|
Fragmenti
IEVADS LŪKAS EVAŅĢĒLIJAM
SVĒTĪGĀ GRĀMATA UN TĀS AUTORS
Lūkas evaņģēlijs ticis nosaukts par vissvētīgāko grāmatu pasaulē. Kad reiz kāds amerikānis palūdza Dennejam ieteikt lasīšanai kādu no Jēzus Kristus dzīves aprakstiem, viņš atbildēja: „Bet vai esat mēģinājis palasīt Lūkas evaņģēliju?” Pēc nostāstiem Lūka bijis prasmīgs mākslinieks; kādā katedrālē Spānijā līdz pat šodienai saglabājies Jaunavas Marijas portrets, kuru it kā uzgleznojis viņš. Lūka noteikti labi pazina dzīvi; nekļūdīgs ir apgalvojums, ka trešais evaņģēlijs – tas ir labākais no jebkad uzrakstītajiem Jēzus Kristus dzīves aprakstiem. Pēc tradīcijas vienmēr ticis uzskatīts, ka tā autors ir Lūka, un mums ir pilnīgs pamats pievienoties šim uzskatam. Senajā pasaulē grāmatas parasti tika pierakstītas pazīstamiem cilvēkiem, un neviens tam neiebilda. Bet Lūka nekad nebija piederējis pie agrīnās Kristīgās baznīcas ievērojamiem darbiniekiem. Tāpēc nevienam pat galvā neienāktu doma šo evaņģēliju pierakstīt viņam, ja vien viņš to patiešām nebūtu uzrakstījis.
Lūka bija nācis no pagāniem. No visiem Jaunās Derības autoriem vienīgi viņš nebija jūds. Pēc profesijas viņš bija ārsts (Kol 4:14), un iespējams, ka tieši ar to izskaidrojamas viņa izraisītās simpātijas. Saka, ka garīdznieks redz cilvēkos labo, jurists – slikto, bet ārsts redz viņus tādus, kādi tie ir. Lūka redzēja cilvēkus un viņus mīlēja.
Grāmata ir rakstīta Teofilam. Lūka viņu sauc par „cienījamo Teofilu”. Tāda izturēšanās bija tikai pret Romas valdības augsta ranga ierēdņiem. Nav šaubu, ka Lūka šo grāmatu uzrakstīja, lai nopietnam un ieinteresētam cilvēkam pastāstītu vairāk par Jēzu Kristu. Un viņam tas izdevās, attēlojot Teofilam ainu, kas nešaubīgi izsauca viņā lielu interesi par Jēzu, par kuru bija jau agrāk dzirdējis.
EVAŅĢĒLISTU SIMBOLI
Katrs no četriem evaņģēlijiem tika uzrakstīts no noteikta skata punkta. Evaņģēlistus bieži attēlo baznīcu vitrāžās, parasti katru ar savu simbolu. Tiesa, šie simboli mainās, taču tipiskākie ir sekojošie:
Marka simbols ir cilvēks. Marka evaņģēlijs – tas no visiem evaņģēlijiem ir visvienkāršākais, lakoniskākais. Par to ir labi pateikts, ka tā atšķirīgā iezīme ir reālisms. Tas visvairāk pietuvojies savam uzdevumam – Jēzus Kristus zemes dzīves attēlojumam.
Mateja simbols ir lauva. Matejs bija jūds: viņš Jēzū redzēja Mesiju, lauvu no „Jūdas cilts”, kura atnākšanu pravietoja visi pravieši.
Jāņa simbols ir ērglis. Ērglis var lidot augstāk par visiem citiem putniem. Saka, ka no visām Dieva radībām vienīgi ērglis var tieši skatīties saulē. Jāņa evaņģēlijs – tas ir teoloģisks evaņģēlijs; viņa domas lidojums tajā ir augstāks par visiem citiem evaņģēlijiem. No viņa filozofijas smeļ tēmas, tās apspriež visu dzīvi, taču atrisina tās vienīgi mūžībā.
Lūkas simbols ir vērsis. Vērsis ir domāts nokaušanai, un Lūka Jēzū redzēja upuri, kas upurēts par visu pasauli. Lūkas evaņģēlijā, bez tam, pārvarētas visas barjeras, un Jēzus kļūst pieejams gan jūdiem, gan grēciniekiem. Viņš ir pasaules glābējs. To atceroties, aplūkosim šī evaņģēlija īpatnības.
LŪKA – STINGRS VĒSTURNIEKS
Lūkas evaņģēlijs vispirms jau ir rūpīga darba rezultāts. Tā grieķu valoda ir skaista. Pirmie četri panti uzrakstīti labākajā grieķu valodā visā Jaunajā Derībā. Tajos Lūka apgalvo, ka viņa evaņģēlijs uzrakstīts, „visu rūpīgi izpētot”. Tam viņam bija lielas iespējas un droši avoti. Kā Pāvila uzticīgs ceļabiedrs, viņš noteikti labi pazina visus ievērojamos agrīnās Kristīgās baznīcas darbiniekus un tie, bez šaubām, izstāstīja viņam visu, ko zināja. Divus gadus viņš kopā ar Pāvilu atradās cietumā Cēzarejā. Tajās ilgajās dienās viņam, protams, ka bija daudz iespēju visu izpētīt un pārdomāt. Un viņš to izdarīja pamatīgi.
Kā Lūkas pamatīguma piemēru minēsim Jāņa Kristītāja parādīšanās datējumu. Te viņā balstās ne vairāk un ne mazāk kā uz sešiem laikabiedriem. „Cēzara Tibērija piecpadsmitajā valdīšanas gadā (1), kad Poncijs Pilāts bija vietvaldis Jūdejā (2) un Hērods – tetrarhs Galilejā (3), un Filips, viņa brālis, - terarhs Itūrejā un Trahonitidas zemēs (4), un Lisanijs – tetrarhs Abilēnē (5), augsto priesteru Hannas un Kajafas laikā (6), Dieva vārds nāca tuksnesī pār Jāni, Zaharijas dēlu.” (Lk 3:1). Nav šaubu, ka mums ir darīšana ar centīgu autoru, kas pieturēsies pie maksimāli iespējama precīza izklāsta.
EVAŅĢĒLIJS PAGĀNIEM
Lūka galvenokārt rakstīja kristiešiem, kas nākuši no pagāniem. Teofils, tāpat kā Lūka pats, bija no pagāniem; un viņa evaņģēlijā nav nekā tāda, ko pagāns neapzinātos vai nesaprastu. a) Kā mēs redzam, savu datējumu Lūka sāk ar Romas imperatoru un romiešu gubernatoru, tas ir, pirmajā vietā ir romiešu datējuma veids. b) Atšķirībā no Mateja, Lūka mazāk ir ieinteresēts Jēzus dzīves attēlojumā, ņemot vērā jūdu pravietojumus. c) Viņš reti citē Veco Derību. d) Ebreju vārdu vietā Lūka parasti lieto to grieķisko tulkojumu, lai ikviens hellēnis varētu saprast uzrakstītā saturu. Kanaānietis Sīmanis viņam kļūst par Sīmani Zēlotu (sal. Mt 10:4 un Lk 6:15). Golgātu viņš sauc nevis ebreju vārdā, bet grieķu – par Galvaskausa kalnu (Lk 23:33), bet šo vārdu nozīme ir viena un tā pati – Pieres vieta. Viņš nekad attiecībā uz Jēzu nelieto ebreju vārdu – rabīns, bet gan grieķu, kas nozīmē – skolotājs. Kad Lūka min Jēzus ciltsrakstus, viņš tos sāk nevis no Ābrahāma – Israēla tautas dibinātāja, kā to dara Matejs, bet no Ādama, cilvēces ciltstēva (sal. Mt 1:2 un Lk 3:38).
Tieši tāpēc Lūkas evaņģēliju ir vieglāk lasīt nekā visus pārējos. Lūka rakstīja nevis jūdiem, bet tādiem pašiem cilvēkiem kā mēs.
LŪGŠANAS EVAŅĢĒLIJS
Lūkas evaņģēlijs jo īpašu uzmanību veltī lūgšanai. Lūka vairāk par citiem parāda mums Jēzu iegrimušu lūgšanā pirms svarīga notikuma Viņa dzīvē. Jēzus lūdz Viņa kristīšanas laikā (Lk 3:21), pirms pirmās satikšanās ar farizejiem (Lk 5:16), pirms divpadsmit apustuļu aicināšanas (Lk 6:12); pirms tam, kad jautā mācekļiem, par ko tie Viņu uzskata (Lk 9:18-20); un pirms tam, kad pravieto Savu nāvi un augšāmcelšanos (Lk 9:22); apskaidrošanas laikā (Lk 9:29); un pie krusta (Lk 18:1-8). Lūkam lūgšana vienmēr ir atvērtas durvis pie Dieva un pati dārgākā visā pasaulē.
SIEVIEŠU EVAŅĢĒLIJS
Sievietes Palestīnā ieņēma otršķirīgu stāvokli. No rīta jūds pateicās Dievam, ka Viņš to nav radījis par „pagānu, vergu vai sievieti”. Taču Lūka sievietei ierāda īpašu vietu. Stāsts par Jēzus piedzimšanu tiek attēlots no jaunavas Marijas skata punkta. Tieši Lūkas evaņģēlijā mēs lasām par Elizabeti, par Annu, par atraitni Nainē, par sievieti farizeja Sīmaņa mājā, kura iezieda Jēzus kājas ar eļļu. Lūka sniedz mums spilgtus Martas, Marijas un Marijas Magdalēnas portretus. Ļoti iespējams, ka Lūka bija nācis no Maķedonijas, kur sieviete ieņēma daudz brīvāku stāvokli nekā jebkur citur.
SLAVĒŠANAS EVAŅĢĒLIJS
Lūkas evaņģēlijā Kunga slavēšana sastopama biežāk nekā visās pārējās Jaunās Derības daļās. Šī slavēšana savu apogeju sasniedz trijos lielos dziedājumos, kurus dziedājušas visas kristiešu paaudzes – Marijas slavas dziesmā (Lk 1:46-55), Zaharijas svētīšanā (Lk 1:68-79); un Simeona pravietojumā (Lk 2:29-32). Lūkas evaņģēlijs izlej prieka pilnu gaismu, it kā debesu gaišums apspīdētu zemes likteni
EVAŅĢĒLIJS VISIEM
Bet Lūkas evaņģēlijā pats svarīgākais ir tas, ka šis ir evaņģēlijs visiem. Tajā ir pārvarēti visi šķēršļi, Jēzus Kristus atnāca pie visiem ļaudīm, bez izņēmuma.
a) Dieva valstība nav aizvērta samariešiem (Lk 9:51-56). Vienīgi Lūkas evaņģēlijā mēs atrodam līdzību par žēlsirdīgo samarieti (10:30-36). Arī spitālīgais, kas atgriezās, lai pateiktos Jēzum Kristum par izdziedināšanu, bija samarietis (Lk 17:11-19). Jānis min parunu par to, ka jūdi nesaietas ar samariešiem (Jņ 4:9). Bet Lūka nevienam neaizšķērso pieeju Dievam.
b) Lūka parāda, ka Jēzus atzinīgi izsakās par pagāniem, kurus ortodoksālie jūdi būtu uzskatījuši par nešķīstiem. Viņam Jēzus kā pozitīvus piemērus min atraitni Sareptā, Sidonijā un sīrieti Naamānu (Lk 4:25-27). Romas centuriona kalpu Jēzus uzteic par tā lielo ticību (Lk 7:9). Lūka min Jēzus izcilos vārdus: „Tie nāks no austrumiem un rietumiem, no ziemeļiem un dienvidiem un apsēdīsies pie galda Dieva valstībā.” (Lk 13:29).
c) Lūka lielu uzmanību veltī nabagiem. Kad Marija pienes šķīstīšanas upuri – tas ir nabago upuris (Lk 2:24). Kā virsotne atbildei Jānim Kristītājam ir vārdi: „Nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.” (Lk 7:22). Vienīgi Lūka min līdzību par bagāto vīru un nabago Lācaru (Lk 16:19-31). Arī Kalna sprediķī Jēzus māca: „Laimīgi garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu valstība.” (Mt 5:3; Lk 6:20). Lūkas evaņģēlijs tiek saukts arī par evaņģēliju dzīves pabērniem. Lūkas sirds ir ar katru cilvēku, kura dzīve ir neveiksmīga.
d) Lūka labāk par citiem attēlo Jēzu kā izstumto un grēcinieku draugu. Tikai viņš stāsta par sievieti farizeja Sīmaņa mājā, kura apzieda ar mirrēm Jēzus kājas, slacīja tās asarām un noslaucīja ar saviem matiem (7:36-50); par virsmuitnieku un bagātnieku Zakhaju (19:1-10); par grēkus nožēlojošo noziedznieku (23:43); un vienīgi Lūka min nemirstīgo līdzību par pazudušo dēlu un mīlošo tēvu (15:11-32). Kad Jēzus sūtīja Savus mācekļus sludināt, Matejs norāda, ka Viņš lika tiem neiet pie samariešiem un pagāniem (Mt 10:5), bet Lūka neko tādu nesaka. Visu četru evaņģēliju autori runā par Jāņa Kristītāja sprediķi, citējot no Jesajas grāmatas 40. nodaļas: „Tuksnesī sataisiet Kungam ceļu, klajumā nolīdziniet taku mūsu Dievam!”; bet vienīgi Lūka citātu noved līdz tā triumfālajām beigām: „Un visa miesa redzēs Dieva pestīšanu.” (Jes 40:3-5; Mt 3:3; Mk 1:3; Jņ 1:23; Lk 3:4-6). Salīdzinot ar citu evaņģēliju autoriem, Lūka neatlaidīgāk par tiem māca par Dieva mīlestības bezgalību. <<<
JAUNAS ATZIŅAS
Lk 5:36-39
Un viņš stāstīja tiem līdzību: „Neviens neņem ielāpu no jaunām drēbēm, lai to uzšūtu vecām; citādi tas jaunās saplēsīs, bet ar vecajām jaunais ielāps nesaderēs.
Un neviens arī nelej jaunu vīnu vecos ādas maisos, citādi jaunais vīns maisus saplēsīs un izlīs, un arī maisi būs pagalam.
Bet jaunais vīns lejams jaunos maisos, tad tie abi saglabājas.
Un neviens, kas vecu vīnu baudījis, negribēs jauno. Viņš sacīs: vecais vīns ir labs.”
Reliģiozi cilvēki ir kaut kā pieķērušies pagātnei. Progress vismazāk ir manāms baznīcā. Bet Jēzus uzskati uz reliģiju bija tik progresīvi, ka farizeji negribēja tos apgūt, un tāpēc nepieņēma.
Ar laiku prāts zaudē veselā saprāta elastīgumu un atsakās no jaunām idejām. Jēzus minēja divus piemērus. „Nevar piešūt jaunu ielāpu vecām drēbēm, - Viņš teica, - jo jaunais audums tikai vēl vairāk saplēsīs veco drānu.” Austrumos traukus vīnam izgatavoja no ādām. Kad tajos ielēja jauno vīnu, tas sāka rūgt un izdalīja gāzes. Maisi no jaunām ādām bija pietiekami elastīgi, lai izturētu pieaugošo spiedienu, bet, ja maiss bija vecs, tas bija kļuvis sauss un ciets un viegli varēja pārplīst. „Nepieļaujiet, - teica Jēzus, - lai jūsu prāts būtu kā veca sačervelējusies āda.” Saka, ka vecs vīns ir labāks. Šajā gadījumā iespējams, ka tā arī ir, bet cilvēki jau aizmirst, ka pienāks laiks un jaunais vīns būs tikpat izturēts kā vecais, un nekas cits nevarēs ar to līdzināties.
Šajā fragmentā Jēzus nosoda ierūsējušu domāšanas veidu un aicina nenovērsties no jaunām atziņām.
1) Cilvēkiem nav jābaidās no riskantām idejām. Ja jau pastāv Svētais Gars, tad Dievs ved mūs uz jaunām atziņām.* Fosdiks kaut kur uzdod jautājumu: „Kā attīstītos medicīna, ja ārsti lietotu tikai trīssimt gadus vecas zāles un metodes? Cilvēkam ar jaunām atziņām ir jācīnās par to pieņemšanu. Galileju uzskatīja par ķeceri, kad viņš paziņoja, ka zeme griežas ap sauli. Listēram nācās cīnīties par antiseptisko līdzekļu lietošanu ķirurģijā. Simpsonam bija jācīnās par hloroforma pielietošanu, kas atviegloja cilvēku ciešanas. Atcerēsimies, ja esam pret jaunām idejām, tad demonstrējam mūsu prāta neelastīgumu un vārgumu; tāpēc ir vērts padomāt, lai iepazītu Kristus gudrību un spēku.
2) Nekad nav jābaidās no jaunām metodēm. Tas fakts, ka visu laiku tā ir darīts, var novest pie šīs prakses izbeigšanās, tā, ka tieši pretēji, jau tas vien, ka neviens nekad to nav darījis, var izrādīties vērā ņemams arguments tam, lai rīkotos tieši tā. Ar novecojušām metodēm nevar vadīt
uzņēmumu, bet baznīca joprojām to pielieto. Ikviena draudze, kas pazaudējusi tik daudz apmeklētāju kā baznīca (rietumos), sen jau būtu pievērsusies jaunām metodēm, taču Baznīca joprojām cenšas novērsties no visa jaunā.
Kādā pasaules apceļošanas ceļojuma laikā Radjerds Kiplings ieraudzīja ģenerāli Butu kāpjam uz klāja tamburīna skaņu pavadījumā. Ticīgajai un stingrajai Kiplinga sirdij šāda mūzika nepatika. Viņš iepazinās ar ģenerāli un pastāstīja, cik ļoti viņam nepatīk tamburīni un viss, kas tiem līdzinās. Ģenerālis Buts palūkojās uz viņu un teica: „Jaunais cilvēk, ja Kristum varētu pievienot kaut vienu dvēseli, stāvot uz galvas un sitot ar kājām tamburīnu, es to iemācītos darīt.”
Konservatīvisms mēdz būt gan gudrs, gan negudrs. Vienmēr jātiecas uz to, lai ne domās, ne darbos cilvēks nebūtu ierobežots. Bet tai pat laikā jācenšas palikt uz šaurā ceļa.
_________________________
* Katrā ziņā te teiktais neattiecas uz pestīšanas pamatiem, jo patiesība ir Kristū (Ebr 4:21). <<<
SĒJĒJS UN SĒKLA
Lk 8:4-15
Kad sapulcējās liels ļaužu pūlis un daudzu pilsētu ļaudis sanāca pie viņa, viņš runāja līdzībā:
„Sējējs izgāja sēt sēklu. Viņam sējot, cita krita ceļmalā un tika samīta, un debesu putni to apēda;
cita krita klintainē un uzdīgusi novīta, jo tai nebija valgmes;
cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi, reizē augdami, to nomāca;
cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To pateicis, viņš sauca: „Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!”
Tad mācekļi viņam jautāja: „Ko nozīmē šī līdzība?”
Viņš sacīja: „Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredzētu un dzirdēdami nesaprastu.
Šī līdzība ir šāda, redzi, sēkla ir Dieva vārds.
Ceļmalā ir tie, kas dzird; bet tad nāk sātans un paņem prom vārdu no viņu sirdīm, lai tie neticētu un netaptu izglābti.
Bet kas sēts klintainē – ir tie, kas, vārdu dzirdējuši, ar prieku to uzņem, bet, būdami bez saknēm, tikai uz brīdi notic, bet pārbaudījuma laikā atkrīt.
Bet kas sēts starp ērkšķiem – ir tie, kas vārdu ir dzirdējuši, bet dzīves rūpesti, bagātība un baudas to noslāpē, un tie augļus nenes.
Bet kas sēts labā zemē – ir tie, kas vārdu dzird un glabā to krietnā un labā sirdī un augļus nes pacietībā.
Šajā līdzībā Jēzus izmanto klausītājiem labi zināmu ainu. Iespējams arī, ka Viņš to runā, redzot sējēju, kas sēj sēklu.
Līdzībā tiek runāts par četriem augsnes tipiem.
1. Kopējā zeme Palestīnā bija sadalīta šaurās garās joslās; starp joslām atradās celiņi, kurus visi drīkstēja izmantot. Krītot uz šīm nomīdītajām takām, sēklai nebija iespēju nokļūt augsnē, lai uzdīgtu.
2. Bez tam, bija arī klinšaina zeme. Ar to nav jāsaprot vieni akmeņi, bet augsne, kura ir kā masīvs kaļķakmens iezis, kas pārklāts ar plānu zemes kārtu. Tajā nebija nedz valgmes, nedz barības vielu, un uz tā uzdīgušie augi bija nolemti izžūšanai un bojāejai.
3. Ērkšķaina zeme sējas brīdī varēja likties pietiekami tīra. Var izdarīt tā, lai ikviens zemes gabals izskatītos tīrs, ja to pārar, tomēr tajā atstājot nezāļu sēklas un savvaļas zāļu saknes. Labā sēkla un nezāles aug un attīstās kopā, taču nezāles aug ātrāk un nomāc labās sēklas dīgstus.
4. Labā zeme ir pietiekami dziļa, tīra un labi apstrādāta. Teksts 9. un 10. pantā vienmēr ir bijis diezgan noslēpumains. Tie skan tā, it kā Jēzus līdzībās runāja tāpēc, lai cilvēki nevarētu saprast sacītā būtību; taču mums ir grūti noticēt, ka Viņš no Saviem klausītājiem tīši būtu slēpis Viņa teiktā jēgu. Ir piedāvāti vairāki šo pantu skaidrojumi.
1) Tas Mt 13:13 izteikts nedaudz citādi. Viņš saka, ka Jēzus līdzībās runāja tāpēc, ka daudzi nespēj sakarīgi redzēt un domāt. Matejs it kā dod mājienu, ka līdzība nevis traucēs, bet gan palīdzēs cilvēkiem saprast to, ko teicis Jēzus.
2) Tūlīt pēc tam Matejs min citātu no Jes 6:9-10: „Ej un tā saki tautai: dzirdēt jūs dzirdat, bet nesaprotat, redzēt jūs redzat, bet nesajēdzat! Tauka šai tautai sirds, ausis tiem biezas, acis salipušas, ar acīm tie neredz, ar ausīm tie nedzird, ar sirdi tie nesaprot – neatgriežas un dziedēties negrib!” Tādējādi Jēzus mācība šajā fragmentā ir vērsta ne tik daudz uz mācības objektu, cik uz iemeslu, kāpēc Viņam jālieto šāds mācīšanas veids.
3) Patiesību sakot, Jēzus gribēja teikt sekojošo: cilvēku uztvere var tik ļoti aptaukoties, nocietināties un notrulināties, ka tad, kad Dieva patiesība nonāk līdz viņiem, viņi nespēj to atšķirt un saprast. Tajā nav Dieva vainas. Cilvēki tik ļoti apslinkuši, aizspriedumi viņus tik ļoti aptumšojuši un viņi tik nelabprāt redz to, ko nevēlas redzēt, ka pilnīgi pazaudējuši spēju uztvert Dieva patiesību.
Palūkosimies uz šīs līdzības diviem skaidrojumiem.
1. Vieni līdzības būtību redz tajā, ka Dieva vārda liktenis atkarīgs no tā, kāda cilvēka sirdī tas iesēts.
a) Ar cietu ceļu tiek domāti cilvēki, kuru prāts ir kurls pret visu, un tāpēc tie atsakās atzīt Dieva vārdu.
b) Ar akmeņainu zemi tiek domāti tie cilvēki, kas Dieva vārdu uzņem, bet to nemācās un neapzinās ar to saistītās sekas, tāpēc ticība pazūd, līdzko uznāk grūtības.
c) Ar ērkšķainu zemi domāti cilvēki, kuru domas un sirds tik ļoti pārņemta ar savām lietām, ka tajā nepaliek vietas Dieva lietām. Tomēr aizvien jāatceras, ka visam tām sadzīviskajām problēmas, kuras nomāc Dieva lietas, nebūt nav obligāti jābūt sliktām lietām: bieži vien vislabākā bīstamākais ienaidnieks ir labais.
d) Ar labu augsni tiek domāti labi, dievbijīgi cilvēki. Labs klausītājs dara trīs labas lietas: pirmkārt, viņš uzmanīgi klausās. Otrkārt, viņš dzirdēto patur savā prātā un sirdī un to pārdomā līdz brīdim, kamēr pats sev atklāj dzirdētā nozīmi. Un treškārt, viņš rīkojas saskaņā ar to. Viņš dzirdēto pārvērš darbībā.
2. Citi šajā līdzībā redz padomu pret izmisumu. Padomājiet tikai par situāciju, kādā atradās Jēzus: Viņš bija izdzīts no sinagogas; pret Viņu uzstājās rakstu mācītāji, farizeji un reliģiskie vadītāji. Arī Viņa mācekļiem, neizbēgami, vajadzēja zaudēt dūšu. Tieši pie viņiem Jēzus vēršas Savā līdzībā, kurā saka: „Ikviens zemnieks zina, ka daļa iesēto graudu ies bojā; tie visi nevar izaugt. Taču tas viņam neatņem drosmi un neliek pārtraukt sēju, tāpēc ka viņš zina, ka, neskatoties uz visu, ievāks ražu. Viņš zina, ka mūs gaida šķēršļi un vilšanās; zina, ka mums ir pretinieki un ienaidnieki, taču nekad nedrīkst krist izmisumā, tāpēc ka beigās ievāksim bagātu ražu.
Šī līdzība pilnā mērā var mums kalpot arī kā brīdinājums, kā mums pienāktos klausīties Dieva vārdu, un pamudinājums, kā atmest visas šaubas un ticēt tam, ka nekādi šķēršļi savā laikā neaizkavēs savākt bagātu Dieva ražu.
|
