|
Fragmenti
Jaunā sirds
Toms auga ticīgā ģimenē. Viņam bija divi jaunāki brāļi un māsiņa. Dievbijīgā māte audzināja bērnus bīties Dievu, mācīja mīlēt Dievu un vienam otru. Toma tēvs atradās cietumā, jo viņš bija mācītājs, kurš mācīja cilvēkus dzīvot pēc Evaņģēlija.
Tomam palika seši gadi, viņš bija ļoti cītīgs palīgs savai mammai mājas darbos. Kad mamma devās ārpus mājas, viņš pieskatīja mazākos brāļus un māsu, spēlējās ar viņiem.
Kādā reizē, kad mazākie bērni gulēja pusdienlaiku, Toms atvēra virtuves skapi un klusām paņēma lielu šokolādes konfekti. „Tu rīkojies nepareizi!” – kāds iečukstēja ausī. – „Viss, kas tiek darīts slepeni, – ir nepareizi!” Taču Toms negribēja nolikt konfekti atpakaļ plauktā: tā bija tik skaista un garšīga!
Apziņa, ka viņš bija nozadzis konfekti, nedeva mieru. „Izstāsti visu mammai! Atzīsties, viņa tev piedos!” – teica sirdsapziņa, un Toms paklausīja. Taču kāda balss čukstēja: „Priekš kam nožēlot? Mamma taču neko nepamanīja! Pārējie domās, ka tu esi zaglēns...”
Pirms vakara lūgšanas, kad mamma atgādināja, ka jāpiedod, ja turam uz kādu ļaunu prātu, Toms sēdēja kā uz adatām. „Atzīsties! Izstāsti visu!” – it kā kāds viņu visu laiku mudinātu to darīt, bet mānīgs kauns tomēr atturēja. Toms tikai uztraukti nopūtās. Kad visi nometās ceļos, Toms arī sāka lūgt:
„Dārgais Jēzu! Piedod man visu sliktu, ko esmu šodien darījis. Palīdzi man būt paklausīgam. Sargā tēti cietumā un visus brāļus un māsas. Sargā mūs šinī naktī. Āmen.”
Kopš tā brīža pagāja daudz laika. Toms jau mācījās trešajā klasē. Katru dienu viņš gāja garām pārtikas veikalam un skaudīgi noskatījās, kā klasesbiedri pērk saldējumu.
Kādu dienu pārnākot no skolas, Toms skaļi sauca:
„Mammu, iedod man 15 santīmus priekš saldējuma!”
„Kāpēc tikai tev?” – izsaucās Valdis.
„Tu esi slims!” – valdonīgā tonī atbildēja Toms.
Valdim ļoti garšoja saldējums.
„Es arī gribu...”
„Neraudi dēls, vēl neviens neko nav nopircis,” – teica mamma. – „Tu dikti klepo, tu nedrīksti ēst saldējumu. Toms pacietīsies, līdz tu būsi vesels.”
Toms negribēja tik ilgi gaidīt. Viņa draugi gandrīz katru dienu ēda saldējumu, viņš negribēja no tiem atpalikt. „Pats paņemšu 15 santīmus, mamma nemaz neuzzinās!”
Nākamajā rītā, kad mamma devās uz veikalu, Toms atvēra kastīti, kur vienmēr bija sīknauda, un paņēma vienu monētu. „Tas taču ir grēks!” – ierunājās sirdsapziņa. – „Noliec vietā!” Toms centās apklusināt sirdsapziņu un mierināja sevi: „Mamma tik un tā nepamanīs! Te vēl ir ļoti daudz monētu...”
„Tu esi zaglis, Tom!” Viņš ātri apģērbās, un, tiklīdz mamma bija projām, Toms ātri izskrēja no mājas.
Pa ceļam uz mājām Toms nopirka saldējumu un apēda to, cenšoties neatcerēties, ko no rīta bija izdarījis.
Pēc tās reizes viņš bieži atvēra kastīti un jau daudz drošāk ņēma naudu.
Kādā reizē Toms ieraudzīja, ka kastītē ir palikušas tikai divas monētas – desmit un piecpadsmit santīmi.
„Ja es vienu paņemšu, tas būs uzreiz redzams. – Varbūt šodien neņemt?”
Toms tomēr paņēma naudu un aizskrēja uz skolu.
Vakarā pirms lūgšanas mamma jautāja:
„Tom, tu šodien paņēmi piecpadsmit santīmus?”
„Nē!” – viņš sajuta, kā viņa ausis paliek sarkanas.
„Melis!” – runāja sirdsapziņa.
„Valdi, vai tu paņēmi?” – „Nē.”
Bērni atbildēja noliedzoši: neviens nebija ņēmis, pat nebija redzējis naudu savām acīm.
„Runa nav par tiem 15 santīmiem, bērni, bet gan par to , ka kāds no jums ir tos nozadzis un izdarījis lielu grēku. Bībelē ir rakstīts, ka zagļi neiemantos Debesu Valstību. Vai tiešām vienas kapeikas dēļ jūs gribat pazaudēt mūžīgo dzīvību?” – Mamma apklusa un skumīgi paskatījās uz bērniem.
„Labāk atzīsties, mamma piedos un viss būs labi!” – uzmācīgi runāja sirdsapziņa, Toms bija gatavs atzīties. Taču kāda cita balss teica: „Vajadzēja jau ātrāk atzīties, tagad jau ir par vēlu. Visi uzzinās, kāds tu esi!”
„Nē, labāk klusēšu!” – izlēma Toms. – „Lūgšu Dievu un Viņš piedos, un es naudu vairāk neņemšu!”
Iestājās auksta un sniegota ziema. Tagad jau neviens no bērniem neēda saldējumu. Toms vairs neņēma naudu un saldējumu arī vairs nepirka. Tomēr ziemas vidū Toms saslima – viņam bija augsta temperatūra. Mamma izsauca „ātro palīdzību.”
„Plaušu karsonis,” – teica ārsts. – „Nāksies gulēt slimnīcā...”
Mamma katru dienu apciemoja Tomu un nesa ēdienu. Kādā reizē viņa bija ļoti bēdīga. Tiklīdz Toms piegāja pie loga, mamma paziņoja:
„Ir notikusi liela nelaime! Leonards ir miris!”
„Leonards!” – Toms neticēja savām ausīm. – „Kā, miris?!”
„Tas notika vakar. Viņu ierāva virpošanas mašīnā... Rīt būs bēres.”
Toms labi pazina Leonardu. Viņš bija jauns brālis no baznīcas un dzīvoja tepat kaimiņos. Tomam patika Leonards, jo viņš skaisti dziedāja, spēlēja ģitāru un nekad nelepojās ar to.
Mamma aizgāja, Toms vēl ilgi stāvēja pie loga. Viņa sirdī bija nemiers. „Un ja es neizveseļošos?” – viņš sabijās. „Leonards aizgāja Debesīs pie Jēzus, bet es?”
Toms atcerējās tēvu. Viņš atcerējās, kā kopā ar tēti gāja uz dievkalpojumu, kā vienmēr sēdēja blakus...
„Es taču neko sliktu nedaru” – viņš centās sevi mierināt. – „Es nerunāju sliktus vārdus kā citi, es eju uz dievkalpojumu, lūdzu Dievu, es lasu Bībeli. Bet mans tētis atrodas cietumā.”
„Tu taču zagi mammai naudu! – Un cik reizes tu esi melojis?” – „Es taču vienmēr esmu lūdzis Dievam piedošanu!” – taisnojās Toms, bet sirdī kā nebija, tā nebija miera. – „Iešu vēlreiz lūgt Dievu...” – viņš izlēma.
Nometies ceļos, Toms vēlreiz lūdza piedošanu par zagšanu un melošanu, taču uz sirds joprojām bija smagi. „Bērnu sapulcē tika teikts, ka jālūdz piedošana ne tikai Dievam, bet arī tam cilvēkam, pret kuru tu esi grēkojis,” – Toms pēkšņi atcerējās. – „Tas nozīmē, ka jālūdz piedošana arī mammai un Lienei... tiklīdz mamma atnāks, es it visā atzīšos!” – izlēma Toms.
Nākošajā dienā mamma kā vienmēr bija laipna un mīļa. Viņa stāstīja, kā pagāja Leonarda bēres, pajautāja, kā Toms jūtas, vai lasa Evaņģēliju un vai nav sailgojies pēc mājām.
Toms nezināja, kur likties. „Lūdz piedošanu! Lūdz piedošanu!” – uzstājīgi teica sirdsapziņa. Bet tiklīdz viņš izlēma to darīt, viņam palika kauns. „Lūgt piedošanu pa logu, no otrā stāva? Viss pagalms dzirdēs! Vēlāk visu izstāstīsi!” – atkal kāda iekšēja balss teica. „Labi,” piekrita Toms, – „kad mamma dosies prom, tad gan...”
Mamma stāstīja par mazajiem brāļiem un māsu, pastāstīja, ko tētis raksta vēstulēs, un jau taisījās doties uz mājām.
„Dēls, man jādodas mājās! Veseļojies. Mēs jau esam pēc tevis noilgojušies!”
„Saki ātrāk! – Saki, citādāk mamma dosies prom!” Taču Toms tomēr spītīgi klusēja. Mamma aizgāja, un tā viņš arī palika – satraukts un bēdīgs. „Tiklīdz izveseļošos un došos mājās, tā noteikti visu izstāstīšu!” – atgrūžot uzmācīgās domas, viņš centās vairs par to nedomāt.
Pagāja daudz dienu. Tomu jau sen kā izrakstīja no slimnīcas. Piedošanu viņš tā arī nebija lūdzis, jo nepietika drosmes. Katru vakaru pirms lūgšanas viņš ļoti uztraucās, taču atzīties nevarēja. Uz sirds kļuva arvien smagāk un smagāk, Toms tik ļoti pārdzīvoja, ka sāka naktīs slikti gulēt.
„Izstāsti mammai, un viss būs labi!” – klusām čukstēja sirdsapziņa. Viņš jau vairākas reizes bija cēlies naktī, lai dotos pie mammas, bet modināt viņu neuzdrošinājās. „Rītā,” – viņš sevi mierināja, bet nākošajā dienā atkārtojās tieši tas pats. Toms domāja, ka ar laiku viss aizmirsīsies un viņš atkal būs dzīvespriecīgs un jautrs. Taču vainas sajūta nekļuva mazāka. Tieši pretēji, tā auga arvien lielāka un nedeva mieru. Beidzot viņš neizturēja: viņš uz pirkstu galiem iegāja mammas guļamistabā un, pieskāries pie viņas pleca, čukstēja:
„Mammu, piedod man!... Es tik daudz esmu melojis...” Mamma piecēlās, iededza gaismu, laikam nedzirdot, ko dēls viņai teica. Viņa jautāja:
„Kāpēc tu neguli? Kas noticis?”
„Piedod man! Es ņēmu sīknaudu no kastītes un pirku saldējumu, un vēl piedevām meloju.” – Toms ar uztraukumu skatījās uz mammu. – „Es nevaru gulēt, mammu, piedod man!”
„Piedodu,” – mamma atbildēja ar trīcošu balsi. – „Paldies Dievam, ka tu atzinies, dēls! Tas ir Svētais Gars, kas tev neliek mieru. Tev nevajag kautrēties: visu, kas tevi uztrauc, visu, ko tu atceries, to tagad izstāsti. Dievs piedos, un grēks vairs tevi nemocīs.”
Ar lielu uztraukumu Toms stāstīja par saviem pārdzīvojumiem slimnīcā, par notikumu ar konfekti, par zagto naudu un par visu pārējo, kas mocīja viņa sirdsapziņu.
„Tagad, dēls, mēs ar tevi lūgsim Dievu, Jēzus attīrīs tavu sirdi, piedos visus grēkus un nekad tos vairs neatcerēsies.”
„Es jau daudz reizes esmu lūdzis Dievu, bet Dievs nez kāpēc mani nedzird.”
„Tas tāpēc, ka tu visu no manis slēpi. Dievs attīrīs tevi no vainas sajūtas, kad tu lūgsi piedošanu arī Lienei un Valdim, jo tu esi vainīgs arī viņu priekšā,” – atgādināja mamma.
„Jēzu, piedod man!” – lūdza Toms. – „Piedod, ka es zagu naudu, apmānīju un nodarīju pāri Lienei un Valdim. Es lūdzu Tevi, dārgais Jēzu, dod man atkal tīru sirdi, dzīvo manī un sargā mani no visādas netaisnības! Āmen.”
Pēc lūgšanas mamma samīļoja Tomu un teica:
„Es priecājos par tevi, dēls! Centies nesāpināt Dievu. Ieklausies Viņa balsī, un Viņš tev palīdzēs.”
Tanī naktī Toms gulēja saldā miegā. Nākamajā dienā viņam vairs nebija kauns lūgt piedošanu saviem tuviniekiem un draugiem. Visi, protams, piedeva viņam un Toms beidzot jutās laimīgs.
Kādu vakaru Toms, pildot mājas darbus, pēkšņi atcerējās, ka bija norakstījis kādu uzdevumu no sava klasesbiedra, kurš sēdēja viņam blakus. „Un vēl piedevām ticīgais!” – viņam atmiņā atausa klasesbiedra izteiktie vārdi. „Rītā pateikšu skolotājam, ka es to uzdevumu norakstīju no klasesbiedra.” – Toms izlēma.
Pēc kāda laika Toms atcerējās, ka bija melojis mammai un vakar vēl viņu apmānīja, negribēja viņai palīdzēt. Kā sēnes pēc lietus atmiņā atausa visādi grēki, kas norādīja uz Toma lepnumu, viltību un negodīgumu.
„Tu esi grēcinieks!” – uzstājīgā balss nedeva mieru. – „Tavā sirdī Jēzus nevar dzīvot! Tu grēko.”
„Es lūdzu piedošanu,” – Toms neatkāpās – „es centīšos tā vairs nedarīt.”
Viņš ātri paņēma tīru lapu un steidzīgi sāka pierakstīt visu, par ko jālūdz piedošana. Viens pēc otra atausa atmiņā visi sliktie darbi. Toms, skatoties uz garo sarakstu, satraukti teica: „Oho! Cik es tomēr esmu slikts! Par ko gan Jēzus mani mīl?”
Tomam galvā ienāca kāda nelaba doma:
„Un ja nu nemīl? Skaties, cik tev daudz grēku.”
Toms ieklausījās, kas notiek aiz loga. Ārā lija lietus, un lietus lāses sitās stiklā. Mazie brāļi un māsa jau gulēja, mamma vēl bija sapulcē. Toma sirds bija skumīga. „Un vēl par kristieti uzdodos,” – viņš sevi tiesāja.
„Piedod, dārgais Jēzu!” – Toms lūdza no sirds. „Man ir tik liels kauns, ka esmu Tevi sāpinājis! Esmu rīkojies slikti... piedod man visus manus grēkus... neatstāj mani, Jēzu, dzīvo manā sirdī! Palīdzi man būt paklausīgam, nevienu neapvainot un runāt vienmēr tikai patiesību...”
Drīz vien atgriezās mamma. Viņa uzreiz pamanīja, ka Toms ir uztraukts, un jautāja:
„Tu esi vesels, dēls?”
„Nē. Lūk, skaties,” – viņš iedeva garo sarakstu mammai, – „cik daudz slikta esmu darījis! Mana sirds tā arī ir palikusi ļauna un nekam nederīga. Tēvocis Mihails teica, ka Jēzus dod jaunu sirdi visiem, kas nožēlo grēkus!”
Mamma apķēra dēlu un, saprotot dēla pārdzīvojumus, teica:
„Pareizi, dēls. Jēzus tev tiešām ir devis jaunu sirdi. Par to liecina tavs nemiers par slikto rīcību. Svētais Gars tev atklāj, ka melot ir grēks, citus sāpināt – tas arī ir grēks. Jēzus tev dod zināt, kas Viņam patīk, bet kas nē. Tas, kuram nav jauna sirds, nevar dzirdēt Viņa balsi.
„Sātans ļoti vēlas, lai tu kalpotu viņam nevis Dievam. Sātans cenšas tev sajaukt galvu, iedveš šaubas un neticību Dievam. Tu būsi laimīgs tikai tad, kad klausīsi Svētā Gara balsij, centīsies izpildīt to, kas rakstīts Evaņģēlijā.
„Protams, ka tas nebūs viegli. Kristieša ceļš ir šaurs un grūts. Bet Jēzus palīdz visiem, kuri Viņu mīl un seko Viņam. Mīli Dievu, dēls! Nekautrējies lūgt piedošanu, ja tas nepieciešams. Atceries: Jēzus Kristus Asinis attīra mūs no visiem grēkiem. Tikai nekad neslēp savu slikto rīcību, un Dievs tevi svētīs...”
Toma sirds nomierinājās. Saņēmis piedošanu no Dieva, viņš gribēja dzīvot tikai priekš Jēzus, kalpot Viņam un slavēt Viņu.
Un atkal Toms kopā ar mammu metās ceļos Tā priekšā, kurš deva jaunu sirdi, kurš priekš viņiem ir sagatavojis brīnumainu Debesu pilsētu. Viņi lūdza Dievu, lai Viņš Tomam palīdz tikt līdz debesu vārtiem, lai satiktos ar Glābēju.
|
