Mācībstundas lūgšanu skolā


Cena:
Cena ar atlaidi€2,95

Apraksts

Par autoru:
Artūrs T. Pīrsons (1837-1911) bija Amerikas presbiteriešu mācītājs un rakstnieks, kurš uzrunāja klausītājus ar vairāk nekā 13000 svētrunām (caurmērā piecas reizes nedēļā piecdesmit gadus), sarakstījis vairāk nekā piecdesmit grāmatas un pasniedzis Bībeles stundas abos Atlantijas okeāna krastos, kļūdams plaši pazīstams Skotijā, Anglijā, ASV. Pŗsons bija pilsētas mācītājs, kurš no sirds rūpējās par trūcīgajiem, atbalstīja misijas darbu un gādāja par kristiešiem. Viņš bija pārliecinājies, ka ticīgā spēks slēpjas lūgšanu dzīvē. Grāmata "Mčībstundas lūgšanu skolā" ir sarakstīta 1895. gadā, bet to izdod atkārtoti vēl pēc simts gadiem, jo šie pamudinājumi ir aktuāli visos laikos.
Fragmenti

Ar Dievu pavadītais laiks
...Mūsu Kungs pamatoti aizrāda, ka Dievs uzklausavēku ne tādēļ, ka tas gari un plaši lūdz, vārdu daudzumam nudien nav nozīmes. Tomēr arī steiga neļauj koncentrēties un izjauc dvēseles līdzsvaru un mieru, kurā cilvēks var saņemt Dieva atklāsmi. Vārds "domīgs" (angļu val. reflective), ar ko bieži apzīmē temperimentu vai noskaņojumu, trāpīgi raksturo patiesa lūdzēja dvēseles stāvokli, kura ir kā spogulis, kas atstaro Dieva patiesībuun realitāti. Steiga un raizes šo atspulgu aizmiglo. Kas iedrāžas pie Dieva ar dažiem formāliem lūgumiem un tad steidzas tālāk savās ikdienas rūpēs un darbos, tas nav uzturējies Dieva tuvumā pietiekami ilgi, lai no viņa dvēseles izzustu pasaules ietekme un tajā paliktu Kunga klātbūtnes iespaids. Šādam cilvēkam nav laika pievēst skatienu neredzamām un mūžīgām lietām. Daudzi tā saucamie dievlūdzēji īstenībā ne reizi nav sastapuši un piedzīvojuši Dievu. Kungs atpulgs nav redzams satrauktā dvēselē, ko šurp un turp dzenā pasaulīgas domas un rūpes, tāpat kā sabangotā ezerā nav saskatāmas debess zvaigžnotās tāles, kas slejas virs nemierīgā ūdens klajuma. Ja cilvēks grib ielūkoties savas sirds dziļumosun ieraudzīt tur Dieva atspulgu, viņam ir jāuzkavējas kambarī tik ilgi, līdz sabangotā dvēsele norimst. Un tikai tad, kad Dievs dāvā mieru, cilvēka būtība ir pietiekami rāma, lai kļūtu par spoguli, kurā atstarojas debesis.

Kad cilvēks šādi iemācās sazināties ar Dievu, lūgšana pārstāj būt par nastu un sāk sagādāt prieku. Tad tā vairs nav pienākums, bet privilēģija. Mīloša sirds uzmeklē draugu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vēlas būt viņa tuvumā, jeb kā reiz sacīja mazs zēns, kurš ilgodamies pēc sava tēva klātbūtnes, bija klusi ielavījies viņa daristabā: "Tēti, es gribēju pabūt at tevi." Kurš gan no mums nav draudzības vārdā klusējot sēdējis blakus mīļotajam cilvēkam? Vai gan ar mīlestību uz Dievu nepietiek, lai reizēm paliktu vienatnē ar Viņu? Vai tā nav egoisma pazīme, ja lūgšanām nav cita motīva kā vien pakalpojumu lūgšana no Dieva? Jūda savā vēstulē dod mums padomu lūgt Svētajā Garā, lai pasargātu sevi Dieva mīlestībā. Arhibīskapam Ašeram, kuram mūža novakarē bija asinsrites traucējumi, daudz vajadzēja uzturēties ārā siltā saulē, un tieši tāpat mums jāuzkavējas Dieva tuvumā. Cilvēks, kas pazīst patieso sajūsmu, kāda pārņem Dieva klātbūtnē, sildās Dieva mīlestībā apslēptā kambarī, jo tur spīd Dieva saule, kas apgaismo, sasilda un uzmundrina. Dieva klātbūtne kļūst kā gaiss, ko viņš elpo un bez kā nav iespējams garīgi dzīvot. Šāds ieradums atrasties Dieva tuvumā, domās kavējoties pie Viņa godības pilnā svētuma, modina svētas, kvēlas mīlestības jūtas, kas liek izsaukties "Man ir tikai viena aizraušanās, un tas ir Viņš, vienīgi Viņš."

Produkta informācija

Veids: Grāmatas
Autors/i: Artūrs T. Pīrsons
Izdevniecība: Atraduma grāmatas
Valoda: Latviešu
Vākojums: Mīkstie vāki
Lappuses: 90
Gads: 2010
Izmērs: 14.5 x 20

iesakām apskatīt

Nesen skatītās