Kā man dzīvot?


Cena:
Cena ar atlaidi€5,20

Apraksts

Fridrihs Vilhehns Forsters dzimis 1869. gadā Berlīnē. Nobeidzis studijas, viņš tapa par privātdocentu filozofijā un pedagoģijā, un, kad 1892. g. dibinājās vācu "ētiskās kultūras biedrība," tad viņš kopā ar savu tēvu astronomu Vilhehnu Forsteru atradās biedrības priekšgalā un viņas ierosinātās un vadītās kustības galveno darbinieku vidū. Līdzīgas kustības iesākās ari citās zemēs, arī tur dibinājās tikumības veicināšanas biedrības, un 1895. g. varēja sanākt Cīrihē pirmais starptautiskais tikumiskās audzināšanas kongress, kur nodibinājās "starptautiskā ētiskā savienība" No 1898.-1912.g. Forsters darbojās kā filozofijas privātdocents Cīrihē un izpildīja tur ari starptautiskās savienības sekretāra pienākumus.

Forsters ieņēma redzamu vietu tā laika garīgo vadoņu vidū. Viņa raksti sniedz daudz vērtīgu ierosinājumu, sevišķi audzinātājiem. Sabiedriskās dzīves pamatā viņš grib likt kristīgās mīlestības principu un ar tā palīdzību veidot raksturu, kas nestāvētu aklu vienpusīgu patmīlības dziņu kalpībā. Viņš uzsver nepieciešamību atgriezties audzināšanas darbā un pedagoģijā pie kristīgās ticības pamatiem, jo tikai tā ved dziļumā raksturu veidošanas darbu un ņem dzīvi tādu, kāda tā patiesībā ir, nemēģinādama to iztēlot skaistāku un labāku, bet pieteikdama apzinīgu karu ļaunajam.
Fragmenti

II. Pašsavaldīšanās - 1. Kādēļ vajadzīga pašsavaldīšanās?
Pašsavaldīšanās ir visai sauss vārds. Jaunatnei, šo vārdu dzirdot, rodas tāda sajūta kā ugunīgam zirgam, kuru grib grožiem savaldīt vai arī kā izslāpušam cilvēkam, kuram liedz dzert no avota, pie kura tas nostājies. Pašsavaldīšanās - tas izklausās kā nepatīkamas zāles, ko pieaugušie mēdz parakstīt bērniem. Šodien mēģināšu jums rādīt lietas pretējo pusi. Vai labāk: jums būs pašiem tā jāatrod. Pat ja bērniem vieniem pašiem bez pieaugušajiem būtu jādzīvo uz tukšas vientuļas salas - tad tie drīz nāktu pie atziņas, ka pašsavaldīšanās dzīvē ir viena no vērtīgākajām mantām.

Cilvēki var itin labi iztikt bez dzelzceļiem, telegrāfa, tālruņa un elektriskās apgaismošanas - bet bez pašsavaldīšanās tie nevar iztikt. Lūkojiet paši uzminēt, kādēļ tas ir tā. Iedomājieties, ka jūs, kuģim bojā ejot, līdzīgi Robinsonam būtu izglābušies uz vientuļas salas un jums būtu kopīgi jāuzceļ dzīvojamā ēka kā mežoņiem un kopīgi jāgādā par uzturu. Vai jūs domājat, ka, ēku ceļot, vajag tikai būvmeistaru un darbīgas rokas? Nē - ka katrs varētu savaldīties, tā ir daudz svarīgāka lieta. Kādēļ? Tādēļ, ka citādi pēc kādas pusstundas visi būtu jau saķildojušies. Cilvēku kopdzīvē pašsavaldīšanās ir tikpat vajadzīga kā debesu zvaigznēm kustību likumi. Ja pie debesīm katra zvaigzne lidotu līdzīgi bezdelīgai pa gaisu, tad drīz viss būtu novests haosā. Zvaigznēm ir tikai viena priekšrocība: tām nevajag savu īsto ceļu pašām meklēt - kamēr cilvēkiem bieži tikai no daudzām sadursmēm ar pūlēm jāmācās ievērot savā darbībā, ka viņi nav vieni paši pasaulē - un dažs, kas to negrib mācīties, tiek sadursmēs tā sadauzīts, ka vairs nespēj tālāk tikt uz priekšu. Tādēļ mēs pārrunājam šo lietu, lai jūs zinātu atrast pareizo ceļu, iekams negadās lielas sadursmes, pie kurām nekad nezinām, vai no tā tiksim sveiki laukā.

Dabas stāstos jūs būsiet mācījušies, ka dzīvnieku un augu valstī aiziet bojā visi tie, kas nespēj piemēroties savai apkārtnei un savai barībai, un paliek pāri tikai tie, kas vislabāk apgādāti ar vajadzīgajiem orgāniem. Iedomājieties, ka lauva būtu zils, bet ne dzeltens, - tad tas būtu tuksnesī no tālienes ieraugāms un nevarētu uzglūnēt nevienam laupījumam. Ja cīrulis būtu sarkans, tad to tīrumā jo drīzi pamanītu plēsīgie putni. Pat putnu olas ir piemērotas savai apkārtnei. Vai arī iedomājieties plēsīgo putnu sevišķi smalko redzi. Ar vāju redzes spēju tas drīz aizietu bada nāvē. Cilvēku sabiedrībā arī ir vajadzīga tāda piemērošanās. Kas lauvai zobi, plēsīgam putnam acs, putnam spārni, tas cilvēkam ir pašsavaldīšanās. Kam šīs spējas trūkst, tas ļaužu sabiedrībā aiziet bojā - tāpat kā ūdenī noslīkst tas, kas neprot peldēt. Protams, ļaužu sabiedrība nav tik bīstama kā daba. Kam par maz pašsavaldīšanās, tam tā neļauj tūlīt aiziet bojā. To lūko vēl ar audzināšanu atbalstīt. Tādu ieliek audzināšanas iestādē pie stingra skolotāja, un, kad tas ir pieaudzis. tad vēl mēdz visādi ar viņu paciesties - bet īstu cienību tāds nekad vairs neiegūst. Un beidzot visa pacietība izbeidzas: kas bieži palaižas un nemēģina savaldīties, tādu citi drīz atstāj viņa liktenim. Sabiedrība izstumj tādu no sava vidus tāpat kā glečers izstumj akmeņus gar savām abām malām. Arī skolā jau varat to novērot. Kas še negrib sevi savaldīt un traucē citus un neievēro viņu vēlēšanos, tam drīz vairs nav neviena drauga. Tāds ir slikti apbruņots un sagatavots dzīvei, un, kad tāds vēl laikā neievēro savas kļūdas un neizlabo nokavēto, tad tam droši var paredzēt nelaimīgu dzīvi.

Tātad redziet: cilvēku kopdzīvē pašsavaldīšanās it tikpat vajadzīga kā putnam spārni lidošanai, gulbim pleznas peldēšanai, zivij žaunas elpošanai. Ja nu kāds sacītu: ,,Es nevēlos sevi savaldīt, es darīšu to, ko man gribas,” tad tas būtu tikpat kā, kad ērglis sacītu: ,,Es varu arī bez spārniem plīvot gaisā.”

Runāsim arī par atsevišķiem gadījumiem dzīvē, kur cilvēkam ir īpaši jānožēlo, ka viņš nav kungs pār sevi. Iedomājieties, kā iet cilvēkam, kas nespēj pārvaldīt savus muskuļus. Kāds bērns iekrīt ūdeni; viņš gribētu to glābt, bet tam piekūst rokas, kad tas tikai vēl mazu gabaliņu atrodas no bērna. Tagad tam pašam ir jāsauc pēc palīga, kamēr bērns tā acu priekšā noslīkst.
Daudz nepatikšanu un neizdevību gadās cilvēkam, kad tas nespēj savaldīt savas kaislības, ļaunas parašas un verdziski ļauj vaļu katrai iegribai. Pasakiet man kādus piemērus no savas pašu dzīves. Katrs no jums vēlēsies dzīvē iegūt labu draugu vai draudzeni. Kā lai tādu iegūst? Vai tas būtu izdarāms ar sludinājumu avīzē: ,,Meklēju labu draugu”? Man liekas, ka to var panākt ar savstarpēju pievilkšanas spēku. Kā tas saprotams? Dažam cilvēkam ir tāds spēks no dabas, bet ar to vien nepietiek, ja beidzot viņš izrādās par egoistu. Nē - citus vajag pārliecināt un modināt viņos uzticību ar to, ka tu nedomā vienīgi par sevi, bet ka tev arī ir sirds priekš citiem; to vajag pierādīt. Un to var bieži pierādīt caur sīkumiem. Ja, piemēram, skolnieks redz, ka biedram nav ābola, tad tas var, sevi aizliedzot, otram piedāvā pusi no sava skaistā ābola vai pat visu ābolu. Tad biedrs redzēs, ka tev ir sirds priekš viņa, un viņš varbūt dāvās tev pretmīlestību tā, ka no maza pasākuma ar laiku izaugs draudzība. Atminieties, kādā ceļā katrs no jums iemantoja draugu - droši vien arī jums pie tā iepatikās kāds niecīgs gadījums. Bet uzkavēsimies vēl drusciņ pie ābola. Par nožēlošanu, bieži atgadās kāds nepārvarams šķērslis, kādēļ otram ābolu nevar piedāvāt. Te vajag sevi pārvarēt jeb savaldīt savu kāri. Ja to nevar izdarīt un ja nav iespējams šķirties no ābola, tad arī no draudzības nekas nevar iznākt. Tādēļ būtu labi no mazotnes mēģināt kādreiz pārvarēt savu ēstgribu un našķību, lai pie gadījuma būtu iespējams iemantot draugus.
Še ir kāds cits piemērs. Kādā skolā bija uzņemts skolnieks ar citu tautību, kurš ļoti pūlējās iemācīties mūsu valodu, bet izrunā bieži kļūdījās. Citi skolēni tādā gadījumā viņu skaļi izsmēja, par ko viņš tā apjuka, ka no tā bija grūti izdabūt kādu atbildi. Kad tas vēl tā atkārtojās, tad skolotājs uzaicināja skolēnus iedomāties, kā šiem būtu ap dūšu, ja tie svešā zemē tiktu izsmieti savu valodas kļūdu dēļ; tiem labāk vajadzētu mēģināt uzmudināt mazo biedru un to iedrošināt. Bērni to ieskatīja par pareizu - bet nākošajā reizē tomēr daži atkal smējās. Smējējiem pašiem tas bija ļoti nepatīkami, un žēl, bet tie nespēja savaldīties. Smieklu muskuļi neklausīja sirds komandai, un tā bērniem bija jāsmejas, kaut gan tie paši par to kaunējās.

Bet vai varat uzminēt, kad vajadzīga vislielākā savaldīšanās un kad visvairāk jānožēlo, ja nevar sevi pārvarēt? Tad, kad esi kādam apsolījies noslēpumu neizpaust tālāk. Emmai kaut ko pasaka, piekodinot ciest klusu. Tā svēti apsolās to paturēt pie sevis - bet, tikko tā ir pārgājusi mājās, tā noslēpumaini sēd kopā ar savu māsu un čukst tai kaut ko ausī. Beidzamie vārdi ir sadzirdami daudz skaļāk: ,,Dievs sodi, ka tu nevienam tālāk to neizstāsti”! Māsa to tanī pašā vakarā pasaka savai draudzenei, un tā atkal savam brālim, kurš no rīta to izpauž visā klasē. Redziet, tādēļ laikam daža meitene un dažs zēns rūgti žēlojas, ka nevarot iegūt nevienas draudzenes vai drauga - un pie tam tie negrib saprast, ka tur vainīga viņu pašu mēlnesība. Ievērojiet paši pie sevis: kas vēlas iemantot draugu, tas vēlēsies tādu draugu, kam var pilnīgi uzticēties. Tikpat droši, kā zinām, ka saule uzlec katru rītu, mēs ceram paļauties uz drauga klusēšanu, kad tam kaut ko uzticam. Tiklīdz nomanām, ka draugs pat mazāko nieciņu ir izpļāpājis, mūsu sirdī plaisa rodas tāda kā plaisa - mēs redzam: tas nav tas cilvēks, kam var kaut ko uzticēt. Jo ja viņš vienā lietā nevar savaldīties, tad arī citās lietās uz to nevar paļauties. Un cik žēl vēlāk ir viņam pašam, ka tas noslēpumu nav spējis pie sevis paturēt. Bet patiesībā viņš nebija nekad mēģinājis savaldīties, tādēļ arī mēlnesība bija stiprāka par drauga uzticību.

Tādēļ vajadzīgs vingrināties un kļūt stipram klusēšanā vairāk, nekā, braukt ar velosipēdu un iegūt stiprus, lielus muskuļus. Ar tiem pie izdevības var izpelnīties godalgu sportā, bet ar pašsavaldīšanos varam iegūt uzticību - un bez tās mēs esam nožēlojami un vientuļi.
Jūs novērosiet vēl daudz piemērus, no kuriem varēs redzēt, kādēļ mums dzīvē vajadzīga pašsavaldīšanās, kas nozīmē to, ka cilvēks sava ķermeņa mājā ir vienīgais valdnieks un kungs un ka tam nav jāpaklausa saviem algādžiem un mājas kalpiem: smieklu muskuļiem, vēdera nerviem, gremošanas sulām, mēles kulstīšanai un kā nu visu to lai nosauc. Algādžiem un kalpiem ir jāatrodas kunga vadībā, jo tas visu pārredz, aprēķina ieņēmumus un izdevumus un nopietni pārdomā, kā katra darbība kopā saskanētu. Kas nespēj pārvaldīt sevi un padodas savām kārībām un kaislībām, saviem miesas kairinājumiem un untumiem, tas piedzīvos rūgtu nožēlošanu, jo viss, ko tie izdara bez galvas vadības, nekad nesaskanēs ar vispārējo lietu kārtību un sagādās arvien nekārtības un jukas.

Produkta informācija

Veids: Grāmatas
Autors/i: Dr. Fr. Forsters
Izdevniecība: Viņa Vārds Manī
Valoda: Latviešu
Vākojums: Mīkstie vāki
Lappuses: 147
Gads: 2016
Izmērs: 14 x 20

iesakām apskatīt

Nesen skatītās