|
Fragmenti
SASKAŅOTI AR DIEVA PRĀTU
Varbūt kāds jautā, kāpēc Dievs grib, ka zeme iekustina debesis uz atbilstošu rīcību? Lai šo dievišķo gribu saprastu, mums ir jāzina, ka Dievs laikā no cilvēces iesākuma līdz mūžībai savā rīcībā ir kādā ziņā ierobežots. Dievs nevar darīt tā, kā gribētu. Dievs šo ierobežojumu uzņēmās uz sevis tad, kad radīja cilvēku. Pēc 1.Moz.2.nodaļas Dievs radīja cilvēku ar brīvu gribu. Dievam ir sava griba, bet tikpat arī cilvēkam ir sava brīvā griba. Bet tikko cilvēka brīvā griba nesaskan ar Dieva gribu, Dievs savā rīcībā kļūst ierobežots.
Piemēram, ja esat kādā telpā viens kopā ar griestiem, grīdu un vienu galdu un krēslu, jūs šo priekšmetu dēļ nekādā ziņā neesat ierobežots. Līdzīgi Dievs ir spēka Dievs! Viņš visu spēj. Ja zeme būtu piepildīta ar lietām, kurām nav gara, tad Dievs nekur nebūtu ierobežots. Bet kādā dienā Viņš radīja cilvēku. Bet šī būtne nav kā akmens vai malkas pagale. Cilvēks nav kā galds vai krēsls, kuri nav spējīgi kavēt Dievu šos priekšmetus pārvietot, kā Viņš gribētu. Bet cilvēkam, kuru Viņš radījis, ir brīva griba. Viņš pats var izšķirt, vai paklausīt Dievam vai nē, jo Dievs nav radījis cilvēku, kuram būtu obligāti Viņam jāpaklausa. Pēc tam, kad Dievs radīja cilvēku ar brīvu gribu, Viņa rīcība caur cilvēku kļuva ierobežota. Viņš vairs nevar vienkārši darīt to, ko gribētu, bet Viņam ir jājautā cilvēkam, vai tas ir gatavs to darīt, ko Dievs grib. Dievs nevar ar cilvēku apieties tā, it kā tas būtu kāds akmenis, koks vai galds, - vienkārši tādēļ, ka viņam ir dota brīva griba un ir sadalītas pārvaldes funkcijas uz zemes. Kopš dienas, kad Dievs radīja cilvēku, līdz šai stundai cilvēka brīvā griba var Dieva autoritāti aizkavēt vai arī veicināt. Pamatojoties uz šo tēzi, mēs varam sacīt, ka Dieva autoritāte šinī periodā, ko mēs saucam par cilvēka dzīvei atvēlēto „laiku,” kurš ir starp abām mūžībām, var tikt caur cilvēka rīcību būtiski ierobežota. Kāpēc Dievs šinī laika posmā ir pieļāvis šo savas varas ierobežojumu? Tādēļ, ka Viņš zina, ka nākamajā Mūžībā no cilvēku cilts atlasīto izredzēto cilvēku brīvā griba un Dieva griba atkal nokļūs pilnīgā saskaņā. Tā būs Dieva godība.
Saprotams, Viņš gribētu iegūt cilvēku, kurš Viņam pilnīgi paklausa, un tomēr Viņš tam piešķir brīvu gribu. Dievs vēlas, lai cilvēks izlietotu savu brīvo gribu, lai labprātīgi Viņam paklausītu. Tad izpaudīsies Dieva godība. Nākamajā mūžībā cilvēka brīvā griba būs saplūdusi ar Dieva gribu ir būs vienots vesels.
Kad būs īstenots Dieva mūžīgais plāns pavairoties caur šīs pasaules Dieva dēlu ieņemšanu sevī, tad arī cilvēka brīvā griba nonāks pilnīgā saskaņā ar Dieva mūžīgo gribu un mēs nonāksim Viņā. Arī nākamajā Mūžībā cilvēkam būs brīva griba, bet tā izpaudīsies kā pilnīga atrašanās Dieva pusē. Arī tad viņš varētu vēl pretoties Dieva gribai, bet viņš to nedarīs savas gribas dēļ. Cilvēkam būs brīvība, lai arī tur pretotos Dievam, bet tas vairs nenotiks. Tad cilvēks darīs tikai to, ko Dievs grib. Tāda galēja gribas saskaņotība starp cilvēku un Dievu tiešām būs godība.
Nākamajā mūžībā cilvēks joprojām paturēs brīvu gribu, bet tā būs saskaņā ar Dieva gribu. Nebūs vairs tādas patvarīgas gribas, kas nepakļautos Dieva autoritātei. Tomēr pašreizējā laikā Dievs ir ierobežots caur cilvēku. To, ko Dievs grib darīt, cilvēks nav gatavs darīt. Ja Dievs grib darīt daudz, tad cilvēks grib darīt ko mazāku. Ja Dievs grib darīt ko lielu, tad cilvēks tikai ko mazsvarīgu, mazvērtīgu, to, kas viņam pašam patīk. Jā, cik ierobežots kļūst Dievs caur cilvēku.
Dievs caur cilvēku tiek iekustināts uz rīcību. Tā arī caur draudzi Dievs tiek iekustināts uz kādu rīcību. Šodien Dieva prātu virs zemes būtu jāpārstāv draudzei. Ja tā ir spējīga izprast Dieva prātu, tad Dievs nebūs tik ļoti ierobežots. Ja viņa ir nespējīga izprast un darīt Dieva prātu, tad Dievs ir ierobežots, jo Viņš visu, ko vien grib darīt, šodien var īstenot tikai caur draudzi.
Draudzei šodien jāstāv uz tā pamata, kādu cilvēks ieņems Mūžībā. Jebšu cilvēkam Mūžībā būs brīva griba, tas tomēr atradīsies pilnīgā padevībā Dieva prātam. Un draudzei jau šodien būtu jāstāv uz šī nākamā laikmeta pamata. Tā kā Dievs Mūžībā atklāsies caur jauno Jeruzālemi, tā Viņš šodien grib atklāties caur Kristus miesu – draudzi. Kaut arī draudzei ir piešķirta sava brīvā griba, Dievs vēlas, lai viņa pilnīgi pakļaujas Viņa autoritatei, nepildot nekādu citu prātu. Draudzei savu gribu šodien ir pilnīgi jānoliek zem Dieva gribas - tikai tad Dievs var rīkoties tā, kā Viņš to reiz darīs Mūžībā, jo Mūžībā neeksistēs kāda cita griba, kura varētu Viņam pretoties. Tā tad arī būs godība!
Šeit mēs redzam, kādu stāvokli draudzei būtu jāieņem Dieva priekšā. Neiedomāsimies draudzi tikai kā ticīgo sapulci, kur cits nekas nenotiek un nav saskatāms, kā tikai viss grozās ap kārtējo sapulču noturēšanu Ak, nē! Dievs, piedodi!
Draudze sastāv no ļaužu kopas, kuri ir atpestīti caur tā Jēra asinīm un atdzimuši caur Svēto Garu un kuri pēc tam, kad ir atdevušies Kristum, ar prieku pilda Dieva prātu, kuri priecīgi nostājas Dieva pusē, lai būtu individuāli Viņa liecinieki un Svētā Gara mācekļi un lai katrs izpildītu Dieva gribu virs zemes un staigātu saskaņā ar to.
Mums jāatzīst, ka Dievs savā rīcībā šodien seko noteikti nospraustai līnijai un turas stingri pie sava likuma. Tas izpaužas tanī apstāklī, ka Dievs neizlieto savu varu, lai uzspiestu savu gribu cilvēkiem. Par šo faktu mums nebūtu ko brīnīties. Dievs ir debesīs, bet, lai rīkotos, Viņš gaida, lai zeme pielieto savu brīvo gribu un pirmā dod grūdienu. Dievs rēķinās ar brīvo gribu virs zemes un cilvēkus nespiež ar varu, un arī pats nerīkojas patvarīgi.
Dievs gaida, lai cilvēks ir gatavs sadarboties ar Viņu.
Tikko zeme ir gatava ko darīt, Viņš to darīs tādēļ, ka zeme piekrīt Viņa plānam un Dievs var sākt rīkoties. Cilvēka gribai ir jānonāk pilnīgā saskaņā ar Dieva gribu. Tāda saskaņa ar Dieva prātu sevī slēpj Dieva godību.
|
