pret ko mēs varam būt laipni, ja mēs nevaram būt tādi pret savu tēvu un māti?
Rupji un netaisni ir domāt, ka bērnu mīlestībai pret vecākiem ir jāiziet no viņu nemaldības un pilnības. Mēs visi gribam tapt mīlēti un cienīti, bet vai mēs vienmēr esam pilnīgi? Pat ja mūsu vecāki arī būtu ļoti tālu no ideāla, tad tomēr mums jālūko viņus atvainot un visādā vīzē apslēpt no citu acīm viņu netaisnību, izstādot citu priekšā tik viņu labās īpašības. Mūsu ieražas caur šiem cienīgiem pūliņiem tikai labosies, mūsu sirds mīkstināsies un mēs mācīsimies turēt cieņu arī uz citiem.
Ak, mans draugs! Lai tevi biežāk piemeklē šīs skumīgās pārdomas: kas zina, vai šie godājamie sirmgalvji, kurus es vēl redzu savā priekšā, drīz nedusēs zemes klēpī!? Ak, tomēr tu vēl esi ar viņiem? Nu tad godā viņus un atvieglini viņu dzīves nastu. Nepavairo vecuma raizes: tādu jau bez tam ir diezgan; bet lai tava mīlestības un vērības pilnā apiešanās ar viņiem viņus atdzīvina un iepriecina. Katrs smaids, kuru tu izsauksi uz viņu novītušajām lūpām, katrs prieks, kuru tu uzmodināsi viņu nogurušajā sirdī, būs viņiem spirdzinošs, un uz tevi pašu nonāks svētība, jo Dievs vienmēr klausīs tēva un mātes lūgšanas, kuras viņi raida augšup par savu pateicīgo dēlu.
|
