|
Fragmenti
PRIEKŠVĀRDS
Piecas Mozus grāmatas (Tora), - tā ir grāmata, kurā pirmoreiz cilvēces vēsturē izteikta mācība par vienu Dievu, kurā detalizēti parādītas visas monoteiskā pasaules uzskata puses. To pravietis Mozus pierakstījis vairāk nekā pirms 33 gadsimtiem un tā pārdzīvojusi neskaitāmu laikmetu maiņu, daudzu civilizāciju bojāeju; ikvienā vēstures laikmetā un visur, kur vien tika lasīts un studēts, Pentateihs izplatīja spēcīgu garīgu starojumu, ar Dieva atziņas gaismu un visšķīstāko tikumību izgaiņājot pagānisko maldu tumsu – no ēģiptiešu faraonu tirānijas laikiem līdz pat XX gadsimta totalitārajiem režīmiem. Tā ir grāmata, caur kuru Dievs, cilvēces Tēvs un Radītājs, runā uz cilvēkiem, vēršoties pie mūsu katra sirds, prāta un sirdsapziņas. Vienlaikus tā ir arī grāmata, kas glabā seno patriarhu un praviešu saskarsmes ar Dievu visspilgtākos piemērus – to, kuri bija aicināti pasludināt ļaudīm Visuvarenā gribu, bet cilvēku bērnu lūgšanas – pacelt pie Dzīvības Avota. Lūk, kāpēc Pentateihs visā tā „no vairākām daļām sastāvošas vienkāršības” diženumā, tā visaptverošajā vienotībā var tikt mācīts un pieņemts vienīgi Radītāja saskarsmes ar cilvēku kontekstā – kā derības, tas ir, savienības grāmata starp Debesu Tēvu un Viņa zemes bērniem: „Tad viņš [Mozus] paņēma derības grāmatu, lasīja to tautai dzirdot, un viņi teica: „Mēs darīsim visu, ko runājis Kungs, un mēs klausīsim!” (2Moz 24:7). Un ja Bībeles pravieši derību – savienību starp Kungu un Viņa tautu metaforiski attēlo kā laulību („...Es tev zvērēju, es stājos derībā ar tevi, saka Kungs Dievs, un tu biji mana!” – Ech 16:8), tad Pentateihs – Tora te parādās tēlaini kā „laulības kontrakts”, neatceļams, kas vienreiz un uz visiem laikiem apstiprina slepeno garīgo vienotību starp divām pusēm, kas stājušās mistiskajā „laulībā”. Paejot vairāk kā pustūkstotim gadu pēc Sinaja derības noslēgšanas un Toras dāvāšanas, pravietis Jesaja, vēršoties pie izraēliešiem, retoriski vaicā: „Tā saka Kungs: „Kur ir jūsu mātes šķiršanās raksts, ka es to būtu padzinis?” (Jes 50:1). Par „šķiršanās rakstu” sauca dokumentu, ko vīrs deva sievai, šķirot laulības savienību (5Moz 24:1). Patiešām, ja Tora – tas ir „laulības kontrakts”, tad svētā dokumenta, kas fiksētu Dieva „attiecību saraušanu” ar Viņa tautu, derības – savienības „izbeigšanu”, pasaulē nav!
Mozus Pentateihs ir pamats divām pasaules reliģijām – jūdaismam un kristietībai, ar visiem tās novirzieniem un atzarojumiem, un tas pamatos iespaidojis trešo pasaules reliģiju – islāmu, kura vadošās tēzes atspoguļotas Korānā, un tās atbilst tādām pašām Pentateihā. Un pie tam, neviena no Jaunās Derības vai Korāna tēzēm neatceļ Toru. Tieši pretēji, evaņģēlijs satur viennozīmīgu Jēzus Kristus brīdinājumu: „Nedomājiet, ka es esmu nācis atmest bauslību [Toru] vai praviešus, es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi es jums saku: iekāms debesis un zeme zudīs, pat vismazākais burts vai rakstu zīme no bauslības nezudīs, līdz tas viss notiks.” (Mt 5:17-18). Tā arī Korānā caur Muhamedu tiek dota stingra Dieva pavēle pareizi un precīzi ievērot visu, kas rakstīts Torā: „Patiesi, mēs sūtījām Toru, kura satur norādījumus taisnajam ceļam uz gaismu. [Pēc tās] jūdus tiesā pravieši, kas nodevuši sevi [Allāham], kā arī rabīni un mācīti vīri saskaņā ar to, kas viņiem tika nodots glabāšanā no Allāha rakstiem, kuru [patiesuma] liecinieki viņi bija. Nebīstieties no cilvēkiem, bet bīstieties no Manis. Nepārdodiet Manas zīmes par lētu cenu. Bet tie, kas nespriež tā, kā to sūtījis Allāhs, - tad viņi arī ir neuzticamie.” (Korāns 5:44; te un tālāk M.N. Osmanova tulkojums krievu valodā). Tādējādi, kā Jēzus Kristus, tā arī Muhameds skaidri liecina par Toras un tās baušļu neatceļamību.
Tomēr no gadsimta uz gadsimtu, jo īpaši sākot ar XVII – XVIII gadsimtu „brīvdomīgie” neatlaidīgi apšauba to Pentateiha tekstu autentiskumu, kuru mēs zinām, kā arī izsaka šaubas par Mozu kā autoru. Šīs šaubas izaugušas līdz pat tādai pakāpei, ka radušās veselas Bībeles kritikas skolas.
Palūkosimies, ko tad par Mozu kā autoru saka visu triju viendievības reliģiju svētās grāmatas.
Pašā Torā vairākkārt un viennozīmīgi tiek norādīts, ka to pierakstījis Mozus pēc Dieva vārdiem: „Kad Mozus bija beidzis rakstīt šīs bauslības vārdus grāmatā [Torā], Mozus pavēlēja levītiem, kas nesa derības šķirstu: „Ņemiet šo bauslības grāmatu un ielieciet to gar malu Kunga, sava Dieva, derības šķirstam, lai tā tur ir par liecību pret jums.” (5Moz 31:24-26). „Mozus mums bauslību [Toru] deva par īpašumu Jēkaba sapulcei!” – tiek apgalvots paša pravieša pirmsnāves novēlējumā (5Moz 33:4). Visas Vecās Derības vēstures garumā pravieši un hroniku rakstītāji neizteica ne šaubu ēnu par Mozus autorību. Sākot ar Jozuu, Mozus darba turpinātāju, un beidzot ar Maleahiju – pēdējo „rakstošo” (tas ir, kas sastādījis savu grāmatu) Vecās Derības pravieti, visi svēto grāmatu autori, pieminot Dieva bauslību, apliecinājuši, ka to pierakstījis Mozus. Tā Jozua pavēlēja iekalt akmenī „Mozus bauslības norakstu – to viņš rakstīja, klātesot Israēla dēliem” (Joz 8:32), lasīja Toru „priekšā visai Israēla sapulcei” (Joz 8:35), bet savu paša grāmatu pievienoja jau esošajai Torai (Joz 24:26). Ķēniņš Dāvids savam dēlam Sālamanam novēlēja glabāt Kunga derību, „kā rakstīts Mozus bauslībā” (1Ķēn 2:3). Dievbijīgie no Jūdejas ķēniņiem rīkojās tā, „kā rakstīts Mozus bauslības grāmatā” (2Ķēn 14:6). Upurēšana un kalpošana Jeruzālemes templī notika, „kā rakstīts Mozus bauslībā” (2L 23:18; 35:12). Pēc tautas atgriešanās no Bābeles gūsta priesteri ļaužu priekšā lasīja „Mozus bauslības grāmatu, ko Kungs bija devis Israēlam” (Neh 8:1; 13:12). Pēc pravieša Daniēla atzinuma, visas nelaimes izraēliešus piemeklēja dēļ atkāpšanās no Dieva – no tā, „kas rakstīts Dieva kalpa Mozus bauslībā” (Dan 9:11 un 13). Uz mūžīgiem laikiem Visuaugstais caur pravieti Maleahiju noteicis: „Atcerieties mana kalpa Mozus bauslību, ko es viņam pavēlēju Horebā, – likumus un tiesas visam Israēlam!” (Mal 3:22).
Pārejam pie Jaunās Derības autoru liecībām. Visus Toras baušļus un noteikumus (piemēram, par vecāku godāšanu, par šķiršanos, par levirātu laulībā u.c.) Jēzus Kristus attiecina tieši uz Mozu (Mt 19:7-8; 22:24; Mk 7:10; 10:3-4). Tāpat arī visus Pentateiha vēstījumus (piemēram, par cilvēka radīšanu – Mk 10:3-9; par nesadegošo ērkšķu krūmu – Lk 20:37; par vara čūsku – Jņ 3:14; par debesu mannu – Jņ 6:32) Jēzus tieši saista ar Mozus vārdu. „Vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši?...” (Mk 12:26 u.c.) – Viņš vairākkārt kā saviem sekotājiem, tā arī oponentiem jautā, pastāvīgi viņiem atgādinādams: „Vai Mozus jums nav devis bauslību?...” (Jņ 7:19; sal. Lk 22:44). Par to, ka Tora tika Dieva diktēta un to pierakstījis tieši Mozus, vienbalsīgi runā evaņģēlisti: Matejs (8:4), Marks (1:44), Lūka (2:22; 5:14), Jānis (1:17: „Jo bauslība ir dota caur Mozu...”). To pašu, kā ar Jēzus mācekļu, tā ar Viņa pretinieku muti apliecina evaņģēlists Lūka Apustuļu darbos (6:14; 13:39; 15:5; 26:22 u.c.). Pie tādiem pašiem uzskatiem pieturas arī apustulis Pēteris (Apd 3:22) un Pāvils (Rm 10:5 un 19; 2Kor 3:15; Ebr 12:21).
Kas attiecas uz musulmaņu svēto grāmatu, tad arī tajā nepārprotami tiek runāts par Mozu kā Toras autoru: „[Atcerieties], kā Mēs dāvājām Musam [tas ir, Mozum] Rakstus un [spēju] atšķirt [patiesību no meliem], cerot, ka jūs staigāsiet taisnu ceļu.” (Korāns 2:53); „Mēs dāvājām Musam Rakstus...” (Korāns 2:87). Pie Sinaja kalna Allāhs uzrunā Musu ar tādu vēstījumu: „Ak, Musa! Patiesi, Es tevi paaugstināju pār [visiem] ļaudīm, lai [nodotu] Manus vēstījumus un Manu vārdu. Tad nu ņem to, ko Es esmu tev dāvājis, un esi pateicīgs.” (Korāns 7:144).
Un, lūk, pretēji jūdaisma, kristietības un islāma svēto rakstu liecībām par Mozus autorību, daudzie Bībeles kritiķi, sākot ar holandiešu XVII gadsimta filozofu Benediktu Spinozu un XVIII gadsimta franču pētnieku Žanu Astruku, un turpinot ar veselu plejādi „pirmatklājēju” XIX gadsimtā, jo īpaši vācu, nosprauda sev mērķi apstrīdēt Mozus autorību un noteikt Pentateiha kaut kādus „sākotnējus avotus”. Tādu „avotu” skaits arvien palielinājās – pat līdz tam, ka Tora viņu pētījumos parādījās kā atsevišķu fragmentu gūzma, kas savstarpēji vāji saistīti. Rezultātā radās vārdu spēle, kas saistīta ar vācu „Mosaisch”, kas nozīmē vienlaikus kā „Mozus”, tā arī „mozaīka”. Vienlaikus ar Pentateiha rašanās revīziju tika pārskatītas arī Israēla un Seno Austrumu rašanās kopumā, kas dažreiz noveda pie cilvēces vēstures briesmīgiem izkropļojumiem. Bez tam, nevar nosaukt pat divus kritiķus, kuri būtu savstarpēji vienisprātis kā galveno „Pentateiha avotu”, tā arī tā parādīšanās laika noteikšanā. Tādējādi mums par šo tēmu ir iespaidīgs skaits patvaļīgu nostādņu un izdomājumu, kas kopumā ambiciozi tiek saukti par „Bībeles augstāko kritiku”.
Par laimi, Bībeles kritikas uzplaukums XIX gadsimtā sakrita ar lieliem arheoloģiskiem atklājumiem tā sauktajās Bībeles zemēs – gandrīz visā Vecās Derības varoņu darbības areālā. Tika izlasīti Ēģiptes hieroglifi; veikti izrakumi Babilonijā un Ninivē, bet vēlāk, jau XX gadsimtā, Šumeras pilsētās (Ūrā, Urukā u.c.), Hetu valstī, senajā Kanaānā un Feniķijā (Ugaritā un Eblā); beigās jau spožus rezultātus deva izrakumi pašā Izraēlā. Tika atšifrēti uzraksti, dokumenti un veseli literārie darbi virknē seno semītu valodu (akadiešu, feniķiešu, ebliešu u.c.), kas pēc izcelsmes, tēlainās uzbūves un poēzijas tuvas Bībeles ivritam. Daudzi atklājumi satrieca pīšļos Bībeles kritiķu „galīgos secinājumus”, kuri, nikni strīdoties un radot desmitiem nepierādītu teoriju, tā arī nespēja savstarpēji vienoties.
Pentateiha tīstokļi un to fragmenti no III gadsimta pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras I gadsimtam atrasti Kumrānas alās Nāves jūras krastā XX gadsimta vidū, kas dokumentāli apstiprina rokrakstu tradīcijas noturību un negrozāmību, kas bijusi jau pirms to Toras tīstokļu parādīšanās, kurus arī mūsdienās var redzēt sinagogās visā pasaulē.
Mūsdienās aizvien vairāk nostiprinās tradicionālais uzskats par Toru kā vienotu veselumu, ko pierakstījis viens autors. Tās ārkārtīgi skaidrā, caurspīdīgā un augstākajā pakāpē poētiskā valoda, tās neatkārtojami savdabīgais stils, sižeta attīstības secība, emocionāli tēlainā uzbūve, visu tekstu caurvijošais viengabalainais metaforiskums – tas viss kopumā liecina ne tikai par Dieva augstākā nodoma vienotību, bet norāda arī uz vienu vienīgu zemes autoru – Mozu.
Šīs grāmatas raksturīga iezīme vispirms jau ir noteikta pretī stāvēšana Bībeles kritiķu teorijām, kas apstrīd Mozus autorību un tādējādi atklāti vai slēpti noliedz Dieva inspirāciju Svēto Rakstu tekstiem. Vienīgi cilvēks, kas stingri tic tam, ka līdz mums cauri tūkstošgadēm nonākušie Bībeles vārdi ir patiesi un nesagrozīti, var ar pilnām tiesībām līdz ar psalmu dziedātāju Dāvidu teikt: „Tavs vārds ir gaismeklis manām kājām un gaisma manām takām!” (Ps 119:105).
Saprotams, ka Dieva bauslības neaptveramā būtība šī komentāra lappusēs var atklāties tikai daļēji. Uz Bībeles tekstu, vairāk kā uz jebkuru citu, attiecas apustuļa vārdi: „Jo nepilnīga ir mūsu izpratne...” (1Kor 13:9). Tomēr ceram, ka arī tik ierobežotā apjomā minētie skaidrojumi būs noderīgi ikvienam, kas mācās Rakstus.
Šīs grāmatas mērķis ir parādīt Bībeles teksta daudzos aspektus, rosināt lasītāju to studēt patstāvīgi. Un, ja šī grāmata kaut daļēji veicinās to, ka Dieva vārdi kļūst dzīvi lasītāja dvēselē, ka viņš „ieslēdz tos savā sirdī” (sal. 5Moz 6:6-7), tad mēs uzskatīsim savu uzdevumu par izpildītu.
Šis izdevums sastādīts no „Ievada Vecajā Derībā” trīs pirmajiem sējumiem – no komentāriem, kas iznākuši sākot ar 1994. gadu, pakāpeniski beidzot darbu pie katra kārtējā sējuma. Tos pavisam ir domāts izdot astoņus – ar skaidrojumu visām Vecās Derības grāmatām; bez šī Piecu Mozus grāmatu komentāra atsevišķā sējumā jau izdoti skaidrojumi Daniēla grāmatai (D.V. Ščedrovickis „Daniēla grāmatas pravietojumi. 597. gads pirms mūsu ēras – 2240. mūsu ēras gads”) un Ījaba grāmatai (D.V. Ščedrovickis „Sarunas par Ījaba grāmatu”).
Trešais un ceturtais izdevums „Ievadam Vecajā Derībā” atšķiras ar daļu labojumu un papildinājumu, salīdzinot ar pirmajiem diviem izdevumiem. Bez tam, ievērojami uzlabots izziņās aparāts (pie kam, tagad pieejams unikāls Bībeles rādītājs, kas ļauj atrast jebkuru Bībeles pantu, kas minēts tekstā) un mākslinieciskais noformējums (tajā izmantots Seno Austrumu un vispirms jau seno izraēliešu attēlu materiāls, kas saistīts ar grāmatas saturu).
Dažas redakcionāla rakstura piezīmes. Pēc ebreju un grieķu vārdiem figūriekavās dota arī krievu transkripcija. Bībele tiek citēta pēc sinodālā tulkojuma, izņemot tos gadījumus, kad autors sniedz savu tulkojumu, kas pēc viņa domām precīzāks izsaka oriģināla būtību. Kvadrātiekavās doti autora vārdi, kas ievietoti runas saistībai vai arī kā paskaidrojums. Bez tam, autors atstāj sev tiesības atsevišķos gadījumos, citējot sinodālo tekstu, veikt zināmus leksiskus un gramatiskus precizējumus, lai tulkojums būtu adekvātāks oriģinālam.
Autors izsaka pateicību visiem, kas gan garīgi, gan materiāli snieguši palīdzību grāmatas izdošanai.
PASAULES RADĪŠANA - GARS, VĀRDS UN GUDRĪBA
Pirmā grāmata Bībelē – tā ir Pirmā Mozus grāmata, senebreju valodā Be-rešīt – „Iesākums”. Šīs grāmatas zemes autors ir Mozus, senebreju valodā Mošē. Viņa vārds nozīmē „izvilktais [no ūdens]” un norāda uz Mozus brīnumaino izglābšanos, kad ēģiptiešu faraona meita izvilka viņu no ūdens; cits tulkojums – „izvelkošais”, „atbrīvotājs”. Taču grāmatas debesu Autors ir pasaules Radītājs: Mozus rakstīja Svētā Gara iedvesmots. Svētā Gara savstarpējā iedarbība ar cilvēka garu ir tāda, ka cilvēks nepazaudē gribas brīvību, bet labprātīgi pakļaujas Dievam, atdodot kalpošanai Viņam visus savus spēkus, prātu un talantu.
Pirmās Mozus grāmatas uzrakstīšanas laiks ir XIV gadsimts pirms mūsu ēras. Tā uzrakstīta pēc Israēla bērnu iziešanas no Ēģiptes zemes Mozus vadībā, bet tās parādīšanās vieta – tas ir Sinaja tuksnesis, kas atrodas starp Ēģipti un Svēto zemi. Grāmatas uzrakstīšanas apstākļi ir šādi: patriarhu Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba pēcteči, kas veidoja Israēla tautu, ilgu laiku atradās ēģiptiešu faraona verdzībā. Tad viņi brīnumainā veidā tika atbrīvoti no verdzības un izvesti no Ēģiptes ar pravieša Mozus roku. Tā īstenojās Dieva apsolījums, kas tika dots sentēvam Ābrahāmam un bija par to, ka viņa pēcteči ilgu laiku būs apspiesti un paverdzināti, bet pēc tam Dievs viņus atbrīvos. Šis apsolījums tika izteikts 430 gadus pirms iziešanas no Ēģiptes (1Moz 15:13).
Izraēlieši 40 gadus klejoja pa tuksnesi, un tieši tuksnesī viņiem tika dota Tora – svētā grāmata, kas sastāv no piecām daļām, - Piecas Mozus grāmatas, Pentateihs. Pēc Toras dāvāšanas un Sinaja derības noslēgšanas ar Israēla tautu Dievs visu laiku vadīja šīs tautas vēsturi tā, lai tā kalpotu par starpnieku Dieva atziņas izplatīšanā starp visām zemes ciltīm.
Israēla tautu vienmēr un visur sargāja Dievs, katru reizi, pat vissmagākos apstākļos, Viņš ir glābējs, tāpēc ka, nožēlojot agrāko atkrišanu no Dieva, tā atkal varēja pasludināt cilvēcei Viņa gribu, kā tā izteikta Torā. Bet Dieva gribas atklāsmes sākums ļaudīm ielikts tieši Pirmajā Mozus grāmatā.
Rodas jautājums: vai Mozus lietoja senus pierakstus? Mēs zinām, ka Mozus laikos, jau daudzu gadsimtu garumā pastāvēja ēģiptiešu hieroglifu rakstība, tāpat kā ķīļu rakstība Divupē; pastāvēja arī citas rakstības sistēmas. Pēc senām leģendām, jau pirmsplūdu Bībeles patriarhi pierakstīja vēstures notikumus. Tā, piemēram, ir zināma apokrifā Hanoha grāmata – patriarha, kurš dzīvoja septītajā paaudzē no ciltstēva Ādama un bija pirmais, kas atstāja aiz sevis grāmatu par cilvēces pirmajām dienām. Šī grāmata, tulkota geza valodā, tika atrasta XVIII gadsimtā Etiopijā, bet atsevišķas tās daļas dažādās valodās bija zināmas jau agrāk. Tātad, vai Mozus varēja izmantot vissenākos tekstus? Tas ir iespējams. Viņš bija audzināts „visā ēģiptiešu gudrībā”, kā teikts Bībelē (Apd 7:22); viņš dzīvoja faraona galmā; viņš, bez šaubām, bija pazīstams ar ēģiptiešu priesteru kastu un zināja ļoti daudz par cilvēces seno vēsturi. Protams, viņam bija zināmās arī savas dzimtās cilts – Israēla leģendas. Bet nav jādomā, ka Pirmo Mozus grāmatu izcilais pravietis Mozus veidoja, tikai pārstāstot kaut kādus pirms viņa rakstītus pierakstus: šī grāmata uzrakstīta tiešā Svētā Gara iedvesmā, ja arī tās radīšanā tika izmantotas kā paša Mozus milzīgās intelektuālās spējas, tā arī zināšanas, kas bija pie viņa nonākušas no visdažādākajiem avotiem. Skaņas, ko komponists dzirdējis apkārtējā pasaulē, harmoniski iekļaujas mūzikā, ko viņš sacerējis iedvesmas vadīts.
Mēs jau runājām par pravietojumiem, kas paredz nākotni. Tos izsakot, pravietis savām acīm redz nākamības notikumus – viņš it kā pārceļas tajā laikā un atrodas tajā vietā, kur šiem notikumiem jārisinās. Bet Svētā Gara iedvesmā pravietis var redzēt gan tagadni (teiksim, lasīt tā cilvēka domas, kas atrodas viņa priekšā), gan pagātni. Un, lūk, Pirmajā Mozus grāmatā aprakstot pasaules radīšanu, Mozus redz pagājību – redz tik skaidri, it kā pats būtu bijis klāt pie pasaules radīšanas.
Daži Bībeles kritiķi apgalvo, ka Pirmā Mozus grāmata ir sakompilēta no vairākiem avotiem un uzrakstīta daudz vēlāk nekā uzskata Sinagogas un Baznīcas nostāsti. Bet tas tā nav. Pirmā Mozus grāmata – tā ir izcila poēma, viena no visskaistākajām, kas uzrakstīta virs zemes; tās sižets un kompozīcija, tās tēlainība un stils ir tik vienots, tik ļoti caurstrāvots ar vienu garu, ka par kompozīciju no dažādiem avotiem var runāt tikai cilvēks, kam vispār nav poētiskās dzirdes. Vissenākie rokraksti, tai skaitā no Kumranas nākušie un tie, kuri attiecas uz jaunās ēras robežu, apstiprina līdz mums nonākušā teksta uzticamību.
Pirmie vārdi Pirmajā Mozus grāmatā ir: „Sākumā Dievs radīja debesis un zemi.” Senebreju valodā šis teikums skan tā: Be-rešīt barā Elohīm et gā-ša-majim ve-et ga- ārec. Vārds Elohīm nozīmē „Dievs” un tas cēlies no vārda eļ – „spēks”. Attiecīgs vārds vienā no senākajām semītu valodām – akadiešu vai asīriešu- babiloniešu, - tiek izrunāts kā īlu un arī apzīmē dievību vai kādu citu augstāku garīgu būtni. Forma Elohīm – tas ir daudzskaitlis no eloah – „dievība”. Daudzskaitlis norāda uz visu pasaulē darbojošos spēku un enerģiju kopumu, kam ir viens avots – Dievs. Kāpēc šis vārds Pirmās Mozus grāmatas sākumā ir trešais*, nevis pirmais? Nav teikts: „Dievs sākumā...”, bet gan „Sākumā Dievs radīja debesis un zemi”.
Varbūt tāpēc, ka vispirms cilvēks uzdod jautājumu: bet kas bija „sākumā”, ar ko viss pasaulē iesākās? Un atbilde uz šo jautājumu sākas ar to pašu vārdu: „Sākumā...” Pēc tam seko otrs dabiskais jautājums: bet kas tad to visu radīja „sākumā”? Kas „radīja”? Un tikai pēc tam cilvēks, pārdomājot abas lielās problēmas – „Kas bija sākumā?” un „Kas ir Radītājs?”, - nonāk pie jēdziena par Dievu. No šejienes tad arī minētā vārdu kārtība.
Materiālisti vienmēr ir apgalvojuši, ka visums ir mūžīgs, ka mūžīga ir to veidojošā matērija. Pēdējās desmitgadēs tomēr plaši izplatījusies fizikāla teorija par „sākotnējo sprādzienu”, pēc kuras visums, kas pirms tam nav bijis, radās no kaut kāda sākotnēja izejas punkta, kurā potenciāli ietilpa matērija, enerģija, laiks un telpa. Šī teorija jau tuvāk pieved mūs pie tā Dieva vārda Elohīm satura, par kuru mēs runājam.
Tātad, saskaņā ar grāmatas pirmo pantu, pastāv esības Augstākais Avots, kas bijis pirms visuma un atrodas ārpus visuma. Aplūkosim to nedaudz sīkāk. Vispirms jau par Radītāju runā pasaules telpas vispārējie likumi, kas darbojas zvaigžņu pasaulēs un atoma iekšienē, dzīvā organismā un cilvēka domāšanā. Šajos likumos tad daļēji arī izpaužas vārda Elohīm būtība: spēku Spēks, esības Esība, Augstākais Saprāts, kura grandiozais nodoms par visumu un rūpes par to izpaužas visu parādību kopsakarībās.
Jeremijas grāmatā par visuma Radītāju rakstīts sekojošais:
„Viņš taisīja zemi ar savu spēku un nostiprināja cietzemi ar savu prātu un gudrību, viņš izpleta debesis!” (Jer 10:12)
„Viņš taisīja zemi ar savu spēku...” – šī panta daļa runā par to, ka vielai, jeb matērijai („zemei”), par savu esamību jāpateicas spēkam, vai enerģijai, garīgai, tas ir, fiziskās pasaules pirmavoti atrodas garīgajā sfērā. „...Nostiprināja cietzemi ar savu prātu...” – vārdi „nostiprināja cietzemi” nozīmē, ka Radītājs parūpējās par visuma nesatricināmību: piemēram, cietzemi „nostiprina” zemes pievilkšanas spēka jeb gravitācijas likums, jo, pateicoties tam, saglabājas zvaigžņu sistēmas. „...Ar savu ...gudrību viņš izpleta debesis!” – šie vārdi norāda uz gudro harmoniju kosmosā, kura visas daļas liecina par sava Radītāja pilnīgo gudrību.
Sakāmvārdu grāmatā mēs lasām:
„Gudrībā Kungs radīja zemi, debesis dibināja ar saprašanu.” (Sak 3:19)
Tātad, pasaules telpas visas gudrās likumsakarības norāda uz Radītāju. Ne mazākā pakāpē par Viņu liecina arī dzīvības attīstība uz Zemes. Kā pēc Bībeles, tā arī pēc zinātniskajiem datiem –pēdējā radība, kas parādījusies uz Zemes, ir cilvēks; un tomēr viņš – tas ir „radības kronis”, viņš – radība, kas iepazinusi savu Radītāju. Vai akla un kurla matērija bez saprāta varēja radīt cilvēku – domājošu, radošu, uzklausošu? Jesajas grāmatā rakstīts sekojošais:
„Jo tā saka Kungs, kas radījis debesis, viņš ir Dievs, kas taisījis zemi un veidojis to, viņš to ir iedibinājis, tā nestāv tukša, viņš to radījis, kur ļaudīm dzīvot!” (Jes 45:18)
____________________________________________________________________
* Bībeles krievu tulkojumā: „В начале сотворил Бог небо и землю.” (tulk. piez.)
Dievs radījis zemi, „kur ļaudīm dzīvot”. Šī planēta novietota tādā attālumā no Saules, lai varētu pastāvēt olbaltumvielas dzīvība. Ja Zeme atrastos Saulei tuvāk – sadegtu arī dzīvās būtnes; ja tālāk – tās nosaltu; ja tās ass būtu pavērsta citādi – nebūtu pakāpenisko gadalaiku maiņu. Zeme ir radīta tieši tā, lai būtu piemērota „ļaudīm dzīvošanai”. Jo Dievs saka: „Es esmu Kungs, un cita nav.” Ja pasaulē būtu daudzi dievi, daudzi valdnieki un radītāji, tad esības likumi kādā visuma daļā būtu pretrunā ar citas tā daļas likumiem – viss, ko cilvēks novēro ar sajūtu palīdzību vai arī izpēta ar instrumentu palīdzību, pakļaujas šiem likumiem. Kādā no Dāvida psalmiem tiek runāts par to, ka Radītājs atpazīstams caur Savu radību:
„Atjēdzieties jūs, dulnie ļaudis! Un jūs, muļķi, kad nāksiet pie prāta?!
Kas ausi tev uzlicis – vai pats nedzird? Kas aci tev darinājis – vai pats neskatās?!
Kurš norāj tautas, vai tad atstās bez soda – viņš, kurš cilvēkam māca zināšanu?” (Ps 94:8-10)
Par Radītāja lielumu patiešām liecina pati cilvēka redze, dzirde un prāts. Intuīcija mūs pārliecina, ka auss radītājs pats nevar būt kurls; acs radītājs pats nevar būs akls; un tas, kas radījis mūs prātu, pats nevar būt bez prāta.
Ir zināms, ka varbūtība par vienas dzīvas šūnas, kas spējīga sevi atražot, nejaušu rašanos ir pavisam maza: tam nepieciešama tik daudzu faktoru un cēloņu sakrišana, ka visa redzamā visuma esības laika nepietiktu tam, lai tos visus apkopotu. Bet mēs uz Zemes redzam veselu dzīvu pasauli harmoniskā mijiedarbībā.
Kad kādam zinātniekam jautāja, kāda ir iespējamība, ka dzīvības uz Zemes radusies nejauši, viņš atbildēja, ka šāda notikuma iespējamība būtu pielīdzināma tam, ja pēc sprādziena tipogrāfijā literu nejaušu savienošanos rezultātā būtu radusies daudzsējumu Britu enciklopēdija.
Vēl viena liecība par Radītāja esamību – tas ir skaistums. Cilvēks, pat ja ļoti vēlētos, nevar iedomāties kaut ko skaistāku par dabu. Nav iespējams iedomāties ko skaistāku par saulrietu, rītausmu, mežu, jūru. Pie kam, skaistums bieži vien nav nekādi saistīts ar utilitāri saprotamo derīgumu, un norāda uz radīšanas augstāko ieceri. Ījaba grāmatā (mūsdienu zinātnieki, izpētot tās valodu, sliecas domāt, ka tā uzrakstīta ne vēlāk par IX gadsimtu pirms mūsu ēras) par Dievu teikts tā:
„No viņa elpas debess top tīra...” (Īj 26:13)
Patiešām, kā visuma kopumā, tā arī atsevišķu tā daļu krāšņums liecina par Radītāja gudrību un par radīšanas saprātīgumu. Mēs – tie esam it kā viesi brīnišķīgā pilī, kurā Dievs mūs ielūdzis, lai, redzot šo skaistumu, mēs domātu par Viņa diženumu.
Vienā no psalmiem ir teikts:
„Vienu izlūdzos no Kunga, no tā es neatkāpšos, - kaut es mājotu Kunga namā visu mūžu, kaut raudzītos Kunga jaukumā un taujātu viņu templī.” (Ps 27:4)
Dievs ir neredzams, bet „Kunga jaukumu” mēs skatām, kad raugāmies uz Viņa radīto visumu, uz augu un dzīvnieku daudzajiem dzīvības veidiem, uz cilvēka un zvaigžņoto debesu skaistumu. Cilvēks, noteiktā gara stāvoklī atrazdamies visumā, sajūt sevi „Kunga namā”; patiesībā jau visa pasaule – tas ir nams, ko radījis Dievs, tā ir pils, un tai pat laikā templis, un cilvēks šajā templī sajūt sevi kā pielūdzēju, tā skaistumu uzņem kā kaut ko viņam personīgi dāvātu. Par radības skaistumu, par visas tās pilnības neaptveramību runā ķēniņa Sālamana uzrakstītā grāmata Mācītājs:
„Visu viņš darījis jauku tā īstajā laikā! Pat mūžību viņš tiem ielicis sirdī – vien neatklāt cilvēkam darbus, ko Dievs darījis no iesākuma līdz galam.” (Māc 3:11)
Jā, pilnā mērā aptvert Dieva darbus mēs nevaram, taču varam sajūsmināties par to, ka „visu viņš darījis jauku tā īstajā laikā”. Šajā pantā doma par visuma skaistumu savienojas ar domu par lietderīgumu: ikviena parādība ir jauka tieši tās īstajā laikā.
Dāvids, vēršoties pie Dieva, psalmā saka:
„Pateicos tev! Cik es baismi brīnumains! Brīnišķi tavi darbi, to zinu droši!” (Ps 139:14)
Dāvids pilnā mērā apzinājās sevis, kā gara, dvēseles un miesas kopuma, „brīnumainumu”, savu gudro uzbūvi: „Pateicos tev! Cik es baismi brīnumains!” Mums pietiek vērīgāk aplūkot kādu sava ķermeņa mazāko orgānu, lai sajustu, cik liels ir Dievs, kas mūs iecerējis un radījis.
Tāpēc citā psalmā viss visums attēlots kā vēstnešu koris, kas pauž Dieva godību:
„Debesis vēsta par Dieva godu, viņa roku darbu teic debesjums,
diena dienai valodas vērpj, nakts naktij nes vēsti –
nav valodas, nav vārdu, viņu balsis pat nedzird!
Pār visu zemi sniedzas to mērs, līdz pasaules malai viņu vārdi!...” (Ps 19:2-5)
Kā debesis, tā arī zeme – viss visums teic slavu Dievam un vēsta par Viņa roku darbu; vēsta tieši par to, ka „Sākumā Dievs radīja debesis un zemi.”
Pirmā Mozus grāmata senebreju valodā sākas ar burtu bejt, no kura caur grieķu beta, cēlies arī mūsu burts „B”.
Ne jau nejauši visa Bībele sākas tieši ar šo burtu, pie tam, palielināta izmēra:
בראשית
Be-rešīt – „Sākumā”. Pēc leģendas šim burtam ir tāds pieraksts, tāpēc ka tas it kā atspoguļo „to, kas augšpusē” – tas ir, uztveres robežu nesasniegušo, un to, kas bija „pirms” pasaules telpas. Mums tādējādi „tālāk rakstītais” atklāts tikai – Grāmatā un visumā. Tāpēc burts ir atklāts tikai no vienas puses. Bez tam, bejt un bajt nozīmē „māja”, kurai arī tiek pielīdzināta pasaules telpa kā mājoklis Dievam, kura vārds Elohīm sākas ar neizrunājamu burtu alef, kas alfabētā ir pirms burta bejt. Neizrunājamība norāda uz neredzamību, uz tīru garīgumu. Bet burta bejt trīs svītras attēlo it kā debesis, zemi un starp tām esošo cilvēku – vienlaikus gan garīgu, gan fizisku būtni.
Ir zināmi trīs galvenie teoloģiskie uzskati par pasaules radīšanu. Pēc pirmā, kas bija jo īpaši izplatīts hellēniskajā laikmetā (uz mūsu ēras robežas), Dievs visu pasauli radījis no jau esošas matērijas, vai arī, vismaz sākumā radījis pašu vielu, pēc tam jau – no šī pirmpamata visu pārējo. Pēc otrā uzskata, kas bija visvairāk izplatīts viduslaikos kristīgajā pasaulē, Dievs visu radīja ex nihilo – „no nekā”. Šis uzskats, tāpat kā pirmais, radīja daudzas filozofiskās sistēmas, kurām bija mērķis pārvarēt „Dieva un matērijas” jeb „Dieva un „nekā”” duālismu un saskaņot to ar monismu. Un beigās trešais uzskats, kas gadsimtu ritumā ir bijis mistiķu prerogatīva – tā ir teorija par emanāciju, tas ir, par pakāpenisku visuma „iziešanu”, „izstarošanu” no pašas Dieva būtības. Tādā mērā, cik esība attālinājusies no Dieva būtības, kas mums ir neaptverama, tā it kā sabiezē, kamēr iegūst materiālu veidu.
Ar vissmalkākajiem, pirmatnējiem izstarojumiem saistītas neredzamās, garīgās pasaules būtības, bet ar ne tik smalkiem – redzamās, vieliskās pasaules parādības. Apustulis Pāvils par visuma rašanos saka:
„Ticībā mēs saprotam, ka pasaule ir veidota ar Dieva vārdu, tā ka no neredzamā ir cēlies redzamais.” (Ebr 11:3)
Daži mūsdienu ekseģēti pat piedāvāja ar „neredzamo” saprast enerģiju, bet ar „redzamo” – matēriju.
Kas attiecas uz darbības vārdu barā – „radīja”, tad arī tas var tikt interpretēts kā norāde uz emanāciju. Viena no tā nozīmēm ir „nogriezt”, „izgriezt”, tas ir, visums („debesis un zeme”) ir it kā nogriezts no Dieva esības, ar kuru sākumā bijis kā vienots veselums. Ar šo darbības vārdu līdzīgais vārds bar - „skaidrs”, „gaišs” norāda uz iziešanu no Dieva it kā ar gaismas viļņiem. Radniecisks darbības vārds barā – „izvēlēties”, „atdalīt” runā par modeļa izvēli mūsu pasaulei no citiem, iespējamiem, kā vislabāko. Un vēl viens vārds, kas pēc nozīmes saistīts ar apskatāmajiem, - bar aramiešu valodā nozīmē „dēls”. Pasaules telpa it kā piedzima no Dieva, līdzīgi tam, kā dēls „atdalās” no mātes būtības.
Tātad: „Sākumā Dievs radīja debesis un zemi”. Par „debesīm” (precīzāk, „debess”, tāpēc ka vārds sastāv no divskaitļa) te tiek saukta augstākā garīgā, neredzamā pasaule, kā arī redzamās pasaules bezgalīgā ārpuszemes telpa. Vārds šamajim cēlies no norādāmā vietniekvārda šam – „tur”, tas ir, „turienes”, „attālinātās” pasaules.
Pēc tam viss Pirmās Mozus grāmatas vēstījums par pasaules radīšanu attiecas vienīgi uz zemi – mums tas ir jāatceras. Mozus, kuram Dievs atklāj radīšanas noslēpumus, garīgi it kā pārceļas uz šiem sākotnējiem laikiem un skata zemi tās parādīšanās brīdī; viņš arī apraksta visu, kā aculiecinieks. Lūk, ko Mozus raksta par pirmo radīšanas dienu:
„Sākumā Dievs radīja debesis un zemi.
Un zeme bija tukšum tukša, tumsa bija pār dzīlēm, un Dieva gars lidinājās pār ūdeņiem.” (1Moz 1:1-2)
Senebreju vārdu sakopojums togu va-vogu, kas šeit tulkots kā „tukšum tukša”, nozīmē „neiekārtotību”, „haotisku stāvokli”, „pārdomātas uzbūves trūkumu”. Tieši zeme bija „tukšum tukša”: kosmosa telpai, „debesīm” Mozus šajā aprakstā nepieskaras. Acīmredzot iesākumā zeme bija „tukšum tukša” tāpēc, ka gaisma no spīdekļiem līdz tai nenonāca – tā bija apņemta ar ļoti bieziem iztvaikojumiem, miglām, bija vēl karsta; un tikai atdziestot, to pamazām sāka sasniegt gaisma.
„Tumsa bija pār dzīlēm”. Ar vārdu „dzīles”, tegom nosaukti sākotnējie ūdeņi, kas pārklāja zemi.
„Un Dieva gars lidinājās pār ūdeņiem”. Dieva gars, Dieva elpa – rūah. Atšķirībā no iepriekš aprakstītās matērijas – „zemes”, „dzīlēm”, šis – ir radošs, harmonizējošs, virzošs spēks, tā ir Dieva griba, kas veido vielisko pasauli pēc Sava prāta.
„Un Dievs teica: „Lai top gaisma!” Un tapa gaisma.” (1Moz 1:3)
Šim pantam ir daudz dimensiju. Vispirms jau, tas apraksta pašu mūsu visuma rašanos gaismas emanāciju ceļā no Visuaugstā. Mūsdienu fiziķi apgalvo, ka, ja cilvēks varētu novērot visuma rašanos „sākotnējā sprādziena” brīdī, viņš redzētu mirgojošu daļiņu kolosālu izkliedi – viss būtu to gaismas apņemts. Protams, šo daļiņu gaisma – tā ir tikai „ēna un atblāzma” no neredzamās gaismas, kas nes sevī dzīvību un iziet no Radītāja (Jņ 1:4-5).
„Un Dievs teica: „Lai top...” Dievs runā; Viņš rada ar vārdu, bet vārds ietver sevī domu un gribu. Cilvēks radīts pēc Dieva tēla, un tāpēc arī mēs daļēji varam „radīt ar vārdu”: varam kaut ko nosaukt – un tas parādīsies mūsu iekšējam skatienam. Taču Dieva sacītais tūlīt pat īstenojas realitātē, kļūst piederīgs esībai, jo viss visums jau ir it kā paša Dieva iekšējā pasaule, atrodas Viņā un pakļauta arī Viņa domai un vārdam, tāpat kā mūsu iztēle ir pakļauta mums. Jau jūdu hellēniskās filozofijas pārstāvis Aleksandrijas Filons, kas dzīvoja mūsu ēras I gadsimtā, uzskatīja, ka „Un Dievs teica: „Lai top...” – tas attiecas uz pasauli, ko Platons nosaucis par „ideju pasauli”. Vēlāk kabalisti šo pasauli nosauca par Beriā – no darbības vārda barā, tas ir, „pirmatnējās radīšanas pasaule”. „Un tapa gaisma” – tā ir Dieva domas iemiesošanās, īstenošanās fenomenālajā pasaulē.
„Un Dievs redzēja gaismu, ka tā laba, un viņš nošķīra gaismu no tumsas.
Un Dievs nosauca gaismu par dienu, un tumsu viņš nosauca par nakti. Un bija vakars, un bija rīts – viena diena.” (1Moz 1:4-5)
Pirmtēlu pasaule, garīgā pasaule („Un Dievs teica: lai top gaisma.”), un redzamā pasaule („Un tapa gaisma”) ir nedalāmi savienotas, tai skaitā arī cilvēkā pašā, kurš vienlaikus ar savu miesu dzīvo redzamajā pasaulē, bet ar garu – neredzamajā pasaulē. Bībele saka, ka radība nonāca pie esības ar Dieva Garu, ar Dieva Vārdu un Dieva Gudrību. Visi trīs nosaukumi ir it kā vienas un tās pašas Augstākās Realitātes dažādas šķautnes. Kā no cilvēka mutes vienlaikus iziet gan elpa, gan vārds, pie kam, vārds sevī ietver kaut kādu „gudrību” – izteikto domu, tā arī Radītājs, ar Vārdu izsaucot pie esības pasaules, vienlaikus tās „sasilda” ar Savu Garu – Savu elpu:
„Caur Kunga vārdu debesis radās, caur viņa mutes dvašu viss debesu pulks.” (Ps 33:6)
Gars un vārds darbojas nedalīti un vienlaikus. Sālamana Sakāmvārdu grāmatā pasaules radīšana aprakstīta mazliet citādi nekā Pirmās Mozus grāmatas sākumā. Šajā aprakstā galveno lomu spēlē personificētā Dieva gudrība – hohmā, kas ir starpniece starp Radītāju un radību, un vēstījums notiek tās personā:
„Kungs mani radīja, sākdams savas gaitas, es viņam senākā – no tiem laikiem!
Mūžsen es darināta, iesākumā – vēl pirms zemes!
Kad vēl nebija dzelmes, es dzimu, kad nebija avotu, grūsnu ūdens.” (Sak 8:22-24)
Vārds „dzelmes” daudzskaitlī var nozīmēt kosmisko izplatījumu, bet „avoti, grūsni ūdeņi” – dzimstošo matēriju, tāpēc ka ūdeņradis – tas ir pirmais, sākuma un vienkāršākais elements ķīmisko elementu tabulā (it kā „ķīmiskā vienība”). Vispār, daudzās vissenākajās filozofijas sistēmās matērija pielīdzināta ūdenim. Tā arī Apustuļa Pētera otrajā vēstulē teikts:
„...Dieva vārda spēkā jau kopš senatnes pastāv debesis un zeme no ūdens un caur ūdeni.” (2Pēt 3:5)
Tālāk Sakāmvārdu grāmatā lasām:
„...Kad viņš vēl nebija taisījis ne zemi, ne āres, ne pasaules pīšļus.” (Sak 8:26)
Ķēniņš Sālamans, šīs grāmatas autors, tiek uzskatīts par gudrāko no cilvēkiem. Viņš, kā mēs redzam, jau ilgi pirms grieķu filozofiem zināja par sākotnējiem „pasaules pīšļiem”, tas ir, par atomiem un elementārdaļiņām.
„Kad viņš uzlika debesis, es biju klāt, kad novilka apvārsni dzelmei pāri...” (Sak 8:27)
„Novilka apvārsni dzelmei pāri”. Te runa var būt par spīdekļu orbītām, par zvaigžņu un planētu kustību, kā arī par periodisku esības, „kustības pa apli”, atjaunošanu.
„Kad darīja stiprus mākoņus augšā un spēcināja avotus dzelmē.” (Sak 8:28)
Kā zināms, galaktiskie miglāji līdzinās mākoņiem, bet ar „avotu spēcināšanu dzelmē” varētu saprast lielo likumu noteikšanu, kas telpai un matērijai paziņo vienotību un samērību, piemēram, gravitācijas likuma, kas „nostiprina” debesu ķermeņu savstarpējo saikni.
„Kad nolika jūrai robežu un ūdeņi stājās, kur viņš lika, kad nosprauda zemes pamatus.” (Sak 8:29)
Te tāpat kā Pirmajā Mozus grāmatā, jūra ir pirms sauszemes.
„Tad es biju viņam līdzās kā darbiniece un iepriecinājums diendienā, es līksmojos viņa priekšā vislaik.” (Sak 8:30)
Dieva gudrība – tā patiešām ir māksliniece, kas radību apveltī ar samērību un skaistumu. Un ir skaidrs, ka tādas brīnišķīgas pasaules radīšana sagādāja Radītājam prieku.
Tātad gudrība, vai vārds, vai gars – tas ir starpnieks, dzīvs, saprātīgs un mūžīgs, starp Dievu un radību, starp Radītāju un cilvēku.
Bet, protams, bez burtiskās nozīmes pastāv arī pirmās radīšanas dienas alegoriskais skaidrojums. šos alegoriskos skaidrojumus izmantoja jau senatnē, piemēram, Kumranas esēņu sektas skolotāji. Viņi Pirmās Mozus grāmatas pirmos pantus skaidroja tā: Dievs radīja gaismu, tas ir, taisnumu, atdalīja to no tumsas, tas ir, no nešķīstības; gaismu nosauca par dienu, bet tumsu – par nakti, tas ir, „noteica to mājošanas robežas”, tāpēc ka taisnajiem nav jābūt garīgā kopībā ar nešķīstajiem. „Un bija vakars, un bija rīts – viena diena” (1Moz 1:5) – pēc nešķīstības vakara un nakts, pēc cilvēces vēstures tumšajiem laikmetiem, pēc garīgās tumsības valdīšanas iestāsies Dieva dienas rīts, taisnības rīts – uz zemes atnāks Dieva valstība.
„Berešit Rabba”, jūdu skaidrojumā par Pirmo Mozus grāmatu (mūsu ēras III gadsimts), atrodams cits izskaidrojums tam, kāpēc teikts: „Un bija vakars, un bija rīts – viena diena”. Savu vārdu Dievs savieno vienīgi ar gaismu: „Un Dievs nosauca gaismu...” Tas nozīmē, ka tikai taisnie – „gaismas dēli” – ir Viņam tīkami.
Saprotams, ka „gaismas un tumsas” saprašana kā taisnums un nešķīstība, kā garīga un lopiska dzīve, nekādi nerunā pretī Bībeles vārdu burtiskajai nozīmei. Vēsturē izcilāko garīgo komentāru par Pirmās Mozus grāmatas pirmajiem pantiem mēs atrodam Jāņa evaņģēlijā:
„Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.
Viņš bija iesākumā pie Dieva.
Viss ir radies caur viņu, un nekas, kas ir radies, nav radīts bez viņa.
Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.
Gaisma spīd tumsā, un tumsa to nespēja satvert.” (Jņ 1:1-5)
Dieva Vārds kā starpnieks starp Radītāju un radību te tiek saukts par dzīvību un gaismu. Pēc apustuļa Jāņa teiktā, Dieva pirmie vārdi: „Lai top gaisma!” – tā ir Dieva Dēla atklāsme un ienākšana pasaulē, par ko vēstī viss evaņģēlijs.
Bībelē ir arī citi pasaules radīšanas apraksti, kuri it kā paskaidro un papildina vēstījumu Pirmajā Mozus grāmatā. Piemēram, Jesajas grāmatā teikts:
„Kas sēž pār zemes jumu -, ... kas debesis izstiepj kā aizkaru, kas tās izpleš kā telti, kur dzīvot!?” (Jes 40:22)
Jesaja te runā par Zemes līdzību lodveida teltij, bet kosmisko matēriju nosauc par plānu „aizkaru”, vienlaikus apgalvojot, ka arī augstākās pasaules ir apdzīvotas.
Ījaba grāmatā ir aprakstīts, kā senie, Dieva iedvesmotie pravieši iedomājās Zemes stāvokli kosmiskajā izplatījumā:
„Viņš izpleš ziemeļus tukšumam pāri, pakar zemi pār neko.” (Īj 26:7)
Zeme „karājas” izplatījumā, un Dievs to ir pakāris „pār neko”, pie kam, tieši tādā attālumā no Saules, lai uz tās varētu pastāvēt dzīvība, - tas senajiem praviešiem bija zināms pirms gadsimtu desmitiem. Priekšstatam par „vaļiem” vai „ziloņiem”, kas notur plakano Zemi izplatījumā, ir pagāniska izcelsme. Bībelē tamlīdzīgu priekšstatu nav.
Pašā Bībeles tekstā mēs atrodam atbildi uz skeptiķu aprindās diezgan izplatīto „āķīgo” jautājumu: „Kas tad radīja Dievu?” Lieta tāda, ka radīšana pēc definīcijas notiek laikā. Taču grāmatas pirmajā pantā tiek apgalvots, ka pašam laikam bija iesākums: „Sākumā...” Par to pašu runā arī piektais pants: „Un bija vakars, un bija rīts – viena diena.” Tātad līdz tam dienu nebija. Par laiku kā radītu runā arī apustulis Pāvils:
„...Nedz tagadne, nedz nākotne, nedz spēki,
nedz augstumi, nedz dziļumi, nedz kāda cita radīta lieta mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības...” (Rm 8:38-39)
Te teikts, ka „augstumi un dziļumi”, tas ir, telpa, kā arī „tagadne un nākotne”, tas nozīmē, laiks, ir „radītas lietas” – kaut kas radīts, kam ir sākums. Kā zināms, tamlīdzīgi uzskati ir daudziem mūsdienu fiziķiem. Bet ja jau pats laiks radās iesākumā, pie „debesu un zemes” radīšanas, tad jautājums: „Kas tad radīja Dievu?” zaudē jebkādu nozīmi, tāpēc ka ārpus laika nav radīšanas. Visu laikmetu reliģiskie domātāji Radītāju ir nolikuši ne tikai pāri laikam, bet arī pāri mūžībai.
Otrā radīšanas diena:
„Un Dievs teica: „Lai top debesjums starp ūdeņiem, un tas lai nošķir ūdeņus no ūdeņiem!”
Un Dievs taisīja debesjumu un šķīra ūdeņus, kas bija zem debesjuma, no ūdeņiem, kas bija virs debesjuma, - un tā ir.
Un Dievs nosauca debesjumu par debesīm. Un bija vakars, un bija rīts – otrā diena.” (1Moz 1:6-8)
Te ar vārdu „debesjums” tulkots senebreju vārds rakīa – no darbības vārda rakā, kas nozīmē „izstiept”, „izplest”, tas ir, izplatījumu. Precīzāk būtu tulkot tā:
„Un Dievs taisīja izplatījumu, un sadalīja starp ūdeņiem, kas augstāk par šo izplatījumu, un ūdeņiem, kas zemāk par šo izplatījumu.” (1Moz 1:7)
Par kādu „izplatījumu” tad te ir runa? Pēc daudziem datiem, sākotnēji Zemei bija apvalks, kas sastāvēja no ūdens tvaikiem, it kā „čaula”, kas uz visas planētas uzturēja pietiekami augstu temperatūru. Koku un augu atliekas, kādi tagad aug tikai ap ekvatoru, tiek atrastas pat mūžīgā sasaluma apgabalos. Un šī „čaula” nelaida cauri uz zemi dzīvībai kaitīgos izstarojumus, un šai sakarā ne tikai augi un dzīvnieki dzīvoja ilgāk un sasniedza gigantiskus apmērus, bet arī cilvēki atšķīrās ar tagad nesasniedzamu ilggadību (atcerēsimies pirmsplūdu laiku patriarhu dzīves ilgumu). „Čaula” tad arī varēja tikt nosaukta par „augšējiem ūdeņiem”, atšķirībā no „zemākajiem” – okeānu, un šie ūdeņi tika sadalīti ar atmosfēru – „rakia”.
Jāsaka, ka radīšanas dienas var neatbilst mūsdienu diennaktīm, tāpēc ka spīdekļi novērošanai no Zemes varēja būt pieejami tikai ceturtajā dienā. Pirmās trīs dienas – iespējams, ka tie ir milzīgi laikmeti, „Dieva dienas”. Par „Kunga dienām” Bībelē ir teikts:
„...Kungam viena diena ir kā tūkstoš gadu un tūkstoš gadu kā viena diena.” (2Pēt 3:8)
- sal. Ps 90:4.
Par trešo dienu rakstīts sekojošais:
„Un Dievs teica: „Lai visi ūdeņi zem debesīm saplūst vienuviet, ka top redzama sauszeme!” – un tā ir.” (1Moz 1:9)
No Zemes vēstures mēs zinām, ka sauszeme parādījās pēc ūdeņiem, ka kontinenti pacēlās no okeānu dzīlēm.
„Un Dievs nosauca sauszemi par zemi, bet ūdeņu saplūdumu viņš nosauca par jūrām, un Dievs redzēja, ka tā labi.” (1Moz 1:10)
Bībeles vēstījums ļauj domāt, ka pirmatnējā sauszeme bijusi kā vienots kontinents. Pēc leģendas, tam bijis apļa veids un tikai daudz vēlāk tas sadalījies dažādās daļās. Patiešām, pašreizējie kontinenti ir saglabājuši sakrītošas kontūras, ir redzamas vēl tās „šuves”, pa kurām tie sadalījušies (piemēram, viena pret otru pagrieztās Āfrikas un Dienvidamerikas piekrastes, kuras it kā iekļaujas viena otrā, utt.). Šī apaļā kontinenta centrā novietojās Svētā zeme – nākamā Israēla valsts. Tās atrašanās stāvoklis vidū ir tāpēc, ka jau sākotnēji tā tika noteikta kā Dieva vārda pasludinātāja.
Katrs radīšanas etaps noslēdzas ar vārdiem: „Dievs redzēja, ka tā labi.” Senebreju vārds tov, „labi” (no tā paša pirmpamata cēlies arī slāvu vārds „добро”: viens otrā pāriet tov/tob/dob) apzīmē harmoniju, pilnību, derīgumu un svētīgumu. Ar labumu („tā labi”) te domāta Zemes piemērotība, lai nākotnē to apdzīvotu dzīvas būtnes.
„Un Dievs teica: „Lai uz zemes sazaļo augi* – stādi, kas briedina sēklu, un augļu koki, kas nes augļus, kam ir sēkla, katrs pēc sava veida, lai ir uz zemes.” Un tā ir.
Un zeme deva augus – stādus, kas briedina sēklu, katru pēc sava veida, un kokus, kas nes augļus, kuros ir sēkla, katru pēc sava veida, un Dievs redzēja, ka tā labi.
Un bija vakars, un bija rīts – trešā diena.” (1Moz 1:11-13)
Te runa ir par laikmetu, ko sauc par Trešo radīšanas dienu, kad veidojās augi. Bet tie parādījās pēc tam, kad zeme un ūdeņi tika novesti līdz harmonijai, kas nepieciešama dzīvības eksistencei.
Minētajā aprakstā lietoti trīs senebreju vārdi, kas apzīmē augu valsti: pirmkārt, dēše – „zaļums”, tas ir, tikko pamanāms, nedaudz izaudzis, tikko veģetāciju sākusi augu sega. Te var tikt domātas mikroskopiskas visvienkāršākās veģetēšanas formas, kā arī tās primitīvās lielākās formas. Otrais vārds – ēsev, „zāle”, ieskaitot, kā redzams, arī pirmatnējās papardes utt. Un trešais vārds – ec, „koks”. Radīšanas secība – no vienkāršākām elementārām veģetēšanas formām uz sarežģītākām – tā aprakstīta ar šiem trim vārdiem. Tieši pateicoties milzīgajam skaitam pirmatnējo augu, Zemes atmosfēra piesātinājās ar skābekli, kļuva caurspīdīgāka un gaišāka: no Zemes virsas kļuva iespējams redzēt Sauli, Mēnesi un zvaigznes. Tāpēc Bībeles aprakstā augu radīšana ir pirms spīdekļu parādīšanās debesīs. Bez tam, Radītājs, radot augus, sagatavoja Zemi dzīvnieku atnākšanai uz tās.
Ceturtā radīšanas diena.
„Un Dievs teica: „Lai debesjumā top gaismekļi, lai tie nošķir dienu no nakts, lai tie ir zīmes, kas rāda laiku mijas, dienas un gadus,
un lai gaismekļi debesjumā dod zemei gaismu!” Un tā ir.” (1Moz 1:14-15)
Te, protams, runa ir nevis par sākotnējo spīdekļu radīšanu, kas jau bija „debesjumā” pirms Zemes. Par to, piemēram, runā Ījaba grāmata. Dievs Ījabam vaicā:
„Kur tu biji, kad es liku pamatus zemei – pastāsti, ja to zini!
Kas mēroja to, tu taču zini! Kas auklu vilka tai pāri?
__________________________________________________________________________________________
* Bībeles 1965. gada revidētajā tekstā „zāle”, krievu Bībelē – pirmais vārds „zaļums”, otrais – „zāle”, trešais – „augļu koki” (tulk. piez.)
Zemes pamati kur gremdēti? Kas stūrakmeni tai pasvieda,
kad gavilēja rīta zvaigznes un līksmojās visi Dieva dēli?” (Īj 38:4-7)
Te teikts, ka zvaigznes ir bijušas pirms Zemes; un to vadītāji eņģeļi, „Dieva dēli”, redzot, ka uz Zemes tiek radīta saprātīga dzīvība, „līksmojās”.
Tāpēc Pirmajā Mozus grāmatā tiek runāts nevis par spīdekļu kā tādu radīšanu, bet tieši par to lomu laika sadalīšanā, kuru tie sāk spēlēt Zemei, kļūstot redzami caur noskaidrojušos Zemes atmosfēru. Tie kalpo dienu, laiku un gadu skaitīšanai. Un aprakstot to „piemērošanu” šai lomai, lietots senebreju darbības vārds asā – „taisīt [no kaut kā]”, nevis barā – „sākotnēji radīt”, kā tas teikts nodaļas pirmajā pantā.
Tātad, Radītājs it kā „piemēroja” jau esošus spīdekļus jaunai lomai, „padarīja” tos spējīgus šo uzdevumu pildīt.
„Un Dievs ielika tos debesjumā, lai dod zemei gaismu,
lai valda pār dienu un pār nakti un lai nošķir gaismu no tumsas. Un Dievs redzēja, ka tā labi.” (1Moz 1:17-18)
Patiešām, spīdekļi vada ļoti daudzus procesus uz zemes: dzīvo būtņu aktivitāti, jūru paisumus utt. Pateicoties tiem, harmonizējas zemes dzīve, tāpēc teikts, ka to ietekme ir „laba”. Tātad spīdekļi nolikti, „lai tie ir zīmes, kas rāda laiku mijas, dienas un gadus”. Dienas, mēneši, gadi, pievērsīsim uzmanību, ir jārēķina pēc abiem no Zemes novērojamiem „lielajiem spīdekļiem” – Saules un Mēness. Tas skaidri norāda uz Bībeles kalendāra raksturu: tas ir mēness-saules kalendārs (sīkāk par Bībeles kalendāru skat. citu Mozus grāmatu komentāros). Ar zīmēm (senebreju otot – „zīmes”) tiek domāti Saules un Mēness aptumsumi, citas neparastas debesu parādības, bet ar „laikiem” (senebreju moadīm) tiek domāti Bībelē noteiktie svētki, kuru laiku izskaitļo pēc Mēness, bet pieskaņo Saules gada sezonām (kam tiek izmantots garais mēnesis u.c.).
Un, lūk, kad uz Zemes kļuva gaišāks, Dievs ķērās klāt dzīvnieku radīšanai uz tās. Sākās piektā diena.
„Un Dievs teica: „Lai ūdenī mudžēt mudž dzīvas būtnes, un pār zemi lai lido putni, zem debesjuma!” (1Moz 1:20)
„Lai ūdenī mudžēt mudž...”*: te matērija piedalās radīšanā, tikdama Svētā Gara vadīta.
„Un Dievs radīja lielus zvērus...” (1Moz 1:21)
Sākotnēji dzīvība radās ūdenī. Bet vārds, kas te tulkots kā „liels zvērs” (senebreju tanīn) apzīmē „jūras briesmoni”, „pūķi”. Ar šiem ūdens „briesmoņiem” var tikt domātas sākotnējās gigantiskās ķirzakas.
„...Un visādas dzīvas būtnes...” (1Moz 1:21)
Atšķirībā no augiem, dzīvnieki ir apveltīti vēl ar īpašu „dvēseli”, senebreju valodā nēfeš – „elpojošs sākums”. Ar šo vārdu Bībelē tiek saukta arī dzīva būtne vispār. Pēc tam tika radīti abinieki, kuri jau sāka iziet uz sauszemes, pēc tam parādījās virszemes rāpuļi.
„...Un visus spārnainus putnus, katru pēc sava veida...” (1Moz 1:21)
(Pēc paleontoloģijas datiem, putni radās vēlāk par rāpuļiem).
„Un Dievs radīja lielus zvērus un visādas dzīvas būtnes, kas rāpo un mudž ūdenī, katru pēc sava veida, un visus spārnainus putnus, katru pēc sava veida, un Dievs redzēja, ka tā labi.
Un Dievs svētīja viņus, sacīdams: „Augļojieties un vairojieties, un piepildiet ūdeņus jūrās, bet putni lai vairojas uz zemes!” (1Moz 1:21-22)
Visi, putni, tai skaitā tie, kas dzīvo jūrā, līdz pat šim laikam vairojas tikai uz zemes. Dieva svētīšana sastāv no diviem vārdiem: pru u-rvu – „augļojieties un vairojieties”. Tā izpaužas augstāka spēka pastāvīgā klātbūtnē, kas uztur katra veida radības dzīvību, neļaujot tai izzust. Jau
__________________________________________________________
* Krievu Bībelē: „Да произведет вода” – „Lai ūdeņi izdod” (tulk. piez.)
senie komentētāji atzīmēja, ka, ja svētība būtu ietverta tikai vienā vārdā „augļojieties”, tad katrs dzīvnieku pāris varētu radīt tikai vienu mazuli. Lai suga pavairotos, nepieciešama arī otra pavēle – „vairojieties”.
Piezīmēsim, ka Dievs katru radību radīja „katru pēc sava veida”. Vārds min nozīmē „nodalījums”, „atšķirība”, „paveids”. Svarīgi atcerēties, ka Bībelē vārdam min ne jau obligāti ir jāsakrīt ar „sugu”, „ģinti” vai „dzimtu” kaut kādā mūsdienu bioloģiskā klasifikācijā. Augstākiem dzīvniekiem var norādīt sekojošu pazīmi piederībai pie noteikta „mina”: dzīvnieks no viena „mina” nevar dot vairoties spējīgus pēctečus, ja tos sakrusto ar cita „mina” pārstāvi. Vispār, Bībelē aprakstītā dzīvnieku radīšana ir vairāk saskaņā ar kreacionisma teorijas apgalvojumu, ka katra bioloģiskā „veida” galvenās pazīmes ir nemainīgas, nekā ar evolūcijas teoriju, kas pieļauj „veidu” patvaļīgas izmaiņas.
Sestajā dienā tika radīti zemes dzīvnieki, un beigās arī cilvēks.
„Un Dievs teica: „Lai rodas uz zemes dzīvas būtnes, katra pēc sava veida – lopi un rāpuļi, un zemes zvēri, katrs pēc sava veida!” Un tā ir.” (1Moz 1:24)
Matērija („zeme”) atkal piedalās radīšanā*, būdama ar Dieva Vārdu un Garu maināma un vadāma.
„Un Dievs taisīja zemes zvērus, katru pēc sava veida, un lopus, katru pēc sava veida, un visus, kas rāpo pa zemi, katru pēc sava veida, un Dievs redzēja, ka tā labi.” (1Moz 1:25)
„Labi” te acīmredzot attiecas uz zemes biosfēras harmoniju, uz dažādu dzīvības formu savstarpēju piemērošanos.
„Un Dievs teica: „Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības, lai tas valda pār zivīm jūrā un pār putniem debesīs, un pār lopiem, un pār visu zemi, un pār visiem rāpuļiem, kas rāpo pa zemi!” (1Moz 1:26)
Cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības: cēlem – senebreju valodā ir „tēls”, „attēls”, bet demūt – „līdzība”, „līdzīgums”. Pēdējais vārds cēlies no darbības vārda damā – „būt līdzenam”, „pielīdzināties”, „būt līdzīgam”. Pats vārds adām, „cilvēks”, sakrīt ar šī darbības vārda adamē formu – „[es] pielīdzinos”, kas norāda uz domu par cilvēka pastāvīgu attīstību un audzināšanu, lai tas līdzinātos Dievam. Tādēļ vajag „izlīdzināt” (tas pats darbības vārds damā) viņa iekšējās dzīves nelīdzenumu. Bet vārda adām burtiskā nozīme saistīta ar „mālainas augsnes” (adamā) iesarkano (edom) krāsu, no kuras viņš radīts, tas ir, ar viņa asiņu, miesas, iekšējo orgānu sarkano krāsu.
Bet kāpēc teikts „pēc mūsu tēla” - daudzskaitlī? Daži ekseģēti saka, ka tas attiecas uz eņģeļiem, kas arī radīti pēc Dieva tēla un kuriem Viņš darīja zināmu savu nodomu radīt cilvēku. Citi apgalvo, ka te lietota gramatiskā forma „daudzskaitlī, kas pielietojama diženumam” – „Mēs” lietots „Es” vietā, kā, piemēram, Dievs pastāvīgi tiek saukts Korānā. Un beigās, ir arī uzskats, ka Dieva teiktie vārdi runāti uz pašu cilvēku. „Taisīsim” – kopā, Es un tu: ja vien tu pats pieliksi pūles pie šīs sevis taisīšanas pēc Dieva tēla, tad tā arī notiks.
Kas tad ir Dieva tēls? Radošās spējas, prāts, harmonijas izjūta un tiekšanās uz pilnību – tas viss cilvēkā, ko pilnā mērā nevar izskaidrot ar viņa materiālās esības prasībām un kas neaprobežojas ar tām.
Bet Dieva līdzība – tās ir garīgas un tikumiskas īpašības, kuras raksturīgas dievišķai būtībai un kuras cilvēks ir aicināts atdarināt: mīlestība, žēlastība, piedošana, līdzcietība – tas viss mūs dara līdzīgus Tam, kas ir žēlsirdīgs un mīlošs.
„Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla viņš radīja to – vīrieti un sievieti viņš radīja!” (1Moz 1:27)
Pēc šo vārdu burtiskās nozīmes, vīrietis un sieviete ir vienlīdz vērtīgi Dieva acīs. Augstākais, garīgais pirmsākums cilvēkā paceļas augstāk par viņa dzimuma, sociālo, nacionālo un visu citu piederību, izpaužot katrā no mums dievišķo pirmtēlu. No otras puses, katrā cilvēkā, kā nedalāmā
____________________________________________________________________________________
* Krievu Bībelē: „Да произведет земля” – „Lai zeme izdod”, tā arī 1965. gada tulkojumā (tulk. piez.).
veselumā („taisīsim viņu”) ir klātesoši divi galvenie pirmsākumi („radīja viņus”): „vīrišķais” – gars, intelekts un „sievišķais” – dvēsele, jūtas.
„Un Dievs viņus svētīja un teica: „Augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un pakļaujiet to – valdiet pār zivīm jūrā un putniem debesīs, pār visu, kas dzīvs un rāpo pa zemi!” (1Moz 1:28)
Un dzīvnieki, kuri pēc leģendas pakļāvās cilvēkam pirms viņa grēkā krišanas, simbolizē arī dažādās puses, viņa paša personības tieksmes, pār kurām Ādamam, kā garam, kas pilda Radītāja gribu, ir „jāvalda”.
Sestās radīšanas dienas sakarā jau senie ekseģēti runāja par sešiem tūkstošiem gadu, cik ilga pastāvēs cilvēku civilizācija, jo „Kungam... tūkstoš gadu kā viena diena” (2Pēt 3:8). Pēc to beigām iestāsies septītā tūkstošgade – Sabata miera prieks, mīlestības un atziņas pilnība, Dieva valstība uz zemes. Tā, pēc jūdu tradicionālās gadu skaitīšanas „no Ādama”, 2001. gads atbilst 5761. gadam. Par septīto dienu Pirmā Mozus grāmata saka:
„Un tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki.
Un septītajā dienā Dievs pabeidza savu darbu, ko bija darījis, un septītajā dienā viņš mitējās no visa sava darba, ko bija darījis.
Un septīto dienu Dievs svētīja un darīja to svētu, jo tajā dienā viņš mitējās no visa sava darba, ko bija darījis radīdams.” (1Moz 2:1-3)
Ko var nozīmēt vārdi „Dievs mitējās”, „Dievs atpūtās”? Esības pamatu radīšana, tās galveno parametru noteikšana bija pabeigta; tagad visur darbojās dabas likumi. Un tomēr Bībelē apgalvots, ka Dievs ik mirkli atjauno, atdzīvina un apgaro visu esošo. Viņš ir ne tikai sākotnējais Radītājs, bet arī katra esības mirkļa Uzturētājs, „spēku Spēks” un „būtību Būtība”. Ikviena cilvēces zinātne nodarbojas ar sekām, bet esības pirmcēloņi ir apslēpti Dievā.
Tātad, sabats – tas ir ne tika sākotnējās radīšanas nobeigums, bet arī prototips Dieva valstībai uz zemes, kā arī pēcnāves garīgai esībai pēc darbu un rūpju pilnās zemes dzīves (Atkl 14:13). Bez tam, pēc Bībeles priekšraksta, ka katra septītā nedēļas diena jāveltī Dievam (2Moz 20:8-11), sabats ir pārsteidzošs sociāls institūts. Jau vissenākajos laikos sabats deva iespēju atpūsties visiem smaga darba strādniekiem, ieskaitot arī vergus. Noteikumi par sabatu tomēr nav tikai par fizisko atpūtu, bet tas domāts arī kā atteikšanās no materiālā dēļ garīgā: septītajai dienai jābūt veltītai Dievam, Viņa baušļu lasīšanai un žēlsirdības darbiem (Jes 58:13-14; sal. Mt 12:10-12). Šis lielais, labdarīgais sabiedriskais institūts pārgājis pie visām tautām, kā pie tām, kas ir kristīgas, kā arī pie tām, kas pieņēmušas islāmu; tikai kristieši atpūtas dienu pārcēluši uz svētdienu, bet musulmaņi – uz piektdienu. Pēc leģendas, jau Ādams, radīts sestajā dienā (kas atbilst mūsdienu piektdienai), iknedēļas svētīja sabatu un lika tā darīt visiem saviem pēcnācējiem.
Nākamais sabats, kā Dieva valstības īstenošanās, aprakstīts Jesajas grāmatā, kur runāts par jaunas zemes un jaunas debess radīšanu, kur taisnība mājos, kā arī par šķīstīšanos un Dieva visas radības atjaunošanu, kas grēka aptraipīta:
„Tāpat kā jaunās debesis un jaunā zeme, ko es esmu radījis, mūžam paliks manā priekšā, saka Kungs, tā pastāvēs arī jūsu dzimums un jūsu vārds!
Tāpēc ik jaunā mēnesī un ik sabatā manā priekšā ir jāzemojas, saka Kungs.” (Jes 66:22-23)
Lielais apsolījums par jaunas debess un jaunas zemes radīšanu, par pasaules atjaunošanu tās pirmatnējā šķīstībā un skaistumā balstīts uz sešu radīšanas dienu aprakstu. Bet cilvēka un cilvēces nemirstība („mūžam paliks manā priekšā... arī jūsu dzimums un jūsu vārds”) minēta saistībā ar sabatu – pastāvīgu garīgu pieaugšanu Kunga pielūgšanai.
|
