|
Fragmenti
2.nodaļa - Tu un otra sirds
Es, tu, viņš, viņa, mēs un citi, mēs visi.
Visi dzīvojam vienā pasaulē. Vienā apkārtnē, mājā. Satiekamies. Mūs saista daudzas saites: ģimene, draudzība, mīlestība, kaimiņu attiecības. Mūsu starpā vajadzēja būt sirsnībai. Sirdīm vajadzēja būt atvērtām, vajadzēja vienam otru saprast. Bet vai tā ir? Cik bieži – dzīvojam kopā, bet tomēr esam sveši, otra sirds ir aizslēgta pasaule, otrā ir neizsmeļami, nepieejami dziļumi. Un bieži vien vissvarīgākās situācijās mēs neatrodam ceļu uz otru. Sirds smeldz – tieši vistuvākie cilvēki ir tie, kuros zināmos brīžos un gadījumos neatrodam atbalsi. Visa labā griba un labie vārdi nelīdz. Pat upuri un pazemojumi, ko piedzīvojam un paciešam otra cilvēka, viņa mīlestības dēļ, neatslēdz tā otra sirds durvis, neaizdzen atsvešinātību, neizlīdzina plaisu. Starp mani un viņiem atrodas tāda kā siena, sēta, nesaraujams priekškars. Vai visi neesam to piedzīvojuši? Kur ir tie cilvēki, kas varētu teikt: mūsu draudzībā, ģimenes dzīvē, laulībā ir tik liela saskaņa, ka vienmēr esam viens otru sapratuši, vienmēr esam jutušies saprasti un tuvi?
Visi, visi esam jutušies vientuļi un brīžiem stāvējuši aizslēgtu durvju priekšā. Ko darīt, lai durvis atvērtos? Parasti mēs ejam četrus ceļus: 1) izrādām savas sāpes, ciešanas, sarūgtinājumu; 2) gribam iekarot otra sirdi; 3) gribam paši paņemt otra sirdi; 4) žēlojamies un atsaucamies uz tiesībām. Saprotams, ka mums sāp, kad jūtam iekšējo atsvešināšanos. Ir tikai cilvēcīgi, ka jūtamies sāpināti, žēlojamies par otru, pārmetam. Ir tik cilvēcīgi, – tas ir mūsu „es”, patmīlība – ka gribam, lai otrs jūt, cik dziļi viņš mūs ievainojis, aizskāris. Bet vai ar to mēs otru tuvinām? Nē. Otrs nocietinās, otrā rodas spītība. Jā, bet kāpēc? Tāpēc, ka pieskaramies otra iekšējai brīvībai. Jo vairāk mēs izrādām, uzsveram savu mīlestību, pie tās apelējam, uz to atsaucamies, jo vairāk otrs norobežojas. Viņš, tas otrs cilvēks, sajūt mūsu mīlestību kā uzbāzību, izspiešanu. Neviena sirds necieš uzbāzību, izspiešanu – mīlestība ir brīvība, visā krāšņumā tā uzzied tikai tad, kad pati no sevis veras un sniedzas uz mums. Iekarot sirdi, mīlestību, tuvas attiecības – tas ir nepareizs ceļš. Iekarota mīlestība nav pilnvērtīga, izplucināts zieds nesmaržo tik brīnišķīgi.
Atsaukties uz tiesībām – tas ir neprāts. Ne draudzībā, ne mīlestībā, ne laulībā – siržu attiecībās – nav nekādu tiesību uz sirdi. Tuvību, sirsnību un atvēršanos nenoteic cilvēcīgi likumi. Mēs nevaram paņemt otra sirdi. Varam paņemt nedzīvas lietas – grāmatu, rotaslietu, – bet ne dzīvu dvēseli, sirdi, jutekļiem netveramu mīlestību. Cilvēka dvēsele savos dziļumos necieš važas – viņa ir brīva. Mēs savā ārējā ētiskajā dzīvē, pienākumos neesam brīvi, bet sirds nepazīst saistības sevis atdošanā. Mēs nekad nevaram teikt: esam ieguvuši cilvēka sirdi. Mums vienmēr tā jāgaida, ik mirkli no jauna jāiemanto, jāsaņem kā dāvana. Cilvēku attiecības mēs varam salīdzināt ar attiecībām starp Dievu un cilvēkiem. Dievs sevi neuzspiež. Viņš atver savu sirdi un gaida – vai mēs atvērsim savas sirdis, Viņu saņemot. Mēs nevaram piespiest Dievu ienākt mūsos, mēs varam tikai atvērt sirdi un gaidīt, vai Viņš mums dāvinās sevi, vai atradīs mūs cienīgus Viņu saņemt? Šeit nav tiesību, te nevar būt pārmetumu, mēs nevaram Dievu iekarot, nevaram paņemt. Viņš ir neatkarīgs, brīvs. Ja Dievs sevi dod, tad mēs godbijībā varam noliekties Viņa priekšā un pateicībā saņemt. Tāpat pret cilvēkiem. Mēs neko nedrīkstam prasīt, runāt par tiesībām, pārmest sarūgtināties, mēs varam tikai atvērt sirdi, noliekties un gaidīt – otrai sirdij ir brīvi jāizšķiras, vai un cik katrā gadījumā un brīdī dot sevi, sirsnību, mīlestību, siltumu un savu tuvumu. Viņai ir brīvi jāuzzied – tikai tad tā smaržos visā pilnībā. Nerunā par otra iegūšanu, nesaki: viņš ir mans. Nekad otrs nav pilnīgi mūsu. Nekad. Kas ir sabiedriskā dzīve? Došana un ņemšana. Viens dod sevi, daļu sava iekšējā satura, otrs dod pretī daļu sava – viens otrā nes ierosmes – abi aug. Bez augšanas nebūtu dzīvības un dzīve būtu kā piesmacis mārka ūdens. Cilvēki veidojas savstarpējā iedarbībā, ar pieskaršanos, garīgā apaugļošanā. Tā tas notiek arī mazā sabiedrībā, ģimenē, divu cilvēku attiecībās: ja visu viens otrā zinātu, mirtu mīlestība. Tāpēc vēl otrs likums – mēs nevaram viens otru izsmelt, un tas ir labi. Ja varētu izsmelt, ja izsmeltu, mirtu mīlestība, vienam no otra būtu jāaiziet. Šis likums: cilvēki reizēm tuvinās, reizēm attālinās, reizēm viens otram atveras, reizēm aizslēdzas, reizēm dod, reizēm norobežojas, reizēm runā mīļus vārdus, reizēm klusē. Nebūs tā, ka divu dvēseles pilnīgi vienmēr viena ar otru segsies. Brīžiem tās sapratīsies, brīžiem ne, brīžiem tās jutīs tuvumu, brīžiem būs viena otrai svešas. To nevar neievērot, to nevar ar mīlestību pārvarēt, tas ir jāatzīst un jāpacieš. Tāpēc vēlreiz – negaidi, lai vienmēr tev piederētu otra visa sirds. Dod savu sirdi, cik vien vari, spēj, gribi (bet, lai otrs no tevis ņem tikai tik, cik vēlas, cik viņam vajadzīgs, to neuzspied, neapnīc, netopi par slogu. Ziedi otram, ja tāda ir iekšējā prasība – vienīgi viņam. Bet no otra neprasi visu sirdi. Visu viņš pats neizprot, ar visu nav skaidrībā, visa sirds varbūt nemaz nevar tev piederēt – tā pieder pati sev, tās skatieni vēršas pasaulē ap sevi. Viņai ir brīži, kad tā iegrimst sevī – tādi brīži ir cilvēka dzīvē, kad viņš gremdējas savas dvēseles dziļumos, smeļ no tiem – ir brīži, kad tā attālinās, aiziet. Valda viens likums: tuvoties, attālināties, kļūt svešam un tad atkal tuvākam, aizvērties un atvērties, salkt pēc otra un tad novērsties, lai pēc brīža atkal no jauna salktu. Tas ir augšanas likums. Saņem to, ko tev sniedz. Kādā grāmatā lasīju („Kungi, kas satiekas naktī” – Beatrise Haradena): „Ja visu nopietni pārdomāju, tad ir pilnīgi neprātīgi gaidīt neaprobežotu un nepārtrauktu laimi. Laime izkaisīta starp cilvēkiem, mazās drusciņās, un tie, kas ir gudri, apmierinās ar šīm mazajām laimes drusciņām.” Topiet gudri savstarpējās attiecībās un saņemiet drusciņas, atsevišķos brīžus. Un, saņēmuši tās sevī, jūs augsiet.
Ja jūs reizēm sajutīsiet, ka kļūstat viens otram svešāki, varbūt arī uz ilgāku laiku, it kā zaudējat otru, tad visa pasaule liksies slikta, ļauna. Sargieties no šī ceļa! Vai tu izrunāsies ar otru, izskaidrosies? Tas ir bīstams ceļš. Bieži izskaidrošanās noved pie vēl lielākas nesaprašanās, atsvešināšanās. Ko tu izskaidrosies? Bieži vien tas otrs pats sevi nesaprot, kas viņā notiek – augšminētais likums darbojas, pastāv savādi spēki, tieksmes. Viņš pats to visu nevar ne aptvert, ne izteikt. No otras puses – mēs pārprotam otra izturēšanās cēloņus, viņa vārdus. Draugs, saki varbūt vienu, divas reizes, ko tu domā, jūti, bet vienmēr un atkārtoti nesaki, neatgādini sevi, savas domas, jūtas, sāpes. Šeit jāiet trešais ceļš. Krusta ceļš. Katra atsvešināšanās jūsu starpā ir miršana. Ļauj kaut kam mirt. Mirsti sevī. Dod otram, kas nav mācījies mirt, iespēju brīvi izšķirties, brīvi veidoties. Kas nemācīsies mirt, tas nepiedzīvos brīnišķīgo augšāmcelšanos. Ja tu gribi otru pilnīgi paturēt, drebēsi, trīcēsi, mēģināsi saistīt – tad pazaudēsi. Ja gribi paturēt – iekšēji atsakies un vienmēr saņem otru kā jaunu dāvanu. Aizliedz sevi, atsakies un ļauj otram brīvi izšķirties. Sarunā ar sevi redzam savas sāpes; sarunā ar otru mēs nesaprotam dziļāko otrā. Bet izteikt tev vajag – ej, izteic sevi Dievam! Izrunājies ar Viņu. Tad sevī skaidrosies un atbrīvosies no patmīlības, sarūgtinājuma, tad skatīsi otru viņa dziļākajā būtībā, viņa iekšējā brīvībā, sapratīsi dzīves augšanas likumu – izpratīsi Dieva gribu un teiksi: kā Viņš gribēs… Dari kā Jēzus … Viņš gāja savrup uz vienu kalnu.” Noej maliņā, tiec skaidrībā ar sevi un gaidi – gaidi otra sirdi, vai tā netuvosies tev no jauna. Ir ejams šis ceļš. Minēšu gadījumus no dzīves. Māte. Viņai bija kļuvis svešs pašas dēls. Viņš bija kļuvis rupjš, izaicinošs, nepateicīgs. Māte bija dziļi nelaimīga. Viņa katru dienu pārmeta dēlam, lūdza viņu, raudāja, nosodīja. Velti – viņš palika kā bijis. Tad māte apklusa. Viņa aizgāja savrup – runāja ar Dievu, nekurnēja un nepārmeta. Viņa gaidīja. Dēls bija izbrīnījies, kāpēc vairs nedzird mātes bārienus. Viņš kļuva vēl ļaunāks, rupjāks. Pagāja gadi. Māte klusēja. Kādā vakarā dēls pārmeta mātei. Ko? Ka viņa vairs neesot māte, ka esot viņu aizmirsusi – neesot nekāds brīnums, ka viņš tāds kļuvis. Māte neatteica: „Tu taču mani neklausīji!” – tā mēs būtu teikuši, taču viņa savā klusajā ceļā bija daudz mācījusies. Viņa teica: „Jā, es savā mīlestībā bieži esmu rīkojusies nepareizi. Es gribu būt laba māte – atsakies no sava drauga Pētera, kas atstāj uz tevi sliktu iespaidu.” Dēls gribēja asi atcirst pretī, taču atcerējās: es taču pats māti izaicināju. Viņš atsacījās no drauga. Pamazām starp māti un dēlu veidojās citas attiecības. Dēls atzinās – arī bez mātes vārdiem viņš esot zinājis, ka ir bijis rupjš un slikts pret viņu. Reizēm tas sāpējis. Taču pastāvīgie mātes pārmetumi modinājuši viņā spītību, rūgtumu, pretestību. Bet tad māte apklususi – no sākuma viņš domājis: tas ir nespēks, viņš uzvarējis, un kļuvis rupjāks, bet, tad pamazām sācis saprast – tas ir mātes spēks, un bija jānoliecas viņas priekšā. Abos viņos klusām bija veidojies kaut kas liels – tāpēc ka māte gāja kluso ceļu, negribēja vairs tikai ar savu gribu un vārdiem visu veikt dēla audzināšanā, bet klusībā runāja ar Dievu un gaidīja. Kaut mēs visi vairāk runātu nevis ar mīļajiem par viņu kļūdām, bet gan ar Dievu un mācītos gaidīt. Ar nepacietību mēs atsvešinām, ar klusu gaidīšanu – tuvinām.
Vēl kāds cits gadījums. Divi vecāki cilvēki. Vīrs un sieva. Pie viņiem kalpoja laba jaunava. Abi bija viņu iemīļojuši. Jaunava ar laiku kļuva augstprātīga, abus tiranizēja. Reiz, kādā ļaunā gadījumā, vīrs nopietni runāja ar meiteni, kas aizmirsās. Viens teica vārdu, tad otrs – notika asa vārdu pārmaiņa. Vīram jau bija uz mēles atlaišanas vārdi. Bet tad viņš savaldījās un aizsteidzās pie sievas. Abi pārrunāja un nolēma meiteni atlaist. Bet pamazām abos nāca atskārsme – ka viņi paši arī nav bez vainas. Viņi Dieva priekšā sajuta arī savu vainu un palika klusi. Ar jaunavu runāja tikai tik, cik bija nepieciešams darbam. Pagāja laiks. Kādu dienu asaru pilnām acīm nāk jaunava un lūdz piedošanu – viņa ar savu izturēšanos esot tiem dzīvi maitājusi. Kaut kas bija noticis viņas dvēselē. Ko nepanāca ar asiem vārdiem, to panāca klusējot un gaidot. Jā, tā ir bijis un būs – pienāks brīži, kad nesapratīsimies, kad atsvešināsimies, bet tad lai saprotam – ar pārmetumiem, ar atsaukšanos uz tiesībām, paši ar savu gribu mēs negūsim, neiekarosim otra sirdi, siltumu, labvēlību. Mēs sapratīsim: tāds ir dzīves likums – atvērties un aizslēgties, bet, ja esam kļuvuši par daudz sveši – caur paša vainu vai apstākļu sakritību – tad iesim kluso atsacīšanās ceļu, gaidīsim: varbūt varbūt, ja Dievs gribēs – viņš, šis cilvēks, atkal nāks un dāvinās mums sevi. Ar varu neviens cilvēks otru nav iemantojis, gūst tikai to, kas no brīva prāta pats sevī izšķīries, un dāvina sevi vai arī, vēl labāk sakot: kuru Dievs dāvina mums. Ja esi otru zaudējis, lūdz Dievu un gaidi.
|
