|
Fragmenti
Vecāku vārda spēks
Jau runājām par to, cik būtiski, lai bērni godātu savus vecākus. Tas darbojas ari pretējā virzienā. Godāt nozīmē - vērtēt. Ja vērtēsim savus bērnus, tad pret viņiem izturēsimies un ar viņiem sarunāsimies tā, ka viņi kā personības uzplauks.
Ik pa laikam var dzirdēt, ka vecāki ar bērniem runā tik pazemojošā tonī, ka tas liek sarauties. Kādreiz tas ir tēvs, kurš asi uzkliedz savai maigajai meitiņai vai kritizē dēla sniegumus sportā. Tā var būt māte, kura pret bērniem izturas tā, it kā tie viņai būtu par apkaunojumu, un publiski pazemo viņus.
Kad mana sieva vēl bija pusaudze, notika kas tāds, ko patiesībā varēja viegli novērst. Liza bija aktīva pusaudze, kas par savu svaru nekad īpaši nesatraucās. Viņas svaru regulāri mērīja vasaras nometnēs un sporta stundās. Jebkāds svara pieaugums bija tikai daļa no normāla augšanas procesa.
Līza gandrīz visu gadu peldēja divu peldēšanas komandu treniņos, tāpēc viņa praktiski vienmēr varēja ēst visu, ko gribēja un kad gribēja. Taču tad viņa guva savainojumu, kas viņu vidusskolas pirmo gadu atstāja uz rezervistu soliņa. Aktivitāšu līmenis samazinājās, bet ēstgriba palika tāda pati kā treniņu laikā.
Reiz, pārnākot no skolas, Līzu pasauca tēvs, neapmierināti paskatījās uz viņu un lika pagriezt muguru. Kad viņa to izdarīja, viņš teica: “Mjā, tie džinsi gan tev ir iespīlēti! Cik tu tagad sver?” Viņa nosauca to svaru, kas viņai bija vasaras nometnē.
Viņš iebilda: “Nē, tas nevar būt! Tu sver vismaz 60 kilogramus. Aizej nosvērties!”
Līza sakaunējās un apmulsa. Viņa aizgāja uz vecāku guļamistabu, kur bija svari, un ar pārsteigumu konstatēja, ka sver 63,5 kilogramus.
Kad viņa to pateica tēvam, tas meitai lika skaidri saprast, ka šis svars ir daudz par lielu, ka tā viņa zaudē pievilcīgumu, un puiši viņu vairs neaicinās uz randiņiem. Pēc lekcijas Līza aizgāja uz savu istabu, noģērbās un rūpīgi aplūkoja savu ķermeni spogulī. Pirmo reizi dzīve viņai tas nepatika. Kopš tā brīža, Līzas svars ieguva centrālo vietu viņas dzīvē. Viņa labi apzinājās savu izmēru un nepārtraukti domāja par svaru. Viņa sāka skriet, samazināja ēdiena daudzumu un pūles atmaksājās. Zēni atkal pievērsa lielāku uzmanību, kas viņai ļoti patika. Galu galā viņas apziņā izveidojās atziņa: ja esmu tieva, esmu stipra — mīlestības un uzmanības vērta. Ja esmu resna, man tas nepienākas.
Šāda veida domāšana viņu noveda lejupejošā spirālē, līdz viņa saslima ar anoreksiju un bulīmiju. Pret ēdienu izveidojās mīlestības/naida attiecības - viņai patika ēst, bet viņa ienīda lieko svaru. Lai attīrītu ķermeni, viņa lietoja caurejas zāles un diurētiskos līdzekļus. Koledžas pirmajā gadā viņas ķermenis jau bija no tiem atkarīgs. Beigu beigās Līzu ievietoja slimnīcā, jo vairāk kā mēnesi zarnas vairs nefunkcionēja normāli.
Divdesmit divu gadu vecumā Dievs Lizu dziedināja visos iespējamos līmeņos, un viņas spēcīgā liecība atrodama viņas grāmatā You Are Not What You Weigh (Tu neesi tas, cik tu sver). Tomēr varu tikai iedomāties, cik ļoti daudz no tā varēja novērst, ja Līzas tēvs šajā situācijā būtu rīkojies citādi. Tā vietā, lai Līzu pazemotu, viņš varēja to pieņemt un uzmundrināt. Varēja izvēlēties konstruktīvāku veidu, kā parunāt ar meitu par veselīga svara saglabāšanu un uzņemamā ēdiena daudzumu. Vai tad Līza būtu paskatījusies uz sevi citādi?
Pierādījums tam ir mūsu laulība. Kad apprecējāmies, Līza svēra nepilnus 53 kilogramus. Es izvēlējos viņai nemitīgi atgādināt, ka viņa ir skaista un izskatās ļoti pievilcīgi. Es nebeidzu viņu slavēt un teikt labus vārdus arī pēc mūsu pirmā laulību gada, arī tad, kad viņa bija stāvoklī un baroja bērnu. Es turpināju teikt - “tu esi tik skaista!” vai “ja man divdesmit gadu vecumā kāds būtu teicis, ka mana sieva pēc tik daudziem laulībā nodzīvotiem gadiem izskatīsies tik skaista, es būtu sarīkojis īstu ballīti!”, vai “šodien tu izskaties vēl labāk nekā tad, kad tevi apprecēju!”
Esmu šos vārdus teicis no sirds, jo tiešām viņu tā redzu. Uzskatu to par savu priekšrocību, jo pastāvīgi meklēju veidus, kā Līzu stiprināt. Tā ir viena no manām atbildības jomām, ko Dievs man, kā viņas vīram, ir uzticējis. Pāvils to skaidro: “Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu. Jo neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu, bet katrs to kopj un glabā, tāpat kā Kristus draudzi.” (Ef 5:28,29)
Ievēro vārdu “kopj” (angl.v. “baro”) — tas nozīmē sniegt tieši to, kas vajadzīgs augšanai. Es nemitīgi meklēju veidus, kā pabarot sievu ar saviem vārdiem. Vairāk par to runāšu nākamajā nodaļā, jo tā ir daļa no goda parādīšanas.
Kamēr es ar saviem vārdiem rūpējos par Līzu, viņa turpināja ticēt gudrībai un apsolījumiem, kurus Dievs bija devis laikā, kad viņu dziedināja, un Viņš turpināja viņu pilnveidot. Ar savu atbalstu es radīju atmosfēru, kurā mana sieva varēja netraucēti ticēt Dievam. Mēs esam laulībā nodzīvojuši divdesmit piecus gadus, mums ir piedzimuši četri bērni, taču viņa joprojām sver tikpat, cik mūsu kāzu dienā. Tā kā viņa nemēdz loti daudz nodarboties ar sportu, kāds varētu teikt, ka viņa vienkārši ir ģenētiski svētīta, taču es zinu labāk, jo atceros izbiedēto, nedrošo divdesmitgadnieci, kas cīnījās ar liekā svara problēmām. <<<
Paaugstināšanas balva
Gribu pastāstīt stāstu, kuru minēju iepriekšējā grāmatā. Klasisku piemēru, kurš parāda, ka Dievs ir gatavs mūs apbalvot, ja godājam tos, kuri pret mums izturas netaisni. Mans labs draugs, Als Braiss, pirms dažiem gadiem bija mācītājs Dalasā, un kādā svētdienas rītā viņš sludināja no 1.Pētera vēstules. Kad balss beidza runāt, kāds draudzes loceklis (saukšu par Braienu) pienāca pie viņa ar aktuālu jautājumu. “Mācītāj Brais, esmu vadītāja vietnieks ļoti lielā apdrošināšanas kompānijā. Gadiem ilgi esmu smagi strādājis, man pienācās kļūt par viceprezidentu. Visi mani kolēģi zināja, ka es esmu pelnījis šo paaugstinājumu. Es tiešām to biju pelnījis. Taču, kad pienāca iespēja saņemt paaugstinājumu, uzņēmums to piešķīra citam cilvēkam.”
“Kāpēc tā notika?” mācītājs jautāja.
“Tāpēc, ka tas bija baltais, bet es esmu melnais. Mācītāj, tā ir diskriminācija. Es to varu pierādīt. Patiesībā jau nākamā nedēļā domāju iesūdzēt šo uzņēmumu tiesā. Bet šorīt tu sludināji šo vēsti, un tagad esmu sajukumā!”
Mācītājs paskatījās uz Braienu un teica: “Vai tu gribi iet pa Dieva ceļiem vai savējiem?” Vīrs nevilcinoties atbildēja: “Mācītāj, es mīlu Dievu no visas sirds. Gribu iet Viņa ceļu, tāpēc jau runāju ar tevi. Vai tu varētu lūdzu lūgt Dievu kopā ar mani?” Als teica: “Jā”, un viņi nolieca galvas un uzticēja šo lietu Dieva Tēva rokās, kurš tiesās taisnīgi.
Nākamajā rītā Braiens aizgāja uz darbu, apņēmies būt pirmais, kurš parādīs godu savam kolēģim, kas saņēma paaugstinājumu. Viņš aizgāja uz viņa biroju, izstiepa roku un ar platu smaidu sacīja: “Gribu tevi apsveikt ar paaugstinājumu. Gribu, lai tu zini, ka būšu tavs labākais darbinieks.”
Vai vari iedomāties, cik neērti jutās šis cilvēks, kurš arī zināja, ka paaugstinājumu nav saņēmis godīgi. Ja viss būtu noticis tā, kā tam vajadzēja notikt, tad tagad Braiens būtu viņa priekšnieks un sēdētu viņa vietā.
Pagāja vairākas nedēļas, nekas nenotika. Jāsaprot, ka tā mēdz būt. Dieva taisnā tiesa atnāk, bet bieži tas notiek citādāk vai vēlāk nekā mēs to vēlētos.
Braiens nekavējās domās par to, cik ļoti viņam nodarīts pāri. Viņš bija izvēlējies iet goda ceļu, tāpēc turpināja godprātīgi pildīt savus pienākumus. Kādu dienu viņam piezvanīja konkurējošs uzņēmums ļoti liela starptautiska apdrošināšanas sabiedrība, kurai Dalasā bija filiāle. Zvanītājs sacīja: “Mēs esam redzējuši, kā tu izturies pret mūsu kopīgajiem klientiem. Mums tas ļoti patika. Vai tu vēlētos nākt pie mums strādāt?”
Braienam nebija ilgi jādomā. “Nē, mani tas neinteresē,” viņš sacīja. “Es nevēlos mainīt darbu. Esmu šajā uzņēmumā nostrādājis daudzus gadus, man ir lieli bonusi un pastāvīgie klienti. Mani klienti un kolēģi zina manu reputāciju un raksturu. Man viss ir labi. Patiesībā man nepatīk pārmaiņas. Tāpēc, paldies, bet mani šis piedāvājums neinteresē.”
Šis cilvēks neatkāpās: “Lūdzu, satiksimies pusdienās, aprunāsimies. Tas taču nebūtu nekas slikts?” Braiens mēģināja būt vēl stingrāks. “Es jums saku, jūs velti tērējat savu laiku. Mani tas neinteresē.” Šķita, ka otrs to nedzird. “Vai tiešām jūs nevarat atnākt uz vienām pusdienām?!” Nedaudz samulsis, Braiens atbildēja: “Labi, es aiziešu uz pusdienām.”
Tika norunāts laiks, un pienāca noteiktā diena. Braiens un uzņēmuma pārstāvji sasveicinājās un pasūtīja ēdienu. Tad viens no vadītājiem sacīja: “Braien, mēs esam vērojuši tavu darbu, un mums ļoti patīk, kā tu izturies pret klientiem. Mūsu cilvēki man sacījuši, ka vēlas, lai tu strādā pie mums.”
Braiens purināja galvu. “Es jau teicu, ka negribu mainīt darbu. Man patīk stabilitāte. Man ir lieli bonusi, un esmu daudz ieguldījis uzņēmumā. Es nevēlos jūsu piedāvājumu.”
“Labi, mēs sapratām. Tomēr aizej mājās un aprunājies ar sievu. Izdomājiet, kādu algu vēlies saņemt, un tad tiksimies pēc nedēļas un vēlreiz par to parunāsim.”
Pretēji tam, kā Braiens parasti būtu rīkojies, viņš nopūtās un piekrita. Aizgājis mājās, viņš pirmo reizi visu izstāstīja sievai. Viņš sacīja: “Es tiešām negribu mainīt darbu. Bet viņi piedāvā, lai nosaucu algu. Esmu no tā visa jau noguris, tāpēc, lūk, ko es darīšu. Es izmantošu situāciju un izdarīšu ko nereālu. Pateikšu, ka vēlos trīs reizes lielāku algu par tagadējo. Tad viņi par mani pasmiesies, un ar to mūsu diskusija beigsies.”
Viņš uzrakstīja nelielu vēstuli un nosauca algas apmēru - trīs reizes lielāku par pašreizējo. Savā uzņēmumā viņš saņēma labu algu, tāpēc nosaukt tik lielu ciparu likās neprāts. Nākamajā dienā Braiens aizgāja uz pusdienām. Kad ēdiens bija pasūtīts, apdrošināšanas sabiedrības vadītājs jautāja, vai viņš ir izdomājis vēlamo algas lielumu.
“Jā,” teica Braiens. Viņš gribēja izvilkt no kabatas vēstuli, kad vadītājs viņu apturēja: “Nē, nē! Mēs negribam redzēt, cik tu gribētu, lai tev maksājam. Vispirms parādīsim, cik mēs gribētu tev maksāt.” Viņš pastūma pāri galdam papīra gabalu. Braiens to paņēma un, ieraudzījis ciparu, gandrīz noģība. Minētā summa bija četras reizes lielāka par algu, ko viņš saņēma. Braiens aiz pārsteiguma nezināja, ko teikt. Viņš mēmi skatījās uz papīra lapu, bet vadītājs, pārpratis klusēšanu, palielināja algas piedāvājumu, apsolot vēl dažus bonusus.
Braiens sacīja: “Kungi, es esmu kristietis, tāpēc gribu aiziet mājās un kopā ar sievu lūgt par šo jautājumu. Pēc tam došu jums atbildi.” “Labi, veltiet tam laiku, cik jums nepieciešams.”
Braiens aizgāja mājās, lai abi ar sievu lūgtu, un Dieva Gars uzrunāja viņu: “Dēls, tu uzticēji savu lietu Manās rokās. Es esmu tavu lietu iztiesājis. Tas ir Mans paaugstinājums. Pieņem to!”
Ir pagājuši jau vairāki gadi, un Braiens vairs nedzīvo Dalasā. Viņš ir viens no šīs milzīgās apdrošināšanas sabiedrības galvenajiem vadītājiem galvenajā birojā Virdžīnijā. Šī sabiedrība pārņēma arī uzņēmumu, kurā bija strādājis Braiens, kas pret viņu izturējās negodīgi, nepiešķirot viņam paaugstinājumu, ko viņš bija pelnījis.
Ko varam no tā visa secināt? Protams, Braiens varēja sevi aizstāvēt un pat atriebties. Viņam bija juridisks pamats tiesas prāvai — tiesības, uz kurām viņš varēja pastāvēt. Viņu negodāja un pret viņu izturējās netaisni, un, iespējams, viņš šo prāvu būtu uzvarējis. Bet, pat ja viņš to būtu uzvarējis, viņš nebūtu tur, kur atradās tagad. Viņš būtu palaidis garām svētības, kas bija sagatavotas! Bet viņš izvēlējās godāt tos, kas atradās varas postenī, neatkarīgi no tā, kā viņi izturējās. Viņš necentās atriebties, bet uzticēja savu lietu Dievam, tāpēc viņš saņēma pilnu balvu!
|
