Ievads Vecajā Derībā. Ceturtā Mozus grāmata

1. LEKCIJA - SKAITĪŠANA TUKSNESĪ.
PADEBESS RĀDA CEĻU

Ceturtā Mozus grāmata, Skaitļi, jūdu tradīcijā tiek saukta Ba-midbār – „Tuksnesī”, jo sākas ar vārdiem: „Kungs sacīja Mozum Sīnaja tuksnesī…”. Septuagintā tā saucas par Aritmoj, tas ir „Skaitīšanas” vai „Skaitļu”, tāpēc ka tajā minēta vesela virkne skaitīšanu: visas tautas, tās atsevišķu cilšu utt. Analoģiski nosaukumi (lat. Numeri u.c.) grāmatai tika doti arī tulkojumos citās valodās.
Šīs grāmatas galvenais saturs – tā ir tautas dzīve tuksnesī, Radītāja vaiga priekšā un „vienatnē” ar Viņu; kā arī tās sekas, ko izsauc paklausība un nepaklausība Viņam. Turklāt vienas un otras sekas atklājas ļoti drīz, tāpēc tauta pastāvīgi sajūt sevi „Visuavernā labajā rokā”.
Ceturtā Mozus grāmata, kurai atbilst ceturtais gaismas pieminējums Pirmajā Mozus grāmatā – „…Viņš nošķīra gaismu no tumsas” (1:4), - stāsta par sadalīšanu, ko Dievs veica starp taisnajiem, kas Viņam uzticīgi un aicināti mantot Kanaāna zemi (tas ir Jozua un Kālebs, Jefunnes dēls), un ļaundariem, kas sacēlās pret Viņu un tāpēc nomira tuksnesī (14. nodaļa). Tiek runāts par bauslības pārkāpēju, ar Korahu priekšgalā, atdalīšanu no tautas vairākuma, kas bija saglabājis uzticību Mozum (16. nodaļa). Aprakstīti arī citi notikumi, kas it kā ilustrē „gaismas atdalīšanu no tumsas”.
Grāmata sākas ar šādu Kunga norādījumu:

„Kungs sacīja Mozum Sīnaja tuksnesī, Saiešanas teltī, otrā mēneša pirmajā dienā, otrajā gadā, kopš tie bija iznākuši no Ēģiptes zemes:
„Saskaiti visu Israēla dēlu sapulci pēc viņu dzimtām, pēc viņu tēvu namiem, visus viņu vārdus, it visus vīrus
no divdesmit gadu vecuma un vairāk, visus, kas no Israēla var iet karā, saskaiti visus viņu pulkus – tu un Ārons!” (4Moz 1:1-3)

Pavēle par karavīru saskaitīšanu – tas liecina, ka tuvu ir kaujas par Kanaāna zemi. Tāpēc arī ir pavēle sūtīt uz Kanaānu izlūkus:

„Sūti vīrus izlūkot Kanaāna zemi, ko es dodu Israēla dēliem, – sūti pa vienam vīram no katras tēvu cilts, ikviens no tiem ir vadonis!”
Un pēc Kunga pavēles Mozus tos sūtīja no Pārānas tuksneša – visi tie vīri bija Israēla dēlu vadītāji.” (4Moz 13:2-3)

Kungs saka: „…zemi, ko es dodu”- tagadnes laikā. Tas nozīmē, ka pēc izlūku reida bija jāsākas iekarošanai.
Tomēr tautas nepaklausība un tās bezkaunīgā kurnēšana noveda pie tā, ka Kanaānas iekarošana tika atlikta uz četrdesmit gadiem. To īstenoja jau nākamās paaudzes, bet karavīri, kurus saskaitīja Mozus un Ārons, tika nolemti nāvei tuksnesī:

„Šajā tuksnesī kritīs jūsu augumi, visi, kas no jums tika saskaitīti, visi, kam divdesmit gadi un vairāk, kas pret mani kurnējuši!
Jūs nenonāksiet tajā zemē, par kuru es zvērēdams pacēlu savu roku, lai jums ļautu tur dzīvot, – vien Kālebs, Jefunnes dēls, un Jozua, Nūna dēls.” (4Moz 14:29-30)

Tātad ne jau gadījuma pēc Ceturtā Mozus grāmata sākas ar Israēla karaspēka saskaitīšanu: no turpmākā ir skaidrs, ka cilvēciskais spēks pats par sevi ir nepietiekams, tā sekmes – tikai ar palīdzību no augšienes. Tāpēc pravietis brīdina:

„Tā saka Kungs: lai gudrais nelīksmo savā gudrībā, lai varonis nelīksmo savā varonībā, lai bagātais nelīksmo savā bagātībā!” (Jer 9:22)

Jebkurš spēks bez Dieva palīdzības kļūst nespēcīgs. Taču, ja cilvēks vai tauta paļaujas uz Visuaugsto, tad viņi ir neuzvarami:

„Svētīti ļaudis, kuru spēks – tevī, tempļa ceļš – viņu sirdīs!” (Ps 84:6)

Tāds cilvēks ir bezbailīgs, tāpēc ka pastāvīgi sajūt neredzamu palīdzību un nesagraujamu aizsardzību:

„Kungs – mana gaisma un mans glābiņš, no kā man bīties? Kungs – manas dzīvības patvērums, no kā man baiļoties?” (Ps 27:1)

Milzīgajam karapulkam, Mozus un Ārona saskaitītam, nebija lemts ne iekarot apsolīto zemi, ne tajā pat ieiet:

„Visu Israēla dēlu skaits viņu tēvu namos – tādu, kam divdesmit gadu un vairāk, kas no Israēla var doties karā, –
visu to skaits bija seši simti trīs tūkstoši pieci simti piecdesmit.” (4Moz 1:45-46)

Tomēr karapulka spēks – tas nav skaitā. Soģa Gideona, kas dzīvoja dažus gadsimtus vēlāk, mazai vienībai Kungs dāvāja uzvaru pār neskaitāmiem midjāniešu karapulkiem (Soģ 7). Atcerēsimies arī, ka patriarhs Ābrahāms ar 318 vīriem sagrāva četru ķēniņu neuzvaramās armijas (1Moz 14) – tāpēc ka

„Ne zirga spars tam tīk, ne par vīra lieliem tam prieks –
patīk Kungam tie, kas viņu bijā, kas cer uz viņa žēlastību.” (Ps 147:10-11)

No israēliešiem saskaitīti netika vienīgi levīti. Viņu dalība kopējā uzvarā bija domāta citāda, nekā fiziska cīnīšanās kaujas laukā:

„Un Kungs sacīja Mozum:
„Taču Levī cilti tu neskaiti, nepieskaiti viņus Israēla dēliem!
Iecel levītus pār liecības Mājokli un pār visiem tā rīkiem, un pār visu, kas tam; lai tie nes Mājokli un visus tā rīkus, lai viņi mīt pie Mājokļa un apkalpo to.” (4Moz 1:48-50)

„Kalpošana Mājoklī”, tas ir, nepārtraukta lūgšana Visuaugstajam var palīdzēt uzvarai daudz vairāk nekā fiziska piedalīšanās. Kā mēs atceramies, tieši no Mozus lūgšanas ar roku pacelšanu bija atkarīgs kara iznākums starp Israēlu un Amālēku:

„Un bija tā – kad Mozus turēja savu roku paceltu, tad Israēls uzvarēja, bet, kad viņš atpūtināja roku, uzvarēja Amālēks.” (2Moz 17:11)

Apustulis Pāvils garīgu darbību, un vispirms jau lūgšanu, pielīdzina kara mākslai (1Tim 1:18).
Garīgs cilvēks, līdzīgi levītiem, cīnās ar tumsas spēkiem, ar ļaunajiem gariem, ar negodīgumu un ļaundarībām (Ef 6:12). Bet tam viņam, tāpat kā levītiem, ir pastāvīgi jābūt sardzē, lietojot „visus Dieva ieročus” (Ef 6:13). Tieši tam, kas uzvar gaismas cīņā ar tumsu, domāts apsolījums:

„Kas uzvar, tas mantos šo visu, un es būšu viņa Dievs, un viņš būs mans dēls.” (Atkl 21:7)

Uz tādu cīņu tajos laikos bija spējīgi tikai levīti. Lūk, kāpēc Mozus svētīšanā teikts, ka Kungs pats cīnīsies par Levī pret tā ienaidniekiem:

„Svētī, Kungs, viņa spēku, lai tev tīk, ko viņš dara! Satriec gurnus tiem, kas ceļas pret viņu, un tie, kas viņu nīst, lai vairs neceļas!” (5Moz 33:11)

Tāpēc levītu kalpošana aprakstīta arī šajā nodaļā, kas stāsta par karošanai derīgo saskaitīšanu. Neviens, izņemot levītus, nespēj izcīnīt tās garīgās cīņas, kuru iznākums tiem, kas nav iesvētīti kalpošanā, var būt nāvējošs:

„Kad Mājoklis jāpārnes, lai levīti to nojauc, un, kad Mājoklis jānovieto, lai levīti to uzslej. Ja tam tuvojas svešinieks, lai tas tiek nonāvēts!” (4Moz 1:51)

Te tiek dota vēl viena svarīga pavēle: katram israēlietim ir precīzi jāzina sava vieta Kunga karapulkā, izpildot tieši to misiju, kas viņam paredzēta.-

„Lai Israēla dēli mājo katrs savā nometnē, katrs zem sava karoga pa saviem pulkiem.” (4Moz 1:52)

Israēla dēlu nometne bija jaunās derības Baznīcas prototips: „Tie rakstīti mums, lai mūs pamācītu…” (1Kor 10:11). Tātad pavēla katram israēlietim ieņemt savu vietu karapulkā attiecas arī uz ikvienu Kristus Baznīcas locekli: viņam jāseko savam personiskajam aicinājumam un jākalpo tur, kur ir Svētā Gara sūtīts (Rm 12:5-8).
Kas nolikts īpašai kalpošanai Baznīcā, tas aicināts garā uzturēties savā iekšējā Mājoklī, nepārtraucot kopību ar tur Mājojošo; tā arī levītiem ir teikts pastāvīgi būt sardzē, tāpēc ka viņu kalpošana ir glābjoša visai tautai:

„Bet levīti lai mīt ap liecības Mājokli, ka nenāk dusmas pār Israēla dēlu sapulci, un lai levīti dara, kas liecības Mājoklī darāms.” (4Moz 1:53)

Otrajā nodaļā attēlots cilšu novietojums ap Saiešanas telti apstāšanās vietās un pārgājienos:

„Israēla dēli lai apmetas katrs zem sava karoga, zem savu tēvu nama zīmes, lai tie apmetas visapkārt iepretim Saiešanas teltij.” (4Moz 2:2)

Izteiciens mi-nēged savīv, burtiski „visapkārt iepretim”, runā ne tikai par fizisko telpu. Jo, izvietojoties dažādās vietās no Saiešanas telts, israēlieši nevarētu uz to visu laiku skatīties – fiziski to redzēt sev iepretim (mi-nēged). Un tomēr tieši to paredz šis pants: lai kur arī cilvēks atrastos attiecībā pret Saiešanas telti, viņam vienmēr jābūt pavērstam pret to ar iekšējo redzi – it kā redzot to savā priekšā. Protams, šī pavēle – ar sirds redzi pastāvīgi pievērsties Kungam – attiecas arī uz ticīgajiem visos laikos. Ķēniņš Dāvids teica:

„Arvien es turu Kungu sev priekšā – pie labās rokas – es nepaklupšu!” (Ps 16:8)

Cilšu novietošana apkārt Mājoklim bija sava veida paredzējums par ebreju izkliedēšanu pa debess pusēm:

„Šie lai apmetas austrumos pret saullēktu – Jūdas nometnes karogs ir viņu pulkos, un Jūdas dēlu vadonis ir Nahšons, Ammīnābāda dēls.” (4Moz 2:3)

Jūdas cilts pulkiem blakus ir Jisašhara un Zebulūna ciltis (5.-9. pants). Jūdas cilts tiek pieminēta pirmā: „…lai tie dodas ceļā pirmie” (9. pants). Šī priekšroka jau bija patriarha Jēkaba paredzēta, kurš Jūdu svētīja ar ķēniņa varu:

„Jūdam zizli neatņems, ne valdnieka scepteri viņa ceļiem – kamēr nenāks Šīlo! Viņam paklausīs tautas!” (1Moz 49:10)

Ķēniņa Dāvida dinastija, kas cēlusies no Jūdas cilts, saņēma varu pār visu Israēlu. Tajā pašā ciltī kā Dāvida pēctecis piedzima Šīlo, par kuru apustulis saka, ka Viņš „ir uzausis kā gaisma no Jūdas cilts” (Ebr 7:14).
Jūdas cilts nometne atradās no Saiešanas telts „austrumos pret saullēktu”. Svētumu svētums atradās rietumos – tātad ieeja Saiešanas teltī („priekšpuse”) bija no austrumiem. (2Moz 26:22).
Tas, ka Jūdas pēcteči novietojās Saiešanas telts priekšā, simboliski nozīmē, ka nosauktā cilts gatavojas ieiet Mājoklī „pa jaunu un dzīvu ceļu” (Ebr 10:19-20) – ar Mesijas asiņu palīdzību, kuram jānāk no šīs cilts.
Jūdas cilts izkaisīšana pēc Jeruzālemes sagraušanas arī atbilst „austrumiem”: tieši zemēs, kas atrodas austrumos no Svētās zemes (tas ir, Babilonijā un tai apkārtējās zemēs), izkliedēšanas sākumā mājoja ebreju-sefārdu pēcteči, kas vairākumā piederēja pie Jūdas cilts.
Pārējās ciltis novietojās tā:

„Rūbena nometnes karogs ir dienvidpusē, viņa pulkos...” (4Moz 2:10)

Dažas ebreju kopienas, kas dzīvo (vai dzīvoja) uz dienvidiem no Svētās zemes – Arābijas pussalā un Āfrikas zemēs, – saglabāja leģendu par savu izcelšanos no Rūbena cilts, kurai piekļāvās arī Šimona un Gāda ciltis (12.-16. pants). Saglabājušās viduslaiku ceļotāju liecības, kas apstiprina, ka Arābijā un Āfrikā redzējuši šo cilšu pēcteču neatkarīgas ķēniņvalstis.

„Efraima nometnes karogs viņu pulkos lai ir rietumpusē...” (4Moz 2:18)

Efraima pulkiem piekļāvās Manasas un Benjāmina karapulki (20.-24. pants). Zināms, ka rietumu ebreji (tas ir, tie, kas dzīvo uz rietumiem no Izraēlas Valsts) galvenokārt cēlušies no Benjāmina. Bet ar to neaprobežojas nometņu izvietojuma „ģeogrāfiskā līdzība” ar nākamajām ebreju izkliedēšanām pa debespusēm. Atrodamas senas leģendas, pēc kurām ciltis, kuras dzīvoja Ziemeļu valstī un tika asīriešu izdzītas, vēlāk sajaucās ar indoeiropiešu ciltīm (Jafeta pēctečiem), un pēc lielās tautu izkaisīšanās piedalījās virknē eiropiešu etnosu izveidošanā. Pēc minētajām leģendām, no „pazaudētajām” Israēla ciltīm cēlušies senie Britānijas iedzīvotāji – briti (no senebr. berīt, „derība”), dāņu – danī pēcteči (no Dāna cilts), dažas somu ciltis (suomi – no Šimona cilts; jam, tas senās krievu hronikās saglabājies kā viens no somu cilts nosaukumiem, - no Benjāmina cilts) u.c.
Šai sakarā jo īpašs ir jautājums par etnonīmu „Русь”, „ross”. Te kā zināms ir vesela virkne cita citai pretrunīgu teoriju. Pēc vienas no tām, kas neapšaubāmi pelna interesi, šie etnonīmi cēlušies no senebreju roš – „galva”. Tieši tāda iesauka sastopama rakstos par Efraima cilti kā galveno Ziemeļu valstī. Piemēram:

„…Efraims ir mana bruņucepure [roš]...” (Ps 108:9)

-skat. arī Jes 7:9; Ps 60:9.
Ar vārdu roš Jēkaba svētībā saistīts Jāzepa, Efraima cilts priekšteča, vārds:

„...Svētības… lai tās nāk pār Jāzepa galvu [roš], uz pakauša tam, kas nošķirts no brāļiem! (1Moz 49:26)

Tieši tāda pati sakarība novērojama Mozus svētībā:

„...Lai viņš, kas mīt degošā ērkšķu krūmā, dod savu vēlību Jāzepam [roš – viņa galvai] un viņa brāļa nazīra galvvidum!” (5Moz 33:16)

Tomēr nosaukums roš, kas norāda uz virsvadību, šīs cilts pārākumu, pašu efraimiešu dialektā tika izrunāts kā ross vai ros, tā ka to izrunā normatīvā skaņa „š” tiek aizstāta ar dialekta skaņu „s”:

„Gileādieši ieņēma Jardānas braslus uz Efraima pusi, un, kad kāds izbēgušais efraimietis teica: es gribu tikt pāri, – Gileāda vīri viņam prasīja: vai tu esi efraimietis? – Kad tas teica: neesmu! –
viņi tam sacīja, tad pasaki „šibolet””, bet viņš teica „sibolet”, jo nevarēja pareizi izrunāt…” (Soģ 12:5-6)

Kas attiecas uz „o-u” nomaiņu etnonīmos „русский”, „Русь” – „рoсс”, „Россия”, tad tas var būt cēlies no līdzīgas nomaiņas, kas raksturīga daļai ivrita vēsturisko dialektu.
Roša (Rosa) atrašanās vietu kopā ar Mešehu un Tubalu „no ziemeļu malas” apliecinājis Ecehiēls (Ech 38:6 un 15; 39:2). Par leģendām, kas Mešeha vārdu saista ar Maskavu (un Maskaviju), mēs jau pieminējām Pirmās Mozus grāmatas komentāra 5. lekcijā. Etnonīmu ross un „Pycь” sakarība ar Bībeles pravietojumiem Viduslaikos bija skaidri zināma kā grieķu-bizantiešu, sīriešu un armēņu kristiešu,– tā arī arābu-musulmaņu autoriem, kam veltīti īpaši pētījumi (skat., piemēram, atsauci uz M. Sjuzumova darbu literatūras sarakstā šīs grāmatas beigās).
Tādējādi pēc „Bībeles versijas” etnonīmi „ross” un „Pycь” cēlušies no galvenās Ziemeļu valsts cilts nosaukuma. Šī versija ļauj īpašā gaismā saskatīt Krievijas tiekšanos un gatavību zem savas sākotnes apvienot citas tautas un ciltis (būt „galvenajai”), kas ne reizi vien īstenojies tās vēsturiskās darbībās. Tātad, ja ticam šai versijai, krievu tautas izcelsmei, nosaukumam un vēsturiskajam liktenim ir bibliskas saknes.
Trīs atlikušās ciltis izvietojās ziemeļos no Saiešanas telts:

„Dāna nometnes karogs viņu pulkos lai ir ziemeļpusē...” (4Moz 2:25)

Pie Dāna cilts, par kuras iespējamo dalību Eiropas ziemeļu tautu izveidošanās procesā, mēs jau runājām, piekļāvās Ašēra un Naftāli ciltis (27.-31. pants). Leģenda vēsta par šo divu cilšu piedalīšanos virknē Dienvideiropas un Āzijas tautu etnoģenēzē.
Ceturtās Mozus grāmatas 2. nodaļā aprakstītais cilšu izvietojums saglabājās apstāšanās laikā un pārgājienos, turklāt Saiešanas telts vienmēr atradās centrā, bet pie tās – levīti:

„Un tad lai ceļā dodas Saiešanas telts. Levītu nometne lai ir pa vidu visām citām nometnēm – kā tie apmetušies, tā lai dodas ceļā, katrs savā vietā, zem saviem karogiem.” (4Moz 2:17)

Tieši tāpat mūsu iekšējā cilvēka „centrā” jāatrodas „Saiešanas teltij” ar tajā glabājošos „šķirstu” – garīgo sirdi, kurā mājo Kungs.
Līdzīgi Saiešanas teltij tuksnesī, šo svētumu no visām pusēm jāapsargā no tumsas spēku iebrukumiem, jo tajā apslēpti dzīvības avoti:

„Vairāk par visu sargi savu sirdi, jo no tās dzīvība izverd!” (Sak 4:23)

Ceturtās Mozus grāmatas nākamā nodaļa apraksta levītu aicinājumu un pienākumu sadali viņu starpā:

„Un Kungs sacīja Mozum:
„Ved Levī cilti un nostādi to priestera Ārona priekšā, lai tie ir viņa rīcībā.
Lai tie pilda to, kas noteikts viņam un visai Israēla dēlu sapulcei Saiešanas telts priekšā, – lai tie kalpo Mājoklī!” (4Moz 3:5-7)

Levīti tiek nodoti kā palīgi Āronam, būdami ar viņu no vienas cilts. Ne jau velti nodaļa sākas ar vārdiem: „Šie ir Ārona un Mozus cilts raksti…” Te Ārons nosaukts kā pirmais, jo tieši pie viņa ir jākalpo levītiem.
Tieši tāpat arī jaunās derības Augstajam priesterim, kura pirmtēls bija Ārons, kā „palīgi” labās vēsts sludināšanai tiek dotas ticīgo dvēseles, kas savienotas ar Viņu nesaraujamā garīgā radniecībā (Ef 5:30). Ar aicinājumu būt savas misijas cienīgiem pie ticīgajiem vēršas apustulis Pēteris:

„Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķa priesteru saime, svēta tauta, tā īpašums, kas jūs no tumsas ir aicinājis savā brīnumainajā gaismā, lai jūs sludinātu viņa izcilos darbus.” (1Pēt 2:9)

Ko tad liek ievērot levītiem, lai viņu kalpošana būtu cienīga?

„Lai viņi rīkojas ar visiem Saiešanas telts rīkiem un pilda, kas Israēla dēliem noteikts, – lai kalpo Mājoklī.” (4Moz 3:8)

Tādējādi levītiem ir pienākums glabāt visus kelīm – „rīkus” (sal. 2Moz 25:9) Saiešanas teltī un „pildīt visu noteikto”. Rīks vai trauks domāts, lai tajā ievietotu kādu vielu. Tieši tāpat Saiešanas telts „rīki” – šķirsts, menora, galds upurmaizēm, kvēpināšanas altāris – ietver sevī no augšienes nākušu svētības gaismu un ar dievkalpojumiem apgaismo visu pasauli. Tā kā Saiešanas telts – tas ir iekšējā cilvēka tēls, apustulis aicina ikvienu prast „valdīt pār ķermeni svētībā un godā” (1Tes 4:4).
Mūsu iekšējā templī ir atbilstība ikvienam Saiešanas telts rīkam. Piemēram, iekšējais gaismeklis (menora) – tas ir cilvēka nemirstīgais gars (nešamā), kas ar sirdsapziņu pārbauda mūsu prātu un jūtas:

„Kunga gaismeklis – cilvēka gars, ar to viņš mūs izlūko līdz pašiem dziļumiem.” (Sak 20:27)

Tam, kas stājas kalpošanā, līdzīgi levītiem, ir jāiemācās Saiešanas teltī „uzturēt visus rīkus” šķīstībā un svētumā. Tikai tad viņš varēs „stāvēt sardzē” – sekmīgi lūgt vispirms par tuvākajiem, bet pēc tam arī par „tālākajiem”: par savu namu, pilsētu, valsti, beigās – „par visiem cilvēkiem” (1Tim 2:1).
Bet, lai caur mums izplatītos Kunga gaisma, mums tai ir jāatveras, jākļūst tai „caurspīdīgiem” – un tad tā kļūs par mūsu gaismu. Vai ne tāpēc Jēzus to nosauc tā: „jūsu gaisma”? -

„Tāpat lai jūsu gaisma spīd cilvēku priekšā, tā ka tie redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” (Mt 5:16)

Sākumā, izceļošanas brīdī, kalpošanai tika izraudzīti pirmdzimtie, kurus Kungs izglāba no nāves Ēģiptes satriekšanas naktī – un ar to „atstāja viņus Sev”:

„Man pieder visi Israēla pirmdzimtie, gan cilvēka, gan lopa, kopš tās dienas, kad es situ visus pirmdzimtos Ēģiptes zemē, es viņus esmu svētījis sev!” (4Moz 8:17)

Tieši pēc izceļošanas upurus pienesa pirmdzimtie („jaunekļi”), kā tas acīmredzot bija pieņemts patriarhu ģimenēs vēl pirms tautas apmešanās Ēģiptē:

„Tad viņš sūtīja israēliešu jaunekļus, un tie upurēja Kungam sadedzināmos upurus un miera kaujamos upurus - vēršus.” (2Moz 24:5)

Bet acīmredzot vairums pirmdzimto izrādījās, ka nav gatavi tik atbildīgai misijai, tāpēc arī vajadzēja atdalīt īpašu Dieva kalpotāju cilti, kas no dzimšanas jau būtu apmācīti īpašai kopībai ar Kungu. Izvēloties Levī cilti, pie kuras piederēja tautas vadoņi Mozus un Ārons, Visuaugstais paziņoja, ka no šī brīža pirmdzimto kalpošana tiek atcelta:

„Es, redzi, es no Israēla dēliem esmu ņēmis levītu dēlus to pirmdzimto vietā, kas Israēlā pirmie no klēpja nākuši. Lai levīti pieder man!” (4Moz 3:12)

Tautā atsevišķi saskaitot kā pirmdzimtos, tā arī levītus, Mozus atklāja, ka pirmdzimto izrādījās nedaudz vairāk. Tad viņš ieviesa izpirkumu „par tiem, kas palika pāri” (39.-50. pants). Izpirkuma sudrabs tika atdots Ārona namam:

„Un Mozus deva izpirkuma sudrabu Āronam un viņa dēliem, kā Kungs bija teicis, kā Kungs Mozum bija pavēlējis.” (4Moz 23:51)

Vai te nevarētu saskatīt norādījumu uz to, ka no kalpošanas Visuaugstajam var „atpirkties”? Burtiskā nozīmē, protams, ne. Bet pirmdzimtajiem pēc viņu izpirkšanas netika atļauts pārkāpt baušļus vai, teiksim, nepiedalīties kopīgās lūgšanās! Tomēr patiesība ir arī tā, ka cilvēks, kuram nav īpaša spēka un dāvanu svētai kalpošanai, var tajā piedalīties, atbalstot Dieva izraudzītos kalpotājus:

„Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas saņem pravieša algu; kas uzņem taisno taisnā vārdā, tas saņem taisnā algu.
Un, kas padzirdīs vienu no šiem vismazākajiem ar biķeri auksta ūdens vien tādēļ, ka to sauc māceklis, tam viņa alga nezudīs.” (Mt 10:41-42)

Tā, aprakstot atgriezušos pagānu centību ziedošanā Jeruzālemes draudzes trūcīgajiem, Pāvils saka:

„Tie ir darījuši to labprātīgi un arī kā pienākumu pret viņiem; jo, ja citas tautas ir kļuvušas līdzdalīgas viņiem garīgajās lietās, tad tām pienākas pakalpot viņiem arī laicīgajās.” (Rm 15:27)

Pēc tam, kad levīti nomainīja pirmdzimtos, svētās kalpošanas pienākumi tika sadalīti starp Levī cilts trim atzariem:

„Šie ir Levī dēli pēc vārdiem – Gēršons un Kehāts, un Merārī.” (4Moz 3:17)

Gēršona pēcnācēji saņēma vietu Saiešanas telts aizmugurē (tas ir, „uz rietumiem no Mājokļa” – 23. pants):

„Saiešanas teltī Gēršona dēlu uzraudzībā ir Mājoklis un telts ar tās pārsegu, un Saiešanas telts durvju priekškars,
pagalma priekškari un pagalma vārtu priekškars, kas ap Mājokli un altāri visapkārt, un tā auklas, un viss, kas ar to darāms.” (4Moz 3:25-26)

„Uzraudzībā ir Mājoklis”… Ar Mājokli te tiek domāta tikai tā materiālā daļa, kas sastāv no savstarpēji savienotiem aizkariem (sal. 2Moz 26:1-3), kas domāti, lai „apslēptu un aizsegtu”. Saiešanas telti nojauca pirms pārgājiena, ceļā nesa un pēc tam atkal salika.
Gēršona dēlu kalpošana simbolizē Dieva noslēpumu apslēpšanu – „aizsegšanu”, pasargājot tos no necienīgo apgānīšanas:

„Kas svēts, to nedodiet suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām pērles nesamin un suņi atgriezušies jūs nesaplosa.” (Mt 7:6)

Visuaugstā noslēpumi, Viņa atklāsmes un vīzijas stingri aizliegts izpaust kādam citam, izņemot tos, kas bīstas Kungu:

„Kungs turas ar tiem, kas viņu bijā, un māca tiem savu derību.” (Ps 25:14)

Jēzus mācekļiem paskaidroja, ka, atšķirībā no „ārējiem” (tas ir, dzīvojošiem tikai ārēju, dvēseles-miesas dzīvi), viņiem ļauts zināt augstāko noslēpumu:

„Kad viņi palika vieni, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit bija pie viņa, izvaicāja viņu par līdzībām.
Un viņš tiem sacīja: „Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet tiem, kas ārpusē, viss ir līdzībās.” (Mk 4:10-11)

Tādējādi īstena mācība visā tās pilnībā, „Dieva gudrība”, tiek sludināta tikai pilnīgajiem (1Kor 2:6-7).
Manuskriptā, kas atrasts Kumrānā un saucas „Kopienas statūti”, teikts, ka viena no prasībām, kas tiek prasīta no ticīgajiem, - tā ir „atziņas noslēpumu apslēpšana patiesības labad”. Un ja Gēršona dēlu kalpošana Saiešanas teltī tieši arī simbolizē tādu „apsegšanu”, tad pats vārds Geršon, cēlies no darbības vārda garāš – „izdzīt”, „attālināt”, „atgrūst”, – norāda uz pienākumu izdzīt zaimotājus, liekuļus un nekaunīgus apsmējējus.
Tai pašā laikā vienādas saknes vārds gereš nozīmē „augšana”: Dieva draudzes augšana un attīstība iespējama tikai, nošķirot no tās nosauktos „ticīgo” paveidus.
Ar teikto sakrīt jau pats Gēršona dēlu izvietojums uz rietumiem no Saiešanas telts: jo rietumos ir saules riets („paslēpšanās”), un tur arī atrodas svētumu svētums, Tempļa visslepenākā un svētākā daļa.
Cita loma piešķirta Kehāta dēliem, kas novietoti uz dienvidiem no Saiešanas telts (29. pants):

„Viņu uzraudzībā ir tas, kas darāms pie šķirsta un galda, un ar gaismekli, un ar svētvietas rīkiem, ar ko viņi kalpo, un priekškars, un visi darbi pie tā.” (4Moz 3:31)

Īpaši izdalītajam levītu atzaram, Kehāta dēliem (pie kuriem piederēja Mozus un Ārons – 4Moz 26:58-59), uzticēti Saiešanas telts vissvētākie rīki. Šis levītu atzars simbolizē tos, kam uzticēta daudz „lielākas godības” kalpošana – „Gara kalpošana” (2Kor 3:8), jeb arī samierināšanas kalpošana (2Kor 5:18-19). Jo visiem Saiešanas telts rīkiem jau mērķis bija samierināt tautu ar Dievu caur upuriem (sal. Kol 1:20).
Saiešanas telts dienvidu pusē, kur bija novietojušies Kehāta dēli (29. pants), tas ir, pa labi no svētumu svētuma, atradās septiņžuburu gaismeklis (2Moz 40:24). Tādējādi Kehāta dēlu darbošanās bija vērsta uz garīgās gaismas pavairošanu pasaulē.
Trešais levītu dēlu atzars – Merārī dēli, kuriem bija uzticētas Saiešanas telts daļas, kas saistās ar tās pamatojumu:

„Merārī dēlu uzraudzībā ir Mājokļa balsti un šķērskoki, un stabi, un to pamati, un visi to rīki, viss, kas ar tiem darāms,
un pagalma stabi visapkārt, un to pamati, un to āķi un auklas.” (4Moz 3:36-37)

Baznīcā kā garīgā brālībā ir kalpotāji, kas ir kā balsts pārējiem – un pat „visai celtnei” (Ef 2:21). Kristus miesā, tāpat kā cilvēka fiziskajā miesā, ir sava veida skelets. Tāpat arī Saiešanas teltī stabi, šķērskoki, balsti veido kaut ko līdzīgu kaulu sistēmai.
Merārī dēli novietojās uz ziemeļiem no Saiešanas telts (35. pants) – un tajā pašā pusē atradās galds ar upurmaizēm (2Moz 40:22). Līdzīgi tam, kā maize, „kas spēcina cilvēka sirdi” (Ps 104:15; sal. 1Moz 18:5; 3Moz 26:26), Merārī dēli sargāja Saiešanas telts pamatus.
Vārds Merarī nozīmē „rūgts”, „sarūgtināts”: ne mazums bēdu nākas ciest tiem, kas uzņemas uz sevis smagumus, atbalstot citus! Šiem levītiem tika pavēlēts nest Saiešanas telts vissmagākās daļas.
Ikvienam ticīgajam ir svarīgi zināt, kādai levītu kalpošanas pakāpei atbilst viņa aicinājums. Cik gan daudzas nesakārtotības būtu novērstas draudzes dzīvē, pateicoties tādai zināšanai! Jo daudzi, meklējot īpašu pagodināšanu vai vēloties saņemt kalpošanu pēc paša izvēles, pilnīgi aizmirst, ka „Dievs locekļus ir nolicis ķermenī ikvienu savā vietā, kā viņš to gribēja” (1Kor 12:18).
4. nodaļa stāsta par to, kā tika apsegti Saiešanas telts rīki un kādā kārtībā tie bija jānes. Tieša pieskaršanās svētajiem priekšmetiem tika atļauta vienīgi kogeniem – Ārona dēliem, bet pārējie levīti no Kehāta dzimtas (ne āronieši) varēja pieskarties tikai jau apsegtiem rīkiem (5.-14. pants):

„Kad Ārons un viņa dēli būs pārklājuši svētvietu un visus svētvietas rīkus un nometnes dosies ceļā – pēc tam lai nāk Kehāta dēli un nes to, bet lai tie nepieskaras svētumam, ka nemirst, – šis ir Kehāta dēlu pienākums, kad nes Saiešanas telti.” (4Moz 4:15)

Citiem levītiem bija jānes tiem uzticētās Saiešanas telts daļas arī modrā Ārona dēlu uzraudzībā (27. un 33. pants). Tas viss norāda uz garīgās hierarhijas nesatricināmību, ko noteicis Visuaugstais, un ka pat izredzētajiem un aicinātajiem kalpotājiem (levītiem) nav ļauts pretendēt uz ko vairāk, nekā viņiem uzdots (vēlāk tas tiks ilustrēts ar stāstu par Koraha pulku, kas uzstājās pret šo hierarhiju).
Tomēr pavisam noteikti uzsvērsim: gan Torā, gan Jaunajā Derībā runa ir par hierarhiju, ko noteikuši nevis cilvēki (vai tas būtu pēc cilvēka gribas, cilvēku tradīcijām, roku uzlikšanas utt.), bet gan pats Dievs (1Kor 12:27-28). Un katrā atsevišķā gadījumā Dievs izredzētībai dod noteiktu garīgu dāvanu: ar šo dāvanu ikviens Baznīcas loceklis ir aicināts kalpot par labu citiem (1Kor 12:7-9).
Līdzīgi tam, kā pat no Israēla dēliem izredzētajiem tika aizliegts kāpt Sīnajā aiz Mozus (bet tautai vispār nebija ļauts tuvoties kalnam – 2Moz 19:12; 24:1-2), tā arī levītiem ne no Ārona dzimtas tika aizliegts pieskarties svētajiem rīkiem un pat uz tiem skatīties:

„Neizdeldējiet kehātiešu dzimtas no levītiem.
Šādi dariet tiem, ka viņi paliek dzīvi un nemirst, kad tuvojas svētumu svētumam, – Ārons un viņa dēli lai iet un katram no tiem norāda, kas tam jādara un jānes.
Pat ne mirkli lai kehātieši neiet skatīties svētvietu, ka nemirst!” (4Moz 4:18-20)

Arī Jaunajā Derībā ir analogi aizliegumi par Kunga noslēpumiem: bez īpašām atklāsmēm un dāvanām neviens nedrīkst ielauzties noteiktās garīgo lietu jomās, „tukši uzpūzdamies savā miesas prātā” (Kol 2:18).
Sākotnējā Baznīcā nebija pārgalvīgās tradīcijas lemt svarīgus garīgus jautājumus pēc cilvēku saprašanas vai arī ar balsu vairākumu. Atcerēsimies, kā Jēzus apustuļi (bet viņiem tika dota vara no augšienes) risināja jautājumu par to, kuram tieši jāaizstāj Jūda Iskariots, lai apustuļu skaitu papildinātu līdz divpadsmit:

„Un tie izvirzīja divus – Jāzepu, sauktu Barsaba, ar prievārdu Jūsts, un Matiju.
Dievu lūgdami, viņi sacīja: „Tu Kungs, kas pazīsti ikvienu sirdi, parādi, kuru no šiem diviem tu izraugies, lai tas tagad saņemtu to kalpošanas un apustuļa vietu, no kuras aizgāja Jūda, noiedams savā vietā.”
Viņiem deva lozes, un loze krita Matijam, un viņu pieskaitīja pie vienpadsmit apustuļiem.” (Apd 1:23-26)

Pretēji tam rīkojās tie, kas „uzmetušies par vadoņiem” (3Jņ 9) vēlākos laikos, kad svarīgākie, bieži vien liktenīgie, jautājumi tika izšķirti ar balsu vairākumu vai arī pēc to vai citu hierarhu cilvēciskajiem spriedumiem.
Tātad levītu uzraudzībā tika nodotas dažādas Saiešanas telts daļas. Bet tajā pati svētākā tika uzticēta personīgi Elāzāram – vecākajam no Ārona atlikušiem dēliem:

„Priestera Elāzāra, Ārona dēla, uzraudzībā ir eļļa gaismeklim, kvēpināmās smaržzāles, pastāvīgā labības dāvana, svaidāmā eļļa, tam jāuzrauga viss Mājoklis – viss, kas tur, svētvietā, ir, un visi tās rīki.” (4Moz 4:16)

Kāpēc tad Elāzāram uzticētais – tas ir pats svarīgākais? Tāpēc, ka bez eļļas nevar degt septiņžuburu gaismeklis, bez smaržzālēm nevar veikt upurēšanu uz kvēpināmā altāra, bez svaidāmās eļļas nav iespējama priesterības pārmantošana.
Saiešanas teltī pats smalkākais, „vismazāk materiālais” tiek nodots glabāšanā Elāzāram: šīs vielas – tie ir Gara augstāko dāvanu simboli. Mēs atceramies, piemēram, ka smaržzāļu kvēpināšana apzīmē lūgšanu, bet svaidāmā eļļa – Svētā Gara svētību. Elāzāram it kā tiek nodotas visas Saiešanas telts „atslēgas”, bez kurām kalpošana tajā nav iespējama. Lūk, kāpēc teikts, ka „tam jāuzrauga viss Mājoklis – viss, kas tur, svētvietā, ir…”. Elāzārs simbolizē garu, kas sasniedzis pilnību un spēj vadīt cilvēka iekšējo pasauli.
Zināmā nozīmē Elāzārs – viņš ir Dieva Dēla prototips:

„Un Filadelfijas draudzes eņģelim raksti: tā saka Svētais, Patiesais, kam pieder Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēgs, un kas aizslēdz, un neviens neatvērs.” (Atkl 3:7)

Ikviens no levītiem bija nolikts kalpošanā, kas viņam noteikta. Ikviens svētās cilts loceklis rīkojās „pēc sava mēra” (Ef 4:16):

„Tie tika saskaitīti pēc Kunga pavēles Mozus vadībā – ikviens pēc tā, ko darīja un ko nesa, Mozus tos saskaitīja, kā Kungs bija pavēlējis.” (4Moz 4:49)

Pēc tam nometnē valdošais svētums nebija savienojams ar jebkādu nešķīstību. Tāpēc 5. nodaļa sākas tā:

„Kungs sacīja Mozum:
„Pavēli Israēla dēliem, lai tie izraida no nometnes visus spitālīgos, ikvienu, kam tek, un ikvienu, kas pieskāries mironim!” (4Moz 5:1-2)

Netīrība – tas ir grēcīgās apgānīšanās tēls. Mēs jau pieminējām, ka spitālība simbolizē grēkus nenožēlojušo grēcīgumu, bet pieskaršanās mironim – garīgās dzīves pamirumu dēļ piedalīšanās „mirušās lietās”. Bet šķīstīšanās no grēcīgās netīrības sasniedzama ar grēku nožēlu. Līdz šī brīža pienākšanai „nešķīsts” cilvēks ar savu klātbūtni apgāna ticīgo sapulci, tāpēc viņam jātiek izraidītam no to vidus:

„Gan vīru, gan sievu izdzen no nometnes, lai tie nepadara nešķīstu nometni, kur viņu vidū mītu es!” (4Moz 5:3)

Runājot par opozīciju „dzimušajiem no gara” (tas ir, tiem, kas pieņēmuši Svēto Garu un kalpo Dievam) un „pēc miesas dzimušajiem” (tas ir, tiem, kas sevi pakļāvuši grēkam), Pāvils balstās uz pavēli padzīt „verdzenes dēlu”, ko savulaik jau tika saņēmis Ābrahāms (Gal 4:30). Pakļāvis sevi grēkam, „apgānītais un nešķīstais”, paliek bez savas daļas Kunga nometnē, kamēr nav šķīstījies ar grēku nožēlošanu.
Tomēr kopā ar viscaur nešķīstiem ļaudīm (tas ir, kas nevēlas nožēlot grēkus) ir arī tie, kas alkst pēc šķīstīšanās. Tāpēc pavēli izdzīt nešķīstos pavada norādījums uz to, kā jārīkojas ar tiem, kas vēlas šķīstīties.
Galvenos grēkus cilvēki nodara cits citam. Bet tas, kas dziļi apzinājies savu vainu tuvāko priekšā, jūt, ka apvainojis arī Dievu:

„Saki Israēla dēliem: ja vīrs vai sieva izdara kādu grēku, ar ko cilvēks atkrīt no Kunga, tad tie ir vainīgi!” (4Moz 5:6)

Kas tad jādara grēku izdarījušajam? Vispirms jau – jāizsūdz izdarītais grēks: jāizstāsta par savu nodarījumu un jālūdz piedošana kā Kungam, tā arī cilvēkam, pret kuru (vai tas ir domās, vārdos vai darbos) ticis grēkots. Turklāt grēks pēc iespējas ir jāizlīdzina:

„Tas lai atzīst grēku, ko darījis, un atlīdzina visu savu vainu – vēl piekto daļu lai pieliek klāt un dod tam, kam viņš to nodarījis.” (4Moz 5:7)

Bet jautāsim: vai tad jebkāda vaina ir svešā piesavināšanās? Jā, no garīgā skatpunkta, tas ir tā. Ne tikai burtiska zagšana, bet arī nelabvēlība, skaudība, neslavas celšana, naids, pat vienaldzība – tie visi ir tuvākā „apzagšanas” veidi, dažādi paņēmieni kā atņemt viņam to, kas tam likumīgi pieder. Ļaunas domas un vēlējumi var atņemt tuvākajam spēkus un veselību; apmelošana un aprunāšana – labo vārdu; skaudība – mieru un drošību; vienaldzība – mīlestību, siltumu un cilvēcisku līdzcietību.
Kā tad vainīgais visā šajā var atlīdzināt nodarīto kaitējumu, turklāt pieliekot klāt „vēl piekto daļu”? Vienīgi mīlestība spēj ne tikai izlīdzināt izdarīto grēku, bet arī ar kaudzi atlīdzināt nodarīto kaitējumu.
Bet ja apvainotais cilvēks nav vairs dzīvs? Tad atņemtais jāatdod apvainotā mantiniekam:

„Bet, ja tam vairs nav neviena, kam vainu atlīdzināt, tad atlīdzība par vainu jādod Kungam – tā tiek priesterim papildus tam aunam, ar ko tiek veikts izlīgums par grēku.” (4Moz 5:8)

Pēdējie vārdi (par aunu) attiecas uz ikvienu vainas izpirkšanas gadījumu: jo, kā teikts iepriekš, kas grēkojis tuvākā priekšā, kļūst vainīgs arī Kunga priekšā, un tātad, nākas izpirkt vainu arī Viņa priekšā – ar upuri. Bet arī tas, ko nāktos atgriezt mantiniekiem, taču tādu nav, „jāatgriež Dievam” – jāatdod priesterim labiem darbiem.
Bet kā šos noteikumus izpildīt, ja runa ir nevis par piesavināto mantu, bet par citādu pāri darījumu? Vai pietiek tikai ar nožēlošanu, grēksūdzi un ziedošanu labdarībai? Teiksim pavisam noteikti: nepietiek! Vēl ir jālūdz par mirušā dvēseli, jālūdzas, lai Visuaugstais apžēlojas gan par to, gan par pašu lūdzēju. Kā arī, lai pats mirušais piedod viņa priekšā vainīgajam.
Virknē kristīgo konfesiju lūgšanas par mieru aizgājējiem ieņem svarīgu vietu kā sabiedriskajā, tā arī personiskajā dievkalpojumā. Bet citos kristietības novirzienos ne tikai tādu lūgšanu nav, bet pret pašu ideju lūgt par mirušajiem izturas noraidoši un pat klaji naidīgi: tiek uzskatīts, ka aizmigušo galīgais liktenis jau izlemts un lūgšanas par viņiem ir liekas.
Kādas tad Rakstu liecības var minēt šai sakarā?
Tiešu norādījumu uz lūgšanām un upuriem par mirušiem mēs atrodam deiterokanoniskajā Otrajā Makabeju grāmatā. Tur teikts, ka Jūda Makabejs pēc uzvaras pār ienaidniekiem lika Jeruzālemes templī pienest upuri par kaujās kritušo jūdu mieru, -

„...un tā darīdams, viņš rīkojās cēli, tādēļ ka domāja par augšāmcelšanos.
<…………………>
Tātad viņš ņēma vērā, ka tos, kas dievbijīgi aizmieg mūža miegā, sagaida skaists iepriecinājums – tā bija svēta un dievbijīga doma. Tādēļ viņš gādāja apžēlošanas upuri par kritušajiem – lai viņi tiek vaļā no grēka.” (2Mak 12:43-45)

Makabeju grāmatas, kas uzrakstītas hellēnisma laikmetā, bija domātas galvenokārt klaidā jūdiem ar grieķu valodu (kuru vidē dažas senču tradīcijas bija aizmirstas), kā arī pagāniem – prozelītiem. Lūk, kāpēc šajās grāmatās (kā vēlāk arī evaņģēlijos) jo īpaši tiek paskaidrotas atsevišķas jūdu paražas, šajā gadījumā – lūgšanas par mirušajiem.
Mājieni uz iespēju atvieglot pēcnāves likteni ir arī Vecās Derības kanoniskajās grāmatās:

„Kungs nokauj un dara dzīvu, noved šeolā un izved no tā.” (1Sam 2:6)

Bet Mateja evaņģēlijā atrodams norādījums par to, ka grēki var tikt piedoti ne tikai tagadējā, bet arī nākamības laikmetā (jo teikts, ka tikai viens noteikts grēks – Svētā Gara zaimošana – tur netiks piedots):

„Ja kāds ko sacīs pret Cilvēka Dēlu, tam tiks piedots, bet, kas ko runās pret Svēto Garu, tam netiks piedots nedz šajā, nedz nākamajā laikā.” (Mt 12:32)

Teikts arī, ka „mīlestība nekad nebeidzas” (1Kor 13:8). Sasniegt tieši tādu mīlestību, kas „panes visu”, ticīgos aicina apustulis (1Kor 13:4-7; 14:1). Viņš apgalvo, ka no Dieva mīlestības mūs nevar šķirt pat nāve (Rm 8:38-39). Vai tad tiešām, ja mēs mīlējām cilvēku tā dzīves laikā un par viņu lūdzām, pēc nāves mīlestībai ir jābeidzas, bet lūgšana – jāatceļ? Vai tad tas atbilst Jēzus mācībai? Tieši pretēji, līdzībā par bagātnieku un Lācaru teikts, ka pat cietsirdīgais bagātnieks, mocīdamies elles liesmās, atcerējās par saviem pieciem brāļiem, kas palikuši uz zemes, un lūdza, lai Lācars tiktu sūtīts pie viņiem un palīdzētu tiem izglābties no pēcnāves ciešanām:

„Tad tas sacīja: es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu,
jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī viņi nenonāk šajā mocību vietā.” (Lk 16:27-28)

Nomirušais grēcinieks, mocīdamies ellē, pat tur saglabāja mīlestību uz saviem brāļiem un aizbilda par viņiem! Vai tad tiešām ticīgie, dzīvodami uz zemes, var izmest no sirds atmiņas par saviem nomirušajiem tuviniekiem un pārstāt par viņiem lūgt?!
Pāvils, lūdzot Timotejam un viņa draudzei „pielūgt, aizlūgt un pateikties Dievam un to darīt par visiem cilvēkiem” (1Tim 2:1), nebūt neizslēdz mirušos no to skaita, par kuriem jālūdz. Jo „visi cilvēki” – tie ir gan dzīvie, gan mirušie!
Un ja mēs esam „tuvojušies… to dvēselēm, kas sasnieguši pilnību” (Ebr 12:22-23), - tad tas nozīmē, ka viņi par mums lūdz augstākajā pasaulē. Tātad arī mums ir jālūdz kā par dzīvajiem, tā arī par tiem, kas iegājuši citā pasaulē. Apustulis Jānis pie ticīgajiem vēršas šādiem vārdiem:

„Ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un viņa Dēlu Jēzu Kristu.” (1Jņ 1:3)

Vai šo te apustulis saka tikai saviem laikabiedriem vai arī ticīgajiem nākamajās paaudzēs, tai skaitā arī mums? Ja patiesība ir otrajā, tad tas nozīmē, ka mēs esam aicināti uz lūgšanu vienotību ne tika ar dzīvojošiem uz zemes, bet arī ar tiem, kas atrodas augstākajos mājokļos, ar tiem, par kuriem teikts:

„Turpretim taisnīgo dvēseles ir Dieva rokās, tos mokas neskars;
neprātīgo acīs tie šķiet miruši, par nelaimi tiek uzskatīta viņu aiziešana,
par postu – šķiršanās no mums, bet viņi mājo mierā;
pat ja ļaužu acīs tie būtu sodīti, pilna nemirstības ir viņu cerība.” (Sāl 3:1-4)

Pāriesim pie Ceturtās Mozus grāmatas 5. nodaļas. Te tiek doti noteikumi par to, kā jāizturas vīram, ja viņam uzbrūk „greizsirdības gars” un viņš kļūst greizsirdīgs pret savu sievu. Kāpēc par to tiek runāts tieši šeit? Tāpēc, ka iepriekš jau tika uzdots jautājums par cilvēka nogrēkošanos pret savu tuvāko un par vainas izpirkšanu. Bet viens no nopietnākiem konfliktiem cilvēku starpā – tas ir ģimenes konflikts, kas saistīts ar greizsirdību.
Kad šāds konflikts rodas, vainīgs ir vai nu vīrs, kas apvaino sievu ar netaisnām aizdomām, vai pati sieva (tad viņa, pēc bauslības burta, ir pelnījusi nāvi – 3Moz 20:10; 5Moz 22:22). Skaidrs, ka vīrs neatstās savas aizdomas, līdz tās netiks izklīdinātas. Tāpēc tiek dots norādījums, kas ļauj noskaidrot, vai sieva patiešām ir vainīga.
Sākumā tiek runāts par greizsirdīgā iekšējo stāvokli:

„Bet vīru pārņem greizsirdības gars un viņš ir greizsirdīgs uz savu sievu, kas sevi ir padarījusi nešķīstu, vai ja viņu pārņem greizsirdības gars un viņš ir greizsirdīgs uz savu sievu, bet viņa nav sevi padarījusi nešķīstu.” (4Moz 5:14)

Kas tad tas ir – „greizsirdības gars” (senebr. rūah-kinā)?
No vienas puses, ar vārdu rūah, „gars”, Bībelē var tikt apzīmēts cilvēka iekšējais stāvoklis, piemēram:

„Līksmība sirdi dziedina, sirdssāpes* kaltē kaulus.” (Sak 17:22)

No otras puses, šajā vārdā saucas garīgas būtnes, kam piemīt apziņa – kā labās (piemēram, eņģeļi – Ebr 1:7), tā arī ļaunās:

„Tad viens gars iznāca, nostājās Kunga priekšā un sacīja: es viņu pievilšu! Un Kungs tam vaicāja: kā?
Tas atbildēja: es iešu un kļūšu par melu garu visu viņa praviešu mutē! Un viņš sacīja: pievil viņu, tu to spēsi, ej un dari!” (1Ķēn 22:21-22)

Ļaunie (nešķīstie) gari, kā mēs zinām, var iemājot cilvēkā (tajā gadījumā viņš kļūst apsēsts – Mt 10:1) un uz viņu iedarboties; turklāt dažādi gari ietekmē cilvēku dažādi. Piemēram, tiek pieminēts „mēmais un kurlais gars”, kura iedarbība laupa cilvēkam dzirdes un runas dāvanu (Mk 9:17-27). Vai arī „greizsirdības gars” nav pieskaitāms pie šāda veida gariem?
Tāds pieņēmums neatbilst oriģināla būtībai, jo par „greizsirdības garu” ir teikts: ve-avār alāv – burtiski „nāk pār viņu” (sinodālajā tulkojumā „viņu pārņem”). Tādējādi, netiek runāts par šī gara iemājošanu cilvēkā. Tai pašā laikā par apsēstajiem Raksti saka, ka ļaunie gari darbojas viņā no iekšienes, nevis „nāk pār viņu” (sal. 1Ķēn 22:22-23; Mt 12:43-45).
Laulāto greizsirdība, kā to liecina visu tautu pieredze, var novest pie visbēdīgākā rezultāta – pat pie slepkavības vai pašnāvības. Dieva bauslība novērš notikumu šādu attīstību, liekot pēc greizsirdības
_________________________________________________________
* Bībeles 1965. gada revidētajā izdevumā „sagrauzts gars” (tulk. piez).
rašanās tūlīt pat vērsties pie priestera ar lūgumu veikt paredzēto rituālu, lai saņemtu atbildi no augšienes:

„Tad tas vīrs lai ved savu sievu pie priestera un pienes par viņu upuri, desmito daļu ēfas kviešu miltu. Eļļu pār tiem lai nelej un kvēpināmās smaržas pār tiem lai neliek, jo tā ir labības dāvana par greizsirdību, tā ir labības dāvana piemiņai, kas atgādina vainu.” (4Moz 5:15)

Miltu upuris tiek pienests, bet, kā redzam, eļļa uz miltiem netiek lieta. Atcerēsimies, ka milti, sajaukti ar eļļu, – tas ir tēls dzīvei, kas „piesūcināta” ar Dieva klātbūtni; bet šajā gadījumā dzīves harmonija Viņa vaiga priekšā ir sagrauta. Uz miltiem netiek liktas arī smaržzāles (vīraks). Jo tās – ir lūgšanas simbols, bet ģimenes ķilda aizkavē lūgšanu:

„Tāpat arī jūs, vīri, lai jūsu lūgšanām nekas nestāvētu ceļā, dzīvojiet kopā ar savām sievām, apzinoties, ka viņas ir vājākas un, tāpat kā jūs, arī ir žēlastībā iemantojušas ticību.” (1Pēt 3:7)

Tālāk aprakstīts rituāls, kas priesterim jāveic pie aizdomās turētās sievietes:

„Lai priesteris iesmeļ māla traukā svēto ūdeni un ņem pīšļus, kas uz Mājokļa grīdas, un ieber ūdenī.
Tad priesteris lai nostāda sievu Kunga priekšā, atsedz sievas galvu un liek tai rokās piemiņas labības dāvanu – tā ir labības dāvana par greizsirdību, un priesterim rokā lai ir rūgtais ūdens, kas nes nolādējumu.” (4Moz 5:17-18)

Te aprakstīta noslēpumainā iedarbošanās uz cilvēku, kas it kā „pēc analoģijas” attēlota ar viņa iespējamo grēku: māla trauks, kā mēs zinām, apzīmē mūsu miesu, „kā trauslu māla trauku” (2Kor 4:7); svētais ūdens traukā – tas ir sievietes iekšējās pasaules sākotnējais „svētais stāvoklis”, kas uzticīgs baušļiem (ūdenim pielīdzinātas jūtas un nodomi – Sak 20:5; 21:1;Vdz 2:19). Bet zeme, kas ņemta no grīdas, ir aptraipīšanās, zemiskas rīcības tēls, kas sievieti padara nešķīstu. Bet „rūgtais ūdens” iedarbojas uz sievieti ar savu atmaskojošo darbību tikai tajā gadījumā, ja simbols, kas ieslēgts tēla, atbilst lietu patiesajam stāvoklim:

„Lai priesteris viņu nozvērina un saka sievai: ja neviens nav gulējis ar tevi un ja tu neesi nešķīsti krāpusi savu vīru, tad šis rūgtais ūdens, kas nes nolādējumu, nenodarīs tev nekādu ļaunumu.” (4Moz 5:19)

Bet, ja sieviete ir vīra priekšā vainīga, tad ūdens, iekļūstot iekšās, viņu atmasko: viņas „gurni izkalst un… vēders uztūkst”, tad viņa tautā tiks nodota nolādēšanai (21.-22. pants).

„Šos lāstus lai priesteris raksta grāmatā un nomazgā ar rūgto ūdeni.
Tad lai viņš dod sievai dzert rūgto ūdeni, kas nes nolādējumu, - lai viņa norij ūdeni, kas nolād uz rūgtām sāpēm.” (4Moz 5:23-24)

Veicot labības upurēšanu (25.-26. pants) un, tādējādi nododot sievieti Kunga tiesai, priesteris pēc tam novēro, kas ar viņu notiks:

„Bet, ja tā sieva nebūs sevi padarījusi nešķīstu un būs šķīsta, tad nekāda ļaunuma tai nebūs un tai vēl būs bērni.” (4Moz 5:28)

Nodaļas pēdējais pants attiecas kā uz nevainīguma gadījumu, tā arī uz sievas vainīgumu, tāpēc ka aprakstītais rituāls vai nu atjauno ģimenē mieru vai arī noved to pie iziršanas:

„Tad tas vīrs būs brīvs no vainas, bet sieva nesīs savu vainu.” (4Moz 5:31)

- tas ir, vīrs šķīstīsies no nepamatotām aizdomām, ja sieva nav vainīga; bet sieva nesīs grēka sekas, ja krāpusi vīru.
Tomēr pastāv arī cita šo vārdu interpretācija. Pēc Talmuda tradīcijas, otrā Tempļa laikā daži vīri, turēdami savas sievas aizdomās par neuzticību, jautāja priesterim, vai var veikt pārbaudi ar „rūgto ūdeni”, un saņēma gudru atbildi: „Teikts, ka sieva nesīs savu grēku, ja vīrs būs tīrs no grēka. Atcerieties: vai jūs paši esat bijuši visā uzticīgi derībai, vai esat bez grēka? Ja tas ir tā, tad „rūgtais ūdens” iedarbosies uz jūsu sievām…”.
Te minētā leģenda sasaucas ar Jēzus vārdiem attiecībā uz sievieti, kas pieķerta „laulības pārkāpšanā”:

„Kad nu tie nerimās iztaujāt, viņš piecēlās un tiem teica: „Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu!” (Jņ 8:7)

Dieva bauslība māca, ka esot greizsirdīgiem, nosodot, parādot aizvainojumu vai dusmas, mums katru reizi jāatceras par saviem grēkiem Dieva un tuvāko priekšā:

„Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tiksiet tiesāti, un, ar kādu mēru jūs mērāt, ar tādu jums tiks nomērīts.” (Mt 7:2)

Laulības pārkāpšanas un greizsirdības patmīlībai kā pretstats ir pašaizliedzība kalpošanā Kungam un cilvēkiem. Lūk, kāpēc nākošajā, 6. nodaļā izteikti baušļi, kas saistīti ar nazīrieša solījumu. Jo nazīrietis veltīja sevi nesavtīgai kalpošanai Dievam un tautai:

„Kungs sacīja Mozum:
„Runā uz Israēla dēliem un saki tiem: gan vīrs, gan sieva, kas dod nazīrieša solījumu, lai nošķirtu sevi Kungam...” (4Moz 6:1-2)

„Nazīrietis” – nazīr – nozīmē „veltītais”, „iesvētītais”, „kas atturas”. Kas deva nazīrieša solījumu uz laiku, kādu noteiktu dzīves periodu veltīja svarīgām, pašatdevi prasošām lietām Dieva un tautas vārdā. Visā šajā laikā viņš skaitījās „iesvētītais