Apraksts
1. LEKCIJA - DIEVA TAUTA ĒĢIPTĒ. - GARS MIESAS KALPĪBĀ
Mēs turpinām lekciju ciklu „Ievads Vecajā Derībā” un pārejam pie Otrās Mozus grāmatas – „Izceļošanas grāmatas” apskatīšanas. Senākās mūsdienās zināmās šīs grāmatas kopijas atrastas Kumranas alās Nāves jūras krastā un tās datējamas ar laikposmu no II gadsimta pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras I gadsimtam: tie ir 15 pilnīgi vai daļēji saglabājušies tīstokļi.
Izceļošanas grāmatas krieviskais nosaukums – tas ir attiecīgā nosaukuma Septuagintā burtisks tulkojums, kur tā saucas Exodus. Lieta tāda, ka Jeruzālemes rakstu mācītāji, kuri, pēc leģendas, III gadsimtā pirms mūsu ēras Bībeles grāmatas pārtulkoja grieķu valodā, katras grāmatas galveno saturu centās ielikt tās nosaukumā. Bet senebreju valodā šī grāmata saucas Šemot – „Vārdi”, jo pēc masoreta tradīcijas, ikviena Toras grāmata saucas pēc tās pirmā vārda. „Šie ir... vārdi”, Ve-ēle šemot, - tā saucas Otrā Mozus grāmata.
Kā mēs zinām, Pirmās Mozus grāmatas sākumā, aprakstot pirmo radīšanas dienu, gaisma tiek pieminēta piecas reizes, kas, saskaņā ar kādu senu midrašu (alegorisku skaidrojumu), attiecas uz piecām Mozus grāmatām. Un, ja vārdus „Lai top gaisma!” var uzskatīt kā Pirmās Mozus grāmatas epigrāfu, kurš ietver nākamās pasaules apgaismošanas „pirmos gaismas starus”, tad vārdi „Un tapa gaisma” ir vislabākais epigrāfs Otrajai Mozus grāmatai. Patiešām, tajā stāstīts par to, kā bauslības un Dieva baušļu gaisma sāk apgaismot veselu tautu – israēliešu tautu, caur kuru Dieva atziņai jāizplatās arī uz visu pārējo cilvēci. Un arī pati tauta – patriarhu Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba pēcnācēji – lai saņemtu bauslību un baušļus, tiek Dieva izvesta no verdzības brīvībā, tas ir, no tumsas gaismā: „Un tapa gaisma.”
Otrā Mozus grāmata sākas ar vārdiem:
„Šie ir Israēla dēlu vārdi, kuri kopā ar Jēkabu atnāca uz Ēģipti, tie atnāca katrs ar savu namu.” (2Moz 1:1)
Kāpēc grāmatas sākumā tiek uzskaitīti tie paši vārdi, kuri ne vienreiz vien tika pieminēti Pirmajā Mozus grāmatā? Lieta tāda, ka Bībelē vārds ir ļoti cieši un intīmi savienots ar cilvēka būtību. Vārda mainīšana, kā mēs jau zinām, ir saistīta ar kaut kādām svarīgām izmaiņām viņa liktenī. Ja Dievs cilvēku nosauc citādi nekā agrāk, ieliek viņa vārdā kādus jaunus burtus, tad cilvēks saņem papildus spēkus vai iegūst jaunas iespējas. Bet, ja cilvēks pats izmaina savu agrāko vārdu, tas nozīmē, ka viņš savā dzīvē, raksturā, attiecībās ar apkārtējiem vēlas pārmaiņas. Tā nu, ja israēlietis, kurš dzīvo citas tautas vidū, pieņem citas valodas vārdu, tad tas norāda uz viņa vēlēšanos kaut kā saplūst ar apkārtējiem iedzīvotājiem vai pat pilnīgi tajos izšķīst. Jēkaba pēcnācēji, tik ilgus gadus nodzīvojuši Ēģiptē, varēja pieņemt ēģiptiešu vārdus, bet tas nenotika. Viņi daudz kur palika uzticīgi Dievam un pilnā mērā neieslīga ēģiptiešu elku pielūgšanā, uz ko norāda viņu vārdi, kas pie izceļošanas bija palikuši tādi paši, kā pārceļoties uz Ēģipti.
Leģenda nosauc vēl divus Israēla dēlu nopelnus, pateicoties kuriem tas izpelnījās izceļošanu un atbrīvošanu no verdzības: bez vārdiem viņi saglabāja arī svēto valodu – jo bērniem tika doti ebreju valodas vārdi. Piemēram, kad piedzima Mozus, māte nosauca viņu par Mozu – Mošē, sacīdama: „Jo no ūdens es viņu izvilku!” (2Moz 2:10). Vārds Mošē veidots no senebreju darbības vārda ar nozīmi „izvilkt”; no tā jau skaidri redzams, ka tēvu valoda bija saglabājusies nevis kā relikts, bet gan kā dzīva sarunvaloda, ar skaidru vārdu veidošanas un etimoloģijas apzināšanos. Un beigās, Israēla dēli saglabāja uzticību Ābrahāma derībai ar Dievu un šīs derības zīmi – apgraizīšanu. Jo stāstījumā par izceļošanu ir teikts:
„Jo visi ļaudis, kas izgāja, bija apgraizīti....” (Joz 5:5)
Trīs uzskaitītie nopelni (vārdu, valodas un derības saglabāšana), pēc leģendas, tad arī kalpoja it kā „garīgs iemesls” izceļošanai. Ko tie simbolizē par cilvēka garu, kas tiecas iziet no „Ēģiptes”, tas ir, no ļauno, elkdievības, dēmonisko pirmsākumu verdzības (skat. 1Kor 10:1-11; Atkl 11:7-8)? Lai izpelnītos „izceļošanu”, atbrīvošanu, cilvēka garam jāsaglabā uzticība trim galveniem principiem: pirmkārt, viņam jāatceras savs „vārds”, tas ir, sava būtība, kas kādreiz tikusi dzemdināta un izraudzīta augstākajā pasaulē; un, pat atrodoties zemāko pirmsākumu verdzībā, garam jāpieliek visi spēki, lai neaizmirstu šo „vārdu”, nenomainītu to ar kādu citu, neidentificētu sevi ar zemāku, miesisku esību. Pēc tam viņam ir jāsaglabā un jāatjauno atmiņā „svētā valoda” – vienīgi viņam raksturīgā garīgās realitātes izpratnes tēlainā sistēma. Tā ir tā pati „valoda”, kurā jau paradīzē cilvēks sarunājās ar Dievu un kura, atšķirībā no laicīgās, „ēģiptiešu”, valodas spēj aprakstīt pārdabiskas parādības un izteikt augstākos jēdzienus. Un beigās, garam ir jāsaglabā uzticība savai derībai ar Dievu, ko tad arī simbolizē apgraizīšana.
Pēc Israēla dēlu vārdu uzskaitīšanas teikts:
„Tad nomira Jāzeps un visi viņa brāļi, un visa tā paaudze.” (2Moz 1:6)
Bet Pirmās Mozus grāmatas beigās mēs jau lasījām par to, ka Jāzeps nomira. Kāpēc tad paziņojums par to atkārtojas? Tam ir svarīgs iemesls: kamēr saglabājas pateicīgas atmiņas par cilvēku, viņš ir dzīvs to apziņā, kuri atceras. Tāpēc visrūgtāk ir tad, ja atmiņas par cilvēku izzūd un viņa tēls pavisam izbālē. Tā notika arī ar israēliešiem: jaunā paaudze vairs necentās līdzināties Jāzepam taisnumā, tā garīgi degradējās, padarīja seklu taisnā tēlu, tas gandrīz izzuda no viņa pēcnācēju apziņas – „nomira Jāzeps...”. Bet kā sekas tam, pēc garīgās pasaules likumiem, notika tas, ka „nomira Jāzeps” arī ēģiptiešu atmiņā, un labie darbi, kurus viņš tiem bija darījis valstī, tika aizmirsti. Bet kā visu Jāzepa nopelnu aizmiršanas rezultāts bija paverdzināšana, apspiešana, pazemošana un beigās viņa radinieku un pēcnācēju iznīcināšana. Tāpēc arī teikts: „Tad nomira Jāzeps un visi brāļi, un visa tā paaudze...” Kad pēc daudziem gadiem nomira atmiņas par Jāzepu, garīgā nāve, bet pēc tās arī fiziskā, sāka sasniegt viņa pēcnācējus. Tāpēc ka uz taisnā nopelniem turas viņa pēcnācēji un viņa paaudze.
Tomēr kāpēc tad Ēģiptē tika aizmirsts Jāzeps ar viņa lielajiem nopelniem? Jā, acīmredzot tāpēc, ka viņa radinieki un pēcnācēji, Israēla dēli, tā vietā, lai izglītotu ēģiptiešus Dieva atziņā, paši sāka daudzējādi viņiem pielīdzināties: viņi atdarināja ēģiptiešu paražas, aizmirstot savējās, kuras noteicis pats Dievs un novēlējuši patriarhi.
Bet ēģiptieši atradās garīgā verdzībā, pēc Jēzus Kristus vārdiem:
„...Ikviens, kas dara grēku, ir grēka vergs.” (Jņ 8:34)
Un, tā kā Israēla dēli (jeb liela viņu daļa) vēlējās pievienoties ēģiptiešu paražām, tas nozīmē kļūt par grēka vergiem, tad tas ļoti ātri noveda viņus pie fiziskas paverdzināšanas. Tāda ir apslēptā nozīme vārdiem: „nomira... visa tā paaudze”, tas ir, fiziskai paverdzināšanai sekoja garīgā nāve. To liek saprast arī sekojošie Otrās Mozus grāmatas vārdi:
„Un Israēla dēli augļojās, auga skaitā un vairojās, kļuva jo stipri daudzuma daudzumā un piepildīja visu zemi.” (2Moz 1:7)
Te ir teikts tikai par fizisko pieaugšanu, par materiālo plauksmi, kas acīmredzot tajā laikā arī bija tautas vienīgais mērķis. Ne par ko garīgu – par to nav ne vārda. Tomēr, kā jau tas vispār raksturīgs Rakstiem, šajos vārdos ietverta arī cita, apslēpta nozīme: pieci darbības vārdi, kas te tiek minēti, atbilst pieckārtējam uzskaitījumam Pirmās Mozus grāmatas sākumā. Tāpēc darbības, ko tie apzīmē, veicinātu gaismas pavairošanos, tautas izglābšanos, ja tie tiktu pievienoti garīgai sfērai, ne tikai fiziskai, jo tajos it kā atklājas visu piecu Toras grāmatu jēga.
„Augļojās” – tā ir norāde uz Pirmo Mozus grāmatu: taisno-patriarhu paaudze un „augļi”, ko viņi nesa, ir aprakstīti šajā grāmatā. „Auga skaitā” – tā ir norāde uz Otro Mozus grāmatu: patiešām, tajā stāstīts par to, kā no vienas Jēkaba ģimenes izveidojās vesela tauta. „Un vairojās” – tas ir mājiens uz Trešo Mozus grāmatu: tajā aprakstīta tautas garīgā pieaugšana tuksnesī, kur viņi mācījās paklausīt Dieva baušļiem. „Kļuva jo stipri daudzuma daudzumā” – tas saskan ar Ceturto Mozus grāmatu, kurā aprakstīts Dieva tautas spēks (skat. Bileāma svētību – 4Moz 23:24; 24:1-9). „Un piepildīja visu zemi” – tā ir norāde uz Piekto Mozus grāmatu, kas attēlo tautas stāvokli tieši pirms iebrukuma Kanaāna zemē.
Citiem vārdiem, ja Jēkaba pēcnācēji Ēģiptē būtu palikuši uzticīgi augstajai sūtībai un kļūtu „jo stipri daudzumā” ne tikai fiziski, bet arī garīgi, tad viņu vēsture šajā zemē, savstarpējās attiecības ar tās tautu varēja izveidoties pavisam citādas. Nākamie panti saka:
„Un Ēģiptē pie varas nāca jauns ķēniņš, kurš nezināja par Jāzepu.
Viņš teica savai tautai: „Redzi, Israēla dēlu ļaužu ir daudz, un tie ir spēcīgāki par mums!” (2Moz 1:8-9)
Ko nozīmē: „Un Ēģiptē pie varas nāca jauns ķēniņš...”? Pēc šodien visvairāk izplatītās Senās Ēģiptes vēstures versijas, starplaikā starp Vidus un Jauno valsti, tas ir, no XVIII – XVI gadsimtam pirms mūsu ēras, Ēģiptē iebruka un to pakļāva hiksi –semītu-hurītu jauktas izcelsmes nomadu ciltis, kas ienāca no Priekšāzijas. Šīs versijas piekritēji uzskata, ka pie hiksiem piederēja tas pats faraons, kas paaugstināja Jāzepu un uzaicināja visu Jēkaba namu uz Ēģipti. Ja šī koncepcija ir patiesa, tad aiz vārdiem „Un Ēģiptē pie varas nāca jauns ķēniņš...”var slēpties jauna politiskā realitāte, kas bija nākusi nomainīt veco un atnesusi daudz nelaimju israēliešiem. Pēc šīs koncepcijas, pēc tam, kad tika padzīti iekarotāji - hiksi XVI gadsimta sākumā pirms mūsu ēras, pie varas nāca jauna dinastija – autohtonā – ēģiptiešu, kura saprotamu iemeslu dēļ bija asi noskaņota pret visu svešzemju, „aziātisko”, bet jo īpaši – pret visu, kas tā vai citādi saistīts ar Kanaānu – hiksu pirmdzimteni.
Tomēr ir arī cita šo vēsturisko notikumu koncepcija, ko izstrādāja ievērojamais amerikāņu vēsturnieks un psihologs Imanuēls Veļikovskis. Pēc tās, hiksi, kas identificējami ar amālēkiešiem, iebruka Ēģiptē tad, kad israēlieši no tās jau bija izceļojuši, un tad hiksu iebrukumu var uzlūkot kā vēl vienu sodību, kas nāca pār Ēģipti. Šī oriģinālā koncepcija saistīta ar Seno Austrumu visas hronoloģijas kardinālu pārskatīšanu.
Un beigās, ir pazīstams arī trešais viedoklis par aplūkojamo jautājumu (pie kura, uzsvērsim, pieturējās izcilais mūsu ēras I gadsimta vēsturnieks Josefs Flāvijs): saskaņā ar to, hiksi ir identiski pašiem Israēla dēliem, kuri apmetās Ēģiptē. Tādā gadījumā par „jauno ķēniņu” var tikts saukts ēģiptiešu valdnieks, kurš krasi noskaņots pret visu, kas nav autohtoni – ēģiptiešu, un kas uzstājas pret aziātu – atnācēju vienlīdzīgām tiesībām ar ēģiptiešiem.
Tātad Raksti runā par „jaunu ķēniņu”, „kurš nezināja par Jāzepu”. Bībeles darbības vārds jadā, „zināt”, norāda uz ciešu iekšēju vienotību starp izzinātāju subjektu un izzināmo objektu (skat. šī darbības vārda pielietojumu, aprakstot laulības sakaru - 1Moz 4:1). Tāpēc šajā gadījumā vārds „nezināja” var nozīmēt „nevēlējās atcerēties”, jo faraonam „nezināt” par Jāzepu burtiskā nozīmē nebija iespējams: nav šaubu, ka ēģiptiešu arhīvos par viņu un viņa darbošanos Ēģiptes labā atradās precīzas ziņas. Nemaz nav ticama un šķiet pat absurda doma, ka faraons varēja par to „nezināt”; ikviens faraons bija visai zinošs cilvēks, kas piederēja pie priesteru kārtas un bija labi informēts par visiem Ēģiptes vēstures noslēpumiem, un jo vairāk par notikumiem, kuri, salīdzinot ar šīs valsts senatni, bija norisinājušies ne tik sen.
Ir vēl kāda nozīme vārdiem, ka jaunais faraons „nezināja” par Jāzepu: tā teikts tāpēc, ka taisnā pēcnācēji nesaglabāja viņa dzīvesveidu un neaiznesa līdz ēģiptiešu nākamajām paaudzēm dzīvu priekšstatu par viņu. Vislabākā sludināšana – tā ir ar paša rīcību, ar savu piemēru. Tieši tas spētu ēģiptiešu apziņā pastāvīgi augšāmcelt taisnā tēlu, kurš reiz izglāba viņu valsti no bada nāves. Tomēr Jāzepa tēla atjaunošana viņa pēcnācējos nenotika, tāpēc jaunais faraons arī „nezināja” par viņu.
Un, lūk, tronī uzkāpušais ķēniņš vēršas pie ēģiptiešiem, piedāvājot tiem jaunu „rīcības programmu” attiecībā uz ieceļotājiem – israēliešiem:
„Viņš teica savai tautai: „Redzi, Israēla dēlu ļaužu ir daudz, un tie ir spēcīgāki par mums.” (2Moz 1:9)
Pirms lasīt tālāk, atcerēsimies, kāpēc Jāzeps ieradās Ēģiptē. 105. psalmā ir teikts, ka faraons paaugstināja Jāzepu,
„...lai rīko augstmaņus, kā tīk, un vecajos gudrībā māca.” (Ps 105:22)
Citiem vārdiem, Jāzepa un visu viņa radinieku misija bija Ēģiptes izglītošana patiesā ticībā. Šo misiju ļaunajiem, dēmoniskajiem spēkiem izdevās iznīcināt, izmantojot cilvēcisko vājumu, un Israēla dēli nodevās vienīgi materiālajām rūpēm, acīmredzot izņemot tikai dažas ģimenes, kuras pēctecīgi bija saglabājušas Dieva vārda noslēpumu, atcerējās par Viņa derību ar patriarhiem. Ļoti iespējams, ka tādas ģimenes galvenokārt bija saglabājušās Levī pēcnācējos, pie kuriem piederēja arī Mozus vecāki – Amrāms un Johebeda. Protams, ja israēlieši būtu izpildījuši savu misiju, tas ir, būtu ievadījuši ēģiptiešus īstenā Dieva atziņā, tad faraons nekad nebūtu izteicis tādus vārdus: „Redzi, Israēla dēlu ļaužu ir daudz, un tie ir spēcīgāki par mums”, jo garīgajam iesākumam cilvēkos nav pielietojams tīri fizisks raksturojums. Kad runā par garīgiem cilvēkiem, tad vispirms atceras ne jau par viņu skaitu un spēku, bet gan par viņu patiesības izpratni.
Turklāt, nodarbojoties ar ēģiptiešu reliģisko izglītošanu, israēlieši nesāktu tādā pakāpē pretstatīt sevi vietējiem iedzīvotājiem, bet tieši pretēji, pietuvinātu viņus tai atziņai, kas bija pašiem, un tam dzīvesveidam, ko bija mantojuši no patriarhiem. To mēs redzējām pie Jāzepa, kurš izturējās kā ēģiptietis, bet iekšēji nešķirami bija kopā ar vienīgo Dievu, un savu aicinājumu redzēja tajā, lai vestu pie patiesas ticības ēģiptiešu aristokrātiju. Tā ka vārdi par israēliešu „daudzskaitlību un spēku” liecina, kādā stāvoklī atradās tauta.
Tālāk faraons saka:
„Rīkosimies gudri pret viņiem, kamēr tie nav savairojušies, jo, ja gadīsies karš, viņi apvienosies ar mūsu ienaidniekiem, cīnīsies ar mums un tad aizies no šīs zemes!” (2Moz 1:10)
Pēc pirmās no iepriekš minētajām hipotēzēm par hiksiem, ēģiptieši ļoti baidījās no jauniem Priekšāzijas tautu uzbrukumiem. Tāpēc neilgu laiku pēc hiksu padzīšanas faraons arī runā par to, ka, lūk, tā sakot, Ēģiptē ir palicis liels skaits ļaužu, kuri izceļojuši no tās pašas zemes, no kuras nāca nesenie ienaidnieki – ēģiptiešu iekarotāji, un šos ļaudis nepieciešams „pārspēt viltībā” (burtiski - viņus „pārspēt gudrībā”, no senebreju saknes hahām – „būt gudram”). Citiem vārdiem, ja sāksies karš (tas ir, ja atkal sāksies Ēģiptes bruņotas sadursmes ar Priekšāzijas valstu spēkiem), tad israēlieši var apvienoties ar ēģiptiešu ienaidniekiem. Israēla dēli, kā mēs zinām, patiešām bija gan valodas, gan kultūras radniecībā ar veselu virkni Priekšāzijas tautu cilšu.
Iepriekš mēs jau minējām, ka Josefs Flāvijs hiksus identificē ar israēliešiem, kas apmetušies Ēģiptē. Iespējams, ka Josefa Flāvija laikos bija kādas papildus ziņas par hiksiem, kuras nav atnākušas līdz mūsdienām. Pēc Senās Ēģiptes vēsturnieka Manetona vārdiem, uz kura darbiem atsaucas Josefs Flāvijs, nosaukums „hiksi” nozīmē „valdītāji – gani”. Šķiet, ka tāds nosaukums nav pievienojams nevienai senai tautai, izņemot israēliešus, jo tieši viņi Senajā Ēģiptē bija zināmi gan kā „valdītāji” (paša Jāzepa, Jēkaba dēla, personā), gan kā „gani” (Jāzepa pārējo brāļu personā).
Tālāk „jaunā ķēniņa” (2Moz 1:8) runa, kas domāta viņa padotajiem, skan tā:
„...Viņi apvienosies ar mūsu ienaidniekiem, cīnīsies ar mums un tad aizies no šīs zemes!”
Un viņi iecēla pār tiem vagarus, lai apspiestu viņus ar klaušām, un tie cēla faraonam noliktavu pilsētas – Pitomu un Raamsēsu.” (2Moz 1:10-11)
Dievs nekad nebūtu pieļāvis to israēliešu briesmīgo apspiešanu, to verdzību, par kuru Bībele tik lakoniski runā kā par „klaušām” (tas ir, neciešamām fiziskām mokām), ja nebūtu notikusi tautas atkrišana no derības ar Dievu un baušļiem, kurus Viņš bija devis patriarhiem. Mēs zinām, ka Israēla dēlu nākamā situācija jau ir Ābrahāma pravietota:
„Un viņš teica Ābrahāmam: „Lai tu zināt zini, ka tavi pēcnācēji mitīs zemē, kas tiem nepiederēs, - viņi vergos un tiks apspiesti četri simti gadus!
Bet pēc tam es tiesāšu arī to tautu, kurai viņi būs vergojuši, - kad tie ar savu lielo mantību būs aizgājuši prom!” (1Moz 15:13-14)
Dieva vārds precīzi piepildījās. Pievērsīsim uzmanību rīcības secībai, kas aprakstīta pravietojumā: sākumā teikts „vergos”, bet pēc tam jau – „tiks apspiesti”. Varētu likties, ka tad, ja paverdzina, tad parasti arī uzreiz sāk apspiest, bet šeit ir tieši tāda rīcības secība. Kāpēc? Tāpēc, ka sākumā israēlieši bija paverdzināti garīgi, tas ir, viņi atkāpās no derības un baušļiem, ar savu dzīvesveidu pielīdzinājās ēģiptiešiem, bet pēc tam jau, kā fiziskas sekas, sākās viņu apspiešana.
„Un viņi iecēla pār tiem vagarus, lai apspiestu viņus ar klaušām...” (2Moz 1:11)
Tādējādi, darbi bija ne jau kā mērķis, bet līdzeklis. Parasti, kad notiek kādi lieli celtniecības darbi, tad tiek saglabāta strādnieku dzīvība un veselība, tiek gādāts par viņu labumu. Bet, kad mērķis ir iedzīvotāju iznīcināšana, un darbi ir kaut kas otršķirīgs (kā, piemēram, pie Baltās jūras kanāla būvēšanas Padomju Savienībā), tad viss notiek tieši tā, kā aprakstīts Otrajā Mozus grāmatā: tīši tiek radīti apstākļi cilvēku nomocīšanai un bojāejai. Tā ka Senā Ēģipte acīmredzot bija pirmā zeme ar sava veida koncentrācijas nometnēm, un beztiesisku vergu pulki uzcēla gigantiskas būves burtiski uz saviem kauliem. Un viņi cēla, kā tas rakstīts, „noliktavu pilsētas”. Droši vien, ka faraona atmiņā bija vēl svaigi Jāzepa pravietojumi un viņa rīcības pēdas: jo viņa valdīšanas laikā arī tika celtas noliktavu pilsētas rezervēm un tajās sakrāti graudi, lai ēģiptieši izdzīvotu septiņos bada gados. Un, lai cik pārsteidzoši nebūtu, tas viss mehāniski turpinājās faraona – apspiedēja laikā, kaut arī netika paredzēti smagi bada gadi. No lielās idejas palika tikai lozungs, kas tagad tika izmantots vienīgi, lai iznīcinātu ļaudis.
Mēs vēl no skolas sola, no stundām par senās pasaules vēsturi atceramies, kā ēģiptieši izturējās pret vergiem (bet visbeztiesiskākie vergi bija sagūstītie svešzemnieki un viņu pēcnācēji): vergi saņēma visminimālāko pārtikas devu, vagari dzina tos ar ādas pātagām, viņiem lika pārnēsāt milzīgus akmens bluķus un plāksnes, un pie tāda darba bija milzīgs skaits bojāgājušo. Katrs faraons, kāpdams tronī, uzskatīja, ka galvenais viņa darbībā – tas ir nodrošināt sev svētlaimīgu aizkapu dzīvi. Tāpēc vajadzēja izveidot milzīgu piramīdu, aprīkotu ar visu, ko „varētu ievajadzēties” pēcnāves dzīvošanā, lai tajā dusētu mumificētās miesas, kas ieslēgtas sarkofāgā. Jo pēc seno ēģiptiešu ticējumiem, Ba, cilvēka augstākā dvēsele, pēc nāves uztur saikni ar otru viņa dvēseli – pusmiesisku dubultnieku, vārdā Ka, bet Ka saglabājas uz saiknes rēķina ar nesadalījušos miesu. Tāpēc ķermeni nepieciešams mumificēt un ieslēgt apglabāšanas kamerā, tad nelaiķa abas dvēseles dzīvos laimē.
Katrs faraons, tiklīdz iesēdās tronī, tā sāka celt piramīdu. Tika uzskatīts, ka faraona dzīvība ir neskaitāmas reizes vērtīgāka par visu viņa padoto dzīvībām kopā, nemaz jau nerunājot par svešzemniekiem. Pēc leģendas, israēlieši cēla ne tikai noliktavu pilsētas, bet arī piramīdas faraoniem un viņu augstmaņiem, tempļus, pilis un citas ēkas. Otrajā Mozus grāmatā minētas tikai „Pitoma un Raamsēsa” – noliktavu pilsētas. Nav skaidri pateikts, kas tās par rezervēm – labības rezerves vai tās dzīvības enerģijas rezerves, ko iztērējuši vergi un ar ko „jābarojas” faraonam pēc savas nāves. Katrā ziņā, ēģiptiešu pieminekļi ir saglabājuši daudzas liecības par semītu izcelsmes vergiem, acīmredzot israēliešiem, kuri nodarbojās ar celtniecību. Piemēram, dažādas etniskās izcelsmes vergu figūras var redzēt uz krāsainajām freskām: ēģiptieši parasti tiek attēloti sarkanīgi, afrikāņi-negroīdi – melni, bet israēlieši – balti. Tādējādi Senās Ēģiptes mākslas pieminekļi vēlreiz apstiprina tā visa patiesumu, par ko mēs lasām Bībelē.
Jāuzsver vēl kāds faraona beztiesiskās rīcības aspekts pret israēliešiem, viņa kliedzošā netaisnība pat to ētisko priekšstatu skatījumā, kuri Ēģiptē tika uzskatīti par vispārpieņemtiem. Israēla dēli netika saņemti gūstā kara laikā, viņi ilgu laiku bija bijuši ēģiptiešu miermīlīgie kaimiņi, viņu līdzpilsoņi, kas nodarbojās ar lopkopību un tā atnesa lielu labumu valstij. Tāpēc viņu paverdzināšana un elementāru tiesību atņemšana – tas ir kliedzošs fakts pat no tā laika morāles skatpunkta.
„Bet, jo vairāk viņus apspieda, jo tie vairojās, gāja plašumā...” (2Moz 1:12)
Tas bija iespējams, pateicoties tikai Dieva spēka līdzdarbībai. Faraona nospraustais mērķis – tas ir, tautas skaita samazināšana, tās fiziskā pavājināšana celtniecības darbos, lai tā nepārspētu ēģiptiešus un nekļūtu stiprāka, pēc Visuvarenā gribas neīstenojās: tauta gāja plašumā. Kunga svētība, kas no paša sākuma bija pavadījusi Israēla tautu Ēģiptē, līdzdarbotos visas Ēģiptes apgaismošanā, ja vien patriarhu pēcnācēji būtu palikuši uzticīgi savai misijai. Tomēr, neskatoties uz israēliešu garīgo krišanu, svētība nepazuda – tā bija klātesoša, tikusi paša Radītāja apsolīta tautas sentēviem. Tā kā ļaudis bija it kā aizvēruši garīgos vārtus svētības uzņemšanai, tā tagad pievērsās tikai fiziskajai dabai: jo vairāk tika apspiesta tauta, jo vairāk tā pieauga, tā ka
„... No Israēla dēliem baidījās.
Un ēģiptieši nelietīgi paverdzināja Israēla dēlus.” (2Moz 1:12-13)
Pievērsīsim uzmanību: te teikts micrāim – „ēģiptieši”, tas ir, visa tauta. Vai tauta kopumā ir atbildīga par faraona cietsirdību? Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, kam ir nepārejoša nozīme: vai ir atbildīgi, pieņemsim, vairums pieaugušo, Vācijas apzinīgo pilsoņu XX gadsimta 30.-40. gados par nacisma šausmu darbiem? Otrajā Mozus grāmatā pavisam noteikti ir teikts, ka „ēģiptieši” ar cietsirdību ir piespieduši israēliešus strādāt; nav teikts „uzraugi” un nav teikts „īpaši norīkoti kalpi”, bet „ēģiptieši” kopumā. Citiem vārdiem, ir pilnīgi skaidrs, ka visa tauta atbalstīja faraona politiku. Kaut arī faraons bija labi informēts par savu padoto – israēliešu nopelniem, viņam tagad bija izdevīgi ideoloģiski pamatot cietsirdīgo izturēšanos pret viņiem.
„Un darīja viņu dzīvi rūgtu ar smagu darbu – lika tiem mīcīt mālus, taisīt ķieģeļus un darīt visus lauku darbus – apspiesti tie darīja viņiem visus darbus.” (2Moz 1:14)
Divreiz – 13. un 14. pantā – ir uzsvērts: „nelietīgi paverdzināja”. Pret vergiem var izturēties dažādi – mazāk vai vairāk taisnīgi, vai arī cietsirdīgi. Var prasīt, lai viņi izpilda uzdoto darbu, un tad uz laiku likt tos mierā, bet var arī viņus jebkurā laikā nesodīti pazemot. Izejot no tā, mēs sākam saprast, kāpēc vēlāk Ēģipte, pirms israēliešu izceļošanas, tika tik briesmīgi Kunga sodīta: jo praktiski visi tās iedzīvotāji piedalījās bezpalīdzīgu cilvēku pazemošanā, piedalījās viņu cietsirdīgā piespiešanā darīt smagu darbu, un neviens nenosodīja tādu izturēšanos pret bijušajiem kaimiņiem; skaidri un gaiši teikts: „...darīja viņu dzīvi rūgtu...”.
Tomēr tā vēl bija par maz: tā kā ēģiptiešu ķēniņš acīmredzot, instinktīvi sajuzdams, ka pār Israēla tautu nāk kaut kāda viņam neizprotama svētība un neļauj tai izzust vai kaut tikai skaitliski samazināties, nolēma pāriet pie visu jaundzimušo israēliešu tiešas zēnu iznīcināšanas. Tāpēc tālāk teikts:
„Tad ēģiptiešu ķēniņš teicas ebreju vecmātēm, vienai vārds bija Šifra, otrai – Pūa.
Viņš teica: „Kad jūs palīdzēsiet dzemdēt ebrejietei un uz dzemdību sola ieraudzīsiet zēnu, tad nonāvējiet, bet, ja meitene, tad lai dzīvo!” (2Moz 1:15-16)
Kā mēs zinām, Israēla dēlu Ēģiptē bija pietiekami daudz: pie izceļošanas valsti pameta tikai vairāk nekā 600 tūkstoši veselu, divdesmit un vairāk gadus vecu vīriešu, kuri spējīgi karot, nemaz neskaitot levītus (4Moz 1:45-47); pēc vēsturnieku aprēķiniem, kopējais israēliešu skaits Ēģiptē bija aptuveni trīs miljoni. Bet vai tiešām visu tautu apkalpoja tikai divas vecmātes? Protams, nē. Ēģiptē pastāvēja sava veida kastas, kaut arī ne tik nodalītas kā senajā un viduslaiku Indijā. Tajā skaitā, pēc ēģiptiešu seno tekstu liecībām, bija arī vecmāšu (akušieru) kasta. To vadīja divas galvenās šīs profesijas pārstāves – Šifra un Pūa; pie viņām tad arī faraons vērsās, dodot pavēli visām vecmātēm.
Kāpēc viņš pavēlēja nogalināt zēnus, bet meitenes atstāt dzīvas? „Retenu” (ēģiptiešu apzīmējums Priekšāzijas iedzīvotājiem) sieviešu skaistums Ēģiptē tika augsti vērtēts, un vienlaikus ar israēliešu iedzīvotāju vīriešu daļas iznīcināšanu vai stipru samazināšanu faraons varēja piekopt israēliešu sieviešu asimilācijas politiku ēģiptiešu vidē. Tomēr leģenda vēsta vēl par kaut ko: faraons no pravietojumiem un priesteriem zināja, ka jāpiedzimst Israēla atbrīvotājam, kurš, lai izglābtu savu tautu, pazudinās vai nu pašu faraonu, vai arī vienu no viņa titula mantotājiem, kas arī notika (visa izceļošana notika šī faraona dēla valdīšanas laikā). Tāpēc viņš lika nogalināt tikai vīriešu kārtas zīdaiņus.
Šī notikuma paralēli mēs redzam Jaunajā Derībā. Leģenda vēsta par to, ka neilgi pirms Kristus piedzimšanas ķēniņš Hērods Lielais arī saņēma pravietojumu par to, ka drīz jāpiedzimst Jūdu ķēniņam. Un, kad zināmie gudrie atnāca uz Jeruzālemi, tad Hērods no viņiem uzzināja, ka pravietojums jau īstenojies un Jūdu ķēniņš piedzimis. Tad Hērods saprata, ka viņš atrodas it kā faraona situācijā: kā faraona vai viņa pēcnācēju labklājībai draudēja Mozus atnākšana pasaulē, tā arī Hēroda dinastijas uzplaukumam draudēja ķēnišķā bērna – Mesijas – piedzimšana, kuru tieši tāpēc Hērods centās nogalināt.
Bet, lūk, kas sekoja pēc faraona baisās pavēles:
„Taču vecmātes bijās Dieva, nedarīja, kā Ēģiptes ķēniņš bija teicis, un atstāja bērnus dzīvus.” (2Moz 1:17)
No tā mēs varam secināt, ka israēliešu tautā pastāvēja, dega dievbijība, bija ļaudis, kuri „bijās Dieva”, noteiktās ģimenēs vēl saglabājās Dieva godināšana. Tas bija viens no svarīgiem iemesliem tam, kāpēc tauta izpelnījās izceļošanu no Ēģiptes, kaut arī liela tās daļa, kā mēs jau redzējām un arī tālāk vēl skaidrāk redzēsim, bija aizmirsusi tēvu derības un iekrituši verdzībā, vispirms garīgā, bet pēc tam arī fiziskā.
„Tad Ēģiptes ķēniņš pasauca vecmātes un teica tām: „Kāpēc jūs tā darījāt – atstājāt bērnus dzīvus?!” (2Moz 1:18)
Mēs varam iedomāties, kā viņas bija nobijušās no faraona, kuram bija vara pār savu padoto dzīvību un nāvi, un kuru Ēģiptē pielūdza kā dzīvu dievu, saules dievības Amona-Ra dēlu. Viņām bija briesmīgi no nežēlīgā tirāna mutes dzirdēt bargo jautājumu, kāpēc netiek pildīta viņa griba. Tajā brīdī Dievs pārbaudīja vecmātes: vai viņas izbīsies no faraona vai arī būs stingras savā dievbijībā. Ko tad faraons izdzirdēja?
„Vecmātes teica faraonam: „Ebrejietes nav kā ēģiptiešu sievas! Tās ir izturīgas, pirms pie tām atnāk vecmāte – tās jau ir dzemdējušas!” (2Moz 1:19)
Faraonam acīmredzot pietika ar tādu gudru atbildi, ko bija iedvesmojusi ticība. Vecmātes atsaucās uz divu tautu fiziskās attīstības atšķirībām, raksturojot israēliešus kā ļoti veselīgu lopkopju cilti, kas nav pilsētas civilizācijas izlutināta un ir saglabājusi dabisku fizisko izturību. Un par to, ka ar savu ticību un gudrību viņas izglāba daudzas dzīvības, tās saņēma bagātīgu algu no augšienes, par ko Raksti runā lakoniski, bet daudznozīmīgi:
„Un Dievs darīja vecmātēm labu. Tā tauta vairojās un kļuva jo stipra.
Vecmātes bijās Dieva, un tāpēc viņš deva tām dzimtas!” (2Moz 1:20-21)
No minētajiem pantiem izriet, pirmkārt, ka vecmātes saņēma balvu („labu”) pašas savā dzīvē un, otrkārt, ka viņu taisnums atnesa svētību pēcnācējiem („deva tām dzimtas”). Acīmredzot arī vecmāšu ģimenes auga Dieva bijāšanā, un pēc leģendas, no tām vēlāk nāca lieli vadoņi un pravieši.
Tomēr vecmāšu slēptā pretošanās nespēja apturēt faraona nelietības. Tagad viņš par sava nozieguma līdzdalībniekiem nolēma padarīt visus ēģiptiešus.
„Un faraons pavēlēja visai savai tautai: „Visus viņu dēlus, kas piedzims, iemetiet Nīlā, bet meitas atstājiet dzīvas!” (2Moz 1:22)
Iedomāsimies tamlīdzīgu situāciju: ēģiptiešiem kļūst zināms, ka kādā no ebreju mājām ir grūtniece. Pēc tam viņas būdiņā jebkurā brīdī var iebrukt kaimiņi – ēģiptieši, kuri dzīvo daudz labiekārtotos namos. Viņi var vergus – ebrejus apzagt (kaut arī patiesībā jau tiem nebija ko atņemt – ja nu vienīgi trūcīgo ikdienas pārtiku), piekaut un beigās arī nogalināt, jo īpaši pēc tam, kad faraons izdeva savu pavēli par zīdaiņiem. Dievs tādā veidā pārbaudīja ēģiptiešu tautu: vai ēģiptieši sāks labprāt izpildīt faraona pavēli vai arī tai pretosies, kaut vai slepus? Jo viņi saņēma iespēju atklāti izrādīt cietsirdību, agresivitāti vai kaislību uz vieglu peļņu...
Acīmredzot neatradās neviens, kurš būtu rīkojies pret ķēniņa pavēli. Rakstos vismaz aprakstīts tikai viens tāds gadījums – zīdaiņa Mozus izglābšana, un to izdarīja ne jau kāds no tautas, bet gan faraona meita, kura, pateicoties savam stāvoklim, vismazāk jau varēja bīties no soda. Tāpēc tas, kurš polemiskā aizrautībā runā par to, ka Dievs pārāk bargi sodīja Ēģipti, sūtot tai desmit sodības, mēģina ignorēt notikumu cēloņu un seku sakarību. Skaidrs, ka sodības – tā ir atmaksa par visu to ļaunumu, ko ēģiptieši izdarīja. Tā ir tā garīgā likuma izpausme, kuru tik precīzi un tik poētiski Jēzus izteica Kalna sprediķī:
„...Ar kādu mēru jūs mērāt, tā arī jums mērīs.” (Lk 6:38)
Ja Otrās Mozus grāmatas 1. nodaļa beidzas ar vārdiem: „...Visus viņu dēlus, kas piedzimst, iemetiet Nīlā,...”, tad 2. nodaļa iesākas ar šādu vēstījumu:
„Vīrs no Levī nama gāja un ņēma Levī meitu.
Un tā sieva kļuva grūta un dzemdēja dēlu, un viņa redzēja, cik viņš jauks, un slēpa to trīs mēnešus.” (2Moz 2:1-2)
Toras tīstoklī nav mūsdienīgā sadalījuma nodaļās, tā ka panti seko tieši cits aiz cita. Kāda tad ir saikne starp vārdiem: „...visus viņu dēlus, kas piedzimst, iemetiet Nīlā,...”, un „Vīrs... gāja un ņēma ...meitu”? Pēc leģendas, kad izsludināja likumu par bērnu nogalināšanu, vairums israēliešu pārstāja stāties laulībā, bet tie, kas bija precējušies, pārtrauca laulāto attiecības, baidoties par nākamo bērnu dzīvību. Un tad jau briesmas draudēja tautas pastāvēšanai: iespējams, faraons rēķinājās, ka viņa bargā pavēle iedarbosies ne tikai uz ēģiptiešiem, bet arī uz ebrejiem. Protams, viņš vēlējās, lai ebreju tauta pati atsakās no bērnu dzemdēšanas. Un tomēr stāv rakstīts: „Vīrs no Levī nama gāja un ņēma Levī meitu. Un tā sieva kļuva grūta un dzemdēja dēlu...” Tas notika ģimenē no Levī cilts. Ar ko tad tā izcēlās un ar ko atšķīrās no visām citām ciltīm? Mēs atceramies, ka Levī, Jēkaba trešajam dēlam no Leas, bija pravietots kļūt par priesteri, un no viņa vajadzēja nākt priesteru ciltij – starpniekiem starp Dievu un Israēla tautu. Tieši šajā ciltī visvairāk saglabājās dievbijība un tajā no dzimtas uz dzimtu tika nodots nesagrozīts mantojums, kas bija nācis no senčiem – patriarhiem, un tieši levīti saglabāja savu dzīvi šķīstu, sargoties no svešajām ēģiptiešu tradīcijām.
Turklāt pēc leģendas, Levī cilts pat tika atbrīvota no klaušām; kā Kungs to paveica un kā tas tika pamatots ēģiptiešu varas iestādēm, mēs skaidri nezinām. Tomēr par to liecina Levī cilts pārstāvju Mozus un Ārona daudzkārtējā brīvā nākšana pie faraona, uz ko vergiem, protams, tiesību nebija. Šajā ciltī – vienīgajā no divpadsmit – pat Ēģiptē vajadzēja tikt uzturētai kā garīgai, tā arī fiziskai brīvībai, tāpēc ka pie absolūtas verdzības izdziest pēdējās Dieva atziņas dzirkstis.
Tātad ir teikts, ka „vīrs no Levī nama”, un tieši Amrāms, nākamais Mozus tēvs, brīvi gāja un ņēma sev sievu. Tomēr ir skaidrs, ka arī viņš bija pakļauts tieši tādām pašām briesmām kā pārējie israēlieši, kuru bērnus nogalināja.
„Un tā sieva kļuva grūta un dzemdēja dēlu, un viņa redzēja, cik viņš jauks, un slēpa to trīs mēnešus.” (2Moz 2:2)
„Jauks”... Leģenda vēsta, ka tad, kad Mozus piedzima, visa māja bija gaismas apspīdēta: bērniņš mirdzēja: notika brīnums, - un tad viedākajiem viņa ģimenes locekļiem kļuva skaidrs, ka viņš – tas ir tas pats zēns, kuram lemts izglābt tautu no verdzības. Tāpēc ka pastāvēja ticējums par glābēju un atbrīvotāju, un tas nepārtraukti tika nodots no paaudzes uz paaudzi. Tad nu šo bērnu meklēja faraons, lai nogalinātu, un tieši viņam, bet ne daudziem citiem, tad arī bija lemts izglābties, kā tas vēlāk notika arī ar Jēzu Kristu – vienīgo no Betlēmes mazuļiem.
Vispār jau Jēzus Kristus pirmo dzīves gadu notikumus, kā tie attēloti Mateja evaņģēlijā, nav iespējams izprast bez zināšanām par notikumiem ar Israēlu Ēģiptē un bez zināšanām par Mozus dzīvi. Mateja evaņģēlijā mēs lasām, ka Jāzeps un Marija kopā ar bērnu Jēzu bēga no Hēroda un kādu laiku uzturējās Ēģiptē, tas ir, Jēzus piedzīvoja tādu pašu ieceļošanu („nokāpšanu”) Ēģiptē, kā israēliešu tauta, bet pēc tam piedzīvoja tādu pašu „izceļošanu” („izkāpšanu”) no Ēģiptes. Tāpēc viņam veltīti pravieša vārdi, kurus teica pats Kungs: „...No Ēģiptes es izsaucu savu dēlu!” (Hoz 11:1). Šie paši vārdi izteikti Mateja evaņģēlija 2. nodaļā:
„Un uzcēlies viņš ņēma bērnu un viņa māti un naktī devās prom un Ēģipti.
Tur viņš palika līdz Hēroda nāvei, lai piepildītos tas, ko Kungs ir runājis caur pravieti: no Ēģiptes es savu dēlu aicināju.” (Mt 2:14-15)
Tomēr, ja mēs pievēršamies pašai Pravieša Hozejas grāmatai (Hozeja dzīvoja VIII gadsimtā pirms mūsu ēras, tas ir, apmēram 600 gadus pēc izceļošanas un 700 gadus pirms Kristus dzimšanas), tad redzam, ka te šis pants minēts ar ļoti specifisku kontekstu:
„Kad Israēls bija zēns, es viņu mīlēju, no Ēģiptes es izsaucu savu dēlu.” (Hoz 11:1)
Ebreju oriģinālā vārdus: mi-Micrāim karātilivni var saprast arī tā: „...No Ēģiptes [tas ir, sākot no Ēģiptes] es viņu nosaucu par savu dēlu”. Tas nozīmē, ka pants runā par israēliešu tautu kopumā, kas „savā jaunībā”, tas ir, savas veidošanās laikmetā, izvesta no Ēģiptes un nosaukta par Kunga „pirmdzimto” (2Moz 4:22-23). Kāpēc Mateja evaņģēlijā šis pants tiek aplūkots kā pravietojums par Jēzu Kristu? Tāpēc, ka Mesijai noslēpumainā veidā bija jāatkārto Israēla tautas ceļš: arī tai bija „jānokāpj” Ēģiptē un „jāiziet” no tās. Jo Dievs tai uzlika diženo misiju izglītot visas tautas par patieso ticību – to pašu misiju, ko Israēls kā tauta kopumā neprata izpildīt. Tāpēc Bībeles pravietojumos viens no Jēzus Kristus vārdiem – tas ir Israēls. Piemēram, Jesajas grāmatas 49. nodaļa stāsta par nākamo Mesiju pirmajā personā šādiem vārdiem:
„Klausieties, salas, uz mani, un sadzirdiet, tālās tautas, - Kungs mani jau kopš klēpja saucis, kopš mātes miesām viņš piesaucis manu vārdu!” (Jes 49:1)
Patiešām, „no mātes miesām” jau Mesija (Kristus) tika nosaukts Viņa zemes vārdā: eņģelis Viņu jau pie ieņemšanas lika nosaukt par Jēzu (Mt 1:21; Lk 1:31).
„Viņš darījis manu muti par asu zobenu, paslēpis mani savas rokas ēnā, viņš darījis mani par urbjošu bultu, savā bultmakā viņš mani noglabājis!
Viņš man teica: „Tu esi mans kalps, Israēl, tevī godinās mani!” (Jes 49:2-3)
Te Mesijam dots vārds „Israēls”. Kā mēs jau paskaidrojām (Pirmās Mozus grāmatas 11. lekcijā), tas nozīmē „valdoša, dziedoša, Dievu redzoša būtība”.
„Bet es teicu: velti es pūlējos, niekiem un tukšībai šķiedu spēkus, tādēļ mana tiesa pie Kunga un mana alga pie Dieva!
Tagad runā Kungs, kas jau kopš klēpja mani darījis sev par kalpu, lai vedu Jēkabu pie viņa un Israēlu viņam piepulcinu...” (Jes 49:4-5)
Pēc šī „Mesijas dziedājuma”, Viņa zemes dzīve, kas redzamā veidā beigusies ar negodu, drīz atnesīs lielus garīgus augļus. Pievērsīsim uzmanību sekojošam: Mesiju pašu sauc par Israēlu, bet aicināts Viņš ir tam, „lai vedu Jēkabu pie viņa [Dieva] un Israēlu viņam piepulcinu...”. Vienreiz vārds „Israēls” te attiecināts uz Mesiju, bet otrreiz – uz visu tautu.
„Un viņš teica: „Par maz, ka tu esi mans kalps, ka atjauno Jēkaba cilti un sargā Israēlu, lai pārvestu to pie manis, - es tevi darīšu par gaismu tautām, lai mana glābšana sniegtos līdz zemes malai!” (Jes 49:6)
Kristus misijā ietilpst ne tikai Israēla tautas atgriešana pie Dieva un atjaunošana Svētajā zemē, bet arī visu zemes tautu izglābšana, kurām Viņš kļūs par „gaismu”. Lūkas evaņģēlijā atrodams taisnā Simeona pravietojums par Mesiju, kuram jāparādās un kuru Dievs sataisījis kā
„Gaismu, kas atklāsies pagāniem, un godību Israēlam, tavai tautai.” (Lk 2:32)
Tātad Jesajas grāmatas 49. nodaļā skaidri un saprotami izteikta Jēzus Kristus nākamā misija. Viņu Dievs sūtīs izglābt visu cilvēci. Bet mēs to pieminam tāpēc, ka nav iespējams izprast Kristus sūtības būtību, nezinot Vecajā Derībā Israēla vēsturi, kas ir kā pirmtēls visam tam, kas notika ar Jēzu Kristu.
Ko vēl simbolizē israēliešu vēsture Ēģiptē? Bez šaubām, mūsu garīgo dzīvi. Cilvēka gars izrādās esam ne tikai miesas gūstā, bet ir arī ļauno, sātanisko, dēmonisko spēku paverdzināts, kas viņu nežēlīgi plosa un piespiež strādāt sev. Gala rezultātā ļaunais gars – simboliskais „faraons”, kurš valda daudzos cilvēkos, jeb, kā apustulis saka, „nepaklausības dēlos” (Ef 2:2), - tas dod rīkojumus „vagariem”, lai viņi cilvēku „nodarbinātu” nakti un dienu, lai viņam neatliktu laika vērsties pie Dieva, „pienest Viņam upuri” - lūgšanu, lai garīgai dzīvei neatliktu ne sekundes. Tāds cilvēks zina tikai ceļu „no kūts līdz dzirdinātavai” un atpakaļ: viņam vienmēr nav laika, viņam tikai „jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā”. Tas ir vai nu burtiski darbs, kas sola materiālu bagātības pavairošanu, vai arī nepārtraukts ļauns „darbs”, domas, kalpība zemākajam pirmsākumam. Bet tad, kad ļaunais gars redz, ka nav viņa varā galīgi iznīcināt cilvēka gara spēku, viņš pavēl iznīcināt ikvienu vīrišķīgu vēlēšanos, kas dzimst cilvēkā. Viņš cenšas nonāvēt „ikvienu vīriešu dzimtes mazuli”, tas ir, ikvienu stipru, enerģisku, vīrišķīgu tieksmi, kas vēlāk varētu atbrīvot cilvēku no garīgās verdzības. „Sieviešu dzimtes mazuļus” ļaunais pirmsākums atstāj dzīvus, jo tie personificē cilvēka emocionālo sfēru, pār kuru ļaunums iegūst pilnīgu varu, „nododot nāvei” prātu un gribu – „vīrieši dzimtes bērnus”. Rezultātā tāda cilvēka visa iekšējā pasaule tuvojas pilnīgai bojāejai.
Lai tāds cilvēks izglābtos, viņā pašā it kā ir jāpiedzimst kaut kam, kas būtu aicināts, paklausot Dieva gribai, izvest cilvēcisko būtību brīvībā, atbrīvot to no verdzības. Jāpiedzimst tam „iekšējam cilvēkam”, par kuru runā apustuļi un kurš, kļuvis par „pieaugušu cilvēku”, vadīs visu domu un jūtu iziešanu no garīgās „Ēģiptes” (skat. 1Pēt 2:2; 2Kor 4:16; Ebr 5:13-14).
Tālāk Otrajā Mozus grāmatā teikts:
„Un tā sieva kļuva grūta un dzemdēja dēlu, un viņa redzēja, cik viņš jauks, un slēpa to trīs mēnešus.” (2Moz 2:2)
Pirmos trīs mēnešus zīdaini izdevās kaut kā noslēpt. Leģenda vēsta, ka viņš bija ļoti gudrs, nekliedza un neraudāja, un kaimiņi – ēģiptieši neko nedzirdēja. Pēc citas leģendas, Mozus piedzima septiņos mēnešos, tāpēc par viņa esamību varēja arī nenojaust.
„Kad viņa nevarēja to vairs ilgāk slēpt, tā ņēma niedru grozu, apsmērēja to ar darvu un piķi, ielika tajā bērnu un nolika niedrājā Nīlas krastā.
Un viņa māsa nostājās iztālēm, lai zinātu, kas ar viņu notiks.” (2Moz 2:3-4)
Mozus māte (viņa bija Levī meita – 2Moz 6:20; 4Moz 26:59), kuru sauca par Johebedu – Johēbed, kas nozīmē „Kunga godība”, - nevarēja vairs noslēpt zīdaini. Acīmredzot kāds no kaimiņiem – ēģiptiešiem bija par viņu ziņojis, un tie jau bija gatavi viņu nogalināt. Israēliešu dzīves apstākļi Ēģiptē pārsteidzoši atgādina XX gadsimta nacistiskās nometnes: ellišķīgs darbs, neiespējamība audzināt bērnus, ar nāves draudiem no visām pusēm (sal. 5Moz 28:64-68).
Viss, kas notika ar Mozus ģimeni, protams, tika vadīts no augšienes. Mozus vecāki – tēvs, kura vārds ir Amrām, nozīmē „paaugstinātā tauta”, un viņa māte Johebeda, tas nozīmē, „Kunga godība”, - abi, būdami no Levī cilts, bija piederīgi Svētajam Garam, pravietošanas garam. Viņi varēja saņemt tiešas norādes no Dieva un droši vien izmantoja šo iespēju, jo bērna Mozus dzīvības saglabāšana bija ārkārtīgi svarīga. Acīmredzot Dievs norādīja, kā mazuli izglābt: kādā grozā viņu ielikt, kur to novietot utt. Katrā gadījumā par vienu no Mozus ģimenes locekļiem – par viņa māsu Mirjāmu (Vecās Derības oriģinālā Mir`jām; Jaunajā Derībā viņa tiek saukta arī par „Mariju”), Otrajā Mozus grāmatā ir norādīts tieši, ka viņa bija praviete:
„Tad praviete Mirjāma, Ārona māsa, ņēma rokā bungas, un visas sievietes devās tai pakaļ bungodamas un diedamas.” (2Moz 15:20)
Viņas vārds, pēc tradīcijas, cēlies no darbības vārda marā – „būt rūgtam”, jo viņa piedzima sūrajos verdzības un genocīda gados. Viņa nosaukta kā neviā – „praviete”, no darbības vārda navā – „pravietot”, bet arī „mutuļot”, „izliet”, „izlīt uz āru”. Rakstos šis vārds apzīmē pareģi, gaišreģi, kas iekļūst lietu iekšējā būtībā un redz nākamības notikumus. Pateicoties Dieva Garam, kas izsauc cilvēkā svētīgu domu un jūtu „viršanu”, „mutuļošanu”; pravietošana it kā no pārpildīta, mutuļojoša avota pati „izlīst”, izplūst caur lūpām. Acīmredzot Mirjāmu jau no bērnības vai agras jaunības vadīja pravietošanas gars: tieši viņa deva padomu tēvam un mātei, kā tiem izglābt viņas brālīti – zīdaini.
„Un viņa māsa nostājās iztālēm, lai zinātu, kas ar viņu notiks.” (2Moz 2:4)
Acīmredzot pats Kungs darīja viņai zināmu, ka notiks brīnums: mazulis tiks izglābts; viņa stāvēja, ar ticību un paļāvību vērodama, kā piepildīsies tas, ko viņa bija izdzirdējusi no Kunga.
„Pie upes mazgāties atnāca faraona meita, viņas kalpones nāca tai līdzi pie Nīlas, un viņa ieraudzīja niedrēs grozu un sūtīja savu kalponi, lai tā paņem to.” (2Moz 2:5)
Cik daudz dažādām sakritībām vajadzēja notikt, lai mazulis tiktu izglābts tik negaidītā veidā! Tieši šajā vietā vajadzēja atnākt faraona meitai, lai upē nomazgātos (kaut arī ēģiptiešu pilīs bija ierīkoti brīnišķīgi baseini un peldētavas); turklāt vēl, princesei bija jāiepatīkas atrastais mazulis; bez tam, viņai bija jāizšķiras paņemt uz mājām ebreju zīdaini, zinot par sava bargā tēva attieksmi pret ebrejiem. Tomēr viss notika tieši tā, kā aprakstīts, tāpēc ka te nebija nekādu sakritību un arī nevarēja būt – visu iepriekš paredzēja un noteica pats Kungs, kā tas teikts Sakāmvārdos:
„Ķēniņa domas Kungam kā ūdens straumes – kurp tam tīk, turp pavērš.” (Sak 21:1)
Kā ārējie notikumi, tā arī cilvēka sirds vienmēr ir Visuaugstā varā.
„Viņa [faraona meita] to atvēra un ieraudzīja bērnu – un, re, zēns raudāja! – un viņa iežēlojās par to un teica: „Tas ir no ebreju bērniem!”
Tad viņa māsa teica faraona meitai...” (2Moz 2:6-7)
Tieši tajā brīdī, kad princese pārliecinās, ka viņas priekšā ir ebreju bērns (bet par to varēja liecināt apgraizīšana), pie viņas pienāk Mirjāma. Cik lielai drosmei vajadzēja piemist apspiestas, iznīdējamas tautas pārstāvei, lai tuvotos paša faraona meitai! Galminieki, piemēram, varēja nodomāt, ka viņa vēlas princesi nogalināt, atriebjot savu tuvinieku nāvi – viņu varēja sagrābt un, neuzklausot, nogalināt... Tomēr Kungs Savai sūtnei dod neparastu gara spēku. Un redzot, ka viņas pravietojums par brāļa izglābšanos sāk piepildīties, Mirjāma vairs ne par ko nešaubās.
„Tad viņa māsa teica faraona meitai: „Vai man iet un pasaukt priekš tevis zīdītāju no ebrejietēm, kas tev bērnu zīdītu?” (2Moz 2:7)
Apbrīnojami, ka Mirjāma ne mirkli nešaubās par to, ka faraona meita bērniņu pieņems! Par to liecina viņas vārdi: „...kas tev bērnu zīdītu”. Pieņemsim, ka faraona meita varēja bērnu izglābt, ar savu varu pasargāt viņu no nāves. Tomēr domāt, ka viņa to pieņems pati sev, uzdrīkstēsies ievest faraona namā tās tautas pārstāvi, kura nolemta iznīcināšanai?! Tam vajadzēja izskatīties vismaz jau neparasti. Vienīgi vispilnīgākā uzticēšanās Kunga vārdam, kas viņai tika pasludināts, varēja izgaisināt visas šaubas no Mirjāmas sirds. Tajā mirklī Dievs darbojās abās sirdīs – Mozus māsas sirdī un viņa jaunās audžumātes sird
Mēs turpinām lekciju ciklu „Ievads Vecajā Derībā” un pārejam pie Otrās Mozus grāmatas – „Izceļošanas grāmatas” apskatīšanas. Senākās mūsdienās zināmās šīs grāmatas kopijas atrastas Kumranas alās Nāves jūras krastā un tās datējamas ar laikposmu no II gadsimta pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras I gadsimtam: tie ir 15 pilnīgi vai daļēji saglabājušies tīstokļi.
Izceļošanas grāmatas krieviskais nosaukums – tas ir attiecīgā nosaukuma Septuagintā burtisks tulkojums, kur tā saucas Exodus. Lieta tāda, ka Jeruzālemes rakstu mācītāji, kuri, pēc leģendas, III gadsimtā pirms mūsu ēras Bībeles grāmatas pārtulkoja grieķu valodā, katras grāmatas galveno saturu centās ielikt tās nosaukumā. Bet senebreju valodā šī grāmata saucas Šemot – „Vārdi”, jo pēc masoreta tradīcijas, ikviena Toras grāmata saucas pēc tās pirmā vārda. „Šie ir... vārdi”, Ve-ēle šemot, - tā saucas Otrā Mozus grāmata.
Kā mēs zinām, Pirmās Mozus grāmatas sākumā, aprakstot pirmo radīšanas dienu, gaisma tiek pieminēta piecas reizes, kas, saskaņā ar kādu senu midrašu (alegorisku skaidrojumu), attiecas uz piecām Mozus grāmatām. Un, ja vārdus „Lai top gaisma!” var uzskatīt kā Pirmās Mozus grāmatas epigrāfu, kurš ietver nākamās pasaules apgaismošanas „pirmos gaismas starus”, tad vārdi „Un tapa gaisma” ir vislabākais epigrāfs Otrajai Mozus grāmatai. Patiešām, tajā stāstīts par to, kā bauslības un Dieva baušļu gaisma sāk apgaismot veselu tautu – israēliešu tautu, caur kuru Dieva atziņai jāizplatās arī uz visu pārējo cilvēci. Un arī pati tauta – patriarhu Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba pēcnācēji – lai saņemtu bauslību un baušļus, tiek Dieva izvesta no verdzības brīvībā, tas ir, no tumsas gaismā: „Un tapa gaisma.”
Otrā Mozus grāmata sākas ar vārdiem:
„Šie ir Israēla dēlu vārdi, kuri kopā ar Jēkabu atnāca uz Ēģipti, tie atnāca katrs ar savu namu.” (2Moz 1:1)
Kāpēc grāmatas sākumā tiek uzskaitīti tie paši vārdi, kuri ne vienreiz vien tika pieminēti Pirmajā Mozus grāmatā? Lieta tāda, ka Bībelē vārds ir ļoti cieši un intīmi savienots ar cilvēka būtību. Vārda mainīšana, kā mēs jau zinām, ir saistīta ar kaut kādām svarīgām izmaiņām viņa liktenī. Ja Dievs cilvēku nosauc citādi nekā agrāk, ieliek viņa vārdā kādus jaunus burtus, tad cilvēks saņem papildus spēkus vai iegūst jaunas iespējas. Bet, ja cilvēks pats izmaina savu agrāko vārdu, tas nozīmē, ka viņš savā dzīvē, raksturā, attiecībās ar apkārtējiem vēlas pārmaiņas. Tā nu, ja israēlietis, kurš dzīvo citas tautas vidū, pieņem citas valodas vārdu, tad tas norāda uz viņa vēlēšanos kaut kā saplūst ar apkārtējiem iedzīvotājiem vai pat pilnīgi tajos izšķīst. Jēkaba pēcnācēji, tik ilgus gadus nodzīvojuši Ēģiptē, varēja pieņemt ēģiptiešu vārdus, bet tas nenotika. Viņi daudz kur palika uzticīgi Dievam un pilnā mērā neieslīga ēģiptiešu elku pielūgšanā, uz ko norāda viņu vārdi, kas pie izceļošanas bija palikuši tādi paši, kā pārceļoties uz Ēģipti.
Leģenda nosauc vēl divus Israēla dēlu nopelnus, pateicoties kuriem tas izpelnījās izceļošanu un atbrīvošanu no verdzības: bez vārdiem viņi saglabāja arī svēto valodu – jo bērniem tika doti ebreju valodas vārdi. Piemēram, kad piedzima Mozus, māte nosauca viņu par Mozu – Mošē, sacīdama: „Jo no ūdens es viņu izvilku!” (2Moz 2:10). Vārds Mošē veidots no senebreju darbības vārda ar nozīmi „izvilkt”; no tā jau skaidri redzams, ka tēvu valoda bija saglabājusies nevis kā relikts, bet gan kā dzīva sarunvaloda, ar skaidru vārdu veidošanas un etimoloģijas apzināšanos. Un beigās, Israēla dēli saglabāja uzticību Ābrahāma derībai ar Dievu un šīs derības zīmi – apgraizīšanu. Jo stāstījumā par izceļošanu ir teikts:
„Jo visi ļaudis, kas izgāja, bija apgraizīti....” (Joz 5:5)
Trīs uzskaitītie nopelni (vārdu, valodas un derības saglabāšana), pēc leģendas, tad arī kalpoja it kā „garīgs iemesls” izceļošanai. Ko tie simbolizē par cilvēka garu, kas tiecas iziet no „Ēģiptes”, tas ir, no ļauno, elkdievības, dēmonisko pirmsākumu verdzības (skat. 1Kor 10:1-11; Atkl 11:7-8)? Lai izpelnītos „izceļošanu”, atbrīvošanu, cilvēka garam jāsaglabā uzticība trim galveniem principiem: pirmkārt, viņam jāatceras savs „vārds”, tas ir, sava būtība, kas kādreiz tikusi dzemdināta un izraudzīta augstākajā pasaulē; un, pat atrodoties zemāko pirmsākumu verdzībā, garam jāpieliek visi spēki, lai neaizmirstu šo „vārdu”, nenomainītu to ar kādu citu, neidentificētu sevi ar zemāku, miesisku esību. Pēc tam viņam ir jāsaglabā un jāatjauno atmiņā „svētā valoda” – vienīgi viņam raksturīgā garīgās realitātes izpratnes tēlainā sistēma. Tā ir tā pati „valoda”, kurā jau paradīzē cilvēks sarunājās ar Dievu un kura, atšķirībā no laicīgās, „ēģiptiešu”, valodas spēj aprakstīt pārdabiskas parādības un izteikt augstākos jēdzienus. Un beigās, garam ir jāsaglabā uzticība savai derībai ar Dievu, ko tad arī simbolizē apgraizīšana.
Pēc Israēla dēlu vārdu uzskaitīšanas teikts:
„Tad nomira Jāzeps un visi viņa brāļi, un visa tā paaudze.” (2Moz 1:6)
Bet Pirmās Mozus grāmatas beigās mēs jau lasījām par to, ka Jāzeps nomira. Kāpēc tad paziņojums par to atkārtojas? Tam ir svarīgs iemesls: kamēr saglabājas pateicīgas atmiņas par cilvēku, viņš ir dzīvs to apziņā, kuri atceras. Tāpēc visrūgtāk ir tad, ja atmiņas par cilvēku izzūd un viņa tēls pavisam izbālē. Tā notika arī ar israēliešiem: jaunā paaudze vairs necentās līdzināties Jāzepam taisnumā, tā garīgi degradējās, padarīja seklu taisnā tēlu, tas gandrīz izzuda no viņa pēcnācēju apziņas – „nomira Jāzeps...”. Bet kā sekas tam, pēc garīgās pasaules likumiem, notika tas, ka „nomira Jāzeps” arī ēģiptiešu atmiņā, un labie darbi, kurus viņš tiem bija darījis valstī, tika aizmirsti. Bet kā visu Jāzepa nopelnu aizmiršanas rezultāts bija paverdzināšana, apspiešana, pazemošana un beigās viņa radinieku un pēcnācēju iznīcināšana. Tāpēc arī teikts: „Tad nomira Jāzeps un visi brāļi, un visa tā paaudze...” Kad pēc daudziem gadiem nomira atmiņas par Jāzepu, garīgā nāve, bet pēc tās arī fiziskā, sāka sasniegt viņa pēcnācējus. Tāpēc ka uz taisnā nopelniem turas viņa pēcnācēji un viņa paaudze.
Tomēr kāpēc tad Ēģiptē tika aizmirsts Jāzeps ar viņa lielajiem nopelniem? Jā, acīmredzot tāpēc, ka viņa radinieki un pēcnācēji, Israēla dēli, tā vietā, lai izglītotu ēģiptiešus Dieva atziņā, paši sāka daudzējādi viņiem pielīdzināties: viņi atdarināja ēģiptiešu paražas, aizmirstot savējās, kuras noteicis pats Dievs un novēlējuši patriarhi.
Bet ēģiptieši atradās garīgā verdzībā, pēc Jēzus Kristus vārdiem:
„...Ikviens, kas dara grēku, ir grēka vergs.” (Jņ 8:34)
Un, tā kā Israēla dēli (jeb liela viņu daļa) vēlējās pievienoties ēģiptiešu paražām, tas nozīmē kļūt par grēka vergiem, tad tas ļoti ātri noveda viņus pie fiziskas paverdzināšanas. Tāda ir apslēptā nozīme vārdiem: „nomira... visa tā paaudze”, tas ir, fiziskai paverdzināšanai sekoja garīgā nāve. To liek saprast arī sekojošie Otrās Mozus grāmatas vārdi:
„Un Israēla dēli augļojās, auga skaitā un vairojās, kļuva jo stipri daudzuma daudzumā un piepildīja visu zemi.” (2Moz 1:7)
Te ir teikts tikai par fizisko pieaugšanu, par materiālo plauksmi, kas acīmredzot tajā laikā arī bija tautas vienīgais mērķis. Ne par ko garīgu – par to nav ne vārda. Tomēr, kā jau tas vispār raksturīgs Rakstiem, šajos vārdos ietverta arī cita, apslēpta nozīme: pieci darbības vārdi, kas te tiek minēti, atbilst pieckārtējam uzskaitījumam Pirmās Mozus grāmatas sākumā. Tāpēc darbības, ko tie apzīmē, veicinātu gaismas pavairošanos, tautas izglābšanos, ja tie tiktu pievienoti garīgai sfērai, ne tikai fiziskai, jo tajos it kā atklājas visu piecu Toras grāmatu jēga.
„Augļojās” – tā ir norāde uz Pirmo Mozus grāmatu: taisno-patriarhu paaudze un „augļi”, ko viņi nesa, ir aprakstīti šajā grāmatā. „Auga skaitā” – tā ir norāde uz Otro Mozus grāmatu: patiešām, tajā stāstīts par to, kā no vienas Jēkaba ģimenes izveidojās vesela tauta. „Un vairojās” – tas ir mājiens uz Trešo Mozus grāmatu: tajā aprakstīta tautas garīgā pieaugšana tuksnesī, kur viņi mācījās paklausīt Dieva baušļiem. „Kļuva jo stipri daudzuma daudzumā” – tas saskan ar Ceturto Mozus grāmatu, kurā aprakstīts Dieva tautas spēks (skat. Bileāma svētību – 4Moz 23:24; 24:1-9). „Un piepildīja visu zemi” – tā ir norāde uz Piekto Mozus grāmatu, kas attēlo tautas stāvokli tieši pirms iebrukuma Kanaāna zemē.
Citiem vārdiem, ja Jēkaba pēcnācēji Ēģiptē būtu palikuši uzticīgi augstajai sūtībai un kļūtu „jo stipri daudzumā” ne tikai fiziski, bet arī garīgi, tad viņu vēsture šajā zemē, savstarpējās attiecības ar tās tautu varēja izveidoties pavisam citādas. Nākamie panti saka:
„Un Ēģiptē pie varas nāca jauns ķēniņš, kurš nezināja par Jāzepu.
Viņš teica savai tautai: „Redzi, Israēla dēlu ļaužu ir daudz, un tie ir spēcīgāki par mums!” (2Moz 1:8-9)
Ko nozīmē: „Un Ēģiptē pie varas nāca jauns ķēniņš...”? Pēc šodien visvairāk izplatītās Senās Ēģiptes vēstures versijas, starplaikā starp Vidus un Jauno valsti, tas ir, no XVIII – XVI gadsimtam pirms mūsu ēras, Ēģiptē iebruka un to pakļāva hiksi –semītu-hurītu jauktas izcelsmes nomadu ciltis, kas ienāca no Priekšāzijas. Šīs versijas piekritēji uzskata, ka pie hiksiem piederēja tas pats faraons, kas paaugstināja Jāzepu un uzaicināja visu Jēkaba namu uz Ēģipti. Ja šī koncepcija ir patiesa, tad aiz vārdiem „Un Ēģiptē pie varas nāca jauns ķēniņš...”var slēpties jauna politiskā realitāte, kas bija nākusi nomainīt veco un atnesusi daudz nelaimju israēliešiem. Pēc šīs koncepcijas, pēc tam, kad tika padzīti iekarotāji - hiksi XVI gadsimta sākumā pirms mūsu ēras, pie varas nāca jauna dinastija – autohtonā – ēģiptiešu, kura saprotamu iemeslu dēļ bija asi noskaņota pret visu svešzemju, „aziātisko”, bet jo īpaši – pret visu, kas tā vai citādi saistīts ar Kanaānu – hiksu pirmdzimteni.
Tomēr ir arī cita šo vēsturisko notikumu koncepcija, ko izstrādāja ievērojamais amerikāņu vēsturnieks un psihologs Imanuēls Veļikovskis. Pēc tās, hiksi, kas identificējami ar amālēkiešiem, iebruka Ēģiptē tad, kad israēlieši no tās jau bija izceļojuši, un tad hiksu iebrukumu var uzlūkot kā vēl vienu sodību, kas nāca pār Ēģipti. Šī oriģinālā koncepcija saistīta ar Seno Austrumu visas hronoloģijas kardinālu pārskatīšanu.
Un beigās, ir pazīstams arī trešais viedoklis par aplūkojamo jautājumu (pie kura, uzsvērsim, pieturējās izcilais mūsu ēras I gadsimta vēsturnieks Josefs Flāvijs): saskaņā ar to, hiksi ir identiski pašiem Israēla dēliem, kuri apmetās Ēģiptē. Tādā gadījumā par „jauno ķēniņu” var tikts saukts ēģiptiešu valdnieks, kurš krasi noskaņots pret visu, kas nav autohtoni – ēģiptiešu, un kas uzstājas pret aziātu – atnācēju vienlīdzīgām tiesībām ar ēģiptiešiem.
Tātad Raksti runā par „jaunu ķēniņu”, „kurš nezināja par Jāzepu”. Bībeles darbības vārds jadā, „zināt”, norāda uz ciešu iekšēju vienotību starp izzinātāju subjektu un izzināmo objektu (skat. šī darbības vārda pielietojumu, aprakstot laulības sakaru - 1Moz 4:1). Tāpēc šajā gadījumā vārds „nezināja” var nozīmēt „nevēlējās atcerēties”, jo faraonam „nezināt” par Jāzepu burtiskā nozīmē nebija iespējams: nav šaubu, ka ēģiptiešu arhīvos par viņu un viņa darbošanos Ēģiptes labā atradās precīzas ziņas. Nemaz nav ticama un šķiet pat absurda doma, ka faraons varēja par to „nezināt”; ikviens faraons bija visai zinošs cilvēks, kas piederēja pie priesteru kārtas un bija labi informēts par visiem Ēģiptes vēstures noslēpumiem, un jo vairāk par notikumiem, kuri, salīdzinot ar šīs valsts senatni, bija norisinājušies ne tik sen.
Ir vēl kāda nozīme vārdiem, ka jaunais faraons „nezināja” par Jāzepu: tā teikts tāpēc, ka taisnā pēcnācēji nesaglabāja viņa dzīvesveidu un neaiznesa līdz ēģiptiešu nākamajām paaudzēm dzīvu priekšstatu par viņu. Vislabākā sludināšana – tā ir ar paša rīcību, ar savu piemēru. Tieši tas spētu ēģiptiešu apziņā pastāvīgi augšāmcelt taisnā tēlu, kurš reiz izglāba viņu valsti no bada nāves. Tomēr Jāzepa tēla atjaunošana viņa pēcnācējos nenotika, tāpēc jaunais faraons arī „nezināja” par viņu.
Un, lūk, tronī uzkāpušais ķēniņš vēršas pie ēģiptiešiem, piedāvājot tiem jaunu „rīcības programmu” attiecībā uz ieceļotājiem – israēliešiem:
„Viņš teica savai tautai: „Redzi, Israēla dēlu ļaužu ir daudz, un tie ir spēcīgāki par mums.” (2Moz 1:9)
Pirms lasīt tālāk, atcerēsimies, kāpēc Jāzeps ieradās Ēģiptē. 105. psalmā ir teikts, ka faraons paaugstināja Jāzepu,
„...lai rīko augstmaņus, kā tīk, un vecajos gudrībā māca.” (Ps 105:22)
Citiem vārdiem, Jāzepa un visu viņa radinieku misija bija Ēģiptes izglītošana patiesā ticībā. Šo misiju ļaunajiem, dēmoniskajiem spēkiem izdevās iznīcināt, izmantojot cilvēcisko vājumu, un Israēla dēli nodevās vienīgi materiālajām rūpēm, acīmredzot izņemot tikai dažas ģimenes, kuras pēctecīgi bija saglabājušas Dieva vārda noslēpumu, atcerējās par Viņa derību ar patriarhiem. Ļoti iespējams, ka tādas ģimenes galvenokārt bija saglabājušās Levī pēcnācējos, pie kuriem piederēja arī Mozus vecāki – Amrāms un Johebeda. Protams, ja israēlieši būtu izpildījuši savu misiju, tas ir, būtu ievadījuši ēģiptiešus īstenā Dieva atziņā, tad faraons nekad nebūtu izteicis tādus vārdus: „Redzi, Israēla dēlu ļaužu ir daudz, un tie ir spēcīgāki par mums”, jo garīgajam iesākumam cilvēkos nav pielietojams tīri fizisks raksturojums. Kad runā par garīgiem cilvēkiem, tad vispirms atceras ne jau par viņu skaitu un spēku, bet gan par viņu patiesības izpratni.
Turklāt, nodarbojoties ar ēģiptiešu reliģisko izglītošanu, israēlieši nesāktu tādā pakāpē pretstatīt sevi vietējiem iedzīvotājiem, bet tieši pretēji, pietuvinātu viņus tai atziņai, kas bija pašiem, un tam dzīvesveidam, ko bija mantojuši no patriarhiem. To mēs redzējām pie Jāzepa, kurš izturējās kā ēģiptietis, bet iekšēji nešķirami bija kopā ar vienīgo Dievu, un savu aicinājumu redzēja tajā, lai vestu pie patiesas ticības ēģiptiešu aristokrātiju. Tā ka vārdi par israēliešu „daudzskaitlību un spēku” liecina, kādā stāvoklī atradās tauta.
Tālāk faraons saka:
„Rīkosimies gudri pret viņiem, kamēr tie nav savairojušies, jo, ja gadīsies karš, viņi apvienosies ar mūsu ienaidniekiem, cīnīsies ar mums un tad aizies no šīs zemes!” (2Moz 1:10)
Pēc pirmās no iepriekš minētajām hipotēzēm par hiksiem, ēģiptieši ļoti baidījās no jauniem Priekšāzijas tautu uzbrukumiem. Tāpēc neilgu laiku pēc hiksu padzīšanas faraons arī runā par to, ka, lūk, tā sakot, Ēģiptē ir palicis liels skaits ļaužu, kuri izceļojuši no tās pašas zemes, no kuras nāca nesenie ienaidnieki – ēģiptiešu iekarotāji, un šos ļaudis nepieciešams „pārspēt viltībā” (burtiski - viņus „pārspēt gudrībā”, no senebreju saknes hahām – „būt gudram”). Citiem vārdiem, ja sāksies karš (tas ir, ja atkal sāksies Ēģiptes bruņotas sadursmes ar Priekšāzijas valstu spēkiem), tad israēlieši var apvienoties ar ēģiptiešu ienaidniekiem. Israēla dēli, kā mēs zinām, patiešām bija gan valodas, gan kultūras radniecībā ar veselu virkni Priekšāzijas tautu cilšu.
Iepriekš mēs jau minējām, ka Josefs Flāvijs hiksus identificē ar israēliešiem, kas apmetušies Ēģiptē. Iespējams, ka Josefa Flāvija laikos bija kādas papildus ziņas par hiksiem, kuras nav atnākušas līdz mūsdienām. Pēc Senās Ēģiptes vēsturnieka Manetona vārdiem, uz kura darbiem atsaucas Josefs Flāvijs, nosaukums „hiksi” nozīmē „valdītāji – gani”. Šķiet, ka tāds nosaukums nav pievienojams nevienai senai tautai, izņemot israēliešus, jo tieši viņi Senajā Ēģiptē bija zināmi gan kā „valdītāji” (paša Jāzepa, Jēkaba dēla, personā), gan kā „gani” (Jāzepa pārējo brāļu personā).
Tālāk „jaunā ķēniņa” (2Moz 1:8) runa, kas domāta viņa padotajiem, skan tā:
„...Viņi apvienosies ar mūsu ienaidniekiem, cīnīsies ar mums un tad aizies no šīs zemes!”
Un viņi iecēla pār tiem vagarus, lai apspiestu viņus ar klaušām, un tie cēla faraonam noliktavu pilsētas – Pitomu un Raamsēsu.” (2Moz 1:10-11)
Dievs nekad nebūtu pieļāvis to israēliešu briesmīgo apspiešanu, to verdzību, par kuru Bībele tik lakoniski runā kā par „klaušām” (tas ir, neciešamām fiziskām mokām), ja nebūtu notikusi tautas atkrišana no derības ar Dievu un baušļiem, kurus Viņš bija devis patriarhiem. Mēs zinām, ka Israēla dēlu nākamā situācija jau ir Ābrahāma pravietota:
„Un viņš teica Ābrahāmam: „Lai tu zināt zini, ka tavi pēcnācēji mitīs zemē, kas tiem nepiederēs, - viņi vergos un tiks apspiesti četri simti gadus!
Bet pēc tam es tiesāšu arī to tautu, kurai viņi būs vergojuši, - kad tie ar savu lielo mantību būs aizgājuši prom!” (1Moz 15:13-14)
Dieva vārds precīzi piepildījās. Pievērsīsim uzmanību rīcības secībai, kas aprakstīta pravietojumā: sākumā teikts „vergos”, bet pēc tam jau – „tiks apspiesti”. Varētu likties, ka tad, ja paverdzina, tad parasti arī uzreiz sāk apspiest, bet šeit ir tieši tāda rīcības secība. Kāpēc? Tāpēc, ka sākumā israēlieši bija paverdzināti garīgi, tas ir, viņi atkāpās no derības un baušļiem, ar savu dzīvesveidu pielīdzinājās ēģiptiešiem, bet pēc tam jau, kā fiziskas sekas, sākās viņu apspiešana.
„Un viņi iecēla pār tiem vagarus, lai apspiestu viņus ar klaušām...” (2Moz 1:11)
Tādējādi, darbi bija ne jau kā mērķis, bet līdzeklis. Parasti, kad notiek kādi lieli celtniecības darbi, tad tiek saglabāta strādnieku dzīvība un veselība, tiek gādāts par viņu labumu. Bet, kad mērķis ir iedzīvotāju iznīcināšana, un darbi ir kaut kas otršķirīgs (kā, piemēram, pie Baltās jūras kanāla būvēšanas Padomju Savienībā), tad viss notiek tieši tā, kā aprakstīts Otrajā Mozus grāmatā: tīši tiek radīti apstākļi cilvēku nomocīšanai un bojāejai. Tā ka Senā Ēģipte acīmredzot bija pirmā zeme ar sava veida koncentrācijas nometnēm, un beztiesisku vergu pulki uzcēla gigantiskas būves burtiski uz saviem kauliem. Un viņi cēla, kā tas rakstīts, „noliktavu pilsētas”. Droši vien, ka faraona atmiņā bija vēl svaigi Jāzepa pravietojumi un viņa rīcības pēdas: jo viņa valdīšanas laikā arī tika celtas noliktavu pilsētas rezervēm un tajās sakrāti graudi, lai ēģiptieši izdzīvotu septiņos bada gados. Un, lai cik pārsteidzoši nebūtu, tas viss mehāniski turpinājās faraona – apspiedēja laikā, kaut arī netika paredzēti smagi bada gadi. No lielās idejas palika tikai lozungs, kas tagad tika izmantots vienīgi, lai iznīcinātu ļaudis.
Mēs vēl no skolas sola, no stundām par senās pasaules vēsturi atceramies, kā ēģiptieši izturējās pret vergiem (bet visbeztiesiskākie vergi bija sagūstītie svešzemnieki un viņu pēcnācēji): vergi saņēma visminimālāko pārtikas devu, vagari dzina tos ar ādas pātagām, viņiem lika pārnēsāt milzīgus akmens bluķus un plāksnes, un pie tāda darba bija milzīgs skaits bojāgājušo. Katrs faraons, kāpdams tronī, uzskatīja, ka galvenais viņa darbībā – tas ir nodrošināt sev svētlaimīgu aizkapu dzīvi. Tāpēc vajadzēja izveidot milzīgu piramīdu, aprīkotu ar visu, ko „varētu ievajadzēties” pēcnāves dzīvošanā, lai tajā dusētu mumificētās miesas, kas ieslēgtas sarkofāgā. Jo pēc seno ēģiptiešu ticējumiem, Ba, cilvēka augstākā dvēsele, pēc nāves uztur saikni ar otru viņa dvēseli – pusmiesisku dubultnieku, vārdā Ka, bet Ka saglabājas uz saiknes rēķina ar nesadalījušos miesu. Tāpēc ķermeni nepieciešams mumificēt un ieslēgt apglabāšanas kamerā, tad nelaiķa abas dvēseles dzīvos laimē.
Katrs faraons, tiklīdz iesēdās tronī, tā sāka celt piramīdu. Tika uzskatīts, ka faraona dzīvība ir neskaitāmas reizes vērtīgāka par visu viņa padoto dzīvībām kopā, nemaz jau nerunājot par svešzemniekiem. Pēc leģendas, israēlieši cēla ne tikai noliktavu pilsētas, bet arī piramīdas faraoniem un viņu augstmaņiem, tempļus, pilis un citas ēkas. Otrajā Mozus grāmatā minētas tikai „Pitoma un Raamsēsa” – noliktavu pilsētas. Nav skaidri pateikts, kas tās par rezervēm – labības rezerves vai tās dzīvības enerģijas rezerves, ko iztērējuši vergi un ar ko „jābarojas” faraonam pēc savas nāves. Katrā ziņā, ēģiptiešu pieminekļi ir saglabājuši daudzas liecības par semītu izcelsmes vergiem, acīmredzot israēliešiem, kuri nodarbojās ar celtniecību. Piemēram, dažādas etniskās izcelsmes vergu figūras var redzēt uz krāsainajām freskām: ēģiptieši parasti tiek attēloti sarkanīgi, afrikāņi-negroīdi – melni, bet israēlieši – balti. Tādējādi Senās Ēģiptes mākslas pieminekļi vēlreiz apstiprina tā visa patiesumu, par ko mēs lasām Bībelē.
Jāuzsver vēl kāds faraona beztiesiskās rīcības aspekts pret israēliešiem, viņa kliedzošā netaisnība pat to ētisko priekšstatu skatījumā, kuri Ēģiptē tika uzskatīti par vispārpieņemtiem. Israēla dēli netika saņemti gūstā kara laikā, viņi ilgu laiku bija bijuši ēģiptiešu miermīlīgie kaimiņi, viņu līdzpilsoņi, kas nodarbojās ar lopkopību un tā atnesa lielu labumu valstij. Tāpēc viņu paverdzināšana un elementāru tiesību atņemšana – tas ir kliedzošs fakts pat no tā laika morāles skatpunkta.
„Bet, jo vairāk viņus apspieda, jo tie vairojās, gāja plašumā...” (2Moz 1:12)
Tas bija iespējams, pateicoties tikai Dieva spēka līdzdarbībai. Faraona nospraustais mērķis – tas ir, tautas skaita samazināšana, tās fiziskā pavājināšana celtniecības darbos, lai tā nepārspētu ēģiptiešus un nekļūtu stiprāka, pēc Visuvarenā gribas neīstenojās: tauta gāja plašumā. Kunga svētība, kas no paša sākuma bija pavadījusi Israēla tautu Ēģiptē, līdzdarbotos visas Ēģiptes apgaismošanā, ja vien patriarhu pēcnācēji būtu palikuši uzticīgi savai misijai. Tomēr, neskatoties uz israēliešu garīgo krišanu, svētība nepazuda – tā bija klātesoša, tikusi paša Radītāja apsolīta tautas sentēviem. Tā kā ļaudis bija it kā aizvēruši garīgos vārtus svētības uzņemšanai, tā tagad pievērsās tikai fiziskajai dabai: jo vairāk tika apspiesta tauta, jo vairāk tā pieauga, tā ka
„... No Israēla dēliem baidījās.
Un ēģiptieši nelietīgi paverdzināja Israēla dēlus.” (2Moz 1:12-13)
Pievērsīsim uzmanību: te teikts micrāim – „ēģiptieši”, tas ir, visa tauta. Vai tauta kopumā ir atbildīga par faraona cietsirdību? Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, kam ir nepārejoša nozīme: vai ir atbildīgi, pieņemsim, vairums pieaugušo, Vācijas apzinīgo pilsoņu XX gadsimta 30.-40. gados par nacisma šausmu darbiem? Otrajā Mozus grāmatā pavisam noteikti ir teikts, ka „ēģiptieši” ar cietsirdību ir piespieduši israēliešus strādāt; nav teikts „uzraugi” un nav teikts „īpaši norīkoti kalpi”, bet „ēģiptieši” kopumā. Citiem vārdiem, ir pilnīgi skaidrs, ka visa tauta atbalstīja faraona politiku. Kaut arī faraons bija labi informēts par savu padoto – israēliešu nopelniem, viņam tagad bija izdevīgi ideoloģiski pamatot cietsirdīgo izturēšanos pret viņiem.
„Un darīja viņu dzīvi rūgtu ar smagu darbu – lika tiem mīcīt mālus, taisīt ķieģeļus un darīt visus lauku darbus – apspiesti tie darīja viņiem visus darbus.” (2Moz 1:14)
Divreiz – 13. un 14. pantā – ir uzsvērts: „nelietīgi paverdzināja”. Pret vergiem var izturēties dažādi – mazāk vai vairāk taisnīgi, vai arī cietsirdīgi. Var prasīt, lai viņi izpilda uzdoto darbu, un tad uz laiku likt tos mierā, bet var arī viņus jebkurā laikā nesodīti pazemot. Izejot no tā, mēs sākam saprast, kāpēc vēlāk Ēģipte, pirms israēliešu izceļošanas, tika tik briesmīgi Kunga sodīta: jo praktiski visi tās iedzīvotāji piedalījās bezpalīdzīgu cilvēku pazemošanā, piedalījās viņu cietsirdīgā piespiešanā darīt smagu darbu, un neviens nenosodīja tādu izturēšanos pret bijušajiem kaimiņiem; skaidri un gaiši teikts: „...darīja viņu dzīvi rūgtu...”.
Tomēr tā vēl bija par maz: tā kā ēģiptiešu ķēniņš acīmredzot, instinktīvi sajuzdams, ka pār Israēla tautu nāk kaut kāda viņam neizprotama svētība un neļauj tai izzust vai kaut tikai skaitliski samazināties, nolēma pāriet pie visu jaundzimušo israēliešu tiešas zēnu iznīcināšanas. Tāpēc tālāk teikts:
„Tad ēģiptiešu ķēniņš teicas ebreju vecmātēm, vienai vārds bija Šifra, otrai – Pūa.
Viņš teica: „Kad jūs palīdzēsiet dzemdēt ebrejietei un uz dzemdību sola ieraudzīsiet zēnu, tad nonāvējiet, bet, ja meitene, tad lai dzīvo!” (2Moz 1:15-16)
Kā mēs zinām, Israēla dēlu Ēģiptē bija pietiekami daudz: pie izceļošanas valsti pameta tikai vairāk nekā 600 tūkstoši veselu, divdesmit un vairāk gadus vecu vīriešu, kuri spējīgi karot, nemaz neskaitot levītus (4Moz 1:45-47); pēc vēsturnieku aprēķiniem, kopējais israēliešu skaits Ēģiptē bija aptuveni trīs miljoni. Bet vai tiešām visu tautu apkalpoja tikai divas vecmātes? Protams, nē. Ēģiptē pastāvēja sava veida kastas, kaut arī ne tik nodalītas kā senajā un viduslaiku Indijā. Tajā skaitā, pēc ēģiptiešu seno tekstu liecībām, bija arī vecmāšu (akušieru) kasta. To vadīja divas galvenās šīs profesijas pārstāves – Šifra un Pūa; pie viņām tad arī faraons vērsās, dodot pavēli visām vecmātēm.
Kāpēc viņš pavēlēja nogalināt zēnus, bet meitenes atstāt dzīvas? „Retenu” (ēģiptiešu apzīmējums Priekšāzijas iedzīvotājiem) sieviešu skaistums Ēģiptē tika augsti vērtēts, un vienlaikus ar israēliešu iedzīvotāju vīriešu daļas iznīcināšanu vai stipru samazināšanu faraons varēja piekopt israēliešu sieviešu asimilācijas politiku ēģiptiešu vidē. Tomēr leģenda vēsta vēl par kaut ko: faraons no pravietojumiem un priesteriem zināja, ka jāpiedzimst Israēla atbrīvotājam, kurš, lai izglābtu savu tautu, pazudinās vai nu pašu faraonu, vai arī vienu no viņa titula mantotājiem, kas arī notika (visa izceļošana notika šī faraona dēla valdīšanas laikā). Tāpēc viņš lika nogalināt tikai vīriešu kārtas zīdaiņus.
Šī notikuma paralēli mēs redzam Jaunajā Derībā. Leģenda vēsta par to, ka neilgi pirms Kristus piedzimšanas ķēniņš Hērods Lielais arī saņēma pravietojumu par to, ka drīz jāpiedzimst Jūdu ķēniņam. Un, kad zināmie gudrie atnāca uz Jeruzālemi, tad Hērods no viņiem uzzināja, ka pravietojums jau īstenojies un Jūdu ķēniņš piedzimis. Tad Hērods saprata, ka viņš atrodas it kā faraona situācijā: kā faraona vai viņa pēcnācēju labklājībai draudēja Mozus atnākšana pasaulē, tā arī Hēroda dinastijas uzplaukumam draudēja ķēnišķā bērna – Mesijas – piedzimšana, kuru tieši tāpēc Hērods centās nogalināt.
Bet, lūk, kas sekoja pēc faraona baisās pavēles:
„Taču vecmātes bijās Dieva, nedarīja, kā Ēģiptes ķēniņš bija teicis, un atstāja bērnus dzīvus.” (2Moz 1:17)
No tā mēs varam secināt, ka israēliešu tautā pastāvēja, dega dievbijība, bija ļaudis, kuri „bijās Dieva”, noteiktās ģimenēs vēl saglabājās Dieva godināšana. Tas bija viens no svarīgiem iemesliem tam, kāpēc tauta izpelnījās izceļošanu no Ēģiptes, kaut arī liela tās daļa, kā mēs jau redzējām un arī tālāk vēl skaidrāk redzēsim, bija aizmirsusi tēvu derības un iekrituši verdzībā, vispirms garīgā, bet pēc tam arī fiziskā.
„Tad Ēģiptes ķēniņš pasauca vecmātes un teica tām: „Kāpēc jūs tā darījāt – atstājāt bērnus dzīvus?!” (2Moz 1:18)
Mēs varam iedomāties, kā viņas bija nobijušās no faraona, kuram bija vara pār savu padoto dzīvību un nāvi, un kuru Ēģiptē pielūdza kā dzīvu dievu, saules dievības Amona-Ra dēlu. Viņām bija briesmīgi no nežēlīgā tirāna mutes dzirdēt bargo jautājumu, kāpēc netiek pildīta viņa griba. Tajā brīdī Dievs pārbaudīja vecmātes: vai viņas izbīsies no faraona vai arī būs stingras savā dievbijībā. Ko tad faraons izdzirdēja?
„Vecmātes teica faraonam: „Ebrejietes nav kā ēģiptiešu sievas! Tās ir izturīgas, pirms pie tām atnāk vecmāte – tās jau ir dzemdējušas!” (2Moz 1:19)
Faraonam acīmredzot pietika ar tādu gudru atbildi, ko bija iedvesmojusi ticība. Vecmātes atsaucās uz divu tautu fiziskās attīstības atšķirībām, raksturojot israēliešus kā ļoti veselīgu lopkopju cilti, kas nav pilsētas civilizācijas izlutināta un ir saglabājusi dabisku fizisko izturību. Un par to, ka ar savu ticību un gudrību viņas izglāba daudzas dzīvības, tās saņēma bagātīgu algu no augšienes, par ko Raksti runā lakoniski, bet daudznozīmīgi:
„Un Dievs darīja vecmātēm labu. Tā tauta vairojās un kļuva jo stipra.
Vecmātes bijās Dieva, un tāpēc viņš deva tām dzimtas!” (2Moz 1:20-21)
No minētajiem pantiem izriet, pirmkārt, ka vecmātes saņēma balvu („labu”) pašas savā dzīvē un, otrkārt, ka viņu taisnums atnesa svētību pēcnācējiem („deva tām dzimtas”). Acīmredzot arī vecmāšu ģimenes auga Dieva bijāšanā, un pēc leģendas, no tām vēlāk nāca lieli vadoņi un pravieši.
Tomēr vecmāšu slēptā pretošanās nespēja apturēt faraona nelietības. Tagad viņš par sava nozieguma līdzdalībniekiem nolēma padarīt visus ēģiptiešus.
„Un faraons pavēlēja visai savai tautai: „Visus viņu dēlus, kas piedzims, iemetiet Nīlā, bet meitas atstājiet dzīvas!” (2Moz 1:22)
Iedomāsimies tamlīdzīgu situāciju: ēģiptiešiem kļūst zināms, ka kādā no ebreju mājām ir grūtniece. Pēc tam viņas būdiņā jebkurā brīdī var iebrukt kaimiņi – ēģiptieši, kuri dzīvo daudz labiekārtotos namos. Viņi var vergus – ebrejus apzagt (kaut arī patiesībā jau tiem nebija ko atņemt – ja nu vienīgi trūcīgo ikdienas pārtiku), piekaut un beigās arī nogalināt, jo īpaši pēc tam, kad faraons izdeva savu pavēli par zīdaiņiem. Dievs tādā veidā pārbaudīja ēģiptiešu tautu: vai ēģiptieši sāks labprāt izpildīt faraona pavēli vai arī tai pretosies, kaut vai slepus? Jo viņi saņēma iespēju atklāti izrādīt cietsirdību, agresivitāti vai kaislību uz vieglu peļņu...
Acīmredzot neatradās neviens, kurš būtu rīkojies pret ķēniņa pavēli. Rakstos vismaz aprakstīts tikai viens tāds gadījums – zīdaiņa Mozus izglābšana, un to izdarīja ne jau kāds no tautas, bet gan faraona meita, kura, pateicoties savam stāvoklim, vismazāk jau varēja bīties no soda. Tāpēc tas, kurš polemiskā aizrautībā runā par to, ka Dievs pārāk bargi sodīja Ēģipti, sūtot tai desmit sodības, mēģina ignorēt notikumu cēloņu un seku sakarību. Skaidrs, ka sodības – tā ir atmaksa par visu to ļaunumu, ko ēģiptieši izdarīja. Tā ir tā garīgā likuma izpausme, kuru tik precīzi un tik poētiski Jēzus izteica Kalna sprediķī:
„...Ar kādu mēru jūs mērāt, tā arī jums mērīs.” (Lk 6:38)
Ja Otrās Mozus grāmatas 1. nodaļa beidzas ar vārdiem: „...Visus viņu dēlus, kas piedzimst, iemetiet Nīlā,...”, tad 2. nodaļa iesākas ar šādu vēstījumu:
„Vīrs no Levī nama gāja un ņēma Levī meitu.
Un tā sieva kļuva grūta un dzemdēja dēlu, un viņa redzēja, cik viņš jauks, un slēpa to trīs mēnešus.” (2Moz 2:1-2)
Toras tīstoklī nav mūsdienīgā sadalījuma nodaļās, tā ka panti seko tieši cits aiz cita. Kāda tad ir saikne starp vārdiem: „...visus viņu dēlus, kas piedzimst, iemetiet Nīlā,...”, un „Vīrs... gāja un ņēma ...meitu”? Pēc leģendas, kad izsludināja likumu par bērnu nogalināšanu, vairums israēliešu pārstāja stāties laulībā, bet tie, kas bija precējušies, pārtrauca laulāto attiecības, baidoties par nākamo bērnu dzīvību. Un tad jau briesmas draudēja tautas pastāvēšanai: iespējams, faraons rēķinājās, ka viņa bargā pavēle iedarbosies ne tikai uz ēģiptiešiem, bet arī uz ebrejiem. Protams, viņš vēlējās, lai ebreju tauta pati atsakās no bērnu dzemdēšanas. Un tomēr stāv rakstīts: „Vīrs no Levī nama gāja un ņēma Levī meitu. Un tā sieva kļuva grūta un dzemdēja dēlu...” Tas notika ģimenē no Levī cilts. Ar ko tad tā izcēlās un ar ko atšķīrās no visām citām ciltīm? Mēs atceramies, ka Levī, Jēkaba trešajam dēlam no Leas, bija pravietots kļūt par priesteri, un no viņa vajadzēja nākt priesteru ciltij – starpniekiem starp Dievu un Israēla tautu. Tieši šajā ciltī visvairāk saglabājās dievbijība un tajā no dzimtas uz dzimtu tika nodots nesagrozīts mantojums, kas bija nācis no senčiem – patriarhiem, un tieši levīti saglabāja savu dzīvi šķīstu, sargoties no svešajām ēģiptiešu tradīcijām.
Turklāt pēc leģendas, Levī cilts pat tika atbrīvota no klaušām; kā Kungs to paveica un kā tas tika pamatots ēģiptiešu varas iestādēm, mēs skaidri nezinām. Tomēr par to liecina Levī cilts pārstāvju Mozus un Ārona daudzkārtējā brīvā nākšana pie faraona, uz ko vergiem, protams, tiesību nebija. Šajā ciltī – vienīgajā no divpadsmit – pat Ēģiptē vajadzēja tikt uzturētai kā garīgai, tā arī fiziskai brīvībai, tāpēc ka pie absolūtas verdzības izdziest pēdējās Dieva atziņas dzirkstis.
Tātad ir teikts, ka „vīrs no Levī nama”, un tieši Amrāms, nākamais Mozus tēvs, brīvi gāja un ņēma sev sievu. Tomēr ir skaidrs, ka arī viņš bija pakļauts tieši tādām pašām briesmām kā pārējie israēlieši, kuru bērnus nogalināja.
„Un tā sieva kļuva grūta un dzemdēja dēlu, un viņa redzēja, cik viņš jauks, un slēpa to trīs mēnešus.” (2Moz 2:2)
„Jauks”... Leģenda vēsta, ka tad, kad Mozus piedzima, visa māja bija gaismas apspīdēta: bērniņš mirdzēja: notika brīnums, - un tad viedākajiem viņa ģimenes locekļiem kļuva skaidrs, ka viņš – tas ir tas pats zēns, kuram lemts izglābt tautu no verdzības. Tāpēc ka pastāvēja ticējums par glābēju un atbrīvotāju, un tas nepārtraukti tika nodots no paaudzes uz paaudzi. Tad nu šo bērnu meklēja faraons, lai nogalinātu, un tieši viņam, bet ne daudziem citiem, tad arī bija lemts izglābties, kā tas vēlāk notika arī ar Jēzu Kristu – vienīgo no Betlēmes mazuļiem.
Vispār jau Jēzus Kristus pirmo dzīves gadu notikumus, kā tie attēloti Mateja evaņģēlijā, nav iespējams izprast bez zināšanām par notikumiem ar Israēlu Ēģiptē un bez zināšanām par Mozus dzīvi. Mateja evaņģēlijā mēs lasām, ka Jāzeps un Marija kopā ar bērnu Jēzu bēga no Hēroda un kādu laiku uzturējās Ēģiptē, tas ir, Jēzus piedzīvoja tādu pašu ieceļošanu („nokāpšanu”) Ēģiptē, kā israēliešu tauta, bet pēc tam piedzīvoja tādu pašu „izceļošanu” („izkāpšanu”) no Ēģiptes. Tāpēc viņam veltīti pravieša vārdi, kurus teica pats Kungs: „...No Ēģiptes es izsaucu savu dēlu!” (Hoz 11:1). Šie paši vārdi izteikti Mateja evaņģēlija 2. nodaļā:
„Un uzcēlies viņš ņēma bērnu un viņa māti un naktī devās prom un Ēģipti.
Tur viņš palika līdz Hēroda nāvei, lai piepildītos tas, ko Kungs ir runājis caur pravieti: no Ēģiptes es savu dēlu aicināju.” (Mt 2:14-15)
Tomēr, ja mēs pievēršamies pašai Pravieša Hozejas grāmatai (Hozeja dzīvoja VIII gadsimtā pirms mūsu ēras, tas ir, apmēram 600 gadus pēc izceļošanas un 700 gadus pirms Kristus dzimšanas), tad redzam, ka te šis pants minēts ar ļoti specifisku kontekstu:
„Kad Israēls bija zēns, es viņu mīlēju, no Ēģiptes es izsaucu savu dēlu.” (Hoz 11:1)
Ebreju oriģinālā vārdus: mi-Micrāim karātilivni var saprast arī tā: „...No Ēģiptes [tas ir, sākot no Ēģiptes] es viņu nosaucu par savu dēlu”. Tas nozīmē, ka pants runā par israēliešu tautu kopumā, kas „savā jaunībā”, tas ir, savas veidošanās laikmetā, izvesta no Ēģiptes un nosaukta par Kunga „pirmdzimto” (2Moz 4:22-23). Kāpēc Mateja evaņģēlijā šis pants tiek aplūkots kā pravietojums par Jēzu Kristu? Tāpēc, ka Mesijai noslēpumainā veidā bija jāatkārto Israēla tautas ceļš: arī tai bija „jānokāpj” Ēģiptē un „jāiziet” no tās. Jo Dievs tai uzlika diženo misiju izglītot visas tautas par patieso ticību – to pašu misiju, ko Israēls kā tauta kopumā neprata izpildīt. Tāpēc Bībeles pravietojumos viens no Jēzus Kristus vārdiem – tas ir Israēls. Piemēram, Jesajas grāmatas 49. nodaļa stāsta par nākamo Mesiju pirmajā personā šādiem vārdiem:
„Klausieties, salas, uz mani, un sadzirdiet, tālās tautas, - Kungs mani jau kopš klēpja saucis, kopš mātes miesām viņš piesaucis manu vārdu!” (Jes 49:1)
Patiešām, „no mātes miesām” jau Mesija (Kristus) tika nosaukts Viņa zemes vārdā: eņģelis Viņu jau pie ieņemšanas lika nosaukt par Jēzu (Mt 1:21; Lk 1:31).
„Viņš darījis manu muti par asu zobenu, paslēpis mani savas rokas ēnā, viņš darījis mani par urbjošu bultu, savā bultmakā viņš mani noglabājis!
Viņš man teica: „Tu esi mans kalps, Israēl, tevī godinās mani!” (Jes 49:2-3)
Te Mesijam dots vārds „Israēls”. Kā mēs jau paskaidrojām (Pirmās Mozus grāmatas 11. lekcijā), tas nozīmē „valdoša, dziedoša, Dievu redzoša būtība”.
„Bet es teicu: velti es pūlējos, niekiem un tukšībai šķiedu spēkus, tādēļ mana tiesa pie Kunga un mana alga pie Dieva!
Tagad runā Kungs, kas jau kopš klēpja mani darījis sev par kalpu, lai vedu Jēkabu pie viņa un Israēlu viņam piepulcinu...” (Jes 49:4-5)
Pēc šī „Mesijas dziedājuma”, Viņa zemes dzīve, kas redzamā veidā beigusies ar negodu, drīz atnesīs lielus garīgus augļus. Pievērsīsim uzmanību sekojošam: Mesiju pašu sauc par Israēlu, bet aicināts Viņš ir tam, „lai vedu Jēkabu pie viņa [Dieva] un Israēlu viņam piepulcinu...”. Vienreiz vārds „Israēls” te attiecināts uz Mesiju, bet otrreiz – uz visu tautu.
„Un viņš teica: „Par maz, ka tu esi mans kalps, ka atjauno Jēkaba cilti un sargā Israēlu, lai pārvestu to pie manis, - es tevi darīšu par gaismu tautām, lai mana glābšana sniegtos līdz zemes malai!” (Jes 49:6)
Kristus misijā ietilpst ne tikai Israēla tautas atgriešana pie Dieva un atjaunošana Svētajā zemē, bet arī visu zemes tautu izglābšana, kurām Viņš kļūs par „gaismu”. Lūkas evaņģēlijā atrodams taisnā Simeona pravietojums par Mesiju, kuram jāparādās un kuru Dievs sataisījis kā
„Gaismu, kas atklāsies pagāniem, un godību Israēlam, tavai tautai.” (Lk 2:32)
Tātad Jesajas grāmatas 49. nodaļā skaidri un saprotami izteikta Jēzus Kristus nākamā misija. Viņu Dievs sūtīs izglābt visu cilvēci. Bet mēs to pieminam tāpēc, ka nav iespējams izprast Kristus sūtības būtību, nezinot Vecajā Derībā Israēla vēsturi, kas ir kā pirmtēls visam tam, kas notika ar Jēzu Kristu.
Ko vēl simbolizē israēliešu vēsture Ēģiptē? Bez šaubām, mūsu garīgo dzīvi. Cilvēka gars izrādās esam ne tikai miesas gūstā, bet ir arī ļauno, sātanisko, dēmonisko spēku paverdzināts, kas viņu nežēlīgi plosa un piespiež strādāt sev. Gala rezultātā ļaunais gars – simboliskais „faraons”, kurš valda daudzos cilvēkos, jeb, kā apustulis saka, „nepaklausības dēlos” (Ef 2:2), - tas dod rīkojumus „vagariem”, lai viņi cilvēku „nodarbinātu” nakti un dienu, lai viņam neatliktu laika vērsties pie Dieva, „pienest Viņam upuri” - lūgšanu, lai garīgai dzīvei neatliktu ne sekundes. Tāds cilvēks zina tikai ceļu „no kūts līdz dzirdinātavai” un atpakaļ: viņam vienmēr nav laika, viņam tikai „jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā”. Tas ir vai nu burtiski darbs, kas sola materiālu bagātības pavairošanu, vai arī nepārtraukts ļauns „darbs”, domas, kalpība zemākajam pirmsākumam. Bet tad, kad ļaunais gars redz, ka nav viņa varā galīgi iznīcināt cilvēka gara spēku, viņš pavēl iznīcināt ikvienu vīrišķīgu vēlēšanos, kas dzimst cilvēkā. Viņš cenšas nonāvēt „ikvienu vīriešu dzimtes mazuli”, tas ir, ikvienu stipru, enerģisku, vīrišķīgu tieksmi, kas vēlāk varētu atbrīvot cilvēku no garīgās verdzības. „Sieviešu dzimtes mazuļus” ļaunais pirmsākums atstāj dzīvus, jo tie personificē cilvēka emocionālo sfēru, pār kuru ļaunums iegūst pilnīgu varu, „nododot nāvei” prātu un gribu – „vīrieši dzimtes bērnus”. Rezultātā tāda cilvēka visa iekšējā pasaule tuvojas pilnīgai bojāejai.
Lai tāds cilvēks izglābtos, viņā pašā it kā ir jāpiedzimst kaut kam, kas būtu aicināts, paklausot Dieva gribai, izvest cilvēcisko būtību brīvībā, atbrīvot to no verdzības. Jāpiedzimst tam „iekšējam cilvēkam”, par kuru runā apustuļi un kurš, kļuvis par „pieaugušu cilvēku”, vadīs visu domu un jūtu iziešanu no garīgās „Ēģiptes” (skat. 1Pēt 2:2; 2Kor 4:16; Ebr 5:13-14).
Tālāk Otrajā Mozus grāmatā teikts:
„Un tā sieva kļuva grūta un dzemdēja dēlu, un viņa redzēja, cik viņš jauks, un slēpa to trīs mēnešus.” (2Moz 2:2)
Pirmos trīs mēnešus zīdaini izdevās kaut kā noslēpt. Leģenda vēsta, ka viņš bija ļoti gudrs, nekliedza un neraudāja, un kaimiņi – ēģiptieši neko nedzirdēja. Pēc citas leģendas, Mozus piedzima septiņos mēnešos, tāpēc par viņa esamību varēja arī nenojaust.
„Kad viņa nevarēja to vairs ilgāk slēpt, tā ņēma niedru grozu, apsmērēja to ar darvu un piķi, ielika tajā bērnu un nolika niedrājā Nīlas krastā.
Un viņa māsa nostājās iztālēm, lai zinātu, kas ar viņu notiks.” (2Moz 2:3-4)
Mozus māte (viņa bija Levī meita – 2Moz 6:20; 4Moz 26:59), kuru sauca par Johebedu – Johēbed, kas nozīmē „Kunga godība”, - nevarēja vairs noslēpt zīdaini. Acīmredzot kāds no kaimiņiem – ēģiptiešiem bija par viņu ziņojis, un tie jau bija gatavi viņu nogalināt. Israēliešu dzīves apstākļi Ēģiptē pārsteidzoši atgādina XX gadsimta nacistiskās nometnes: ellišķīgs darbs, neiespējamība audzināt bērnus, ar nāves draudiem no visām pusēm (sal. 5Moz 28:64-68).
Viss, kas notika ar Mozus ģimeni, protams, tika vadīts no augšienes. Mozus vecāki – tēvs, kura vārds ir Amrām, nozīmē „paaugstinātā tauta”, un viņa māte Johebeda, tas nozīmē, „Kunga godība”, - abi, būdami no Levī cilts, bija piederīgi Svētajam Garam, pravietošanas garam. Viņi varēja saņemt tiešas norādes no Dieva un droši vien izmantoja šo iespēju, jo bērna Mozus dzīvības saglabāšana bija ārkārtīgi svarīga. Acīmredzot Dievs norādīja, kā mazuli izglābt: kādā grozā viņu ielikt, kur to novietot utt. Katrā gadījumā par vienu no Mozus ģimenes locekļiem – par viņa māsu Mirjāmu (Vecās Derības oriģinālā Mir`jām; Jaunajā Derībā viņa tiek saukta arī par „Mariju”), Otrajā Mozus grāmatā ir norādīts tieši, ka viņa bija praviete:
„Tad praviete Mirjāma, Ārona māsa, ņēma rokā bungas, un visas sievietes devās tai pakaļ bungodamas un diedamas.” (2Moz 15:20)
Viņas vārds, pēc tradīcijas, cēlies no darbības vārda marā – „būt rūgtam”, jo viņa piedzima sūrajos verdzības un genocīda gados. Viņa nosaukta kā neviā – „praviete”, no darbības vārda navā – „pravietot”, bet arī „mutuļot”, „izliet”, „izlīt uz āru”. Rakstos šis vārds apzīmē pareģi, gaišreģi, kas iekļūst lietu iekšējā būtībā un redz nākamības notikumus. Pateicoties Dieva Garam, kas izsauc cilvēkā svētīgu domu un jūtu „viršanu”, „mutuļošanu”; pravietošana it kā no pārpildīta, mutuļojoša avota pati „izlīst”, izplūst caur lūpām. Acīmredzot Mirjāmu jau no bērnības vai agras jaunības vadīja pravietošanas gars: tieši viņa deva padomu tēvam un mātei, kā tiem izglābt viņas brālīti – zīdaini.
„Un viņa māsa nostājās iztālēm, lai zinātu, kas ar viņu notiks.” (2Moz 2:4)
Acīmredzot pats Kungs darīja viņai zināmu, ka notiks brīnums: mazulis tiks izglābts; viņa stāvēja, ar ticību un paļāvību vērodama, kā piepildīsies tas, ko viņa bija izdzirdējusi no Kunga.
„Pie upes mazgāties atnāca faraona meita, viņas kalpones nāca tai līdzi pie Nīlas, un viņa ieraudzīja niedrēs grozu un sūtīja savu kalponi, lai tā paņem to.” (2Moz 2:5)
Cik daudz dažādām sakritībām vajadzēja notikt, lai mazulis tiktu izglābts tik negaidītā veidā! Tieši šajā vietā vajadzēja atnākt faraona meitai, lai upē nomazgātos (kaut arī ēģiptiešu pilīs bija ierīkoti brīnišķīgi baseini un peldētavas); turklāt vēl, princesei bija jāiepatīkas atrastais mazulis; bez tam, viņai bija jāizšķiras paņemt uz mājām ebreju zīdaini, zinot par sava bargā tēva attieksmi pret ebrejiem. Tomēr viss notika tieši tā, kā aprakstīts, tāpēc ka te nebija nekādu sakritību un arī nevarēja būt – visu iepriekš paredzēja un noteica pats Kungs, kā tas teikts Sakāmvārdos:
„Ķēniņa domas Kungam kā ūdens straumes – kurp tam tīk, turp pavērš.” (Sak 21:1)
Kā ārējie notikumi, tā arī cilvēka sirds vienmēr ir Visuaugstā varā.
„Viņa [faraona meita] to atvēra un ieraudzīja bērnu – un, re, zēns raudāja! – un viņa iežēlojās par to un teica: „Tas ir no ebreju bērniem!”
Tad viņa māsa teica faraona meitai...” (2Moz 2:6-7)
Tieši tajā brīdī, kad princese pārliecinās, ka viņas priekšā ir ebreju bērns (bet par to varēja liecināt apgraizīšana), pie viņas pienāk Mirjāma. Cik lielai drosmei vajadzēja piemist apspiestas, iznīdējamas tautas pārstāvei, lai tuvotos paša faraona meitai! Galminieki, piemēram, varēja nodomāt, ka viņa vēlas princesi nogalināt, atriebjot savu tuvinieku nāvi – viņu varēja sagrābt un, neuzklausot, nogalināt... Tomēr Kungs Savai sūtnei dod neparastu gara spēku. Un redzot, ka viņas pravietojums par brāļa izglābšanos sāk piepildīties, Mirjāma vairs ne par ko nešaubās.
„Tad viņa māsa teica faraona meitai: „Vai man iet un pasaukt priekš tevis zīdītāju no ebrejietēm, kas tev bērnu zīdītu?” (2Moz 2:7)
Apbrīnojami, ka Mirjāma ne mirkli nešaubās par to, ka faraona meita bērniņu pieņems! Par to liecina viņas vārdi: „...kas tev bērnu zīdītu”. Pieņemsim, ka faraona meita varēja bērnu izglābt, ar savu varu pasargāt viņu no nāves. Tomēr domāt, ka viņa to pieņems pati sev, uzdrīkstēsies ievest faraona namā tās tautas pārstāvi, kura nolemta iznīcināšanai?! Tam vajadzēja izskatīties vismaz jau neparasti. Vienīgi vispilnīgākā uzticēšanās Kunga vārdam, kas viņai tika pasludināts, varēja izgaisināt visas šaubas no Mirjāmas sirds. Tajā mirklī Dievs darbojās abās sirdīs – Mozus māsas sirdī un viņa jaunās audžumātes sird
Produkta informācija
Veids: Grāmatas
Autors/i: Dmitrijs V. Ščedrovickis
Izdevniecība: Viņa Vārds Manī
Valoda: Latviešu
Vākojums: Mīkstie vāki
Lappuses: 504
Gads: 2015
Izmērs: 13 x 20