Lielie meli un lielā patiesība

Trīs meli un lielā patiesība
Dažkārt sirdi pārņem sāpes un izmisums, domājot par mūsu zemes luterāņu baznīcu. Diez vai kāds nopietni uzdrošinās jautāt: „Kurp tas viss iet? Kas notiks ar visiem tiem cilvēkiem, kuri uzticīgi turas pie saviem maldiem un kuros tik reti uzplaiksnī kaut maza dzirksts no tās dzīves, ko Svētie Raksti sauc par mūžīgo dzīvi?”
Te var sastapt tūkstošiem jauku, parastu cilvēku, kas visi kā viens rūpējas par savu darbu un pilda savus pienākumus pret visiem, izņemot vienīgi Dievu. Šiem cilvēkiem nereti ir ļoti plašs interešu loks, par viņiem droši var sacīt, ka nekas cilvēcisks tiem nav svešs, izņemot vienīgi lūgšanu un ticību. Tālredzīgi un gudri tie veido un organizē visu savu dzīvi: pensiju, dzīvības apdrošināšanu, testamentu un galu galā pat savas bēres; par visu viņi ir padomājuši, izņemot vienīgi to, kas notiks pēc tam.
Viņi kopj savu ķermeni, rūpējas par higiēnu un veselībai nekaitīgu vidi, domā par labu miegu un pārtiku, gādā par savu sirdi, figūru un visu citu iespējamo, izņemot vienīgi savu dvēseli.
Nav pat īsti skaidrs, ar ko lai sāk, mēģinot viņus pārliecināt par to, cik nepamatota un nepārdomāta ir šāda dzīves pozīcija. Te atklājas vesels aizspriedumu un dzīves principu biezoknis, kuri lielākoties ir neapzināti un maz izsvērti. Ja mēs ņemtu šos principus nopietnāk un sāktu tos šķetināt, tad drīz kļūtu redzams, ka tas viss ir kā samudžināts kamols, kur kopā savijušies nedroši viedokļi, vispārīgi pieņēmumi, puspatiesības un pat meli. Ar to visu dzīvo un ir nodarbināti mūsu jaukie tautieši, un viņiem nenāk ne prātā rūpēties par savu dvēseli.
Sākot šķetināt un līdz pašiem dziļumiem un saknei atklāt visus šos melu pavedienus, visbeidzot ir iespējams nokļūt līdz vietai, no kurienes izaug mūsu tautas neaptveramais garīgais aklums. No vienas kopīgas saknes aug trīs spēcīgi stumbri, trīs galvenie meli, kurus mēs centīsimies apjaust vispirms. <<<

Pirmie meli ir šādi: Dieva nav.
Šos melus es pazīstu ļoti labi, jo pats tiem ticēju sešus gadus – ticēju tik droši un nešaubīgi, kā var ticēt tikai pārliecināts materiālists. Tādēļ es labi pazīstu argumentus, kādus lieto cilvēks, kas tic meliem par Dieva neesamību, ja vien viņam vispār ir pamatojums šādai pārliecībai un tā nav tikai tukša un nepārdomāta spriedelēšana. Deviņos no desmit gadījumiem tāds cilvēks domā: Dieva nav, jo zinātniskā pasaules skatījumā Dievam nav vietas un pēc Viņa nav vajadzības, jo zinātne mums pierādījusi, ka Visums ir kā mehānisms un matērijas kustība, kas darbojas pēc saviem mūžīgiem un nemainīgiem likumiem.
Tā viņi saka. Taču mums savukārt jājautā: kad un kā zinātne ir pierādījusi, ka visa esamība patiešām sastāv tikai un vienīgi no matērijas un darbojas mehāniski kā liela mašīna?
Iespējams, ka atbilde uz šo jautājumu mums būtu jāgaida ilgi. Jebšu arī mums tiks norādīts, lai iepazīstamies ar ievērojamiem pagātnes dabaszinātņu atklājumiem. Un patiesi ir vērts iedziļināties 19. gadsimta lielajos dabaszinātņu sasniegumos, lai labāk saprastu, no kurienes cēlušies lielie meli par Dieva neesamību.
19. gadsimta ievērojamais zinātnes un pētniecības progress radīja atziņu, ka lielākā daļa fizikas ir izskaidrojama mehāniski. Jau iepriekš bija zināms, ka skaņu veido vibrējošas kustības gaisā. Tagad izrādījās, ka arī gaismu var izskaidrot kā viļņu kustību un siltums ir atkarīgs no molekulu kustībām. Tādējādi ar suģestējošu spēku uzausa doma: iedomājieties, vai nevar būt tā, ka galu galā viss šai pasaulē ir tikai milzīga virpuļojošu atomu mašinērija, visaptveroša matērijas kustība, kas pilnībā pakļauta dabas likumībām?
Šī doma tika izstrādāta kā teorija, kuru nosauca par mehānisko materiālismu.
Tā ieguva savus atbalstītājus gan profesoru, gan skolotāju vidū, kas izplatīja šīs idejas tālāk. Šī teorija piedāvāja šķietami vienkāršu un vienotu izskaidrojumu mūsu juceklīgajai pasaulei. 19. gadsimta beigās šī teorija svinēja savu uzvaru, un vispirms jau Vācijā. Šis uzskats aizvien vairāk iesakņojās un kļuva par pašsaprotamu pasaules redzējumu kā akadēmiķiem, tā arī vienkāršiem ļaudīm.
Kas zinātniekiem nebija nekas cits kā nepierādāma hipotēze, tas vienkāršam cilvēkam no ielas bija kļuvis par neapstrīdamu patiesību. Un bieži vien tika secināts, ka zinātne ir pierādījusi, ka Dieva nav. Daudzi cilvēki to pieņēma par pašsaprotamu lietu, ka nav iespējams būt vienlaikus ticīgam kristietim un moderni izglītotam cilvēkam. Tas kļuva tik pašsaprotami, ka pavisam piemirsās, ka zinātne īstenībā bija pierādījusi vienīgi to, ka mehāniska pasaules izpratne ir piemērojama tikai atsevišķās fizikas jomās, kā arī atsevišķās nedzīvās dabas sfērās. Taču pāri paliek vesela nedzīvās dabas daļa (proti, elektriskie fenomeni) un turklāt arī visa dzīvā daba, kas attiecas uz bioloģiju, kā arī prāta un gara sfēru, nepakļaujas nekādiem mehāniskiem izskaidrojumiem. To pieņēma kā pašu par sevi saprotamu – cerībā, ka ar laiku arī šīs jomas būs izskaidrojamas materiālistiskās sistēmas ietvaros. Un pamazām ticība materiālismam kļuva tik ietekmīga, ka pilnībā tika aizmirsts izpētīt atlikušo pierādījuma daļu.
Pārējie pierādījumi tā arī netika sagaidīti. Drīz zinātnieki konstatēja, ka ir kļūdījušies, ticēdami, ka mehāniskais izskaidrojums spēj atrisināt visas problēmas. Izrādījās, ka šī teorija pilnībā neizskaidro pat nedzīvo dabu. Pētījumi par magnētismu un elektrību drīz vien apliecināja, ka materiālistiskais pasaules uzskats ir maldīgs. Tālāk atklājās, ka arī gaismas mehāniskais skaidrojums ir neapmierinošs. Tādējādi vecā labā un pamatīgā matērija tika „saplosīta gabalos”. Un nu zinātnieki sāka prātot un apsvērt šādu lietu: vai matērija vispār eksistē, vai arī matērija ir tikai kāda enerģijas forma? Tagad tika aplūkota cita problēma: vai vispār eksistē tāda lieta kā dabas likumības? Un sāka valdīt pārliecība, ka materiālisti savulaik ir maldījušies, uzskatīdami, ka pasaule ir tik ļoti atkarīga no dabas likumībām, ka gadījumā, ja mēs šai brīdī pazītu visus kosmosa ķermeņus un visus tos ietekmējošos spēkus, tad mēs ar pilnīgu precizitāti varētu paredzēt nākotni un pateikt, kam pēc simts gadiem piederēs kāds konkrēts īpašums vai ko viņš domās un darīs kādā konkrētā brīdī; tas viss būtu tikpat precīzi paredzams, kā mūsdienās mēs paredzam saules aptumsumu. Taču tagad tiek apgalvots, ka šāds pieņēmums ir radies no pilnīgas neizpratnes par materiālās pasaules uzbūvi, kas nebūt nav tāda, ka noteiktā laika brīdī mēs varētu noteikt precīzu tās atrašanās vietu. Fiziķi nepārprotami atsakās no senās tautas gudrības, pie kuras allaž apelē materiālisti. Fiziķi laiku sauc par ceturto dimensiju līdzās atzītajām trīs dimensijām – garumam, platumam un augstumam. Viņi saka, ka attālums starp diviem punktiem nav precīzs, bet mainās atkarībā no novērotāja kustības ātruma. Viņi mums māca, ka pasaule nebūt nav tāda, kādu mēs to uztveram ar savām maņām, un katrā ziņā – tā ir pilnīgi citādāka, nekā to savulaik iedomājās materiālisti.
Nākamie ir biologi. Viņi mums stāsta, ka arī dzīvie organismi nedarbojas mehāniski. Dzīvība pastāv pati par sevi, un tā nav pakļauta nedzīvās matērijas likumībām. Zāles stiebrs, kas aug un stiepjas, vadās pēc citām likumībām nekā akmeņu un šķembu kaudze kalna pakājē. Dzīvā daba pati sevi organizē, veido un sakārto. Savukārt nedzīvā daba, kad uz to iedarbojas aklie dabas spēki, kļūst vienveidīgāka un nolīdzinās. Kāds to ir noformulējis ar ļoti trāpīgiem vārdiem: ja kāds mani vēlas pārliecināt, ka dzīvnieks nav nekas cits kā mehānisms un mašīna, tad lai šis cilvēks ir tik laipns un izveido tādu lokomotīvi, kas ne tikai sevi ieeļļo, salabo un pati no rīta dodas uz darba vietu, bet arī laiž pasaulē citas mazas lokomotīvītes.
Tad ir psihologu un smadzeņu fiziologu kārta. Arī viņu vidū mehāniskais dzīves izskaidrojums nav bijis veiksmīgs. Atļaušos citēt kādu Upsalas medicīnas profesoru, kas savu nelielo rakstiņu par smadzenēm pabeidz, konstatējot, „ka materiālistisks prāta un gara dzīves izskaidrojums groteskā veidā ir pretrunā likumiem, kuri negrozāmi valda materiālo lietu pasaulē. Tādēļ jāpieņem, ka psihiskie un materiālie fenomeni pēc savas būtības ir atšķirīgi”.
Dažus gadus pirms Pirmā pasaules kara tika aptaujāti visi slavenie Royal Society biedri, kas tiek uzskatīti par izcilāko dabaszinātnieku kopu. Divi simti no viņiem bija gatavi skaidri paust savu pasaules uzskatu. Izrādījās, ka no diviem simtiem tikai seši cilvēki bija materiālisti, proti, 3 procenti. Pārējie 97 procenti apliecināja, ka ir vai nu kristieši, vai arī dažāda veida ideālisti. Līdz pat mūsdienām var dzirdēt viedokli, ka moderno dabaszinātņu sasniegumi „ir lieguši godīgam cilvēkam iespēju ticēt Dievam”. Tāda ir lielo melu vara pār cilvēkiem.
Īstenībā ir tā, ka mūsdienās izglītotam dabaszinātniekam kļūt par kristieti ir tikpat viegli vai tikpat grūti kā jebkuram citam cilvēkam. Biologam kļūt par kristieti nav grūtāk kā šuvējam. Tādēļ arī mūslaiku vadošo fiziķu, ķīmiķu un astronomu vidū ir daudz cilvēku, kas atklāti apliecina savu ticību Dievam. Daļa ir pat publiski pauduši savu ticības apliecību.
Apgalvot, ka dabaszinātnes ir darījušas neiespējamu ticību Dievam, ir vistīrākās muļķības. Tomēr šai zemē ir tūkstošiem cilvēku, kas nekad nav nopietni apdomājuši dzīves svarīgākos jautājumus, jo tie dzīvojuši ar miglainu priekšstatu par „zinātnes pierādījumiem par Dieva neesamību”.
Tāda ir lielo melu vara pār dvēselēm. Kāds mūsu zemes sociāldemokrātiski noskaņots kultūras cilvēks nelielā populārfilozofiskā grāmatiņā ir apgalvojis, ka „materiālisms kā hipotēze ir saistīts ar tik daudzām grūtībām un pretrunām, ka šī hipotēze lielākoties ir tikusi atmesta. Mūsdienu zinātniskajā filozofijā tai vairs nav savu pārstāvju”. Tomēr daudzi joprojām snobiski paliek savā materiālismā un uzskata, ka tādējādi viņi apliecina savu neatkarīgo viedokli un sekošanu līdzi laikam! Tāda ir lielo melu vara pār cilvēku prātiem.
Tikpat liela ir šo melu vara pār cilvēka gribu. Proti, kad cilvēks noliedz Dievu, tas nav jautājums tikai par prāta spriedumiem. Neticība Dievam lēnām, bet pamatīgi ietekmē visu cilvēka dzīvesveidu. Veco laiku materiālisti 19. gadsimta beigās ļoti bieži bija tie krietnākie cilvēki. Viņiem nenāca ne prātā apstrīdēt kristīgās morāles pamatvērtības. Tēlaini izsakoties, viņi staigāja apkārt kristietības atstātajās drēbēs. Viņi noliedza Dievu, bet paturēja ļoti daudzus kristīgās morāles principus. Uz saviem līdzcilvēkiem šie materiālisti raudzījās tā, kā kristietība viņiem to bija mācījusi.
Tagad, kad ir izaugusi pilnīgi jauna paaudze un Dieva noliegšana ir pārmantota jau trešajā paaudzē, kļūst skaidrs, ka kristīgo morāli nav iespējams saglabāt, ja ir pazaudēta pati ticība. Tagad visā nopietnībā ir radies jautājums, ko veco laiku materiālisti praktiski neapjauta: ja ir tā, ka materiālistiem ir taisnība, ja cilvēks patiešām nav nekas cits kā nedzīvas matērijas gabals, aklu dabasspēku spēlē radies nejaušs veidojums un viņa dzīve ir tikai liesmiņa, kas īsu brīdi deg, lai pēc tam uz mūžiem nodzistu neesamības naktī, tad – kāda nozīme ir taisnībai un patiesībai?
Vai vispār pastāv kas tāds, kas varētu likt vai pavēlēt šim olbaltumvielas veidojumam, ko dēvē par cilvēku, rīkoties tā vai citādi? Vai pastāv kāds saprātīgs iemesls no viņa pieprasīt, lai viņš ciena citus cilvēkus, lai upurējas savu pēcnācēju labā, lai atsakās no personiskā labuma un palīdz savam tuvākajam? Vai vienīgais saprātīgais dzīves moto tad nebūtu kampt no dzīves pēc iespējas vairāk baudas, labuma un varas tai īsajā laika sprīdī, kamēr cilvēks dzīvo šai bezjēdzīgajā pasaulē? Ja jau visa dzīve ir tikai nedzīvu dabas spēku akla spēle, kurai nav nekāda mērķa un jēgas, ja nav atbildības Radītāja priekšā un ja cilvēki nav nekas cits kā gudri vai cietsirdīgi dzīvnieki – vai pastāv kas tāds, kas man spētu uzlikt morālus pienākumus vai tikumiskas prasības? Bez šaubām, ka nav!
Vienīgais dabiskais dzīves moto ir paņemt no neizprotamās un bezjēdzīgās dzīves tik daudz labuma, cik vien iespējams. Un tad no kristietības atbrīvotais cilvēks sāk dzīvot tā, kā pašpārliecināti grēcinieki dzīvojuši visos laikos. Tie nebīstas Dieva un baidās tikai no posta un negoda. Un, ja vien viņi spēj izvairīties no savas ļaunās rīcības netīkamajām sekām, tie
ir gatavi uz visu. Zināmā mērā tas kļūst redzams un atklājas korupcijā un laulību šķiršanā, arvien lejup slīdošajos morāles standartos, arvien pieaugošajā abortu skaitā un augošajā noziedzībā jauniešu vidū. Pasaules vēstures skatījumā mēs šo pašu dzīves uztveri redzam izpaužamies lielajās politikas cīņās par varu un teritorijām.
Saskaņā ar veco laiku materiālistu pārliecību pasaulei vajadzētu virzīties uz arvien progresējošu apgaismību, kultūru un labklājību. Tā vietā mēs šodien pieredzam tādu tautu savstarpēju neiecietību un barbarismu, kāds pasaules vēsturē nav piedzīvots. Pasaule nebūt nav tapusi labāka, kopš tā kļuva moderna un pārstāja ticēt Dievam. Patiesībā pasaule ir kļuvusi vēl brutālāka un nesaprātīgāka kā jebkad agrāk, kari ir izdzēsuši pēdējos centienus rūpēties par cilvēces labklājību. Politika un ideoloģija ir kļuvusi par vienu vienīgu perēkli apzinātam un bezkaunīgam melīgumam.
Verdzību un spīdzināšanu, ko kristietība gandrīz spēja izskaust, mūsdienu pagānisms ar biedējošu steigu ir pamanījies ieviest no jauna, tādējādi cilvēka dzīvības vērtība ir kļuvusi gandrīz tikpat niecīga kā antīkos pagānisma laikos. Visu 19. gadsimta ģeniālo atklājumu un rietumu spožās tehniskās attīstības rezultāts aizvien ir ciešanas un barbarisms, kam nav līdzīga cilvēces vēsturē. Tāda ir lielo melu vara pār cilvēka gribu.
Tā lielie meli pamanās visus cilvēku gudrības un organizācijas sasniegumus pārvērst par lāstu un ciešanām. Par mūsu atklājējtalanta kulmināciju ir kļuvis bumbvedējs iznīcinātājs, un par politiskās organizācijas augstāko sasniegumu – totāls karš.1 Un tas viss notiek pasaulē, kurai pēc lielo melu paredzējuma bija jākļūst par paradīzi zemes virsū, ja vien mēs pārstātu ticēt Dievam un noskaņotu sevi iemantot šo pasauli un tās godību! Rietumvalstis asiņo, mums apkārt ir bieza tumsība, un nav cerību zvaigznes, kas mirdzētu pār nožēlojamo bezjēdzību. Tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku dzīvot nozīmē piedzimt, izturēt ciešanas, vergot un nomirt.
Tas ir lielo melu triumfs, – lielo melu, ka Dieva nav.
Bet gadās arī tā, ka lielie meli nāk pie cilvēka citā veidolā. Nav teikts, ka tie vienmēr nāk kā Dieva noliegšana un materiālisms. Var gadīties, ka tie nemaz neuzbrūk ticībai Dievam. Daudzi joprojām ir pietiekami pieredzējuši, lai neļautu sevi tik lēti piekrāpt. Viņi ir gana daudz pieredzējuši Dievu un bijuši saskarsmē ar Viņu, un tādēļ viņi nav gatavi tik vienkārši apmainīt šo ticību pret „šķidru putraimu virumu”. Lielajiem meliem ne vienmēr atmaksājas sludināt, ka Dievs ir miris. Kādreiz tie izmanto citu stratēģiju un uzbrūk citādi. Tie saka nevis – Dieva nav, bet gan: Velna nav.
Šāds apgalvojums tika plaši proponēts 20. gadsimta sākumā. Daudziem šādas runas gāja pie sirds. Runāšana par ļauniem garīgiem spēkiem likās smaga un nomācoša, kuru klausīties nav tīkami. Protams, nebija viegli ignorēt to, ka pats Jēzus runāja par tumsas kungu kā ļaunu varu šai pasaulē. Vairāk iedziļinoties Evaņģēlija vēstījumā, redzams, ka visa Jēzus dzīve ir nepārtraukta cīņa pret tumsības varu un tās valdīšanu pār cilvēkiem, jau sākot no četrdesmit dienām tuksnesī līdz pat pēdējam vakaram, kad Viņš sacīja: „Šī ir tumsības stunda,” un pats devās lielajā cīņā, kur tumsas kungs visbeidzot tika sakauts.
To visu mēģināja apšaubīt un noliegt. Tika sacīts, ka Jēzus esot bijis sava laika bērns un sekojis šādiem primitīviem priekšstatiem. Mēs, lūk, esam moderni cilvēki un nevaram tik vienkārši pieņemt ļaunā esamību.
Mēs esam piedzīvojuši milzīgu kultūras progresu un civilizācijas uzvaras.
Mums ir jātic labajam cilvēka sirdī. Mums jātic gaišajiem spēkiem cilvēka dabā un to lēnai, bet drošai virzībai.
Tieši tāds bija vispārējais noskaņojums ap 1911. gadu, kad visvairāk tika runāts par velna noliegšanu.
Pēc trim gadiem sākās Pirmais pasaules karš. Cilvēkus pārņēma šausmas.
Vai kas tāds ir iespējams pasaulē, ko vajadzētu vadīt ar prātu un cilvēka labajiem spēkiem? Nu nekas, gan jau tas drīz beigsies. Bet gāja laiks, un gadu no gada turpinājās šie bezjēdzīgie cilvēku slaktiņi. Galu galā iestājās miers, bet tas gandrīz šķita vēl ļaunāks – pastāvīgs krīzes un haosa stāvoklis, revolūcijas un pieaugošs starptautisks nemiers, kas visbeidzot izraisīja jaunu karu, kas salīdzinājumā ar iepriekšējo šķita tīrā idille. Šajā melu, lauzto solījumu, deportāciju, spaidu darbu, postījumu, slepkavību un cietsirdības pilnajā pasaulē nav viegli runāt par cilvēka iedzimto labestību vai ar „dabisko mīlestības likumu”, nedz arī par veselā saprāta uzvaru. Gluži otrādi, atbaidoši uzkrītoša ir veselā saprāta bezspēcība šai pasaulē, kur alkatības, nacionālas augstprātības un privāta egoisma tumšās tieksmes spēlē savu nežēlīgo spēli.
Visiem būtu skaidri jāsaskata, ka te neko nelīdzēs tehnika un lielās organizācijas, bet būs nepieciešama arī laba un nesavtīga griba. Te nu kļūst skaidrs, ka cilvēka dabiskajiem spēkiem nepiemīt laba un nesavtīga griba. Turpretī cilvēkā mājo kas tāds, kas vispirms ir jāsalauž un jādziedina, iekams labā griba cilvēkā var triumfēt. To sauc par egoismu, savtīgumu, grēku, vēlmi „iemantot savu dzīvību”. Tādēļ vispirms nepieciešams, lai cilvēkā patiesi notiktu atgriešanās, radikāla atjaunošanās un gribas virziena maiņa un lai cilvēkā mītošais ļaunums, kūtrais savtīgums un morālais gļēvums neņemtu virsroku, jo vēlāk, tūkstoškārt vairojies, tas var rast savu izpausmi karā, rasu naidā, sociālās nelaimēs un bezjēdzīgā varas politikā.
Pieredzot klajo ļaunuma varu šai pasaulē, viens otrs noliedzējs ir sacījis, ka, pat neticēdams Dievam, tas katrā ziņā atzīst velna esamību. Nav vairs tik vienkārši palikt aklam patiesības priekšā. Naivā ticība, ka cilvēka daba ir laba, ir izrādījusies milzīga kļūda. Tas, ka gadsimtu mijā šāds uzskats vēl likās daudzmaz ticams, ir tāpēc, ka kristietība bija tādā mērā ietekmējusi rietumzemju kultūru, ka zināmas kristīgās pamatvērtības bija kļuvušas pašsaprotamas un tika vispārēji respektētas. Nopietni tika uztverta cilvēka dzīves vērtība, tas attiecās arī uz slimajiem un bezpalīdzīgajiem, un mīlestība tika atzīta par visas sabiedrības dzīves pamatprincipu. Visus šos kristīgās ticības augļus neviļus sāka uzskatīt par iedzimtu cilvēka dabas daļu. Bet īstenībā pietika tikai ar pusgadsimtu ilgu atteikšanos no kristietības, lai pamatvērtības pagaistu un izzustu. Tagad ir pavisam skaidrs, ka no pagāniska koka nevar plūkt kristīgus augļus, bet no tā būs jāievāc pagāniski augļi, kuri nebūt nav cilvēkcieņa un cilvēkmīlestība, bet gan rasu naids, aborti, izlaidība, nežēlība, terors un koncentrācijas nometnes.
Tādas lietas, kas pirms piecdesmit gadiem mūsu civilizētajā pasaulē tiktu uzskatītas par pilnīgi nepieņemamām, pašreiz ir kļuvušas par ikdienas parādību, kā to redzam visos laikrakstos.
Tādā veidā lielie meli ir paveikuši savu darbu cilvēkos. Velna noliegšana bija tikai pirmais solis. Pēc tam sekoja liktenīgie secinājumi: ja ļaunās varas nav, tad pret to nav arī vajadzīga skaidra nostāja; ja mēs pēc savas dabas esam labi, tad mums nav vajadzīga ne atgriešanās, ne grēku nožēla; ja visas runas par velnu ir novecojušas, tad tas attiecas arī uz pastaro tiesu un pazušanu. Respektīvi – nav svarīgi, kā mēs dzīvojam. Arī Dieva baušļi nav jāsaprot burtiski. Īstenībā par grēku nemaz nav jārunā. Šādā veidā lielie meli ir sasnieguši savus labākos rezultātus – tādus rezultātus, kas rietumzemju cilvēkiem ir maksājuši asinis un asaras.
Otrajiem meliem par velna neesamību seko trešie meli. Tie skan šādi: Ikviens iegūst pestīšanu savā veidā.
Ja jau velns neeksistē, bet ir tikai Dievs, tad pastāv tikai viena iespēja (ja eksistē cita dzīve pēc šīs), proti, ka cilvēks pēc nāves nonāk mājās pie Dieva. Tad arī nav būtiski, ko cilvēks domā par Dievu un kā dzīvo savu dzīvi, jo galu galā viss beidzas ar vienu un to pašu. Visi ceļi ved uz Romu, un visas ticības ved uz pestīšanu.
Šie meli varētu šķist gluži nekaitīgi. Tomēr tā tas nav. Tiklīdz cilvēks sāk domāt, ka ikviens iegūst pestīšanu savā veidā, tam ir ļoti bīstamas sekas, jo tiek secināts: ja jau ikvienam cilvēkam ir savs ceļš pie Dieva, tad man nav jāiet baznīcā, jālasa Bībele un jālūdz Dievs. Tikpat labi es varu gūt reliģiskas izjūtas dabā, aplūkojot daiļu mākslas darbu vai lasot mūsdienu literatūru. Tā cilvēks pārstāj lūgt Dievu un lasīt Svētos Rakstus, līdz ar to atlaižot to glābšanas virvi, kas pasargā viņu no iekrišanas bezdibenī. Jo tagad viņš vairs nesaņem stiprinošus un noderīgus atgādinājumus par to, kas aizliegts un ko nevajag darīt. Cilvēks gan uzticas savai sirdsapziņai, taču tā ir gaužām neskaidrs spogulis, kurā neviens nespēj skaidri saskatīt Dieva gribu, ja tā netiek pasludināta ar Dieva vārdu. Ar laiku var apmānīt savu sirdsapziņu un piesavināties uzskatus gan par to, ka ir atļauts šķirties, gan par to, ka ir neiespējami samaksāt visus nodokļus, gan par to, ka jauniem, neprecētiem cilvēkiem turēt sesto bausli ir veselībai bīstami. Šis laiks ir pārpilns ar tamlīdzīgiem maldiem morāles jomā. Ar laiku cilvēka sirdsapziņa kļūst tik nejūtīga un pielaidīga, cik vien tas nepieciešams. Ar laiku lietas, kuras cilvēkiem bija neiedomājamas tad, kad tie vēl gāja baznīcā un lūdza Dievu, kā arī lietas, par kurām tie reiz kaunējās savu veco, godājamo vecāku priekšā, nu ir kļuvušas pavisam dabiskas. Sirdsapziņa ir apklususi. Sirdsapziņa vairs nespēj pretoties sabiedrības viedoklim, ja to nestiprina un nebalsta Dieva vārds. Kur mirst ticība, tur zūd arī morāle.
Tas ir lielo melu triumfs.
Tā lielie meli paceļ savu nicīgi atņirgto seju pār mūsu pasauli un ar labpatiku aplūko savus darbus. Lai slavēts Dievs, ka par spīti visam lielie meli nav guvuši uzvaru un vēl joprojām pastāv kāda liela patiesība, kas stāv šiem meliem ceļā. Mums arvien ir baltie patiesības karogi, kurus varam pacelt pret melu melnajām debesīm.
Lielā patiesība, pēc kuras ilgojas ciešanu ieskautā pasaule un kura sniedz patvērumu ikvienam nabaga cilvēkam, kas sāk domāt par dzīves bezjēdzību, ir šāda:
Dievs ir dzīvs.
Ir Dievs, dzīvs Dievs. Viņš nav aizmirsis Savus cilvēkbērnus. Dzīvais Dievs mums arvien sūta Savu vēsti. Viņš runā un saka: „Bet tad.. jūs meklēsit To Kungu, savu Dievu, un to atradīsit, kad jūs to meklēsit ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli. Un, kad tu būsi bēdās un visas šīs ciešanas tevi nākotnē skars, tad tu atgriezīsies pie Tā Kunga, sava Dieva, un tu klausīsi Viņa balsij. Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir žēlsirdīgs Dievs; Viņš tevi neatstās un tevi negrūdīs postā, Viņš arī neaizmirsīs derību, ko Viņš taviem tēviem ar zvērestu ir apstiprinājis” (5. Moz. 4:29–31).
Šie apsolījuma vārdi joprojām paliek spēkā, un mēs varam tos izplest kā cerību kupolu pār nelaimīgo pasauli. Kad tev ir bēdas, kad dzīve kļūst nežēlīga un bezjēdzīga, kad tu baiļodamies domā – uz kurieni tas viss virzās un kas notiks ar mani, nabaga vientuļo cilvēciņu, izmestu Visuma plašumā, ieskautu tā lielajā noslēpumainajā tumsā, tad pēkšņi tu atskārsti Dievu, kas ir tev līdzās un saka, ka Viņš ir domājis par tevi visu laiku, vērojis tevi ar neatslābstošu skatu kā Savu bērnu un nekad nav aizmirsis derību, ko ar tevi noslēdzis. Jo Dievs ar tevi patiesi ir slēdzis derību. Viņš to noslēdza, izstiepdams Savu roku un ļaudams tai palikt pār tevi, sacīdams:
„Šis ir Mans bērns.”
Ak, svētā Kristība, kuru mēs, cilvēki, bieži uzlūkojam kā tukšāko no visām ceremonijām! Dievam tā ir visdziļākā nopietnība. Neviens tēvs virs zemes, adoptējot bērnu, nav domājis to tik nopietni, kā to dara Dievs, kad mazo kristījamo bērniņu Viņš uzņem Savā derībā un apsola tam daļu Savā mūžīgajā valstībā. Nekad, nekad Dievs neaizmirst šādu bērnu! Tādēļ gadu no gada Viņš tevi ir uzmanīgi vērojis un gādājis par tevi. Viņš ir redzējis visu. Viņš noteikti par tevi daudzkārt noskuma. Tomēr šādos brīžos Viņš nav gribējis tevi nedz zākāt, nedz pērt. Un Viņš arī ar ļaunu prieku nesaka: „Vai Es neteicu, ka tā notiks!” Bet Saviem nabaga daudz cietušiem ļaudīm Viņš saka: „Es esmu žēlsirdīgs Dievs. Ja tu Mani meklēsi un pēc Manis vaicāsi no visas sirds un dvēseles, tu Mani atradīsi.”
Tas ir Dieva apsolījums: tu atradīsi Dievu un Viņš būs tavs svētīgais ieguvums. Neizdzēšami ieraksti šos vārdus savā sirdī. Tu atradīsi Dievu, ja tu meklēsi Viņu no visas savas sirds un dvēseles.
Tāds ir nosacījums. Ne ar ko mazāku nav iespējams atrast Dievu. Dievs ir meklējams ar sirdi, ne tikai ar prātu. Vest mūs pie Dieva – tas nav nedz pētnieku, nedz arī filozofu uzdevums. Dabaszinātnieks savā pētniecībā beigu beigās nonāk pie robežas, kur viņa instrumenti un metodes vairs nekā nelīdz. Pie šīs robežas viņš stāv un raugās uz pasauli, kura viņam nekad un nekādi nav pieejama ar mikroskopu un teleskopu, jo tā sastāv no lietām, kas nav mērāmas, sveramas un novērojamas. Arvien vairāk ir tādu pētnieku, kuri stāv pie šīs robežas un mums saka, ka jau šeit, šai pasaulē, viņi atraduši kādas augstākas gribas un saprāta pēdas. Viņi tās atraduši
Visuma neaptverami ģeniālajā konstrukcijā vai arī tai brīnumā, ko sauc par dzīvību, vai arī mazā embrijā, kas, nespēdams normāli attīstīties, parāda neparasti gudras piemērošanās spējas. Zinātnieki ir sastapušies ar ko tādu, ko nav iespējams izpētīt ar eksaktām pētniecības metodēm.
Un viņi mums stāsta, ka zinātnē un pētniecībā nav nekā tāda, kas neļautu tiem būt ticīgiem kristiešiem. Taču viņi nav atraduši Dievu, darbojoties tikai ar zinātnes metodēm. Jo zinātne spēj izskaidrot lietas vienīgi tiktāl, cik iespējams saskatīt ar savām acīm. Zinātne nodarbojas ar lietām, kuras var svērt uz svariem un mērīt centimetros. Tādēļ mums ir jāpaliek pie atziņas, ka tas nav zinātnes uzdevums – vest mūs pie Dieva.
Tātad mums nav jāmeklē Dievs ar prātu vai mikroskopu, bet gan ar sirdi. Meklēt Dievu ar sirdi – tas nenozīmē, ka mums kā kritiskiem vērotājiem jāgaida, ka Dievs Sevi apliecinās un pierādīs Savu esamību. Tas nenozīmē, ka mums Dievs būtu jāiesaista kādā eksperimentā, lai pārliecinātos, vai Viņš ir tāds, kādu iedomājamies. Bet tas nozīmē Viņam tuvoties tā, kā cilvēkam pienāktos tuvoties Dievam: ar pazemību un godbijību, ar gatavību paklausīt Viņa gribai un atzīt Viņa taisnību, pat ja Viņš mani sauc pie atbildības.
„Ar visu savu sirdi.” Ne tikai ar pusi savas sirds! Nepietiek ar to vien, ja, piemēram, bērēs vai Ziemassvētku vakarā mūsos rodas ilgas iegūt pārliecību par mūžīgo dzīvību. Dievam ir tiesības arī uz pārējām mūsu dienām – gan svētdienām, gan darba dienām. Meklēt Dievu ar visu savu sirdi nozīmē patiešām kaut ko darīt, lai Viņu atrastu: lasīt par Viņu, klausīties par Viņu, kā arī lūgt, tas ir – runāt ar Viņu. Turklāt tas viss jādara ar sirdi, – kā to dara, kad cilvēks no visas savas iekšējās būtības dziļumiem tiecas pēc Tēva, kuru mīl un pēc kura ilgojas, un kuru pacietīgi gaida, kaut arī Viņš neatklājas tūlīt.
Tik ilgi, kamēr cilvēks uzdrošinās spriest tiesu pār Dievu un meklē sev tādu Dievu, kas šķitīs piemērots, tas neatradīs dzīvo un patieso Dievu, jo Viņš lepnajiem turas pretī. Bet ikviens, kas Viņam tuvojas, būdams gatavs pazemoties un godāt Dievu tādu, kāds Viņš ir, un būdams gatavs Viņa dēļ atteikties no saviem aizspriedumiem un mīļajiem miesas grēkiem, tas atklās, ka Dievs patiešām ir dzīvs. Viņš atklās, ka pats Dievs ar Saviem vārdiem rada viņā ticību tā, ka viņa aklā dvēsele kļūst redzīga un viņš iegūst ko tādu, kas nav nedz zinātniski pierādāms, nedz loģiski secināms, bet tā ir dzīva un droša pārliecība par dzīvo un patieso Dievu. Jā, šī pārliecība nav pierādāma aklam skeptiķim, bet tā ir pietiekama, lai ar to dzīvotu un mirtu.
Dievs patiešām ir dzīvs, un tāpēc mēs varam drosmīgi pacelt vēl vienu baltu karogu pret melu melnajām debesīm. Uz šī karoga ir uzraksts:
Dievs tevi glābj no tumsas baismās realitātes.
Lielie meli apgalvoja, ka velna nav. Patiesība atbild, ka tumsības ļaunā vara tiešām ir baismīga realitāte. Tā nav tikai mūsu cilvēcisko kļūdu kopums.
Tas ir kas lielāks un ļaunāks: tumša likumsakarība, ļauna griba, kas ierīko lamatas, kas aicina un vilina, kas kaļ savus tumšos plānus un pūlas savaldzināt cilvēkus, lai pār tiem valdītu un tos savažotu uz mūžīgiem laikiem. Šai briesmīgajai varai ir kāds slepens sabiedrotais ikvienā no mums. Tas ir kāds, kas paslepus nāk un iečukst mūsu ausīs ļaunas domas un bezkaunīgas ierosmes, un mūsos allaž ir kas tāds, kas pieķeras viņam.
Tas ir labi, ja atskārstam šo ļauno arī sevī. Tas pieder pie lielās patiesības, kas mums jāzina un jāatzīst. Taču tā ir tikai patiesības ēnas puse. Lielā patiesība mums atklāj arī To, kas ir varenāks par visu ļaunuma varu. Ir kāda spēcīga un labestīga roka, pie kuras turēties. Tā ir stiprāka par visiem kārdinājumiem, tā nes visas mūsu vājības, tā paliek uzticīga pat tad,
kad sākam šaubīties un svārstīties.
Glābšanas pirmais priekšnoteikums ir šo patiesību saprast un saskaņā ar to rīkoties. Jau tas vien ir daudzsološi, ka cilvēks sāk rēķināties ar ļaunā realitāti. Arī tas jau ir sākums uzvarai pār velnu, ka cilvēks nāk pie atziņas par viņa esamību. Tai pašā brīdī, kad cilvēks visā nopietnībā stāv tumsības priekšā un izjūt vēsmas no tās bezdibeņiem un viņam jāceļ skats uz debesīm, lai meklētu palīdzību, tad tūdaļ caur melu tumšajām debesīm izlaužas varena gaismas straume un runā pats Dievs:
Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārpludinās.
Kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs!
Jo Es Tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs..
Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Tā runā Dievs.
Viņš nav aizmirsis, ka reiz tevi sauca vārdā un sacīja:
„Tu esi Mans.” Viņš labi zina, ar ko tev jācīnās. Viņš zina, cik grūti un sāpīgi mēdz būt cilvēkam, kurš ir iemests šīs garīgās cīņas vidū, kura norisinās par cilvēku dvēselēm. Dievs gan varētu ar vienu rokas mājienu darīt galu visam ļaunumam un visiem tā līdzekļiem, kā arī pasludināt galīgo spriedumu, lai pulcētu Savā debesu valstībā tos, kas bijuši Viņam uzticīgi. Taču tāds vēl nav Dieva prāts. Jo tas nozīmētu, ka Dievam būtu jāpazudina arī
visi tie Viņa bērni, kas vēl pretojas Viņam un kalpo lielajiem meliem. Šādu cenu Dievs nevēlas maksāt. Viņš ir pacietīgs un gaida. Arvien no jauna Viņš cenšas iemantot Savu bērnu sirdis. Kad mēs nelietīgi tērējam Viņa pacietību, lai darītu šai pasaulē vēl vairāk ļauna, Dievs joprojām attur no
mums Savas dusmas. Viņš katrā ziņā pārdzīvo, redzēdams mocības, kārdinājumus un ciešanas, kas jāiztur Viņa bērniem. Tomēr Viņa apsolījums paliek spēkā: kas tic, tas nepazudīs. Kas paļaujas uz savu Dievu, tas negrims postā. Pat ja tev būs jāiet caur krācošām kārdinājumu straumēm, caur ciešanu ugunīm, Viņš tevi glābs un pasargās. Pat asinsliecinieka nāvi Viņš spēj pārvērst par uzvaru. Reiz tu par visu spēsi pateikties. Ļaunumam ir liels spēks, tomēr Dievs arvien ir spēcīgāks. Dievs izglābj no tumsas biedējošās realitātes. Tā ir otra lielā patiesība.....
Mēs varam pacelt pār mūsu galvām vēl trešo karogu un ļaut tā baltajai drānai lepni plīvot pret melu tumšajām debesīm. Meli apgalvo, ka ikviens gūst pestīšanu savā veidā. Bet uz patiesības baltā karoga ir uzraksts:
„Pestīšana ir ticībā Jēzum Kristum.”
Tā nav taisnība, ka ikviens gūst pestīšanu savā veidā un ka visi ceļi ved uz debesīm. Mūsu pasaule ir kritusi, un tajā ir spēki, kas ir sadumpojušies un cīnās pret Dievu. Tādēļ ir skaidrs, ka visi ceļi neved uz debesu pilsētu pie Dieva, jo pastāv arī ienaidnieka nometne, kur valda tumsība, un ir arī ceļi, kas ved uz turieni.
Dieva mūžīgajā valstībā ikviena griba ir saskaņā ar Dieva gribu un visas sirdis ir pakļautas Viņam bezgalīgā paklausībā un mīlestībā. Tur neiekļūst neviens, kas negrib labprāt pakļauties Dievam, lai būtu ar Dievu un būtu Viņā. Tā nav Dieva sīkmanība, ka Viņš Savā valstībā neielaiž spītīgu ļaunumu vai savtīgu pašmīlu. Ja Viņš to darītu, tad debesis kļūtu tādas, kāda tagad ir pasaule: cīņas vieta starp Dievu un velnu, kaujas lauks, kas pilns ciešanām un asarām. Tā ir Dieva žēlastība, ka Viņš aizvien vilcinās ar galīgo tiesu. Taču reiz pienāks pēdējā tiesa un izšķirošie notikumi.
Tad Dievs ievāks ražu un nošķirs nezāles uz mūžīgiem laikiem. Tad lielie meli paturēs savu laupījumu tai pasaulē, kuras būtība ir izmisums un bezjēdzība.
Ikvienam cilvēkam izšķiroši svarīgs ir šis jautājums: uz kurieni ved mans ceļš? Kur ir tā gala mērķis? Vai Dieva mūžīgajā pilsētā vai arī tumsības mājokļos, kas savos mūros sapulcēs visus atkritušos?
Par šo jautājumu Dievs ir iededzies vēl vairāk, nekā mēs jebkad to spētu. Dievs ir darījis visu iespējamo, lai skaidri atklātu, ko tas Viņam maksājis.
Viņš ir atklājis pats Sevi, Viņš ir runājis cauri gadu tūkstošiem, Viņš ir sūtījis Savus praviešus un visbeidzot Savu paša Dēlu. Viņš ir izveidojis Baznīcu un ar bezgalīgiem pūliņiem to cēlis vienā zemē pēc otras. Viņš ir ļāvis, lai vēstneša aicinājums sasniegtu arī mūs, iespējams, jau kopš agras mūsu bērnības.
Taču cilvēki ne vienmēr par to ir pateicīgi. Gadās tā, ka cilvēks saka – es “pateicos” par visu šo reliģisko rosību. Es nevēlos piedalīties šais dievbijīgajās ārišķībās. Es gribu ticēt pats pēc sava prāta. Un tomēr Dievs, zinādams, kas aiz tā visa slēpjas, nepamet Savu cilvēkbērnu. Viņš nebūtu žēlsirdīgs Dievs, ja tā rīkotos.
Ko darīt cilvēkam, kas atmostas, sāk pārdomāt savu dzīvi, un viņa sirds iedegas par dzīves svarīgāko jautājumu?
Vispirms viņam ir jāmeklē atbilde pie paša Dieva. Lai dotu šo atbildi, Dievs ir sūtījis Savus praviešus un visbeidzot Savu Dēlu, lai runātu ar mums un paustu šo lielo patiesību cīņā ar meliem. Paši no sevis mēs to nekad neuzzinātu, ja Dievs to šādi nebūtu atklājis. Man tajā ir rūpīgi jāiedziļinās.
Man jāsāk sevi aplūkot Dieva vārda gaismā, un tas jādara regulāri, lai iedziļināšanās lielajā patiesībā kļūtu par manas sirdsapziņas lietu.
Tas notiek pavisam vienkārši: apmeklējot dievkalpojumu un lasot Bībeli.
Tas notiek lūgšanā, Dieva priekšā apdomājot un izrunājot savas dzīves lietas. Tā darīdams, es nonākšu pie arvien dziļākas izpratnes par to, kādā stāvoklī es atrodos un kādas ir manas iespējas. Tie varbūt ne vienmēr būs patīkami atklājumi. Tāpat arī nodot savu dzīvi paļāvībā Dievam ir daudz grūtāk, nekā man tas varētu likties. Un tas liekas pilnīgi bezcerīgi, ka es reiz varētu kļūt tāds, ka varēšu rēķināties ar vietu pilsētā, kur valda vienīgi Dievs.
Tad visā pilnībā atklājas trešā patiesība: pestīšana ir ticībā Jēzum Kristum.
Ja mums būtu iespējams kļūt tādiem, kas iederas Dieva tuvumā, tad Kristum nebūtu bijis jānāk šai pasaulē. Bet, tā kā dziļi mūsu būtnē mājo tumsa, kas izslēdz mūs no tās pasaules, kur Dieva griba ir vienīgais likums, tad Kristum ir jāveic brīnums, kas ir visas esamības pamats un pasaules vēstures kulminācija, proti, salīdzināšana jeb samierināšana ar Dievu: Viņš ir pieveicis mūsu ienaidnieku, Viņš ir izpircis mūsu parādu, Viņš ir ieguvis taisnību, kas var apklāt un šķīstīt arī mūsu sirds samaitātību. Tikai ticībā Jēzum Kristum ir pestīšana.
Šī grāmata mēģina atklāt dažus šīs lielās patiesības spožos starus un vēlreiz pavēstīt to, ko stāstīt nekad nav par biežu: mūžseno vēsti par Dievu un pestīšanu, par grēku un žēlastību. Tā kalpos cilvēkiem, kas vēlas nākt pie dzīvas ticības Dievam. Taču tam, kam nav tādas vēlēšanās, iesaku nemaz neturpināt. Jo tas arvien ir bīstami – tuvoties Dievam ar aplamu sirdi. Ar Dieva vārdu nav nekādi joki. Tas ir dzīvs spēks. Tas var radīt ticību un pestīšanu. Bet tas var arī būt par sirds apcietināšanu un sodu.
Un šai grāmatā ir ietverts diezgan daudz no Dieva vārda....