Dzīvs, spēcīgs, asāks...

Dieva Vārda spēka un iedarbības apcere. Liecības par Vārda asumu.

Dzīvs, spēcīgs un asāks

“Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis. Un nav radījuma, kas Viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm: Viņam mēs dosim norēķinu” (Ebrejiem 4:12-13).

Iesākot mūsu temata izklāstu par Dieva Vārda raksturu un darbību, īsumā atsauksim atmiņā Vēstules ebrejiem iepriekšējos 24 pantus (3:7-4:11). Šis piekodinājums ir otrs un visgarākais no pieciem lielajiem brīdinājumiem, kas izteikti Vēstulē ebrejiem. “Brīdinājums pret neticību” kā to parasti nosauc, atklāj neticīgas sirds stāvokli un motivē, kāpēc cilvēks šādā stāvoklī atdalās no Dzīvā Dieva. Problēmas sakne ir atsacīšanās sniegties pēc Dieva spējām; tas liek Dieva bērnam pazaudēt savu augsto mantojumu, ko Dievs apsola Kristū.
Vēstules sarakstītājs pēc ierastās lietu kārtības šajā vēstulē izmanto traģisku incidentu senajā Israēlā- kā precedentu un piemēru, ko jūdu tautības lasītāji ievēros un kas tos neatstās vienaldzīgus. Viņu tēviem bija ļaunas un neticīgas sirdis, kas tiem lika atkāpties no Dzīvā Dieva. Atsacīšanās ticēt Dievam tos noveda pa maldu ceļu un neļāva tiem iekļūt Kānaāna zemē,- viņu tēvu piemērs tiem sniedza labi redzamu mācību stundu un atklāja neticības vēsturiskos rezultātus: nespēju saņemt savu mantojumu- Apsolīto zemi.

Visa tuksneša paaudze nomira neticībā, izņemot divas dvēseles pēc tam, kad 12 izlūki bija pārmeklējuši tuvumā esošo zemi. Dieva apsolījumā neiegāja vesela paaudze, izņemot Jozua un Kālebu. Viņu tuksnesī dzimušie un izaugušie bērni, kas, pēc viņu domām, būs šķērslis, tagad ieņēma šo zemi, kur plūda piens un medus. Šīs vēstules saņēmēji bija etniskie jūdi ar savu reliģisko mantojumu. Sarakstītājs tos brīdina, lai arī tie neizdara kļūdas, ieejot Mesijas dāvātajā atdusā, tā paša iemesla dēļ kā viņu senči, kas neiekļuva ziedošajā zemē. Viņš noslēdz savu brīdinājumu ar šādu piekodinājumu: “Centīsimies tāpēc ieiet šinī atdusā, lai neviens nekristu nepaklausībā pēc tā paša parauga” (4:11).
Nekavējoties viņš turpina: “Jo Dieva Vārds...” Vārds “jo” nozīmē “tāpēc ka” un izskaidro iepriekšējo apgalvojumu. Pēc būtības tas saka: “Cīnīsimies iekļūt mūsu apsolītajā mantojumā, jo Dieva Vārds ir spējīgs mūs tajā ievest!”