Ēnas tuksnesī


Cena:
Cena ar atlaidi€5,90

Apraksts

Nepaiet ne diena, kad netiktu ziņots par teroraktiem Izraēlas teritorijā. Kāpēc gan arābi nekādi nespēj samierināties ar ebrejiem? Grāmatas autors ir pazīstams islāma vēstures speciālists, bijušais Kairas „Al-Azhar” universitātes profesors, kas raksta zem Marka Gabriela vārda, izstāsta, no kurienes ir radies musulmaņu naids pret ebrejiem – no Korāna mācības un islāma vēstures.

Jūs uzzināsiet, kā ir izstiepies četrpadsmit gadsimtu ilgais konflikts starp jūdiem un musulmaņiem. Šī konflikta atrisināšanu grāmatas autors saskata kā musulmaņu pievēršanos Jēzum Kristum, kas var izmainīt ne tikai cilvēku sirdis, bet arī samierināt Ābrahāma pēctečus – arābus, kas sludina islāmu, un ebrejus, kas sludina jūdaismu.

Marks Gabriels izauga Ēģiptē un auga islāma tradīcijās un no bērnības iemācījies neieredzēt ebrejus. Bet, pieņemot Kristu, viņš varēja iemīlēt tos, ko iepriekš uzskatīja par saviem ienaidniekiem. Šodien dr. Gabriels dzīvo ASV un ir misijas „Hope for the Nations,” kas sludina dažādām tautām, tostarp ebrejiem un arābiem, vadītājs.
Fragmenti

SATURA RĀDĪTĀJS
1 DAĻA Kā es iemīlēju ebrejus
1.Nodaļa. Pirmie iespaidi par ebrejiem
2.Nodaļa. Es mācos no galvas Korānu
3.Nodaļa. Man pazuda brālis
4.Nodaļa. Naids pret ienaidnieku
5.Nodaļa. Jēzus izmainīja manu sirdi

II DAĻA. Kas par ebrejiem ir teikts Korānā
6.Nodaļa. Fundamentālas islāma patiesības
7.Nodaļa. Kā musulmaņi attiecas pret jūdiem un kristiešiem
8.Nodaļa. Jautājumi par iecietību un svēto karu Korānā
9.Nodaļa. Islāma rietumu variants
10.Nodaļa. Vai mans kaimiņš - musulmanis apliecinās Džihādu?

III DAĻA. Nepabeigtās kaujas pirmais posms: Muhameds cenšas jūdus pievērst islāmam (610-623 gs. m.ē.)
11.Nodaļa. vēsturiskais konteksts
12.Nodaļa. cienījamās jatas par jūdiem

IV DAĻA. Otrais nepabeigtās kaujas posms: Muhameds soda jūdus par to, ka tie viņu noliedza (623-632 gs. m.ē.)
13.Nodaļa. Jūdi atspēko Muhameda mācību
14. Nodaļa. Muhameds atceļ cienījamās jatas par jūdiem
15. Nodaļa. Islāma mācība par jūdiem paliek daudz cietsirdīgāka
16. Nodaļa. Muhameds gatavojas izdzīt Jūdus no Arābijas
17.Nodaļa. Arābiešu holokausts

V DAĻA. Nepabeigtās kaujas trešais posms: uzvara un tai sekojošā ebreju izdzīšana (632 g. m.ē. – 1898. g.)
18.Nodaļa. Musulmaņi seko Muhameda likumiem
19.Nodaļa.Svētais karš musulmaņu un krustnešu Karagājieni

VI DAĻA. Nepabeigtās kaujas ceturtais posms: ebreji atkal atgūst neatkarīgu valsti, un kauja turpinās ar jaunu spēku (no 1898. g. līdz mūsdienām)
20.Nodaļa. Musulmaņi gatavojas karam
21.Nodaļa. Palestīniešu – izraēliešu konflikts
22.Nodaļa. Musulmaņi ir pārliecināti, ka ebreji viņus neieredz

VII DAĻA. Kā samierināt ebrejus un musulmaņus
23.Nodaļa. Samierināšanas ceļš
24.Nodaļa. Draudzes aicinājums
25.Nodaļa. Problēmas Tuvo Austrumu draudzēs
26.Nodaļa. Bijušo Palestīnas atbrīvošanas Organizācijas un kustības „Hezbol” biedru liecības
Epilogs

Pielikums
1 Pielikums. Ābrāhāms un Ismaēls: kura notikums ir pareizs?
2 Pielikums. Osam bin Laden: džihāda pret jūdiem un kristiešiem
3 Pielikums. Bībeliskie pravietojumi, kas pēc musulmaņu domām, attiecas uz Muhamedu
Autora liecība 

Priekšvārds
Stāstot par musulmaņu attiecībām ar ebrejiem, es balstos nevis uz savus pētījumu rezultātiem, bet gan uz savu personīgo dzīvi. Trīsdesmit četrus gadus pret apkārtējiem es attiecos tā, kā to pavēl Korāns un islāma pravietis. Mans vienīgais mērķis bija izpildīt Allāha un viņa pravieša gribu. Savu dzīvi es veltīju islāma vēstures studēšanai un šajā jomā saņēmu doktora grādu.

Arābu sakāmvārds skan: „Nav nekā nosodoša tajā, ka dēls, sasniedzis briedumu, kļūst līdzīgs tēvam.” Tik tiešām, katrā cilvēkā var saskatīt viņa vecāku iezīmes. To pašu var teikt arī par cilvēku vērtību, kas ir izauguši vienā vai otrā sabiedrībā. Tā kā es izaugu musulmaņu zemē, es iemācījos neieredzēt ebrejus. Vēl vairāk, es lepojos ar savu naidu pret tiem, jo tā uzsvēra manu tiekšanos sekot islāma mācībai. Es izmantoju jebkuru iespēju, lai apvainotu ebrejus, nolādētu tos un ņirgātos par to kapiem. Man likās ka es tā demonstrēju piederību islāmam. Šajā ziņā es biju līdzīgs Saulam, kas domāja, ka, nogalinot kristiešus, viņš izpilda Dieva [Allaha] gribu.

Pat tad, kad es biju pieņēmis Jēzu Kristu [Ješua haMašiahu] kā savu Kungu [Adonaj] un Glābēju, mana attieksme pret kristiešiem neizmainījās. Tikai divus gadus pēc manas atgriešanās Kungs [Adonaj] man atklāja, ka man nav taisnība. Manā dzīvē notika tas pats, kas ar Saulu uz Damaskas ceļa.

Manu dvēseli brīnumainā veidā izdziedināja varenais dziednieks Jēzus Kristus [Ješua HaMašiah]. Izmainot manu sirdi un prātu, Viņš mani padarīja par jaunu cilvēku. Pirmo reizi dzīvē es sapratu, ka Izraēla tauta ir Dieva [Elohim] izredzēta īpašam mērķim, lai Viņu atklātu un par Viņu pastāstītu visai pasaulei. Visi Vecās Derības pravieši un pats Jēzus Kristus [Ješua HaMašiah] nesa pasaulei vēsti par pestīšanu.

Ceru, ka, izlasot šo grāmatu, jūs sapratīsiet, kāpēc musulmaņi neieredz ebrejus un kā sasniegt samierināšanos starp tiem.

Musulmaņi nav ienaidnieki
Mans mērķis nav lasītājam radīt negatīvu attieksmi pret musulmaņiem, bet, lai viņiem rastos pareizs priekšstats par islāmu. Nemusulmaņiem ir nepieciešams iepazīties ar islāma pamatidejām, lai saprastu mūsdienās notiekošos sabiedriskos procesus. Musulmaņiem arī ir jāsaprot, pie kā noved viņu reliģija. Mans redzes viedoklis neizbrīnīs tikai konservatīvos musulmaņus, kas pilnībā piekrīt manis aprakstītajai viņu pārliecībai.

Gribu uzreiz jūs nomierināt, ka musulmaņi nav jūsu ienaidnieki. Mani radinieki un tuvinieki, kurus man nācās pamest pēc tam, kad pieņēmu kristietību, seko islāma mācībai. Es viņus patiesi mīlu un gribu paskaidrot arī viņiem un pārējiem musulmaņiem, kāda ir viņu reliģijas patiesā seja. Esmu brīvs cilvēks, kas dzīvo demokrātiskā sabiedrībā, un tādēļ man ir iespēja personīgi pētīt sarežģītus islāma jautājumus. Musulmaņiem nav tiesību šaubīties par savu ticību.

Es negribu, lai cilvēki, izlasot šo grāmatu, sāktu neieredzēt, baidīties vai nicināt musulmaņus. Bet tajā pašā laikā es gribu, lai tie nepaliek vienaldzīgi pret islāmu kā tādu.

Nav viegli novilkt robežu starp mīlestību pret musulmaņiem un islāma noliegšanu. Islāms – tā ir reliģija. Tieši islāms musulmaņus noved pie konfliktiem un naida pret apkārtējo pasauli. Musulmaņi dzīvo pēc islāma likumiem. Viņi ir tā upuri. Neviens cits tā dēļ necieš tā kā paši musulmaņi. Visu savu mūžu tie cenšas izpatikt Allāham, bet tā arī nezina, vai ir guvuši panākumus vai nē. Cerībā iemantot mūžīgo dzīvošanu viņi islāma dēļ iet bojā. Tā dēļ viņi neprot piedot ne sev, ne citiem cilvēkiem. Neieredziet islāmu, bet mīliet musulmaņus.
Ja starp jūsu draugiem, paziņām vai kaimiņiem ir musulmaņi, parādiet tiem kristiešu mīlestību un parādiet viesmīlību. Es domāju, ka viņi ir laipni cilvēki, kas nevienam nevēl ļaunu. Daudziem no tiem nav dziļas savas reliģijas izpratnes. Viņu ticība visdrīzāk atspoguļo islāma kultūras īpašības nekā Korāna mācību. Neuzlūkojiet tos kā savus ienaidniekus. Nepazemojiet tos un neapsmejiet. Tieši pretēji, esiet viņiem patiesi draugi – izrādiet interesi par viņu kultūru un pamēģiniet tiem neuzbāzīgi pastāstīt par Jēzu Kristu.

Atcerieties, ka, runājot par reliģiozām tēmām, jums ir jāizrāda viņiem pienācīga uzmanība. Daudziem cilvēkiem reliģija ir dārga viņu dzīves daļa, un katrs no tiem sarunā cenšas aizstāvēt savu ticību. Tajā pašā laikā mēs visi meklējam patiesību, un, ja cilvēki sarunājas draudzīgos apstākļos un jautājumus par mācību apspriež pozitīvā gaisotnē, Dievs mums palīdzēs to atrast.

Ko jūs uzzināsiet šajā grāmatā

Un tā, kas gan jūs sagaida šajās grāmatas lappusēs? 1. grāmatas daļā es jums pastāstīšu par savu dzīvi līdz tam brīdim, kad kļuvu par kristieti, lai jūs no mana piemēra uzzinātu, kā musulmaņi attiecas pret ebrejiem. Ceru, ka mans notikums jums būs kā liecība par Dieva žēlastību, kas ir spējīga izmainīt jebkura cilvēka sirdi un prātu, tostarp arī musulmaņa. Neskatoties uz to, ka es esmu dzimis un uzaudzis musulmaņu sabiedrībā, Kungs brīnišķīgā veidā mani aicināja pie Sevis.

II daļa ir veltīta islāma mācības pamatiem. Ja jūs ar tiem neiepazīsieties, jums būs grūti saprast manus turpmākos spriedumus. Īpaši es gribu pievērst jūsu uzmanību tam, kā Muhameda valdīšanas puslaikā izmainījās viņa attieksme pret ebrejiem. Šo pārmaiņu rezultātā Korānā saistībā ar ebrejiem ir visai pretrunīgi izteicieni. Tobrīd, kad kādas sūras aicina būt iecietīgiem pret ebrejiem, citas pavēl tos nogalināt. Es paskaidrošu, kā musulmaņi šīs pretrunas atrisina.

III daļā es sīki apskatīšu tos Muhameda dzīves gadus, kurus viņš pavadīja aktīvā attieksmē pret ebrejiem un ar vārdiem mēģināja tos pievērst islāmam.

IV daļā es komentēju Korāna citātus, kas liecina par to, cik stipri izmainījās Muhameda attieksme pret ebrejiem. Tieši šīs sūras musulmaņiem vēl šodien liek neieredzēt ebrejus. Tāpat jūs uzzināsiet par to, kā Muhameds pats personīgi vadīja karagājienus pret Arābijas ebrejiem. Viņu karš pret ebrejiem sākās pirms četrpadsmit simtgadēm un turpinās vēl šodien.

V grāmatas daļa vēsta par Muhameda pēctečiem, kas pēc Muhameda nāves vadīja kalifātu. Sekojot Muhamedam, piemēram, tie apspieda ebrejus un piespieda tiem izpildīt visai cietsirdīgus priekšrakstus, ja tie atteicās pievērsties islāmam. Piemēram, ebrejiem bija jānēsā dzeltenas krāsas apģērbs, lai tos nesajauktu ar arābiem. Man bieži jautā: „Kāda starpība starp vardarbību no musulmaņu puses un krusta gājieniem? Vai tad kristieši nebija tikpat nežēlīgi kā musulmaņi?” Nodaļā, kas veltīta krusta gājieniem, jūs atradīsiet atbildes uz šiem jautājumiem.

VI daļā tiek apskatītas mūsdienu attiecību problēmas starp arābiem un ebrejiem. Īpaša uzmanība veltīta mūsdienās saasinātai tēmai – palestīniešu-izraēliešu konfliktam.

Visbeidzot grāmatas pēdējās nodaļās (VII daļā) es vēršos pie kristiešiem. Es paskaidroju, kāpēc Tuvo Austrumu baznīcas nevar starp musulmaņiem efektīvi sludināt Labo vēsti un kāds ir bībeliskais skatiens uz arābu un ebreju tautu samierināšanos. Es minēšu divu bijušo džihādistu pārsteidzošas liecības, un tāpat stāstīšu par to, kā kristieši ar savām lūgšanām var piedalīties Izraēlas un arābu valstu konflikta atrisināšanā.
Lūdzu par to, lai ar šīs grāmatas palīdzību Kungs [Adonaj] palīdz ebrejiem un arābiem, kas pasludinājuši islāmu, aizmirst senos pāridarījumus, piedod viens otram un iegūst samierināšanos Kristū.

1. daļa
Kā es iemīlēju ebrejus

1. nodaļa. Pirmie iespaidi par ebrejiem

Nekad neaizmirsīšu to dienu, kad es pirmo reizi ieraudzīju izraēliešu lidmašīnas. Es ar bērniem spēlējos uz ielas. Pēkšņi no debesīm atskanēja skaļš rēciens. Izraēlas Gaisa spēku bumbvedēji pārlidoja tieši virs mūsu mājas.
Neskatoties atpakaļ, es nesos uz māju, bet nepaspēju aizskriet līdz durvīm, kad debesis nodzeltēja no sprādzieniem. Es pat necentos sameklēt tēvu vai māti, bet uzreiz palīdu zem gultas, lai kaut kā noslēptos. Biju tā nobijies, ka pazaudēju kontroli pār sevi un pielaidu bikses. Tas bija šausmīgi.
Izraēlas Gaisa spēku bumbvedēji mēģināja iznīcināt tiltu un vēl dažus pilsētas stratēģiskās nozīmes objektus. Sprādzienos daži cilvēki gāja bojā un vēl daudzi guva ievainojumus. Nepagāja ne ceturtdaļstundas, kad rēcieni bija prom. Cilvēki panikā skraidīja pa ielām, meklējot savus tuviniekus.

Pazemojums

Pēc sešām dienām izraēliešu armija guva uzvaru pār ēģiptiešu karaspēku. Tūkstošiem ēģiptiešu bija gājuši bojā, daudzi saņemti gūstā. Izraēlieši ieņēma Sinajas tuksnesi un svinīgi pārgāja Suecas kanālu, turot maršrutu uz Kairas pusi. Visbeidzot tie apmetās kādus sešdesmit kilometrus no Ēģiptes galvaspilsētas.
Kairas iedzīvotāji ar šausmām gaidīja, ka pilsētu ieņems izraēliešu karaspēks. Viņi baidījās, ka viņus sagaida tas pats, kas palestīniešus. Visi bija pārliecināti par to, ka izraēliešu karavīri nevienu nepažēlos. Visvairāk Kairā baidījās no Izraēlas Gaisa spēku bumbvedējiem, jo ēģiptiešu lidmašīnas bija iznīcinātas jau pirmajā kara dienā un tagad nebija, kas aizsargā debesis pār Ēģipti.
Tādu es atceros 1967. gada Sešu dienu karu. Toreiz man bija desmit gadi.

Bailes un naids

Kara trešajā vai ceturtajā dienā man bija sapnis par to, ka mans tēvs devās uz Nīlu makšķerēt. Viņš makšķerēja ar tīkliem, ko bija izvilcis starp laivu un krastu. Neskatoties uz to, ka Ēģiptē tobrīd nebija ebreju, nezinu, kādēļ es nosapņoju, ka ebreji krastā gana govis. Vienai no tām izdevās aizbēgt un tā metās ūdenī un turklāt pārrāva tēva tīklu.
Kad tēvs ebreju ganam jautāja, kāpēc viņš nav apstādinājis govi, starp tiem izcēlās strīds. Strīdam pievienojās vēl kādi ebreji, kas beigu beigās piekāva tēvu un upes krastā atstāja viņu noasiņot. Kad viņam palīgā atsteidzās ēģiptieši, ebreji atstāja savas govis, iekāpa tēva laivā un aizpeldēja prom.
Visu šo laiku es atrados netālu no mājas. Redzot mani tur, kāds mans radinieks man jautāja: „Ko tu šeit dari?” Es atbildēju, ka mācos. Tad viņš man teica: „Tavs tēvs ir gājis bojā. Viņu nogalināja ebreji.” Aizskrēju uz māju un atklāju, ka mājās neviena nav. Tad pieskrēju pie skapja, kurā tēvs glabāja pistoli. Man nebija skapja atslēgas, un es uzlauzu durvis, paķēru pistoli un skrēju pie upes.
Nīlā es redzēju ebrejus – tie visi sēdēja tēva laivā. Es uz tiem notēmēju un pēc kārtas tos visus nošāvu. Man bija tāda sajūta, it kā es šautu putnus. Viens pēc otra tie iekrita ūdenī.
Šis sapnis parāda visu manu naida spēku pret ebrejiem un bailes no tiem. Šo attieksmi varēja izmainīt tikai brīnums.
Sešu dienu karš bija pēdējais piliens, kas piepildīja naida un baiļu kausu. Toties antisemītiskas sajūtas manī bija dzimušas jau ilgi pirms tam: tās parādījās tad, kad es sāku lasīt Korānu.

2. nodaļa. Es no galvas mācos Korānu

Kad biju bērns, pie mums bieži viesojās Korāna tēvs (arāb. hafizs). Hafizi kaut kāda notikuma dēļ apciemo musulmaņu mājas un tur citē Korānu, ko viņi zina no galvas. Daži musulmaņi tic, ka, ieaicinot pie sevis hafizu, var no mājas izdzīt ļaunos garus, iemantot Allāha svētību un aizsargāt māju no zagļiem.
Hafizs pie mums nāca divreiz nedēļā. Atceros, ka viņš nēsāja melnas brilles, un man patika viņa balss. Vecmāmiņa, mamma un es, mēs vienmēr kopā klausījāmies, kā viņš lasa Korānu.
Vecmāmiņa jau tad bija ļoti veca, bet viņas veselība pavisam vāja. Katru reizi, kad pie mums atnāca šeihs1, vecmāmiņa apsēdās uz dīvāna, paliekot aiz muguras spilvenu. Viņa līdzinājās mazai meitenei, kurai patīk klausīties skolotāja stāstos.
Šeihs Korānu lasīja apmēram stundu. Pēc lasīšanas viņam parasti sāka sāpēt galva, un mamma viņu cienāja ar kafiju. Pie galda viņš mums stāstīja notikumus par Muhamedu un viņa sekotājiem. Viņš bieži runāja, kā Muhameds attiecās pret pagāniem, jūdiem un kristiešiem. Viņš stāstīja par kaujām starp Muhameda un jūdu kaujiniekiem.
Es viņa stāstos klausījos ar tādu pašu interesi, ar kādu kristiešu bērni ģimenēs klausās bībeliskos notikumus par Jērikas krišanu vai Dāvida kauju ar Goliātu. Starpība bija tikai tajā, ka jūdi, Muhameda senču ienaidnieki, vēl joprojām ir dzīvi un viņu valsts robežojas ar Ēģipti.
Mana māte lepojās ar to, ka Muhameds ar ieroci rokā aizstāvēja Allāhu. Bet tajā pašā laikā viņa nesaprata, kāpēc pravietis saņēma gūstā ienaidnieka sievietes un bērnus un tos pārdeva verdzībā vai izdalīja starp saviem kareivjiem.
Reiz es viņai prasīju, lai viņa paskaidro, kāpēc tas tā rīkojās. „Man liekas, ka Muhamedam vajadzēja aizstāvēt sievietes un bērnus” – viņa atbildēja. – „Viņam vajadzēja aizstāvēt islāmu, bet kāpēc viņš sodīja nevainīgos? Viņi taču to ne ar ko neapdraudēja?”
Korāna tēvs ebrejus vienmēr apzīmēja kā nodevīgus grēciniekus. „Ebreji – ļaunuma avots,” - viņš mums teica. – „Tā ir nodevīga tauta. Tiem nevar uzticēties. Viņi neieredz islāma pravieti un pašu islāmu. Viņi vajāja musulmaņus, un, lai iznīcinātu islāmu, mēģināja nogalināt Muhamedu.”

Mērkaķi un cūkas

Šeihs katru reizi mums stāstīja jaunus stāstus. Reiz viņš lasīja Korāna 5. sūru. Nonākot pie 60-tās jatas, viņš nocitēja:

Saki: „Vai man nepavēstīt jums vēl ko ļaunprātīgāku kā šo, par Allāha balvu? To, ko nolādējis Allāhs un uz ko saniknojās, un izveidoja no tiem mērkaķus un cūkas, un tos, kas pielūguši elkus. Šie ir ļaunāki par vietu nākamajā pasaulē un visvairāk nogājuši no taisnā ceļa.”
Šī jata mani ieintriģēja, un es pajautāju šeiham: „Vai tiešām Allāhs ebrejus pārvērta mērkaķos un cūkās?” Uzreiz stādījos priekšā ebrejus kā cūkas un pērtiķus, kurus es zoodārzā baroju ar riekstiem un banāniem.
Šeihs man atbildēja: „Jā, tu taču dzirdēji, kas ir rakstīts Korānā. Šo notikumu pats Allāhs pastāstīja Muhamedam, bet Allāhs nekad nemelo. Ebreji, kas tika pārvērsti par pērtiķiem un cūkām, pretojās Allāha gribai vai vajāja Pravieti, tādēļ Allāhs tos nolādēja un pārvērta par pērtiķiem un cūkām.” Tas ir tikai viens notikums par ebrejiem, ko es dzirdēju no šeiha, un ar šī stāsta palīdzību manā sirdī dzima dziļa nepatika pret ebrejiem.
Kad es paaugos, mani vecāki nolēma, ka man vairāk nav jāklausās notikumi, bet vajag pašam sākt mācīties Korānu, lai kļūtu par hafizu.

Es sāku mācīties Korānu

Cilvēkiem Rietumos grūti iedomāties, ka bērns no galvas var iemācīties visu Korānu, bet Tuvajos Austrumos tā ir visas izplatīta parādība. Ēģiptē cilvēka bērnība nenorit tā kā Rietumos. Piemēram, ne es, ne mani vecāki nekad nebijām gājuši uz kinoteātri. Es neapmeklēju klubus un bērnu svētkus. Mani nekad neveda uz bibliotēku. Vēl nesen Ēģiptē nebija pat teleprogrammas bērniem, bet, kad es vēl biju bērns, mums mājā nebija pat televizora. Protams, ka es spēlējos ar draugiem, bet daudz vairāk laika veltīju Korāna mācībai.

Es vēl nemācēju lasīt, kad mans tēvocis jau sāka man mācīt Korāna sūras. Viņš man lasīja sūru ajatu pēc ajatas, un es tās atkārtoju tik ilgi, līdz man patstāvīgi izdevās noskaitīt visu sūru no viena gala līdz otram. Tad es iestājos universitātes „Al- Azhar” skolā, kur kopā ar saviem klases biedriem mācījāmies no galvas visu Korānu, kura izmērs pielīdzināms Jaunajai Derībai.

Sākot no sešu gadu vecuma, es katru dienu no galvas iemācījos divas Korāna lappuses. Man tās bija jāiemācās līdz nākošās dienas saullēktam. Skolā es katru dienu skolotājam noskaitīju jaunu Korāna daļu.
Skolnieku, kurš nepaspēja iemācīties no galvas divas lappuses no Korāna, parasti sodīja. Skolotājs to piespieda apsēsties uz krēsla, noaut apavus un novilkt zeķes. Tad kāds no skolotāja palīgiem sasēja vainīgā kājas ar siksnu un vilka tās uz augšu. Tad skolotājs sita pa viņa pēdām ar svaigu palmu zariem. Ticiet, es biju gatavs uz visu, lai tikai izbēgtu no soda. Turklāt es ļoti gribēju, lai mani vecāki ar mani lepotos, un tas vairoja manus centienus iemācīties Korānu no galvas.

Rīta mācības mošejās

No rīta es parasti ar tēvu un tēvoci gāju uz mošeju. Lūgšanas tur sākās 3.30 no rīta un turpinājās stundu. Pēc tās tēvs un tēvocis parasti atgriezās mājās un pirms došanās uz darbu gulēja vēl divas stundas. Es paliku mošejā un mācījos Korānu. No sākuma es atkārtoju sūru, ko biju iemācījies dienas priekšvakarā, un tad sāku mācīties jaunu.

No sākuma es izlasīju ajatu no citāta, tad aizvēru Korānu, un, staigājot no mošejas viena gala līdz otram, atkārtoju šo ajatu. To iemācījies, es atvēru Korānu un sāku mācīties jaunu ajatu. Tā soli pēc soļa es tiku līdz citāta beigām.

Katru mēnesi es veltīju divas vai trīs dienas, lai atkārtotu visas iemācītās sūras. Tagad es varēju nocitēt jebkuru Korāna citātu, ko biju iemācījies dažus mēnešus agrāk. Katru gadu man bija eksāmens par visu gada vielu. Eksāmenā divi skolotāji man pēc kārtas uzdeva jautājumus. Viņi man prasīja noskaitīt no galvas kādu no Korāna citātiem, vai arī kāds no tiem sāka citēt Korānu, bet man bija jāpasaka, no kuras sūras bija ņemts Korāna citāts, un tad tas jāturpina citēt tālāk.

Visu sākumskolas laiku es mācījos Korānu. Mans brālēns to iemācījās ātrāk par mani, bet es centos tam turēt līdzi. (Viņš turpināja publiski lasīt Korānu pat pēc tam, kad bija iestājies universitātes medicīnas fakultātē) Tā divpadsmit gadu vecumā es no galvas zināju visu Korānu, bet tagad bija jāķeras pie Korāna studēšanas, lai daudz dziļāk izprastu iemācītos Korāna vārdus.

Daudzām Korāna sūrām bija tieša attieksme uz situāciju, kas tobrīd izveidojās pasaulē. Korāns brīdināja no briesmām, kas nāk no ebrejiem. Manas bērnības gados musulmaņi bija pārliecināti, ka ir pienācis laiks nostāties reliģijas un savas valsts aizstāvēšanai, un tas man atgādināja Muhameda dzīves laiku.

Produkta informācija

Veids: Grāmatas
Autors/i: Marks Gabriels
Izdevniecība: Viņa Vārds Manī
Valoda: Latviešu
Vākojums: Mīkstie vāki
Lappuses: 203
Gads: 2015
Izmērs: 14 x 20

iesakām apskatīt

Nesen skatītās