|
Fragmenti
Lensa Lamberta priekšvārds
Es pazīstu Mareju Diksonu apmēram 20 gadus, un man ir liels prieks rakstīt šo ievadu. Daudzi Tā Kunga kalpi iesāk Garā un nobeidz miesā. Ar Mareju tas tomēr tā nav. Caur garīgu vīziju un, pateicoties dzīves izpratnei, viņš ir sarakstījis šo visai iespaidīgo grāmatu. Es personīgi varu tikai uzteikt viņa uzticību Tam Kungam un tam aicinājumam, ko viņš ir saņēmis.
Šajā laikā caur pasaules mēdijiem izraēls ir ticis vērā ņemami un pastāvīgi kļūdaini saprasts un interpretēts. Šis fakts ir bīstams jau pats par sevi, jo Rietumos un attīstītajās pasaules tautās ir licis plaši sazelt antisemītismam. Tagad tas gan ir pieņēmis savu jauno lomu kā antiizraēlisms. Ir bēdīgi, ka tik daudz kristiešu un baznīcas līderu netiek ietekmēti no Dieva Vārda, bet gan no kritušās pasaules mēdijiem.
Tomēr ir skaidrs, ka ne tikai Vecā Derība autoritatīvi runā par Izraēlu un jūdu tautas pestīšanu, bet arī Jaunā Derība. Apustulis Pāvils pravieto:
Bet, ja jau viņu apgrēcība ir pasaulei ieguvums un viņu iztrūkums – ieguvums pagāniem, cik ne daudz vairāk viņu pilnums?
(Romiešiem 11:12)
Un atkal:
Jo, ja jau viņu atmešana devusi pasaulei salīdzināšanu, ko citu dos viņu pieņemšana kā dzīvību mirušiem?
(Romiešiem 11:15)
Pāvils caur Dieva Garu apgalvo:
Pēc evaņģēlija viņi [ebreju tauta]ir ienaidnieki jūsu labā; bet pēc izvēles – Dieva mīļoti tēvu [patriarhu] dēļ. Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums.
(Romiešiem 11:28–29)
Nekāda teoloģiska “akrobātika" nespēj atcelt šo vārdu spēku un tajos pasludināto realitāti.
Marejs Diksons ir veicis lielu pakalpojumu patiesajai ticīgo Draudzei pasaulē, papildinot šīs grāmatas saturu ar pašu jaunāko informāciju. Lai Tas Kungs to bagātīgi lieto, nesot gaismu un sapratni daudziem un, kur vajadzīgs, atbrīvošanu no antisemītisma gara, kas tik daudz uzglūn Rietumu sabiedrībai un daudziem kristiešiem. Būs brīnišķīgi, ja pēc šīs grāmatas izlasīšanas daudzi kristieši sāks izprast Izraēla noslēpumu un saskatīs piedošanas un grēku izpirkšanas ainu visā tās pilnībā.
Lenss Lamberts
Rūbena Bergera priekšvārds
Mani dziļi aizkustināja šajā grāmatā atklājusies dziļā Mr. Diksona izpratne attiecībā uz Dieva plānu izraēlam un Draudzei. Lai gan par šo tematu ir sarakstīts daudz grāmatu, tikai nedaudziem ir izdevies izlauzties cauri Izraēla, Draudzes un tautu noslēpumiem, ko ar tādiem izpratnes dziļumiem un uztveres skaidrību pauž šī grāmata. Izraēla – Dieva apsolītā zeme lasītājam sniedz fundamentālu un teoloģisku izraēla šodienas fiziskās un garīgās atjaunošanas izskaidrojumu, kas ir pamatots uz vēsturiskiem pierādījumiem, ko no savas puses apstiprina pravietiskie Raksti. Autora pieeja ir tik svaiga un radikāla, ka pieprasa vairumam kristiešu, kas sevi pasludina par Izraēla draugiem, mainīt arī savu attieksmi, balstoties uz jauniegūto izpratni. Autors mūs nogādā pie Ješua, izraēla Mesijas, identitātes pamata, pie Viņa jūdu izcelsmes, Viņa ciešās saiknes ar Savu izraēla tautu, pie Jaunās Derības ticīgā būtības un pamata, kā tas redzams Viņa attiecībās ar svēto mesiānisko atlikumu Izraēlā.
Daudziem lasītājiem šī grāmata piedāvās skaidri izteiktu aicinājumu nožēlot grēkus par daudziem vēsturiskiem baznīcas pāridarījumiem izraēla tautai; šos grēkus autors apraksta detalizēti ar nelokāmu skaidrību. Šī grāmata arī lies svaigu gaismu uz Rakstiem un būs kā līdzeklis, lai daudz ko mainītu vēsturiskajās novirzēs, kas ir ņēmušas vietu mūsdienu kristīgajā teoloģijā, atsedzot nebeidzamu Dieva plānu tam Izraēla atlikumam, kas ir palicis uzticīgs savam aicinājumam, Viņa apsolījumiem un derībai. Svētais Izraēla atlikums paliek mūžīgi kultivētais Eļļas koks, kurā tiek iepotēti arī ticīgie citu tautu pagāni, padarot tos par daļu no plašākās Izraēla valstības. Šī realitāte palīdz mums labāk saprast Mesiāniskās Miesas svarīgumu, ko Dievs šodien atjauno Savu jūdu ļaužu vidū viscaur pasaulē, bet jo īpaši Izraēlā un Jeruzālemē. Autors ataino Draudzi gaismā, kas palīdz tai tikt pareizi attiecinātai attiecībā pret izraēla tautu un, jo īpaši, Izraēla svēto atlikumu – tā, lai tā iegūst pareizu attieksmi un savienojumu ar Svēto Koku un tā Sakni, kas ir Ješua. Rezultātā Draudze iegūst savu patieso mesiānisko identitāti un atrod savu ceļu atpakaļ pie patiesas vienotības.
Diksona grāmata ir atklāsmi sniedzoša gan veidā, kā autors interpretē Rakstus, un sniedz faktus, gan veidā, kā viņš bagātīgi nodrošina ar vēsturisko informāciju par jūdu tautas vēsturi un draudzi. Grāmata ir vispusīga tajā veidā, kā tā izseko nepareizu attieksmju attīstības un kļūdainas teoloģiskas draudzes tēvu sapratnes, kas galu galā noveda pie masīvas ebreju vajāšanas cauri gadsimtiem. Tā nodrošina ar lielu daudzumu vēsturiskas informācijas, kas skaidro ceļu, kādā draudze vajāja, novedot pie tās traģiskā pagrimuma, tās izkropļoto attiecību ar Dieva Vārdu un ebreju tautu dēļ, un šī iemesla šausmīgajām sekām, kas sekoja no tautas uz tautu. Kaut arī Diksona kungs tur draudzi un tautas par atbildīgām Dieva priekšā par to smagajām novirzēm un ebreju nežēlīgo vajāšanu, viņš arī parāda, kā caur nāciju grēkiem, Raksti ir tikuši piepildīti attiecībā uz sodu, kas ir pravietots par izraēla tautu par tās nepaklausību. Autors neizbēg no saskaršanās ar Dieva rīcību paradoksu šajā savu attiecību ar Izraēlu noslēpumā. Izraēls ir ticis sodīts caur šausminošajiem tautu grēkiem, un tomēr tā ir tikusi vesta kā nāciju grēkāzis paralēlā kursā ar savu Mesiju Ķēniņu, kas izcieš viņu grēkus, dziļi identificējoties ar Viņu, tomēr vēl joprojām akli attiecībā uz Viņa identitāti.
Izraēla – Dieva apsolījuma zeme arī detaļās izskaidro vēsturisko realitāti, ārpus fiziskās un garīgās Izraēla tautas atjaunošanas, uzskaitot daudz nozīmīgu faktu, ko lielākā daļa lasītāju nebūs zinājuši iepriekš. Šī informācija palīdz padarīt Izraēlas atjaunošanas brīnuma realitāti pat vēl lielāku, nekā tā bija formāli saprasta. Šeit atkal vēsturisku detaļu pārpilnība attiecībā uz agrīno kristiešu atbalstu un Ciānas atjaunošanas vīziju, atšķirīgie aliyot no dažādām tautām, ebreju valodas atjaunošana u.c. liek lasītājam būt dziļi stiprinātam ticībā un pateicībā Izraēla Dievam, kas ir darījis tādus lielus brīnumus.
Grāmata arī pedantiskā veidā apskata cīņas, kas nostāda Izraēlu attiecībās ar fundamentālo arābu Islāmu un musulmaņu pasaules mūsdienu atmodu, neatlaidīgo draudu. Šis drauds ir ne tikai Izraēlas personīgais izaicinājums, bet realitāte, kas konfrontē visu pasauli.
"Izraēla – Dieva apsolījuma zeme" ir rakstīta ar sisrsnīgu mīlestību uz patiesību, un kaut arī tā atklāj daudz no pagātnes, tagadnes un nākotnes smagās realitātes skaidrā ne–diplomātiskā un bezkompromisa valodā, nekādā veidā grāmata nav aizspriedumaina vai naidīga pret nevienu draudzes daļu vai jebkuru cilvēku grupu.
Rūbens Bergers
Jēra draudzes uz Ciānas kalna,
kas satiekas Kristus draudzē Jeruzalemē,
mācītājs
Ievads pirmajam izdevumam
Lasīšana par ebreju vēsturi draudzes laikā man ir kļuvusi par vērā ņemamām sāpēm un pat raudāšanu, kad es esmu atklājis nehumānā izturēšanās veida dziļumus, kas ir izgāzti pār šo seno tautu. Manu sāpju sajūtu pavada mans kauns par šausminošo izturēšanos, pie kā mēs, kristieši, esam bijuši vainīgi ar noziegumiem, ko esam darījuši ebreju tautas dzīvēs paaudžu paaudzēs, un plašāku šīs ietekmes sazarošanos.
Tik dziļi antisemītisms ir iesakņojies, ka mēs izmantojam daudzas frāzes, terminus un jokus, kas aizvaino ebreju tautu. Tie bieži tiek lietoti neviļus, bet tomēr to izcelsme ir antisemītiska. Mēs bieži dzirdam, ka uz cietsirdīgu naudas aizdevēju vai negodīgu biznesmeni tiek attiecināts vārds "aizdevumu haizivs" – atgādinājums par Šekspīra karikatūru par ebreju kā necilvēcīgu, asinskāru augļotāju.
Cik bieži mēs piedalāmies piekrišanas saucienā: "Hip! Hip! Urā!"? Oriģināli tas bija "Hep! Hep!" – pazemojošs zobgalīgs sauciens pret ebreju cilvēkiem. Ir zināms, ka tas ir krustnešu zobgalīgs saucien, ko nešaubīgi lietoja Vācijas anti–ebreju dumpinieki. Šis termins ir atvasināts no iniciāļiem Hierosolyma est perdita – "Jeruzaleme ir zudusi!" – daudzu prieka sauciens Grieķijā par Jeruzalemes nelaimēm pirmajā gadsimtā.
Pat mūsu kritizējošais spriedums par uzvedību, kuru mēs aprakstām kā "ārpus pieklājības robežām", ir cēlies no netaisnīga ebreju ieslodzījuma apmetnēs Polijā.
Es esmu bieži dzirdējis, kā sludinātāji atsaucas uz izraēliešiem, lai ilustrētu aklumu un sirds cietību, bet reti atsaucamies uz viņu uzticības un paklausības piemēriem. Un tā es varētu turpināt, bet jautājums ir atklāts.
Tā ir bijusi šokējoša pamošanās man, un kā es domāju tāda tā būs daudziem kristiešiem, saprast nebībelisku mācību plašumu draudzē. No tām izrietošās ļaunās rīcības, kas sasniedz kulmināciju zemiskajos centienos iznīcināt visus ebrejus holokaustā, ir bijis vēl grūtāk, droši vien neiespējami man pilnībā saprast.
Šādā ziņā summējoties gadsimtiem ar kļūdainu mācību, mēs esam redzējuši ebreju krustā sišanu, no kuras ar Dieva anulēšanu mēs esam bijuši liecinieki viņu fiziskajai atdzimšanai. Es esmu pūlējies izsekot antisemītisma saknes un attīstību, cerībā, ka tā atmaskošana vedīs pie labākas patiesības izpratnes.
Ja mēs mēģinām rast nozīmi vēsturei un saprast draudzes pilnīgo uzdevumu, ir fundamentālas lietas, kuras mums ir nepieciešams saprast. Tās iekļauj draudzes ebrejiskās saknes, vietu, ko Dievs ir noteicis izraēlam vēsturē, attiecības starp draudzi un izraēlu un draudzes atbildību izraēla tautas priekšā. Es esmu sācis šo grāmatu, demonstrējot Jēzus ebrejiskumu un Viņa ebrejiskuma nozīmi.
Es apdomāšu atklāsmi, kuru Pāvils saņēma par mistēriju attiecībā uz draudzi un izraēlam un draudzei apsolīto mantojumu. Attiecībā uz Pāvila rakstiem trīs gadsimtu robežās draudzes līderi nodalīja draudzi no ebrejiem un Bībeli no ebrejiskās identitātes. Šīs kļūdas apjoms ir ticis apliecināts jaukto traģēdiju pierakstos, ko izcieta gan ebreju tauta, gan draudze turpmākajos gadsimtos.
Deviņpadsmitā gadsimta evaņģēliskās atmodas laikā, atgriešanās pie Bībeles stimulēja sirds attieksmes maiņu pret ebreju tautu. Šajā laikā bija ne tikai rūpju par ebreju dzimteni izpausmes, bet arī radās patiesa līdzjūtība pret ebreju tautu. Daudzi ebreju ļaudis bija aizkustināti par šīm neviltotajām rūpēm par viņiem, daži tad atzīstot Jēzu par savu Pestītāju.
Vienlaicīgi ar šo pagrieziena punktu parādījās arī Cionistu kustība un plāni viņu senās dzimtenes atgūšanai. Divdesmitajam gadsimtam progresējot, mēs redzējām apsolījumu Izraēlai piepildīšanās pierādījumus. Paralēli šiem notika draudzes atjaunotne, pateicoties Svētā Gara atjaunotajam darbam. Mums ir jāsaprot pagātne, lai rīkotos saskaņā ar Dieva gribu un mērķi nākotnei. Tā ir mana lūgšana, ka jūs tiksit izaicināti darbībai, kā es personīgi esmu izjutis vajadzību, lai tā notiktu.
Marejs Diksons
Rosh Hashanah 1987. gads <<<
1. nodaļa - "Patiesība darīs jūs brīvus" (Jāņa 8:32)
Piedod mums, ka mēs esam Tevi situši krustā otru reizi viņu miesā. Kungs, mēs zinām, ko esam izdarījuši.
Šie vārdi noslēdz grēku nožēlas lūgšanu, ko sacīja Romas pāvests Jānis XXIII par kristiešu rīcību attiecībā pret jūdu ļaudīm. Tādai lūgšanai būtu jānāk no kristiešu sirdīm visā pasaulē.
Kamēr mēs neesam pazīstami ar Baznīcas izturēšanos pret jūdu ļaudīm deviņpadsmit gadsimtu gaitā, mēs nespējam izprast šīs lūgšanas dziļo nozīmi. Mēs tāpat to nesapratīsim, ja neatvērsim vēstures grāmatas un neatradīsim, cik antisemītiskā mācība ir dziļi iemiesojusies Baznīcā – tā, ka pat šodien tā joprojām būtiski ietekmē Bībeles interpretāciju un kristiešu rīcību. Baznīca ir ļoti aizrāvusies ar jūdu apsūdzēšanu par Dieva Dēla nogalināšanu, un mēs kā kristieši esam ar to saistīti. Netiešā veidā mēs ikviens esam atbildīgi par genocīdu pasaulē.
Šausmīgie nacistu holokausta fakti Otrajā Pasaules karā Eiropā iezīmē vēstures beigu perioda iesākumu. Holokausts ne tikai pārstāv apzinātu un plānveidīgu jūdu tautas genocīdu, bet arī iezīmē vislielāko necilvēcīguma izpaušanās akceptu, ko ar savu klusēšanu ir sankcionējusi Baznīca.
Jūdu teologs Dr. Jakobs Joczs (Jakob Jocz) savā grāmatā Jūdu ļaudis un Jēzus Kristus pēc Aušvices ir vērīgi aprakstījis sekojošus novērojumus:
Aušvice ir kā pieturas punkts, kas augstu izvirzās jūdu tautas vēstures traģisko notikumu skalā, vienlīdzīga, ja pat nepārspēj Jeruzālemes krišanu m.ē.70.gadā. Aušvice nav tikai traģēdija ebrejiem,– tā ir visas cilvēces traģēdija.
Laiks pēc Aušvices iezīmē jaunu iesākumu ebreju ļaudīm, Baznīcai un pasaulei. Attiecībā uz ebreju– kristiešu attiecībām ir svarīgi divi tālākie notikumi: Izraēlas valsts nodibināšana un Vatikāna Otrais koncils. Abi šie notikumi iegūs tālu sniedzošas sekas nākotnē.1
Rūpīgas pārdomas
Romas katoļu baznīcas Vatikāna II koncila (1962–1965), baznīcas likumdošanas orgāna, deklarācijas pauž, ka Vatikāns ir ne tikai izdarījis rūpīgu Svēto Rakstu un Baznīcas vēstures analīzi attiecībā uz ebreju ļaudīm, bet arī ir pasludinājis apgalvojumus, kas apgriež kājām gaisā visu viņu agrāko teoloģisko uzskatu sistēmu.2
Holokausta traumatiskais notikums un Izraēla atdzimšanas sākums ir licis daudziem kristiešu skolotājiem pārsteigumā ievilkt elpu. Viņiem ir jāpārdomā Bībeles ekseģēze, kas uzskata, ka Dievs ir nobeidzis Savu darbību izraēla un jūdu tautas vidū un ka tagad draudze drīkst pasludināt viņiem dotos apsolījumus kā dotus sev. Izraēlas valsts atdzimšana tās Apsolītās teritorijas robežās 1948. gada 14. maijā un tas fakts, ka viņu neskaitāmajiem ienaidniekiem nav izdevies to sagraut un iznīcināt sešdesmit gadu gaitā, ir licis kādiem Baznīcas kalpiem pārdomāt savu paša pozīciju.
Grēku nožēla nozīmē sirds stāvokļa maiņu
Džons Stots (John Stott), evaņģēliskais teologs saka:
Mums vajadzīgs ielikt Baznīcas kļūdas savā apziņā, lai mēs spētu apzināties, ka tie ir bijuši uzbrukumi pašam Kristum; mums vajadzētu raudāt par milzīgo atšķirību starp Baznīcas pasludinājumiem un reālo staigāšanu; dziļi nožēlot mūsu tiekšanos meklēt iebildes un neatzīt savas kļūdas un tad izšķirties kaut ko darīt šajā sakarā.3
Nekur tas nav vairāk redzams kā mūsu vēsturē un attiecībās ar jūdu ļaudīm. Visā pasaulē ir novērojamas sirds stāvokļa izmaiņas kristiešu vidū, un nāk grēku nožēla. Dažiem tā liekas visai sentimentāla, bet kādiem citiem ir ļoti vajadzīga.
Mūsu kā kristiešu jūdaisko sakņu atklāšana spiež pagānu kristiešiem pārlasīt Bībeli ar jaunu skatījumu attiecībā uz ebrejiem. Tāpat pieaugošs skaits ebreju ļaužu atrod savas ticības izpausmi tieši Jaunās Derības mācībā, un tā nodrošina Draudzi ar jaunu mācību un jaunu lietu izpratni. Tas ne tikai nogādā kristiešus un ebrejus vienkopus vienā Miesā, bet arī satriec ilgu laiku pastāvošos aizspriedumus un nodrošina Draudzi ar pilnīgi jaunu un pavisam svaigu vīziju nākotnei.
Lasot Rakstus, mēs esam pārāk bieži centušies neredzēt to sarakstītāju un arī to, kam šie Raksti ir tikuši iesākumā adresēti, identitāti. Mēs esam vainīgi, atzīstot tikai to, kas mums ir bijis pieņemams, un, neatzīstot tos, kam šie Dieva Vārda apsolījumi, apgalvojumi, pavēles, svētības un lāsti primāri tika adresēti. Mums pat ir zināmas kādu Bībeles tulkotāju apzinātas kļūdīšanās, lai iztulkotais teksts pilnībā iederētos viņu pašu uzskatu sistēmā.4
Atjaunota patiesība
Tas, ka Izraēla tiek atjaunota un arheoloģiskie atklājumi apstiprina Rakstu autentiskumu, izraisa modernistu izbrīnu un atspēko viņu neticību. Nāves jūras tīstokļu atklāšana Kumranas alās 1947. gadā bija visievērojamākais no šādiem atradumiem.
Kādi skolotāji paziņoja, ka Jesajas 52. un 53. nodaļā pravietotās detaļas par Jēzus nāvi tika pievienotas pēc Viņa nāves. Tā ir būtiska Vārda pravietiskā aspekta iedragāšana. Tā kā teksti, ko iepriekš izmantoja mūsu tulki tiek datēti atpakaļ tikai līdz 6. gadsimtam pēc Kristus, šie argumenti nevar tikt pierādīti par nepatiesiem. Tomēr līdz ar Kumranas atklājumiem mums tagad pieder pilnais Jesajas nodaļas teksts – tāds, kāds tas ir pierakstīts simts gadus pirms Jēzus krustā sišanas. Šis teksts sasaucas ar jaunākajiem tekstiem, tāpēc tiek pierādīta pravietisko Rakstu autoritāte.
Ebreju valodas (ivrita) atjaunošana, kas nav tikusi pielietota kā ikdienas valoda kopš pēdējās jūdu ļaužu izdzīšanas no savas zemes otrajā gadsimtā un viņu izklīdināšanas, ir nodrošinājusi atslēgu Bībeles izpētei un pilnīgi jauniem slēdzieniem. Kādi eminenti Bībeles pētnieki, kas strādā Izraēlā, ir pārliecināti, ka pirmā Jaunās Derības valoda bija ebreju, nevis aramiešu, kā tas ilgi tika uzskatīts agrāk.
Dr. Roberts Lindsejs aprakstīja savu atklājumu, kad, tulkojot Marka evaņģēliju ebreju valodā, viņam atklājās spēcīgs hebraisms Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijos. Viņa attieksmi piesaistīja ļoti hebraiskā vārdu kārtība, kas tika pielietoti Marka evaņģēlija grieķu tekstā.
Dr. Dāvids Bivins un Dr. Rojs Blizārds savā grāmatā "Izprotot Ješua grūti saprotamos vārdus" pierāda, ka mūsdienu Jaunās Derības tulkojumi ir tulkoti no grieķu valodas teksta, kas tiek ņemts no senākā grieķu teksta, kas savukārt oriģināli tika ņemts no ebreju teksta "Jēzus dzīve". Senās Draudzes tēvu raksti atsaucas uz evaņģēlijiem ebreju valodā, kaut gan tas vēl nav atklāts. No studijām viņi ir secinājuši, ka 91% no oriģinālās Bībeles ir tikusi sarakstīta ebreju valodā.
Problēmas sakne slēpjas centienos pārtulkot ebreju vārdus un idiomas grieķu valodā, kas ir bezjēdzīgi un kļūst vēl nesaprotamāki, kad tiek pārtulkoti angļu valodā. Piemērs tam ir neparastais vārds ochloi, kas daļēji parādās evaņģēlijos un tiek tajos tulkots kā "ļaužu pulki," kas neiederas teksta kontekstā. Ir zināms, ka rabīni pielietoja vārdu ochloism, kas ir daudzskaitļa forma un apraksta cilvēku kopumu vietējā apkārtnē. Šī nozīme ne tikai apmierina teksta pamatdomu, bet arī tālāk izskaidro tā nozīmi.
Kaut gan ebreju teksts ir ticis atklāts tikai tagad, šo tekstu pētnieki skaidri demonstrē, ka grūti izprotamas Rakstu vietas, kas ir tulkotas no grieķu valodas un paaudžu gaitā palikušas Bībeles pētnieku nesaprastas, iegūst savu nozīmi, kad tiek pārtulkotas atpakaļ uz ebreju valodu.
Bivins un Blizārds apgalvo:
Daudzi pētnieki Izraēlā tagad ir vienisprātis, ka izteiktie vārdi un to pieraksts Izraēlā Jēzus laikā patiešām bija ebreju valodā un ka sinoptiskie evaņģēliji tika atvasināti no oriģinālajiem ebreju avotiem.5
Viljams Albraits, seno Vidējo austrumu arheoloģijas eksperts, atzīst šos apgalvojumus. Pēc Nāves jūras vīstokļu atklāšanas viņš sāka runāt par visas Bībeles ebrejiskajām saknēm – ka tās ne tikai iegūst apstiprinājumu, bet faktiski ir visa cita pamatā. "Tā tika jūdu sarakstīta ar visu tā laika garīgo un literāro pamatu – caur protorabīnisko kultūru. Tātad tā ir un paliek autentisks jūdu darbs..." Albraits uzsvēra Nāves jūras atklājumu nozīmi un noslēdza: "Tie kļūst arvien ebrejiskāki, nekā mēs jebkad iepriekš esam iedomājušies – patiesi jūdaiski – kā Vecā Derība izraēliešiem."6
Psalmists runāja pravietiski:
Bet Tu, Kungs, Tu paliec tronī mūžīgi –
un Tava piemiņa uz visām paaudzēm.
Kaut Tu celtos un apžēlotos par Ciānu,
jo ir jau laiks tai labvēlību parādīt:
noteiktā stunda tai ir situsi.
(Psalmi 102:13–14)
Vēlāk Dereks Prinss, izskaidrojot, ka šodien Dievs atjauno kā Izraēlu, tā arī Draudzi, komentē šos pantus no 102. psalma un to saistību ar Apustuļu darbiem 3:20–21, piebilstot, ka starp Izraēlu un Draudzi pastāv zināma atšķirība:
Mums šeit ir skaidra atsauce uz to pašu periodu un tiem pašiem Dieva nodomiem. Kad mēs Bībelē lasām "Ciāna," es domāju, ka mums jāsaprot to vismaz kā Dieva ļaužu kopumu. Kā es to saprotu, "Ciāna" ir vārds, kas tiek pielietots attiecībā uz visiem, kam ir sakars ar Dievu kā Viņa ļaudīm caur noslēgto derību. Patiesībā šis viens vārds atsedz Izraēla un Draudzes attiecības. Es neticu, ka Draudze jebkad ir nosaukta par Izraēlu vai ka Izraēls jebkad ir nosaukts par Draudzi, bet šis pats vārds "Ciāna" apklāj abas Dieva tautas sastāvdaļas: fiziskos ļaudis, Izraēlu, un garīgos ļaudis, kas ir Draudze...
Un tā, Jaunajā un Vecajā derībā mums ir šī atjaunošanās laika paredzējums, kad Dievs dod žēlastības laiku pirms iejaukšanās pasaules liktenī – lai caur Savu suverēno žēlastību iestātos Savu ļaužu labā un atjaunotu gan viņus, gan viņu zemi. Ir iestājies laika periods, kad mēs varam droši sagaidīt Kunga Jēzus Kristus atgriešanos, kad Viņš parādīsies savā godībā.7
Ciānas – Draudzes un Izraēla – atjaunošana nav tikai paralēla divu pušu atjaunošana, bet tādu izmaiņu radīšana, kur tās abas kļūst atkarīgas viena no otras. Dieva mūžīgie mērķi izpaužas caur praviešiem – atjaunot Viņa ļaudis to zemē un atjaunot zemi, lai tā būtu atbilstoša tās ļaudīm. Šis fakts, šķiet, ir ticis lielā mērā ignorēts kā jūdu, tā arī Draudzes vidū. Aizkavēšanās to saprast ir izsaukusi lielu traģēdiju un būtiski aizkavējusi šī plāna īstenošanu, bet tagad Draudze ir spiesta vēlreiz ieskatīties Rakstos, lai sāktu apzināties, ko Dievs mūsdienās dara. Draudzei sākot apzināties, kā tās un izraēla liktenis ir savstarpēji saausti, tā sirsnīgi vēlēsies atbilst tam, ko Svētais Gars saka Draudzei.
Jesajas 42:19 ir Gara balss kā Izraēlam, tā arī Draudzei:
Kas ir tik akls kā Mans kalps
un tik kurls kā Mans vēstnesis, ko Es sūtu?
Kas ir tik akls kā Mans uzticamais,
tik akls kā Tā Kunga kalps!
Vīģes koks un vīna koks
Kur vien mēs kā kristieši skatāmies atpakaļ vai uz priekšu, mums jāredz mūsu neatdalāmās attiecības ar Izraēlu. Mūsu ebreju pagātne atstarojas no mūsu Rakstiem, ko sarakstījuši ebreji par savu ebreju Mesiju, – ebreju apustuļi, ebreju pravieši un ebreju patriarhi–visi tie tika sarakstīti ebreju valodā.
Bet saikne ar ebrejiem neapstājas tikai pie Bībeles perioda. Kaut gan Baznīcas vēstures hronikas atstaro lielus informācijas tukšumus, tie nes bagātu liecību, kaut gan fakti daudzreiz iztrūkst. Kāds ir teicis:
Vietas ierobežojums neļauj mums saskatīt daudzus ebreju kristiešus8, kas ir veltījuši savas dzīves Draudzes izaugsmei un godībai... Nebūs kļūda sacīt, ka ebreju kristieši bija milzīgā skaitā un ir atrodami visos dzīves gājumos.9
Kaut gan grūti saskatāmi, ebreju kristieši ir izdarījuši zīmīgu pieteikumu Reformācijai un evaņģēliskajai atmodai deviņpadsmitajā gadsimtā. Mārtiņu Luteru un Džonu Viklifu ļoti ietekmēja četrpadsmitā gadsimta Bībeles skolotājs un rakstnieks Nikolajs no Līras.10
Emanuels Tremelliuss veica svarīgu pieteikumu Reformācijai kā teologs un ebreju valodas eksperts. Viņš tika uzskatīts par vienu no vismācītākajiem austrumu valodu speciālistiem savā laikā, un viņu cēla godā par viņa Bībeles tulkojumu latīņu valodā. Tomass Kranmers Tremelliusu uzaicināja uz Angliju, lai viņš palīdzētu apkopot trīsdesmit deviņus rakstus vienā sējumā un visu to saliktu vienā kopējā Lūgšanu grāmatā. Netiek plaši saprasts, kāpēc tieši jūds spēlēja tik svarīgu lomu Anglijas Draudzes doktrinālajā un liturģiskajā izveidē.
Ebreju kristīgie Bībeles tulkotāji, teologi, rakstnieki un vēsturnieki sastapās ar racionālisma destruktīvo ietekmi deviņpadsmitā gadsimta eiropiešu draudzē, un šie viņu ieguldījumi ir aprakstīti 10. nodaļā.
Mūsu apsolītā nākotne, kas aprakstīta kā Vecajā, tā arī Jaunajā Derībā, runā par varenu atmodu Izraēlā, kad Svētais Gars atdzīvinās jūdu ļaudīs snaudošo ticību, lai Izraēla Dieva godība tiktu atklāta visai ne–izraēla pasaulei:
Jo, ja jau viņu atmešana devusi pasaulei salīdzināšanu, ko citu dos viņu pieņemšana kā dzīvību mirušiem?
(Romiešiem 11:15)
Mēs ieskatāmies nākotnē, kur ilgi gaidītais jūdu Ķēniņš valdīs pār zemi no Jeruzālemes, kuras vārtos būs iegravēti visu 12 Izraēla cilšu vārdi un kuras sienu pamatos būs iegravēti 12 jūdu apustuļu vārdi– tur kopā sapulcēsies visas pasaules tautas (skatīt Jeremijas 3:17; Caharijas 14:16; Atklāsme 21).
Kā Bībele bieži sasaista kopā vīģes koku un vīna koku, kas ir Izraēla un Draudzes simboli, tā tiks savīts kopā mūsu mantojums. Tā kā katra augu suga nes augļus no savas kārtas, abiem ir apsolīts auglīgums, un šis auglis tagad sāk strauji nobriest.
Jo veldzes apveltītās vietas smilšu klajumos atkal zaļos, koki atkal nesīs augļus, un ražas pilnībā lieksies lejup zari vīģu un vīnakokiem. Arī jūs, Ciānas bērni, priecājieties un esiet līksmi sava Dieva, Tā Kunga, apziņā! Jo Viņš piešķir jums pamācītāju taisnībā un, kā agrāk, sūta jums agrīno un vēlīno lietu.
(Joēla 2:22–23)
|
