|
Fragmenti
Ievads
ATMODA, KAS NAV NEJAUŠA
Kā jauns misionārs Āfrikā divdesmit piecus gadus atpakaļ es dažreiz sludināju kādiem pieciem cilvēkiem. Man bija dota iespēja redzēt, kādu iespaidu sniedz godības Evaņģēlija sludināšana caur "pārbaudītām" starptautisko misiju tradīcijām. Bet pieciem cilvēkiem? Mūsu misijas aizmugurē atradās 450 miljoni Āfrikas dvēseļu, lielākā daļa no kurām pestīšanai caur Jēzu Kristu šādā veidā bija neaizsniedzami. Jā, viņi visi varēja tikt evaņģelizēti tādā veidā, kādā mēs to spējām, bet vienīgi tad, ja viņi atļautu mums palikt dzīviem tuvākos 5000 gadus!
Tomēr niecīgā sabiedrība mūs nespēja ietekmēt. Varēja nākt Atmoda un mūs izglābt no daudzajām problēmām. Dievs varēja celties pats cīņai. Šī cerība darīja mūs pacietīgus un mirdzošām acīm, jo vai tad mūsu garīgie vectēvi tāpat ar nešaubīgu ticību netvērās pie šīs pašas domas?
EVAŅĢĒLIJS, KAS NETIEK SLUDINĀTS, NAV NEKAM DERĪGS
Vēlāk es sāku par to interesēties. Mani trāpīja doma par to, ka Evaņģēlijs nav Prieka Vēsts tiem ļaudīm, kas to nav dzirdējuši- ka nesludināts Evaņģēlijs nav derīgs nekam. Tad manu sirdi caururba vēl kāds gaismas stars: Jaunajā Derībā mēs nekur neredzam, ka Dievs dotos darbā viens pats; "Un tie izgāja un mācīja visās malās, un tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm" (Marka 16:20). Dievs darbojās tad, kad viņi darbojās. Smits Viglsvorts teica: "Apustuļu darbi tika uzrakstīti tikai tāpēc, ka apustuļi darbojās!"
"Jo, kad pasaule ar savu gudrību Dievu viņa gudrībā neatzina, tad Dievam labpatika izglābt ticīgos ar ģeķīgu sludināšanu" (1.Kor.1:21).
Un tā, Viņš uz mums gaidīja, un- es nevarēju no šīs domas atbrīvoties- tas attiecās arī uz mani.
Es publicēju paziņojumu, un atsaucās 50.000 cilvēku. Tik daudz! Līdzīgi kā zemūdenes periskops tas atklāja, ka es esmu iegremdēts pestīšanas okeānā- cilvēce izjūt lielu izsalkumu. Piedevām vēl nāca atklāsme. Nakti pēc nakts es redzēju visu Āfrikas kontinentu, valsti pēc valsts, kas ir mazgāts Jēzus Asinīs.
Gaidīt, līdz atnāks atmoda? Mēs jau bijām tik ilgi gaidījuši! Bija gaidīts tik pacietīgi un pamatīgi; simtiem gadu bija lūgts. Vai patiesi Dieva atbildei bija jānāk tieši tagad?
Tomēr manā priekšā nostājās vēl viens fakts- bez agresīva evaņģēlisma nekad nav nākusi atmoda. Un tā, sekojot acīmredzamam impulsam, kas vēlāk apstiprinājās kā nācis no Dieva, es noīrēju stadionu ar 10.000 vietām evaņģelizācijas kampaņai draudzei, kas sastāvēja no 40 locekļiem- un atnāca 10.000 cilvēki! Tika novākta pirmā raža. Pirmo reizi manā liecināšanā tūkstoši izskrēja priekšā, lai atsauktos aicinājumam saņemt pestīšanu. Dievs atvēra manas acis, un es patiesi redzēju neredzamos, varenos Svētā Gara spēka viļņus, kas pāršalca stadionam. Notika ļaužu masu kristība Svētajā Garā, ko pavadīja daudzi dziedināšanas brīnumi. Es raudāju kā zēns un zvērēju tam Kungam, ka paklausībā Viņam es došos pāri visai Āfrikai, lai īstenotu šo atklāsmi. Es sapratu, ka, ja Dievs to ir spējīgs izdarīt ar 10.000 cilvēkiem, Viņš to var izdarīt arī ar visiem 450 miljoniem.
Tas, ko mēs redzam, ko Dievs dara Āfrikā šodien, liek aizturēt elpu. Ejot milžu soļiem, mēs pļaujam ar prieku tur, kur viņi ir ar asarām sējuši. Mēs ieradāmies Bakavā, kuru pirmo reizi bija apmeklējis misionārs C.T.Stads un tā arī palicis Zairas mūžamežos. Tur mēs ieraudzījām, kā 70.000 cilvēki atsaucās Dieva mīlestības aicinājumam. Dāvids Livingstons pravietoja, ka tur, kur ar grūtībām bija iegūstams viens jaunatdzimušais, vēlāk būs tūkstoši. Un tā tas bija. Blantīrā, Malavijā, kas ir nosaukta kādas Skotijas pilsētas vārdā, kur bija dzimis Livingstons, vairāki simti tūkstošu bija atsaukušies pestīšanas aicinājumam.
NOSPIEŽOT ATMODAS GAILI
Šodien burvestības, okultisms un ļaunums dara Evaņģēliju tikpat svarīgu ieroci kā šauteni čūsku midzenī. Velns ir spiests bēgt, jo Jēzus viscaur atbrīvo saistītos. Auksta un vienaldzīga kristietība neko nespēs. Tautām neatliekami un steidzīgi vajadzīga degoša vēsts par Krustu, un mēs nedrīkstam slinkot.
Prezidenti un līderi atzīst to brīnumaino labumu, ko sniedz Evaņģēlija sludināšana viņu ļaudīm, un personīgi mūs ielūdz. 1990.gada martā mūsu ziemeļu lēciens sasniedza tikpat kā Sahāras tuksnesi Ouagadougou pilsētā, Burkina Faso galvaspilsētā (bijušā Augšvolta); valsti, kas bija ievērojama ar savu okultismu. Prezidents mūs divreiz uzaicināja uz savu māju. Sešās sapulcēs kopā bija atnākuši 800.000 cilvēku, un pēdējā, kulminācijas sapulcē bija sapulcējušies gandrīz ceturtdaļmiljons ļaužu. Lielākā daļa no viņiem līdz tam nepazina Jēzu Kristu un bija musulmaņi un anīmisti. Līdzīgi, 1990 gada augustā vienā sapulcē Nigērijas pilsētā Kadunā bija atnākuši 500.000 cilvēku- sešu sapulču sērijā kopējais apmeklējušo skaits bija 1.67 miljoni. Atsauksme uz spēka Evaņģēlija vēsti bija satriecoša!
Šodien daudzās sirdīs ir dievišķīgs apsolījums, ka mēs redzēsim vienu miljonu dvēseļu, kas būs nākušas pie Dieva vienā sapulcē. Mēs interesējamies pēc skaņu sistēmām, kas spētu aizsniegt vislielākos lielus ļaužu pūļus, kādi vien jebkad ir nostājušies viena cilvēka priekšā. Augstprātīgs pieņēmums? Ja Krustā Sistajam ir jāiet cauri dvēseles ciešanām un tādā veidā jāgūst panākumi, kā saka Jesajas 53:11, vai tad mums būtu jāapmierinās ar mazākām lietām? Vai Viņš būtu "apmierināts" ar kaut ko mazāku? Kāpēc Dieva kalpiem būtu jābūt par liliputiem?
VIĻŅI
Dievs saka: "Jo zeme tiks piepildīta ar tā Kunga godības atziņu tāpat kā ūdeņi, kas apklāj jūras pamatus" (Hab.2:14). Kā šie ūdeņi apklāj jūras pamatus? Tik cieši, ka jūras dibenā nav nevienas sausas vietas! Tas skaidri ilustrē Dieva plānu. Viņa godības, spēka un pestīšanas atziņa izplatīsies pa visu pasauli kā viļņi. Nepaliks nevienas sausas vietas, nevienas malā palikušas valstis, pilsētas, ciema, ģimenes vai kāda nomaļus stāvoša cilvēka. "Visa zeme ir pilna Viņa godības," sauca serafīms (Jes.6:3).
Šai desmitgadei ir jākļūst par vispasaules evaņģelizācijas un atmodas gadsimta kulmināciju, atbildes mirkli visu iepriekšējo paaudžu Dieva svaidīto lūgšanām un asarām. Draudze ir dzīva, tas nav izpriecu kuģis. Prieka meklētāji nav vajadzīgi. Dvēseļu glābšanas kuģī ir vajadzīgas visāda veida rokas- iesākot ar kapteini un nobeidzot ar pavāru. Draudze, kas nemeklē pazudušos, ir pati "pazudusi". Daži meklē iemeslus, sakot, ka šodienas plurālistiskajā sāncensības sabiedrībā kristiešu zirgs nespēj uzvarēt citus zirgus. Bet vai tad mūsu situāciju Dievs nav paredzējis?
Cilvēki vaicā: "Ko Dievs vēlas šodienas Draudzei sacīt?" Kāpēc šāda problēma ir radusies? Vai Dievs runā tik neskaidri? Šodien Viņš nesaka nekā tāda, kas jau nebūtu atklāts Viņa Vārdā. Es zinu vienu lietu, par ko runā Dievs. Ja mūsu pravieši ir īsti, viņi izjutīs to pašu skubinājumu ko Jēzus Kristus, un savos vārdos atbalsos to pašu Lielo Aicinājumu, kas saka: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģeliju visai radībai" (Marka 16:15).
TIEK MEKLĒTI EVAŅĢĒLISTI
Evaņģēlisti? Tūkstoši no tiem veic pienākumus draudzē, ko Dievs nekad nav tiem aicinājis darīt. Kristus Miesai ir pienācis laiks pārskatīt evaņģēlista funkcijas! Daži mācītāji sadusmojas, līdzko tu tiem jautā, kāpēc Dievs ir devis evaņģēlistus. Tomēr paliek mūžīgs fakts- tāpat kā Golgātas dienās arī šodien Dievs ir norūpējies par dvēseļu glābšanu. Un kad Jēzus Kristus pacēlās Debesīs, Viņš atstāja Draudzē evaņģēlistus, lai tie palīdzētu šo lielo darbu paveikt (Efez.4:8-16).
Pagātne sevī nes lielas traģēdijas. Kad atvērās durvis, atklājās, ka daži kristiešu strādnieki ir greizsirdīgi un savus monopol iekarojumus sargā līdzīgi kā zelta raktuvju īpašnieki savas zelta dzīslas. Nereti tā bija konkurences cīņa, kas iznīcināja atmodas. Ražai ir jātiek novāktai, taču strādnieki izmisīgi cenšas rūpēties par savu "pašu" ganāmpulku. Kristus nenomira, lai cilvēkus izvirzītu amatos, bet gan, lai izglābtu pazudušos.
Šī nav grāmata par līdzekļiem un metodēm, bet gan par garīgiem principiem. Dievs tev dos visus resursus. Ir tieši tik daudz metožu, cik reižu Viņš vada. Mums ir vajadzīgs vairāk iztēlošanās spēju nekā ļaudis, kas rīkojas pēc "mēģināšanas un eksperimentu" metodēm- ieskaitot tās metodes, ko esmu izmēģinājis un kurās eksperimentējis pats. Metodes, kuras nav nekā devušas pagātnē, tāpat nespēs neko sniegt arī tagad. Mehāniska darbošanās var tikt nosaukta par uzticamību, bet mūsu primārās rūpes evaņģelizācijā ir, lai tā būtu efektīva un nevis uzpūsta uzticamība.
Daudzus gadus strādājot par evaņģēlistu un misionāru, esmu atklājis veselu virkni ierobežojošu faktoru, kas apslāpē Evaņģēlija spēku. Kaut gan šajā grāmatā es tieši par to nerunāšu, no pieredzes es zinu, ka daudzas no "tradicionālajām un pie¬ņemtajām" evaņģelizācijas metodēm ir paaudžu gaitā palikušas nemainīgas. Ir vēl citas mācības un sentimenti, kas mums liek "visu atstāt Dievam." Daži pastāv pie tā, ka Dieva ceļš ir Atmodas ceļš, bet kāda ir mūsu dalība Lielā Aicinājuma praktiskajā realizācijā? Daži domā, ka, ja cilvēkiem jātiek izglābtiem, viņi tiks izglābti, neskatoties ne uz ko.
Pieņemsim, ka šīs mācības ir nepareizas! Cik šausmīgs risks- pamatot mūžīgo dvēseļu mantojumu uz pretrunīgiem Rakstu izskaidrojumiem vai grieķu vārdu izslēgt pavisam. Kāds var patiesi būt miris, bet nevajadzīgi! Mēs nedrīkstam noliegt evaņģēlija uzdevumu. Es labāk lietošu to metodi, kas netiek cilvēku atzīta, bet ir patīkama Dievam. Es nelietošu metodi, kas ir patīkama cilvēkam, bet nenes nekādus garīgus rezultātus.
Šī iemesla dēļ es nevēlos rakstīt, patīkot cilvēkiem, un tāpēc par šo grāmatu negribu atvainoties. Es rakstu, lai izplatītu Dieva svaidījumu pār tiem, kas ir gatavi iziet ārā ticībā. Šīs grāmatas temperatūra ir augsta- tā ir pat ļoti augsta. Tās liesmas dedzinās. Kādiem, kas lasīs šīs lappuses, būtu labāk apdrošināties pret uguns nelaimēm, jo es garantēju, ka liela daļa no veciem konceptiem tiks pazudināta uguns liesmās.
Mana vēsts nav vienpusēja, bet tā nāk no vienpusējas sirds. Es dauzu pie Lielā Aicinājuma durvīm, jo es zinu, ka tas nekad nevar tikt pārspīlēts un padarīts lielāks, nekā tas īstenībā ir. Dienām un naktīm es saucu uz Dievu pēc lielākas šīs paaudzes glābšanas efektivitātes. EVAŅĢELIZĀCIJA AR UGUNI ir vienīgā izeja.
Es nepārtraukti pārlūkoju pārējo svaidīto vīriešu un sieviešu apvāršņus, kas ir spējīgi uzņemties šo Dieva Vārda izaicinājumu Svētā Gara virzītai evaņģelizācijai. Es ticu, ka vislabākais vēl sekos. Ātri tuvojas laiks, kad ar slavas dziesmām mūsu Dievam un Glābējam atsauksies visa pasaule. Visās tautās un visās valodās, šī diena ir tikpat kā pienākusi, kad katra mēle apliecinās, ka "Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu" (Fil.2:11).
Šī grāmata sastāv no lietām, ko Dievs man ir mācījis un atļāvis piedzīvot pagājušajos gados. Es rakstu tikai viena iemesla pēc- lai iedvesmotu citus, "dari evaņģelista darbu" (2.Tim.4:5). Esmu atklājis principus, kas ir nepieciešami katrai Svētā Gara vadītai kalpošanai. Lasi tos nevis, lai atklātu, kā tie ir darbojušies manos evaņģelizācijas pasākumos, bet drīzāk, lai atklātu, kā Dievs darbojas caur ikvienu, kas ir gatavs sekot Viņa plānam.
NE AR KO NEIZMĒROJAMĀ IESPĒJA
Eņģelim, kas parādījās Kornēlijam Apustuļu darbos 10, nebija atļauts minēt Jēzus vārdu vai runāt par cilvēku pestīšanu. Šī augstā un svētā privilēģija bija (un ir) atstāta cilvēkiem- cilvēkiem, līdzīgiem tev un man. Viss, kas eņģelim bija atļauts sacīt, sastāvēja no: "Tagad nosūti vīrus uz Jopi un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris" (Ap.d.10:5). Šim varenajam serafīmam, nākušam no debesu dziļumiem, vajadzēja pakļauties Pēterim dotajai iespējai. Dievam labpatīkas aicināt un izsūtīt cilvēkus, līdzīgus tev un man.
Tā ir bijis vienmēr. Dievs lietoja četrus evaņģēlistus- Mateju, Marku, Lūku un Jāni- lai pierakstītu stāstu, kas saucas: Jēzus Kristus Evaņģēlijs. Daudzi ir domās, ka tas tiešā veidā attiecas uz Veco Derību, kur četri vīri nesa Derības Šķirstu. Evaņģēlija turētāji mainās no paaudzes uz paaudzi, bet Evaņģēlijs paliek tas pats. Tagad mēs esam šeit, un šodien ir mūsu kārta. Dievs ir aicinājis tevi un mani. Evaņģēlijam ir jātiek nogādātam līdz pasaules galiem. Šis ir tā Kunga Lielais Aicinājums ikvienam no mums- un Ķēniņš pieprasa steigties.
CIK LIELA IR ELLE?
Šīs nodaļas ir uzrakstītas tāpēc, ka es neticu, ka Dieva plānos ir darīt elli lielāku par debesīm. Kaut gan Raksti runā par "daudziem," kas atrodas uz tā ceļa, kas ved uz mūžīgo iznīcību (Mat.7:13), tiem pašiem cilvēkiem ir jākļūst par vīriem un sievām, kas sludinās Evaņģēliju. Mums ir dots apsolījums vest "daudz bērnu...uz godību" (Ebr.2:10); un, slava Dievam, Atklāsme 7:9 runā par šī ceļa sekmīgu noslēgumu.
Jēzus instruēja: "...eita un darait par mācekļiem visas tautas" (Mat.28:19). Nav alternatīva plāna gadījumā, ja Evaņģēlijs neveiktu savas funkcijas, jo tas nevar kļūdīties! Šodien tiek izglābti, dziedināti un kristīti Svētajā Garā daudz vairāk cilvēku nekā jebkad agrāk cilvēces vēsturē. Temps pieaug, vedot pie viena noslēguma: Jēzus nāk drīz.
Mēs neesam aicināti doties cīņā tikai tā. Šī cīņa tika uzvarēta Golgātā. Jēzus pavēlēja mācekļiem: "Lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš izsūta strādniekus savā pļaujamā" (Mat.9:38) un piebilda: "Eita!" Viņš to saka vēl joprojām. Tas ir mandāts mūsu rokās.
Atmoda, protams, nāk no Dieva, bet kad tā būs? Tad, kad mēs nožēlosim savu nepaklausību un atgriezīsimies pie sava pamatuzdevuma- Evaņģelizācijas. Ikvienas draudzes darbībai ir jābalstās uz pasaules pievēršanu atpakaļ Dievam. Kāpēc mēs vēl joprojām gaidām, ka nāks kāds, kas "atbrīvos saistītos?" Varbūt mūs pašus ir jāatbrīvo?
|
