Apraksts
Par autoru
Nelaiķis Roberts A. Leidlovs, CBE., fermeru tirzniecības Co–d dibinātājs, bija plaši pazīstams kā viens no Jaunzēlandes sekmīgākajiem un cienījamākajiem biznesmeņiem. Piedzimis Skotijā 1885.gadā, viņš bija tikai gadu vecs, kad vecāki izceļoja uz Jaunzēlandi. Divdesmit vienu gadu vecumā viņš sāka strādāt pasta preču pārsūtīšanā Oklandē, kas vēlāk kļuva par iespaidīgu mazumtirdzniecības organizāciju, kas šodien nodrošina ar darbu 2925 cilvēkus, vīriešus un sievietes.
Tās bija R. Leidlova rūpes par sava štata ļaudīm, kas sekmēja šīs brošūras „Kāpēc” tapšanu kā liecību par viņa kristīgo dzīvi. Vairāk kā 20 miljoni šīs grāmatas eksemplāru ir iespiesti vairāk nekā 30 valodās, un tās ir ietekmējusi tūkstošiem cilvēku dzīves.
Šo spēcīgo oratoru un iedvesmojošo runātāju B. Grehems raksturoja kā „vienu no pasaules lielākajiem laju kristiešiem.”
Biznesmenis kristietis to uzrakstījis sava uzņēmuma kolektīvam....
Pieņemsim, ka jauns cilvēks nosūtījis savai līgavai dimanta gredzenu tūkstots dolāru vērtībā. Juvelieris ir ielicis gredzenu mazā skaistā kārbiņā klāt par velti. Cik ļoti vīlies būtu šis jaunieklis, ja, pēc dažām dienam līgavu satiekot, viņa pateiktu: „Dārgais, tā ir brīnišķīga jauka maza kastīte, ko tu man atsūtīji. Es apsolu, ka to glabāšu, apklāšu no putekļiem, nolikšu drošā vietā, tā ka tai nekas ļauns nenotiek.”
Diezgan smieklīgi, vai ne? Bet tas ir tikpat muļķīgi, kā to dara cilvēki, vīri un sievas, kas ziedo visu dzīves laiku savai miesai, kas nav nekas cits kā tikai ietvars cilvēka patiesajai būtībai, dvēselei, kas, kā to vēstī Bībele, vēl ilgi turpinās pastāvēt pēc tam, kad miesa būs sabirusi pīšļos. Dvēselei ir mūžības vērtība. Dzejnieks Longfello to ir izteicis šādi:
Nestāsti man vārdos skumjos,
Ka dzīve ir tik sapnis tukšs,
Jo dvēsele, aizsnaudusies, ir nomirusi,
Un lietas nav tādas, kā tās šķiet.
Dzīve ir reāla, dzīve ir nopietna,
Un kaps nav nebūt tās gals.
Puteklis tu esi un puteklis būsi,
Bet par dvēseli teikts tā nav.
Tiešām, tāda apgalvojuma par dvēseli nav, jo Marka 8:36 mūsu Kungs pats jautā: „Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” Tātad Kristus atzinumā cilvēka dvēsele ir nepasakāmi vērtīgāka nekā visa pasaule.
Vēlos ar jums parunāt par dažiem pamatjautājumiem, kas attiecas uz jūsu visdārgāko īpašumu, jūsu dvēseli. Piemēram:
Vai Dievs ir?
Vai Bībele ir patiesa?
Vai cilvēks ir atbildīgs?
Vai pastāv dievišķa piedošana?
Tās ir dažas problēmas, kas samulsina tieši tos cilvēkus, kas domā par nākotni.
Kā lai es uzzinu Dieva esamību?
Man ir dabiska pārliecība, ka Dievs ir. Nav svarīgi, cik ļoti mans prāts pagātnē pūlējies sameklēt pierādījumus par to, ka Dieva nav, vai arī cik ļoti esmu vēlējies ticēt tam, ka nav nekāda Dieva, šī „klusā, lēnā balss” ieskanējās atkal un atkal tāpat kā tā ieskanējās jūsu dzīves skaidrāko brīžu klusumā. Es zināju, ka vismaz priekš manis Dievs ir. Vērojot citus, es redzēju, cik ļoti daudzi meklē Dievu, mēģinot „reliģijā” klusināt to pašu balsi, kas runāja manī.
Tiesa gan, ir cilvēki, kas netic Dievam. Bet man problēmas ar neticību Dievam ir lielākas nekā problēmas ar ticību Viņam. Ticēšana tam, ka nedzīva matērija ir producējusi saprātu, ka saprāts ir producējis apziņu un ka haoss ir producējis kārtību, kādu to redzam dabā un Visumā, šķiet, nav nekāda ticība, bet lētticība.
Ņujorkas zinātnes biedrības prezidents ir devis astoņus iemeslus, kāpēc viņš ticot Dieva esamībai. Pirmais iemesls šāds: Ņemiet desmit vienādas monētas un apzīmējiet tās no 1 līdz 10. Tad ielieciet tās kabatā. Bet tagad izņemiet vienu no tām. Viena iespēja no desmit būs, ka jūs izņemsiet 1. numuru. Tad atlieciet to atpakaļ kabatā, un nu iespēja, ka 2. numurs sekos 1. numuram, nav vairs viena no desmit, bet viena no simta. Ar katru izņemto jauno monētu risks vienmēr pavairosies par desmit tā, ka iespēja 10. numuram sekot 9. numuram būs viena no 10.000.000.000 (10 miljoniem). Tas man likās tik neticami, ka tūliņ tvēru zīmuli un papīru un uzzināju, ka tam vīram bija taisnība. Pamēģiniet parēķināt paši.
Tāpēc arī Džordžs Gellaps, amerikāņu statistiķis, saka: „Ar statistiku es varētu pierādīt, ka Dievs ir. Ņemiet, piemēram, cilvēka ķermeni – doma, ka visas miesas funkcijas būtu tikai sagadīšanās, ir statistiska monstrozitāte (nedabiskums, kroplība, aplamība).
Katrā ziņā neviena domājoša persona negribētu pamatot savu mūžīgo nākotni uz „statistisku kroplumu.” Varbūt Bībelē tāpēc ir teikts Psalmā 14:1: ”Bezprāši saka savā sirdī: Dieva nav!” Bet aplūkosim šo jautājumu no cita aspekta.
Pieņemsim, ka mēs esam nostājušies pie lidlauka un noskatāmies, kā liela reaktīvā lidmašīna tuvojas skrejceļam. Daudzi domā, ka lidmašīna ir kāda cilvēku rūpīgi izstrādāta konstruktoru plāna galarezultāts, bet es zinu labāk. Patiesībā šajā izstrādājumā neizpaužas nekāda cilvēciskā inteliģence. Dīvainā kārtā metāls gluži vienkārši iznāca laukā no zemes, attīrījās, tas izlējās plānās plāksnēs. Pēc tam šīs plāksnes sāka pamazām savienoties kopā, izveidojot lidmašīnas ķermeni, spārnus un asti. Tad pēc ilgāka laika mašīnas dzinēji palēnām novietojās savās vietas, un vienā dienā cilvēki atnāca un ieraudzīja pabeigtu lidmašīnu, gatavu lidojumam.
Jūs varbūt mani noturēsiet par vājprātīgu un gribēsiet izvairīties no manas bezjēdzīgās pļāpāšanas. Kāpēc? Jūs taču ziniet – kur ir kāds projekts, kāds plāns, tur obligāti jābūt arī plānotājam, un, redzot citu cilvēku prāta ražojumus tāpat kā šo nupat apspriesto lidmašīnu, jūs esat pārliecināti, ka to ir izplānojusi cilvēka inteliģence un uzbūvējusi cilvēka prasme.
Tomēr ir augsti izglītoti profesionāli cilvēki, kas saka, ka Visums ir radies nejauši, ka tur nav darbojusies nekāda augstāka inteliģence. Viņi apgalvo, ka nav nekāda Dieva, ka ir tikai daba.
No otras puses, ir daudzi domājoši cilvēki, kas tic, ka Dievs ir transcendents; tas ir, kamēr Viņš atklāj sevi dabā (tās likumi un principi ir Viņa varas un gudrības izteiksme), Viņš pats ir kas lielāks par Universu. Taču viss, ko ateisti mums var piedāvāt, ir plāns, bet tajā trūkst plānotāja. Tā ir radība bez Radītāja, sekas bez cēloņa.
Ikviens domājošs cilvēks tic cēloņu un seku mijiedarbībai dabā, ikvienām sekām atkal pārtopot par cēloni kādām citām sekām. To pieņemot par faktu, loģiski jāsecina, ka ikvienam procesam ir jābūt savam sākumam. Nekad nevarētu būt kaut kādas sekas, ja nebūtu pirmcēloņa.ATTIECĪBĀ UZ MANI ŠIS PIRMCĒLONIS IR DIEVS.
Lai gan cilvēks ir atklājis daudzus likumus attiecībā uz elektrību, tomēr lielākie zinātnieki nespēj elektrību definēt. Tad kāpēc mēs ticam, ka elektrība ekstistē? Tāpēc, ka mēs redzam elektrību izpaužamies mūsu mājās, fabrikās, uz ielām. Lai gan es nezinu, no kurienes Dievs ir nācis, man tomēr ir jātic, ka Viņš ir, jo es visur ap sevi redzu Viņa atklāšanos.
Dr Verners fon Brauns, NSA zinātniskās pētniecības institūta direktors un tās raķetes uzbūvētājs, kas ievadīja orbītā pirmo Amerikas satelītu, saka:
„Mūsu modernajā pasaulē daudzi šķietas domājam, ka mūsu straujā virzīšanās uz priekšu zinātnes laukā atceļ tādas lietas kā ticību uz Dievu kā nesavlaicīgu un vecmodīgu. Viņi brīnās, kāpēc mums jāapmierinās ar „ticību” kaut kam, ja zinātne mums pasaka, ka mēs jau „zinām” tik daudz lietu. Vienkāršā atbilde šinī apgalvojumā ir, ka mēs esam atklājuši daudz vairāk dabas noslēpumus šodien nekā tas bija zinātnes apgaismības laikmeta sākumā. Bet ar katru jaunu atrisinātu atbildi zinātne likumsakarīgi atklājusi vismaz trīs jaunus jautājumus.
Atbilžu meklēšana rāda, ka visam, kas ir tik labi iekārtots un pilnīgi izveidots un radīts, kāda ir mūsu Zeme un Visums, vajag būt kādam Konstruktoram, galvenam Plānotājam, kaut kam tik akurātam, tik organizētam, tik pilnīgam, tik precīzam, tik saskaņotam, tik majestātiskam, ka šī radība nevar būt nekas cits kā Dieva idejas realizācija.”
Nelaiķis profesors, ievērojamais biologs Edvīns Konklins ir visai trāpīgi pateicis: „Varbūtība, ka dzīvība sākusies no laimīga gadījuma, nejaušības, ir salīdzināma ar pilnīgas, nesaīsinātas vārdnīcas izveidošanu no kādas spiestuvē notikušas eksplozijas.”
Dievs eksistē, vienalga, vai cilvēki vēlas tam ticēt vai ne. Iemesls, kāpēc daudzi netic Dievam, nav tik daudz tāpēc, ka tas ir intelektuāli neiespējami, bet tāpēc, ka ticība Dievam piespiež domājošus cilvēkus rēķināties ar faktu, ka viņš nes atbildību tāda Dieva priekšā. Daudzi to negrib apzināties. Daudzi, kas patveras ateismā un agnosticismā, dara to tāpēc, ka tā ir ērta „izvairīšanās” no draudošās realitātes, ka cilvēks ir atbildīgs sava Radītāja priekšā. Parasti mūsu apstāklis nav tas, ka „es nevaru ticēt,” bet gan, ka „es negribu ticēt.”
Es zinu tikai divus ceļus, pa kuriem var izzināt Dieva nolūkus un Dievišķo personu. Pirmais ir prāta ceļš. Kā labs detektīvs var, piemēram, jums daudz ko pateikt par manām spējām, paradumiem un raksturu vienkārši pēc manas rīcības un izturēšanās, tāpat par Dievu var uzzināt un Viņu novērtēt, uzmanīgi izpētot Visumu – Dieva roku darbu.
Tomēr detektīvs, izpētot vienīgi manu darbu, nekad nevarēs teikt, ka viņš mani pazīst. Kaut ko par mani viņš gan var zināt, bet, pirms viņš saka, ka mani pazīst, ir jānotiek kādam atklāsmes procesam: man jānonāk ar viņu kādās attiecībās. Man viņam jāsaka, ko es domāju, ko jūtu un ko es gribu darīt. Tāda pašatklāsme var īstenoties caur sarunu, vēstuli vai citādi. Vienīgi tā detektīvam iespējams mani iepazīt. Tāpat, ja Dievu, Viņa domas, gribu un nolūkus vispār varētu izzināt, tad Dievam būtu jāiesāk pirmajam un vismaz daļēji jāatklāj Sevi cilvēkam.
No daudzajām grāmatām šajā pasaulē ir tikai viena, kas pretendē uz tiešu atklāsmi no Dieva, kur Viņš stāsta par Sevi un par Saviem nolūkiem attiecībā uz mums. Tā ir Bībele. Tā ir vissvarīgākā grāmata un tiešām vērta, lai to, dziļi pārdomājot, pētītu. Tāpēc ar Franča Bekona sniegto padomu: nevis pieņemot vai atmetot, bet apverot un pārdomājot, tuvosimies šai grāmatu Grāmatai ar tās neparastajām prasībām.
Būsim godprātīgi pret sevi un Bībeli un tomēr izlasīsim to. Tāpat kā tiesnesis nevar pasludināt savu spriedumu, ja process izklausīts tikai pa daļai, arī mēs to nevaram. Mums tāpat kā tiesnesim ir jāsalīdzina liecinieku izteikumi un jāapsver un jāievēro katras personas rīcība, meklējot šī gadījuma dziļāko, nevis virspusīgo nozīmi. Bez šaubām, mūsu mērķis attiecībā pret Bībeles izpēti attaisno laika izlietošanu tās 66 grāmatu studijām, ko ir sarakstījuši vismaz 40 dažādi rakstnieki – gan izglītoti, gan mazām zināšanām. Kādi bija ķēniņi, valsts ministri, citi zemnieki un gani, kas sniedza savas liecības 1600 gadu garumā vietās, kas atradās tālu viena no otras kā Babilonija Āzijā un Roma Eiropā. Autoru daudzuma un dažādības dēļ lasītājs var sastapties ar pretrunīgiem apgalvojumiem. Tāpēc mums ir jo pārsteidzošāka Bībeles vienotība – ikviena autora ieguldījums ir citu rakstnieku sniegtās informācijas papildinājums.
To visu pārdomājot, man kļuva skaidra 2. Pēt. 1:21 sniegtā patiesība. Cita saprātīga izskaidrojuma šeit nav. „Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.” Šī ticība man apstiprinājās, kad Vecajā Derībā lasīju pravietojumus, vienu pēc otra, kas atrada savu piepildījumu līdz pat vissīkākajām detaļām simtiem gadu pēc tam. Piemēram, Jesajas 53 tiek iepriekš pavēstīta Kristus nāve ar vissīkāko precizitāti vairāk nekā 700 gadu faktiskās Kristus krustā sišanas laika. Tiešām, ir grūti apšaubīt šo Grāmatu un gribas tai ticēt. Man vajadzēja būt pret sevi godīgam un pieņemt, ka visas manas problēmas slēpās manā neticībā. Es gāju pat tālāk un teicu: „Es ticu, ka Bībele ir Dzīvā Dieva Vārds. Nekādi citādi es to nevaru izskaidrot.”
Šāds pieņēmums tomēr mani nostādīja aci pret aci ar lielām, nopietnām grūtībām, jo Bībele uzstāda kādu taisnības standartu, kādu es pats nebiju sasniedzis. Tur tiek pasludināts, ka šis standarts nav nekas cits kā Dieva dotā cilvēku dzīves norma un tā neievērošana ir sodāma. Ņemot vērā, ka Dievs zina katru jūsu slepeno domu, salīdziniet sevi ar šo Dieva uzstādīto nosacījumu: „Tev būs Dievu savu Kungu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis” (Mat.22,37–38).
Ar šadu atzinumu konfrontēts vai jūs varat apgalvot, ka tā esat izturējies visā savā dzīvē? Vai Dievs ir bijis pirmajā vietā visās lietās? Neviens cilvēks nevar pretendēt uz tādu pilnību. Ikviena godīga sirds atbalso Rom.3,10 un 23, kur ir teikts: „Nav neviena taisna, it neviena.... jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības.” Nevienam vēl līdz šim nav izdevies aizsniegt Dieva standartu.
Kāds jauns cilvēks man jautāja: „Vai jūs domājat, ka no Dieva puses ir taisnīgi nolikt svētuma standartu tik augstu, ka tas nav sasniedzams, un tad mūs tiesāt par mūsu neizdošanos to sasniegt?”
Es atbildēju: „Dievs īstenībā nav uzstādījis nekādus patvaļīgus svētuma standartus, kā kāds priekšnieks to dara, uzliekot neprātīgas prasības saviem miesassargiem. Tādā gadījumā cilvēkam var būt visas citas īpašības, bet, ja viņš ir tikai par vienu collu īsāks par uzstādītajām prasībām, viņu diskvalificē.
Dievs nav nolicis nekādu standartu, jo Viņš pats ir Standarts. Viņš ir absolūtais svētums, un, lai saglabātu savu pozīciju, Viņam ir jāpaliek apsolūti svētam visās lietās, kas attiecas uz cilvēku, saglabājot šo standartu neatkarīgi no milzīgajām saistībām, kādas ietver šīs attiecības.”
Sirdsapziņa un mans veselais saprāts lika man atzīt, ka man trūkst Dieva absolūtā svētuma standarta un tāpēc es biju grēcinieks Viņa acīs.
Pamatojoties uz manu saprātīgo atziņu, ka esmu grēcinieks, nāca Dieva sods: ”....kura dvēsele grēko, tai jāmirst” (Eceh.18,4). To es sapratu tā: „Lielbritānijas likums saka, ka visiem šoferiem jābrauc pa ielas kreiso pusi, kamēr Ņujorkā ceļu noteikumi prasa, lai šoferi turētos labajā pusē. Pieņemsim, ka Londonā es braucot turos pa labi. Nonācis tiesas priekšā, es saku: „Tas nu gan ir smieklīgi, ASV mums jābrauc pa ielas labo pusi.”
„Jūs netiekat saukts pie atbildības pēc Amerikas likumiem,” – atbild tiesnesis. „Nav no svara, kādi likumi ir citās valstīs, jums ir darīšana tikai ar noteikumiem šeit, valstī, kurā jūs atrodaties.”
Tāpat arī, ciktāl tas attiecas uz Dieva standartu, es biju pazudis, jo Dieva standarts ir vienīgais, pēc kura mani tiesās mūžībā. Es biju bez cerībām, es biju pazudis. Sāku saprast, ka nemaz nebija tik svarīgi, ko es domāju vai ko man teica draugi. Taisnība ir tam, ko Dievs ir sacījis, nevis, ko mani draugi teica. Bez tam Dieva spriedumā mēs visi esam grēkojuši un ir veltīgi meklēt palīdzību no citiem, jo tie atrodas zem tā paša soda kā es.
Bet šī pati Bībele, kas man paziņoja par grēku, pateica arī par Jēzu Kristu, Dieva Dēlu.
Tā ir Bībeles nepārprotama liecība, ka šī Persona Jēzus Kristus ir Dieva Dēls. Viņš redzēja, ka cilvēki ir pazuduši, ka viņi izposta savas dzīves grēkā. Bet Jēzus Kristus dzīve bija citāda – tā bija bezgrēcīga un tīra, nevainojama. Šo savu šķīsto dzīvi Viņš bija gatavs nodot par upuri cilvēka grēcīgās dzīves vainas izpirkšanai, lai mēs kļūtu brīvi.
Nelaiķis Roberts A. Leidlovs, CBE., fermeru tirzniecības Co–d dibinātājs, bija plaši pazīstams kā viens no Jaunzēlandes sekmīgākajiem un cienījamākajiem biznesmeņiem. Piedzimis Skotijā 1885.gadā, viņš bija tikai gadu vecs, kad vecāki izceļoja uz Jaunzēlandi. Divdesmit vienu gadu vecumā viņš sāka strādāt pasta preču pārsūtīšanā Oklandē, kas vēlāk kļuva par iespaidīgu mazumtirdzniecības organizāciju, kas šodien nodrošina ar darbu 2925 cilvēkus, vīriešus un sievietes.
Tās bija R. Leidlova rūpes par sava štata ļaudīm, kas sekmēja šīs brošūras „Kāpēc” tapšanu kā liecību par viņa kristīgo dzīvi. Vairāk kā 20 miljoni šīs grāmatas eksemplāru ir iespiesti vairāk nekā 30 valodās, un tās ir ietekmējusi tūkstošiem cilvēku dzīves.
Šo spēcīgo oratoru un iedvesmojošo runātāju B. Grehems raksturoja kā „vienu no pasaules lielākajiem laju kristiešiem.”
Biznesmenis kristietis to uzrakstījis sava uzņēmuma kolektīvam....
Pieņemsim, ka jauns cilvēks nosūtījis savai līgavai dimanta gredzenu tūkstots dolāru vērtībā. Juvelieris ir ielicis gredzenu mazā skaistā kārbiņā klāt par velti. Cik ļoti vīlies būtu šis jaunieklis, ja, pēc dažām dienam līgavu satiekot, viņa pateiktu: „Dārgais, tā ir brīnišķīga jauka maza kastīte, ko tu man atsūtīji. Es apsolu, ka to glabāšu, apklāšu no putekļiem, nolikšu drošā vietā, tā ka tai nekas ļauns nenotiek.”
Diezgan smieklīgi, vai ne? Bet tas ir tikpat muļķīgi, kā to dara cilvēki, vīri un sievas, kas ziedo visu dzīves laiku savai miesai, kas nav nekas cits kā tikai ietvars cilvēka patiesajai būtībai, dvēselei, kas, kā to vēstī Bībele, vēl ilgi turpinās pastāvēt pēc tam, kad miesa būs sabirusi pīšļos. Dvēselei ir mūžības vērtība. Dzejnieks Longfello to ir izteicis šādi:
Nestāsti man vārdos skumjos,
Ka dzīve ir tik sapnis tukšs,
Jo dvēsele, aizsnaudusies, ir nomirusi,
Un lietas nav tādas, kā tās šķiet.
Dzīve ir reāla, dzīve ir nopietna,
Un kaps nav nebūt tās gals.
Puteklis tu esi un puteklis būsi,
Bet par dvēseli teikts tā nav.
Tiešām, tāda apgalvojuma par dvēseli nav, jo Marka 8:36 mūsu Kungs pats jautā: „Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” Tātad Kristus atzinumā cilvēka dvēsele ir nepasakāmi vērtīgāka nekā visa pasaule.
Vēlos ar jums parunāt par dažiem pamatjautājumiem, kas attiecas uz jūsu visdārgāko īpašumu, jūsu dvēseli. Piemēram:
Vai Dievs ir?
Vai Bībele ir patiesa?
Vai cilvēks ir atbildīgs?
Vai pastāv dievišķa piedošana?
Tās ir dažas problēmas, kas samulsina tieši tos cilvēkus, kas domā par nākotni.
Kā lai es uzzinu Dieva esamību?
Man ir dabiska pārliecība, ka Dievs ir. Nav svarīgi, cik ļoti mans prāts pagātnē pūlējies sameklēt pierādījumus par to, ka Dieva nav, vai arī cik ļoti esmu vēlējies ticēt tam, ka nav nekāda Dieva, šī „klusā, lēnā balss” ieskanējās atkal un atkal tāpat kā tā ieskanējās jūsu dzīves skaidrāko brīžu klusumā. Es zināju, ka vismaz priekš manis Dievs ir. Vērojot citus, es redzēju, cik ļoti daudzi meklē Dievu, mēģinot „reliģijā” klusināt to pašu balsi, kas runāja manī.
Tiesa gan, ir cilvēki, kas netic Dievam. Bet man problēmas ar neticību Dievam ir lielākas nekā problēmas ar ticību Viņam. Ticēšana tam, ka nedzīva matērija ir producējusi saprātu, ka saprāts ir producējis apziņu un ka haoss ir producējis kārtību, kādu to redzam dabā un Visumā, šķiet, nav nekāda ticība, bet lētticība.
Ņujorkas zinātnes biedrības prezidents ir devis astoņus iemeslus, kāpēc viņš ticot Dieva esamībai. Pirmais iemesls šāds: Ņemiet desmit vienādas monētas un apzīmējiet tās no 1 līdz 10. Tad ielieciet tās kabatā. Bet tagad izņemiet vienu no tām. Viena iespēja no desmit būs, ka jūs izņemsiet 1. numuru. Tad atlieciet to atpakaļ kabatā, un nu iespēja, ka 2. numurs sekos 1. numuram, nav vairs viena no desmit, bet viena no simta. Ar katru izņemto jauno monētu risks vienmēr pavairosies par desmit tā, ka iespēja 10. numuram sekot 9. numuram būs viena no 10.000.000.000 (10 miljoniem). Tas man likās tik neticami, ka tūliņ tvēru zīmuli un papīru un uzzināju, ka tam vīram bija taisnība. Pamēģiniet parēķināt paši.
Tāpēc arī Džordžs Gellaps, amerikāņu statistiķis, saka: „Ar statistiku es varētu pierādīt, ka Dievs ir. Ņemiet, piemēram, cilvēka ķermeni – doma, ka visas miesas funkcijas būtu tikai sagadīšanās, ir statistiska monstrozitāte (nedabiskums, kroplība, aplamība).
Katrā ziņā neviena domājoša persona negribētu pamatot savu mūžīgo nākotni uz „statistisku kroplumu.” Varbūt Bībelē tāpēc ir teikts Psalmā 14:1: ”Bezprāši saka savā sirdī: Dieva nav!” Bet aplūkosim šo jautājumu no cita aspekta.
Pieņemsim, ka mēs esam nostājušies pie lidlauka un noskatāmies, kā liela reaktīvā lidmašīna tuvojas skrejceļam. Daudzi domā, ka lidmašīna ir kāda cilvēku rūpīgi izstrādāta konstruktoru plāna galarezultāts, bet es zinu labāk. Patiesībā šajā izstrādājumā neizpaužas nekāda cilvēciskā inteliģence. Dīvainā kārtā metāls gluži vienkārši iznāca laukā no zemes, attīrījās, tas izlējās plānās plāksnēs. Pēc tam šīs plāksnes sāka pamazām savienoties kopā, izveidojot lidmašīnas ķermeni, spārnus un asti. Tad pēc ilgāka laika mašīnas dzinēji palēnām novietojās savās vietas, un vienā dienā cilvēki atnāca un ieraudzīja pabeigtu lidmašīnu, gatavu lidojumam.
Jūs varbūt mani noturēsiet par vājprātīgu un gribēsiet izvairīties no manas bezjēdzīgās pļāpāšanas. Kāpēc? Jūs taču ziniet – kur ir kāds projekts, kāds plāns, tur obligāti jābūt arī plānotājam, un, redzot citu cilvēku prāta ražojumus tāpat kā šo nupat apspriesto lidmašīnu, jūs esat pārliecināti, ka to ir izplānojusi cilvēka inteliģence un uzbūvējusi cilvēka prasme.
Tomēr ir augsti izglītoti profesionāli cilvēki, kas saka, ka Visums ir radies nejauši, ka tur nav darbojusies nekāda augstāka inteliģence. Viņi apgalvo, ka nav nekāda Dieva, ka ir tikai daba.
No otras puses, ir daudzi domājoši cilvēki, kas tic, ka Dievs ir transcendents; tas ir, kamēr Viņš atklāj sevi dabā (tās likumi un principi ir Viņa varas un gudrības izteiksme), Viņš pats ir kas lielāks par Universu. Taču viss, ko ateisti mums var piedāvāt, ir plāns, bet tajā trūkst plānotāja. Tā ir radība bez Radītāja, sekas bez cēloņa.
Ikviens domājošs cilvēks tic cēloņu un seku mijiedarbībai dabā, ikvienām sekām atkal pārtopot par cēloni kādām citām sekām. To pieņemot par faktu, loģiski jāsecina, ka ikvienam procesam ir jābūt savam sākumam. Nekad nevarētu būt kaut kādas sekas, ja nebūtu pirmcēloņa.ATTIECĪBĀ UZ MANI ŠIS PIRMCĒLONIS IR DIEVS.
Lai gan cilvēks ir atklājis daudzus likumus attiecībā uz elektrību, tomēr lielākie zinātnieki nespēj elektrību definēt. Tad kāpēc mēs ticam, ka elektrība ekstistē? Tāpēc, ka mēs redzam elektrību izpaužamies mūsu mājās, fabrikās, uz ielām. Lai gan es nezinu, no kurienes Dievs ir nācis, man tomēr ir jātic, ka Viņš ir, jo es visur ap sevi redzu Viņa atklāšanos.
Dr Verners fon Brauns, NSA zinātniskās pētniecības institūta direktors un tās raķetes uzbūvētājs, kas ievadīja orbītā pirmo Amerikas satelītu, saka:
„Mūsu modernajā pasaulē daudzi šķietas domājam, ka mūsu straujā virzīšanās uz priekšu zinātnes laukā atceļ tādas lietas kā ticību uz Dievu kā nesavlaicīgu un vecmodīgu. Viņi brīnās, kāpēc mums jāapmierinās ar „ticību” kaut kam, ja zinātne mums pasaka, ka mēs jau „zinām” tik daudz lietu. Vienkāršā atbilde šinī apgalvojumā ir, ka mēs esam atklājuši daudz vairāk dabas noslēpumus šodien nekā tas bija zinātnes apgaismības laikmeta sākumā. Bet ar katru jaunu atrisinātu atbildi zinātne likumsakarīgi atklājusi vismaz trīs jaunus jautājumus.
Atbilžu meklēšana rāda, ka visam, kas ir tik labi iekārtots un pilnīgi izveidots un radīts, kāda ir mūsu Zeme un Visums, vajag būt kādam Konstruktoram, galvenam Plānotājam, kaut kam tik akurātam, tik organizētam, tik pilnīgam, tik precīzam, tik saskaņotam, tik majestātiskam, ka šī radība nevar būt nekas cits kā Dieva idejas realizācija.”
Nelaiķis profesors, ievērojamais biologs Edvīns Konklins ir visai trāpīgi pateicis: „Varbūtība, ka dzīvība sākusies no laimīga gadījuma, nejaušības, ir salīdzināma ar pilnīgas, nesaīsinātas vārdnīcas izveidošanu no kādas spiestuvē notikušas eksplozijas.”
Dievs eksistē, vienalga, vai cilvēki vēlas tam ticēt vai ne. Iemesls, kāpēc daudzi netic Dievam, nav tik daudz tāpēc, ka tas ir intelektuāli neiespējami, bet tāpēc, ka ticība Dievam piespiež domājošus cilvēkus rēķināties ar faktu, ka viņš nes atbildību tāda Dieva priekšā. Daudzi to negrib apzināties. Daudzi, kas patveras ateismā un agnosticismā, dara to tāpēc, ka tā ir ērta „izvairīšanās” no draudošās realitātes, ka cilvēks ir atbildīgs sava Radītāja priekšā. Parasti mūsu apstāklis nav tas, ka „es nevaru ticēt,” bet gan, ka „es negribu ticēt.”
Es zinu tikai divus ceļus, pa kuriem var izzināt Dieva nolūkus un Dievišķo personu. Pirmais ir prāta ceļš. Kā labs detektīvs var, piemēram, jums daudz ko pateikt par manām spējām, paradumiem un raksturu vienkārši pēc manas rīcības un izturēšanās, tāpat par Dievu var uzzināt un Viņu novērtēt, uzmanīgi izpētot Visumu – Dieva roku darbu.
Tomēr detektīvs, izpētot vienīgi manu darbu, nekad nevarēs teikt, ka viņš mani pazīst. Kaut ko par mani viņš gan var zināt, bet, pirms viņš saka, ka mani pazīst, ir jānotiek kādam atklāsmes procesam: man jānonāk ar viņu kādās attiecībās. Man viņam jāsaka, ko es domāju, ko jūtu un ko es gribu darīt. Tāda pašatklāsme var īstenoties caur sarunu, vēstuli vai citādi. Vienīgi tā detektīvam iespējams mani iepazīt. Tāpat, ja Dievu, Viņa domas, gribu un nolūkus vispār varētu izzināt, tad Dievam būtu jāiesāk pirmajam un vismaz daļēji jāatklāj Sevi cilvēkam.
No daudzajām grāmatām šajā pasaulē ir tikai viena, kas pretendē uz tiešu atklāsmi no Dieva, kur Viņš stāsta par Sevi un par Saviem nolūkiem attiecībā uz mums. Tā ir Bībele. Tā ir vissvarīgākā grāmata un tiešām vērta, lai to, dziļi pārdomājot, pētītu. Tāpēc ar Franča Bekona sniegto padomu: nevis pieņemot vai atmetot, bet apverot un pārdomājot, tuvosimies šai grāmatu Grāmatai ar tās neparastajām prasībām.
Būsim godprātīgi pret sevi un Bībeli un tomēr izlasīsim to. Tāpat kā tiesnesis nevar pasludināt savu spriedumu, ja process izklausīts tikai pa daļai, arī mēs to nevaram. Mums tāpat kā tiesnesim ir jāsalīdzina liecinieku izteikumi un jāapsver un jāievēro katras personas rīcība, meklējot šī gadījuma dziļāko, nevis virspusīgo nozīmi. Bez šaubām, mūsu mērķis attiecībā pret Bībeles izpēti attaisno laika izlietošanu tās 66 grāmatu studijām, ko ir sarakstījuši vismaz 40 dažādi rakstnieki – gan izglītoti, gan mazām zināšanām. Kādi bija ķēniņi, valsts ministri, citi zemnieki un gani, kas sniedza savas liecības 1600 gadu garumā vietās, kas atradās tālu viena no otras kā Babilonija Āzijā un Roma Eiropā. Autoru daudzuma un dažādības dēļ lasītājs var sastapties ar pretrunīgiem apgalvojumiem. Tāpēc mums ir jo pārsteidzošāka Bībeles vienotība – ikviena autora ieguldījums ir citu rakstnieku sniegtās informācijas papildinājums.
To visu pārdomājot, man kļuva skaidra 2. Pēt. 1:21 sniegtā patiesība. Cita saprātīga izskaidrojuma šeit nav. „Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.” Šī ticība man apstiprinājās, kad Vecajā Derībā lasīju pravietojumus, vienu pēc otra, kas atrada savu piepildījumu līdz pat vissīkākajām detaļām simtiem gadu pēc tam. Piemēram, Jesajas 53 tiek iepriekš pavēstīta Kristus nāve ar vissīkāko precizitāti vairāk nekā 700 gadu faktiskās Kristus krustā sišanas laika. Tiešām, ir grūti apšaubīt šo Grāmatu un gribas tai ticēt. Man vajadzēja būt pret sevi godīgam un pieņemt, ka visas manas problēmas slēpās manā neticībā. Es gāju pat tālāk un teicu: „Es ticu, ka Bībele ir Dzīvā Dieva Vārds. Nekādi citādi es to nevaru izskaidrot.”
Šāds pieņēmums tomēr mani nostādīja aci pret aci ar lielām, nopietnām grūtībām, jo Bībele uzstāda kādu taisnības standartu, kādu es pats nebiju sasniedzis. Tur tiek pasludināts, ka šis standarts nav nekas cits kā Dieva dotā cilvēku dzīves norma un tā neievērošana ir sodāma. Ņemot vērā, ka Dievs zina katru jūsu slepeno domu, salīdziniet sevi ar šo Dieva uzstādīto nosacījumu: „Tev būs Dievu savu Kungu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis” (Mat.22,37–38).
Ar šadu atzinumu konfrontēts vai jūs varat apgalvot, ka tā esat izturējies visā savā dzīvē? Vai Dievs ir bijis pirmajā vietā visās lietās? Neviens cilvēks nevar pretendēt uz tādu pilnību. Ikviena godīga sirds atbalso Rom.3,10 un 23, kur ir teikts: „Nav neviena taisna, it neviena.... jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības.” Nevienam vēl līdz šim nav izdevies aizsniegt Dieva standartu.
Kāds jauns cilvēks man jautāja: „Vai jūs domājat, ka no Dieva puses ir taisnīgi nolikt svētuma standartu tik augstu, ka tas nav sasniedzams, un tad mūs tiesāt par mūsu neizdošanos to sasniegt?”
Es atbildēju: „Dievs īstenībā nav uzstādījis nekādus patvaļīgus svētuma standartus, kā kāds priekšnieks to dara, uzliekot neprātīgas prasības saviem miesassargiem. Tādā gadījumā cilvēkam var būt visas citas īpašības, bet, ja viņš ir tikai par vienu collu īsāks par uzstādītajām prasībām, viņu diskvalificē.
Dievs nav nolicis nekādu standartu, jo Viņš pats ir Standarts. Viņš ir absolūtais svētums, un, lai saglabātu savu pozīciju, Viņam ir jāpaliek apsolūti svētam visās lietās, kas attiecas uz cilvēku, saglabājot šo standartu neatkarīgi no milzīgajām saistībām, kādas ietver šīs attiecības.”
Sirdsapziņa un mans veselais saprāts lika man atzīt, ka man trūkst Dieva absolūtā svētuma standarta un tāpēc es biju grēcinieks Viņa acīs.
Pamatojoties uz manu saprātīgo atziņu, ka esmu grēcinieks, nāca Dieva sods: ”....kura dvēsele grēko, tai jāmirst” (Eceh.18,4). To es sapratu tā: „Lielbritānijas likums saka, ka visiem šoferiem jābrauc pa ielas kreiso pusi, kamēr Ņujorkā ceļu noteikumi prasa, lai šoferi turētos labajā pusē. Pieņemsim, ka Londonā es braucot turos pa labi. Nonācis tiesas priekšā, es saku: „Tas nu gan ir smieklīgi, ASV mums jābrauc pa ielas labo pusi.”
„Jūs netiekat saukts pie atbildības pēc Amerikas likumiem,” – atbild tiesnesis. „Nav no svara, kādi likumi ir citās valstīs, jums ir darīšana tikai ar noteikumiem šeit, valstī, kurā jūs atrodaties.”
Tāpat arī, ciktāl tas attiecas uz Dieva standartu, es biju pazudis, jo Dieva standarts ir vienīgais, pēc kura mani tiesās mūžībā. Es biju bez cerībām, es biju pazudis. Sāku saprast, ka nemaz nebija tik svarīgi, ko es domāju vai ko man teica draugi. Taisnība ir tam, ko Dievs ir sacījis, nevis, ko mani draugi teica. Bez tam Dieva spriedumā mēs visi esam grēkojuši un ir veltīgi meklēt palīdzību no citiem, jo tie atrodas zem tā paša soda kā es.
Bet šī pati Bībele, kas man paziņoja par grēku, pateica arī par Jēzu Kristu, Dieva Dēlu.
Tā ir Bībeles nepārprotama liecība, ka šī Persona Jēzus Kristus ir Dieva Dēls. Viņš redzēja, ka cilvēki ir pazuduši, ka viņi izposta savas dzīves grēkā. Bet Jēzus Kristus dzīve bija citāda – tā bija bezgrēcīga un tīra, nevainojama. Šo savu šķīsto dzīvi Viņš bija gatavs nodot par upuri cilvēka grēcīgās dzīves vainas izpirkšanai, lai mēs kļūtu brīvi.
Produkta informācija
Veids: Grāmatas
Autors/i: Belezs Paskāls, Roberts A. Leidlovs, Billijs Grehems
Izdevniecība: Viņa Vārds Manī
Valoda: Latviešu
Vākojums: Mīkstie vāki
Lappuses: 79
Gads: 2015
Izmērs: 14 x 20