|
Fragmenti
PRIEKŠVĀRDS
Es domāju, ka daudziem cilvēkiem var būt līdzīgi piedzīvojumi ar šajā grāmatā aprakstītajiem. Tie liecina par Gara valstības esamību kā dzīvu realitāti, tikai citā kvalitātē. Bībelē ir teikts: "Kad cilvēks mirst, Gars aiziet pie Dieva."
Franču rakstnieks Viktors Igo saka: "Es sajūtu sevī nākošo dzīvi. Esmu kā nocirsts mežs, bet jaunās atvases ir stiprākas un dzīvākas kā jebkad. Es zinu, es ceļos uz augšu, saule spīd virs manas galvas. Zeme neliedz man savu valgo maigumu, bet debess apgaismo mani ar nezināmas pasaules atspīdumu.
Tu saki: dvēsele nav nekas cits kā miesīgu spēku rezultāts. Kāpēc tad mana dvēsele izstaro vairāk gaismas, kad miesīgie spēki sāk zust? Ziema ir uz manas galvas, bet mūžīgs pavasaris manā sirdī. Es elpoju šinī stundā ceriņu, vijolīšu un rožu smaržu kā savā divdesmitajā gadā. Jo tuvāk es tuvojos mūža galam, jo skaidrāk es dzirdu ap sevi nemirstīgo simfonijas no pasaulēm, kuras aicina mani pie sevis. Tas ir brīnišķīgi, bet gaužām vienkārši. Tas ir jauns stāsts, bet tā ir vēsture.
Pusgadsimteni esmu pierakstījis savas domas stāstos, dzejā, vēstures apcerēs, filozofijā, drāmā, romānos, satīrā un dziesmās. Esmu izmēģinājis visu, bet es jūtu, ka neesmu izteicis vēl ne tūkstošo daļu, kas man ir.
Kad tuvošos kapam, es varēšu teikt kā daži citi: "Es esmu savu dienas darbu pabeidzis," bet es nevarēšu teikt: "Es esmu savu dzīvību pabeidzis." Manas nākošās dienas darbs sāksies ar jaunu rītu. Kaps nav tumša ala, tas ir tunelis, pa kuru mums jāiziet, tas aizvērsies ar saules rietu un atvērsies, kad ausīs rīts."
Amerikāņu politiskais darbinieks, diplomāts un zmātnieks Benjamins Franklins īsi pirms miršanas ir teicis kādam savam draugam: "Es esmu dzīvojis garu dzīvi un šīs dzīves laikā redzējis lielu daļu pasaules. Tagad es jūtu augošu tieksmi iepazīt citu pasauli un priecīgi ar bērna uzticību nodotu savu dvēseli cilvēces lielajam un labajam Tēvam, kas mani radījis un sākot ar manu dzimšanu tik žēlīgi mani pasargājis un svētījis."
Bijušais Čehoslovākijas prezidents Tomāšs Masariks saka: "Šodien es neuzskatu šo pasauli par mūsu kulturālās misijas galamērķi. Mums ir jāgatavojas nākošajai Dieva valstībai."
Ar šo grāmatu ceru palīdzēt tiem cilvēkiem, kuri par Gara valstības esamību šaubās,- lai, pārejot mūžības slieksni, viņi nebūtu nesagatavoti.
Pirms krusta nāves Jēzus stiprināja savus mācekļus, sacīdams: "Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz majokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt?" (Jāņa ev. 14,1.2)
Kam būs ļauts mājot tā Kunga namā, uz to lai mums atbild Svētie Raksti ar Dāvida 15.psalmu -
"Kungs, kas mājos Tavā mājokli un dzīvos Tavā svētajā kalnā?" "Kas staigā nenoziedzībā un dara taisnību un patiesību glabā savā sirdī, Kas citu neaprunā ar savu mēli, savam tuvākam ļauna nedara un nelaupa viņam viņa godu. Kas neieredz ļaundari, bet tur cieņā tos, kas bīstas to Kungu; kas negroza zvērestu, ja tas viņam par nastu. Kas neņem netaisnus augļus par aizdoto naudu vai dāvanas, lai kaitētu nevainīgajam. Kas tā turēsies, tas pastāvēs mūžīgi."
Ļoti vēlētos un par to nemitīgi lūdzu Dievu, lai es un visa mana dārgā tauta savā laikā saņemtu šo Jēzus Kristus aicinājumu -
"Nāciet šurp, jūs, Mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma."
Mat.23,34
Asja Blaua
"Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas un tos izglābj. Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs. Svētīgs tas cilvēks, kas pie Viņa turas un uz Viņu paļaujas." (Ps.34,8.9)
LIECINA PRĀVESTS ANDREJS KAVACIS
"Tava žēlastība ir labāka par dzīvību."
Lasot šos vārdus no 63.Dāvida dziesmas, neticīgs cilvēks teiktu: "Kas par blēņām!" Bet es vairakkārt esmu piedzīvojis šo Dieva vārdu patiesību. Mēģināšu pēc kārtas aprakstīt tikai tos savus piedzīvojumus, kas stāv sakarā ar šiem vārdiem.
1. Tas bija notikums krievu armijā, kur man bez jebkāda iemesla ar automāta durkli uzbruka iedzēries krievs "ģeduška." Nebija laika ne domāt, ne Dievu lūgt. Apturēju viņu ar pienācīgu bliezienu. Kamēr "tovarišķs" cēlās augšā un mācījās staigāt, mūsu jaunkareivji - latvieši mani caur ambrazūru ierāva blakus telpā. Briesmas bija garām, un atkārtoti uzbrukums vairs nebija iespējams.
2. Dienējot tajā pat daļā, saņēmām uzdevumu Karpatos apmēram 2 km augstumā spridzināt klintis, lai gūtu šķembas betonēšanas darbiem. Taču no Maskavas atsūtītais kara veterāns - spridzinātajs izrādījās nejēga darbam augstkalnu apstākļos. Izkalām pirmo ligzdu klintī, ievietojām tajā divas kastes tola pakešu un, aizdedzinājuši garu degauklu, paši aizgājām apmēram 200 metru attālumā, un paslēpāmies zem kravas automašīnas. Nogranda sprādziens, izklīda putekļi un dūmi, pagāja vēl kāds laiciņš, un mēs devāmies apskatīt rezultātus. Pēkšņi visa debess bija pilna ar svilpjošām akmens šķembām, kas no milzīga augstuma uguni šķiļot bira mums visapkārt. Glābties nebija kur. Piespiedos pie telefona staba, un uzreiz šķemba pa podiņu. Kad akmens lietus beidzās, nebija pēda zemes, uz kuras nebūtu nokritusi lielāka vai mazāka šnēpele, bet nevienam no mums, sešiem, lēnām virzoties uz priekšu, netika ne skrambas.
3. Man jau bija apmēram 30 gadi. Braucu mājās no darba Jaunalūksnē ar sporta velosipēdu. Vēsa novakare, gluds no kalna lejup ejošs asfalts un līdz maksimālai iespējai kāpināts ātmms. Neredzēju, ka pie viena elektrības staba stāv sievietes un aiz viņām suns. Tas pēkšņi metās man ceļā. Bremzēšana vai straujš pagrieziens būtu droša nāve. Saturēju stūri iespējami ciešāk. Notika sadursme ar suni, un es lidoju, kūleņus metot, gaisā. Ar velosipēda riteņiem skāru asfaltu. Pēdējo kūleni metot, atdalījos no velosipēda un nokritu uz rokām. Atrados pret nākošo elektrības stabu - tātad biju aizlidojis 50 metrus. Ātri uzlēcu kajās, sagriezu taisni velosipēda stūri un braucu tālāk. Vēlāk tikai mazliet sāpēja delnas un bija viegli nobrāzumi uz elkoņiem.
4. Nākošais notikums: Naktī braucu ar automašīnu no Rūjienas. Ātrums mērens, ap 80km/st. Tieši uz Jeru pagrieziena pēkšņi izdziest gaisma. Atlaižu gāzes pedāli un turpinu braukt ar viegli sagrieztu stūri. Klausos, kurā pusē sāks grabēt ceļmalas grants. Pēkšņi pāri diviem ceļa līkumiem paspīd kādas tālākas ugunis un uz momentu apgaismo ceļu. Es apturu mašīnu ceļa malā, un atkal tumsa apsedz visu mūsu, tikai ne Dieva acīm.
5. Beidzoties 1997.gada pavasarim divas dienas pirms arhibīskapa Rozīša viesošanās mūsu draudzē piedzīvoju smagu infarktu. Sirds sita kā ar lielo āmuru. Sieva teica, ka viņa ar savu vājo dzirdi arī ļoti skaidri to dzird. Taču stāties sakaros ar ārstiem nozīmētu neizpildīt norunu, jo tad būtu jāpaliek slimnīcā. Nolēmu: lai Dievs dara kā darīdams, jo nekur nav drošāk kā Viņa rokās. Pusotru nedēļu pēc infarkta tomēr nonācu Linezera slimnīcā. Vēl skaidri ekrānā bija redzams kreisajā sirds pusē sirds apvalkā sastājies šķidruma pūslis. Taču neskatoties uz visu medicīnas normu ignoranci Dievs tai neļāva apstāties.
Apdomājot pirmos četrus gadījumus, man jāatzīst, ka tā nav ne mana apķērība, ne aukstasinība, bet Dieva apsardzība. Jo kritiskos brīžos tieši Viņš ir licis rīkoties tā, kā apstākļi to prasa. Jebkādai apdomai vai analīzei vienkārši nebija laika, bet Dievs pats vadīja visus notikumus ar Savu žēlastības pilno roku.
Arī piektajā gadījumā Dieva spēks manā nespēkā ir varens parādījies. Tā ir patiesība, ka Dieva Žēlastība ir labāka nekā dzīvība, jo tā mūs uztur ne tikai laikā, bet arī mūžībā var dot visas lietas. Andrejs Kavacis
|
