Patvērums

Priekšvārds.

Vācot materiālus grāmatai „Dieva kontrabandists”, pastāvīgi uzdūrāmies vienam vārdam - Korija ten Būma. Šī holandiešu kundze - tolaik vecumā jau pāri septiņdesmit - bieži kopā ar brāli Andrevu devās misijas ceļojumos aiz „dzelzs priekškara”. Brāļa Andreva fascinējošie stāsti par viņas darbu Vjetnamā, kur viņa izpelnījusies augsto titulu "māmuļu māmuļa", un citās komunistu zemēs sekoja viens otram tik bieži, ka beigās mums gribot negribot bija jānovelk svītra: „Pietiek! Šai grāmatā mēs viņu ietilpināt nevarēsim, jo viņa pati ir vesela grāmata”. Tas netika teikts ar kādu tālāku nolūku. Vienkārši - lai atrunātos.

Taču 1968. gada maijā mums gadījās apmeklēt kādu dievkalpojumu Vācijā. Tur kāds vīrs līdzdalīja nacistu koncentrācijas nometnē piedzīvoto. Viņa seja izteica vairāk nekā vārdi - šīs sāpju vajātās acis un drebošās rokas nebija iespējams aizmirst. Pēc viņa katedrā uzkāpa sirma, pilnīga sieviete ērtās vecmāmuļas čībiņās - un mīlestībā, priekā, mierā starojošu seju. Taču stāstīja viņa par to pašu, ko iepriekšējais runātājs! Ari viņa bija bijusi koncentrācijas nometnē, pieredzējusi to pašu mežonību, cietusi tos pašus zaudējumus. Iepriekšējā runātāja reakciju viegli varēja saprast. Bet viņas?

Mēs pakavējāmies, lai aprunātos ar viņu. Un sapratām, ka esam sastapuši Andreva Koriju. Kornelijas ten Būmas plašā kalpošana bija sākusies tieši koncentrācijas nometnē, kur viņa pēc pravieša Jesajas apsolījuma atrada „patvērumu pret auku, ..pavēni pret negaisu, ..augstas klints ēnu iztvīkušā un izslāpušā zemē"

Turpmākajās tikšanās reizēs mēs šo apbrīnojamo sievieti iepazinām aizvien tuvāk. Kopā apmeklējām šauro pulksteņmeistara māju ar nesaskanīgajiem grīdas līmeņiem, kurā līdz pusmūžam viņa nodzīvoja vienmuļu vecmeitas dzīvi un rūpēs par vecāko māsu un sirmo tēvu ne iedomāties nevarēja, kāds piedzīvojums gaida tepat aiz stūra. Devāmies uz dārzu Holandes dienvidos, kur Korijas sirdi uz mūžu saistīja nelaimīgā mīlestība. Uz lielo ķieģeļu savrupmāju Hārlemā, kur kara vidū Pikviks viesiem pasniedza īstu kafiju.

Un nekad mūs nepameta neparasta sajuta, ka ieskatāmies nevis pagātnē, bet nākotnē - it kā šīs vietas un cilvēki stāstītu mums ne par to, kas kādreiz bijis, bet par pasauli, kāda mūs sagaida turpmāk. Pašiem nemanot, jau sākām pielietot praksē, ko bijām no viņas mācījušies:
- kā pārdzīvot atšķirtību;
- kā iztikt ar mazumiņu;
- kā iegūt drošību nedrošības vidū;
- kā iemācīties piedot;
- kā savā nespēkā ļauties Dievam;
- kā tuvoties grūti pieejamiem cilvēkiem;
- kā sastapties ar nāvi; - kā mīlēt ienaidniekus;
- ko darīt, kad ļaunums uzvar.

Par to, cik noderīgs ir viss viņas stāstītais un ka viņas atmiņas izgaismo mūsu šodienas problēmas un palīdz pieņemt pareizos lēmumus, ieminējāmies arī viņai pašai. "Bet tam jau viņa atteica, "pagātne ir domāta! Katrs piedzīvojums, ko Dievs mums dod, katrs cilvēks, ko Viņš noliek mūsu ceļā, ir perfekts līdzeklis, lai sagatavotu mūs nākotnei, kuru vienīgi Viņš spēj redzēt."

Katrs piedzīvojums, katrs cilvēks... Papus, kurš veica vissmalkāko pulksteņu remontus Holandē un pēc tam aizmirsa izsūtīt rēķinu. Māmuļa, kuras ķermenis kļuva par cietumu, bet gars lidoja brīvi. Betsija, kura spēja sarīkot svinības no trim kartupeļiem un dažām otrreiz pārvārītām tējas lapiņām...

Ieskatoties Korijas spožajās, zilajās acis, mūs pārņēma vēlme, lai šie cilvēki ienāktu arī mūsu dzīvē.

Tad nu ķērāmies pie darba, lai tas īstenotos...

Džons un Elizabete Šerili
1971. gada jūlijā
Čapakvā, Ņujorkas štatā