|
Fragmenti
Sektantu maldi
Pirmie maldi
Ļaudis, nepiedzīvojuši patiesu atgriešanos, uzskata sevi par atgriezušamies, pamatojoties uz to, ka viņi ir piedzīvojuši garīgu pamošanos. Pamošanās vien vēl nedod tiesības un pamatojumu, lai varētu sevi uzskatīt par atgriezušamies. Pēc Dieva Vārda patiesi atgriezušies ir tie ticīgie, kas saņēmuši no Dieva iekšēju liecību par savu grēku piedošanu (1.Jāņa 5:10–11).
Pie patiesas atgriešanās ticīgais tiek no Svētā Gara apzīmogots ar grēku piedošanas liecību un saņem Kristus žēlastības Garu (Efeziešiem 1:13; 4:30).
Caur to sirds piedzīvo pilnīgu atjaunošanos un ticīgais saņem spēku atstāt grēkus un pasauli, kā arī iesākt jaunu dzīvi, ejot pa Kristus ceļu; tas ir, ejot pa atsacīšanās un sava “es” nomērdēšanas nāvei ceļu, kā to mācīja Kristus un Viņa apustuļi (Lūkas 14:33; Jāņa 12:24).
Pamodinātiem trūkst iekšēja spēka, lai pastāvīgi uzvarētu grēku, pasauli un sātanu, jo viņu sirdis vēl ir tā pašas vecās. Viņiem nav Kristus žēlastības Gara, tādēļ viņi spēj viegli atgriezties atpakaļ pasaulē.
Patiesi atgriezušies ticīgie Kristus spēkā uzvar grēku un pasauli. Šis spēks pietrūkst neatgrieztiem ļaudīm, tādēļ viņi neko patiesi garīgu nespēj aizsniegt, kamēr nepiedzīvo patiesu grēku nožēlu un nesaņem liecību par grēku piedošanu.
Otrie maldi
Gandrīz visi ticīgie pēc savas pamodināšanas un ienākšanas draudzē sevi uzskata par izglābtiem un svētiem. Tie ir sevišķi bīstami maldi. Caur patiesu grēku nožēlu un atgriešanos tiek iegūta grēku piedošana un atsvabināšana no grēcīgās dzīves (Apustuļu d. 3:19).
Pēc atgriešanās paveras iespēja caur Kristus žēlastību sasniegt svētumu, glābšanu un pilnību. Svētums un glābšana tiek sasniegti ar pacietīgu darbu un lielu piepūli visas turpmākās dzīves laikā (1.Pētera 1:9; 2:2; Romiešiem 13:1; Filipiešiem 2:12).
Tīrs un svēts sirdsstāvoklis sasniedzams tikai ar vecās dabas nāvi, jo cilvēks, kas dzīvo pēc miesas prāta iegribām, Dievam nevar patikt (Romiešiem 8:8).
“Miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību” (1.Korintiešiem 15:50).
Vecā Ādama nonāvēšana ir pats svarīgākais, bet tajā pašā laikā pats smagākais garīgās dzīves pārdzīvojumus, tādēļ ticīgie rūpīgi noklusē par šo lielo un nepieciešamo sasniegumu, visādi apiedami patieso Kristus krustu.
Bet Krusta būtība ir atsacīšanās no personīgās dzīves, nomiršana grēkam un vecā cilvēka pazudināšana uz nāvi. Ticīgie, kas neņem uz sevis Kristus krustu, nevar kļūt par Viņa patiesajiem mācekļiem (Lūkas 14:27–33).
Tie, kas Kristum pieder, ir piesituši Krustā savu miesīgumu ar visām tā kaislībām un iekārēm (Galatiešiem 5:24). Mūsu glābšana nav atkarīga no mūsu garīgajām atziņām vai mūsu harizmām, bet no tā, kā dzīvojam. Jautājuma būtība ir šāda: vai caur atsacīšanos no sevis un savas vecās dabas un ar pasaules gara nonāvēšanu mēs esam sasnieguši sirdsskaidrību un svētumu? (Romiešiem 6:7)
Kas nesit Krustā savu paša miesīgumu, tas sit Krustā pašu Kristu.
Trešie maldi
Daudzi ticīgie domā, ka viņi jau pie atgriešanās saņem Svēto Garu un piedzīvo piedzimšanu no augšienes. Tas neatbilst Dieva Vārdam un to neapstiprina ticīgo dzives. Dieva Vārds runā par trim sekojošām piedzimšanām, kuras jāpiedzīvo pakāpeniski, vienu pēc otras. Tā tas notika ar apustuļiem.
Pirmā ir piedzimšana no Vārda (Jēkaba 1:18; 1.Pētera 1:23).
Otrā ir piedzimšana no Svētā Gara (Jāņa 3:3–5).
Trešā piedzimšana ir no Dieva (Jāņa 1:13; 1.Jāņa 3:9 un 5:18).
Piedzimšana no Vārda notiek vispirms, dzirdot Dieva Vārdu un ticībā pieņemot visu, kas Vārdā rakstīts, kā dievišķu patiesību (Romiešiem 10:17). Šajā stadijā nonāk un paliek vairums jauno evaņģēlisko draudžu un nedodas tālāk. Pie šī pārdzīvojuma ticīgais saņem Kristus žēlastību un atjaunotu sirdi.
Piedzimšanu no Vārda ir plaši pieņemts saukt par atgriešanos, kaut gan tā nav pilnīga atgriešanās, bet tikai pamošanās. Atgriešanās ir dziļāka satura. Pie atgriešanās notiek dvēseles atgriešanās no nāves un grēka, pie dzīves Dievā un Kristū. Patiesi atgrieztais cilvēks pats atstāj grēku un pasauli aiz sevis.
Otrā ir atdzimšana no Svētā Gara. Pie šī piedzīvojuma ticīgais no Dieva saņem Dieva Garu un piedzīvo pilnīgu iekšēju transformāciju; Vārds to nosauc par piedzimšanu no augšienes (Jāņa 3:3–8). Bez garīgas piedzimšanas no augšienes nevar būt nekādi garīgi sasniegumi. Ticīgie pirms Svētā Gara saņemšanas nedrīkst iziet garīgajā darbā– pretēji tam, kā tas notiek vairumā tradicionālo evaņģēlisko draudžu. Kristus pats to ir stingri aizliedzis darīt (Lūkas 24:49; Apustuļu d.1:4).
Bez Svētā Gara ticīgiem pietrūkst garīgas atziņas un izmaņas. Bet bez garīgas atziņas un atvērta gara nav iespējams garīgi izaugt. Svētais Gars ir Tas, kas mums māca garīgas lietas (Jāņa 14:26; 16:13; 2.Pētera 1:20).
Starpība starp piedzimšanu no Vārda un atdzimšanu no Gara ir tāda, ka pirmie var aiziet atpakaļ pasaulē, bet atdzimušie no Svētā Gara vairs nevar atstāt Kristus ceļu. Piedzimšanu no Gara pavada sevišķs piedzīvojums, garīgā spēka avots sevī un Svētā Gara izpausme caur ticīgo. Piedzimušais no augšienes vairs nevar šaubīties par savu atdzimšanu. Viņš vairs nevar pasacīt vārdus: “Nezinu, vai esmu piedzimis no Gara vai ne?” Viņš par to ir pilnīgi pārliecināts, un šī pārliecība ir piesūcinājusi visu viņa būtību.
Ja ticīgajam trūkst spilgti izteiktas Svētā Gara vadības un spēka, lai uzvarētu grēku, tad tā ir liecība, ka viņam nav dzīva Svētā Gara avota sevī.
Svēto Garu nevar saņemt nemanāmi vai nezinot, tas ir: ka piedzimušais no augšienses to nezinātu.
Trešā ir piedzimšana no Dieva: tas ir jaunais garīgā cilvēka stāvoklis pēc pilnīgas un galīgas vecās dabas nonāvēšanas, kad mūsos darbojas Kristus un Viņa dzīvības spēki (1.Pētera 1:3). Tikai tādā stāvoklī esot, ticīgais var liecināt: “...bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus” (Galatiešiem 2:20).
Šo stāvokli var piedzīvot tikai tad, kad visa cilvēka daba ir izmainījusi savu veco būtību un caur vecās dabas nāvi ir savienojusies ar Kristus dievišķo dabu.
“Jo, ja šīs lietas pie jums ir un iet vairumā, jūs netapsit kūtri, nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā. Bet, kam to nav, tas ir akls un stulbs un ir aizmirsis, ka viņš ir šķīstīts no veciem grēkiem” (2.Pētera 1:8–9).
Šajā pilnīgi pārveidotajā būtnē saskaņā ar Dieva Vārdu ir notikusi pilnīga un galīga transformācija. Tajā vairs nav mazākās grēka pazīmes, tādēļ Svētie Raksti saka: “Kas no Dieva dzimis, negrēko” (1.Jāņa 5:18).
No Dieva dzimušais radikāli atšķiras no tiem, kas atrodas pirmajās divās pakāpēs, ar to, ka vairs nav spējīgs grēkot saskaņā ar savu dabu un nevis sevi piespiežot negrēkot, turpretī iepriekšējos divos stāvokļos vēl ir iespējamas krišanas. No Dieva dzimušais ne tikai vairs negrēko, bet vairs nav spējīgs grēkot, jo ir piedzimis no Dieva un jau atrodas debesīs, būdams uz zemes (1.Jāņa 3:9).
Evaņģēliskais askētisms un tā atšķirība no miesas darbu askētisma
Priekšvārds
Vārds “askētisms” cēlies no grieķu valodas un tulkojumā nozīmē mācību par miesas prāta nāvi. Tādu jēdzienu šajā vārdā ir ielikusi kristietības pirmā gadsimta rakstnieki askēti un pievienoja to evaņģēlija mācībai par miesīguma nāvi.
Protestanti un vēlāk arī brīvie ticīgie, kas atzīst atgriešanos (“Sektanti”), askētismu uzskata kā mācību, kas sveša Evaņģēlija garam un kam nav nekāda garīga pamatojuma Svētajos Rakstos. Tā domāt par askētismu ir lieli maldi.
No kurienes cēlusies tik ļauna maldināšanās? Domāju, ka galvenais šādu maldu cēlonis slēpjas paviršajās Svēto Rakstu zināšanās, nepazīstot Rakstus pēc gara, bet tikai pēc burta.
Otrais cēlonis šādai parādībai ir tas, ka pašos Svētajos Rakstos nav sastopams vārds “askētisms,” bet tur dziļi tiek attīstīta pati mācība par miesīguma nāvi, nenosakot tai ārējas formas un pielietojuma veidu.
Trešais cēlonis, kas daudzus ticīgos ieved maldos un liek būt piesardzīgiem vai noraidošiem pret evaņģēlisko askētismu, ir nepietiekoša askētisma vēstures pazīšana, kas noved pie maldiem (Mateja 22:29).
Ceturtais, daudz dziļākais šo maldu cēlonis slēpjas tanī apstāklī, ka ticīgie, pat mācītie teologi neatšķir evaņģēlisko askētismu no miesas darbu askētisma. Tas izpaudās visdažādākajos veidos: atsacīšanās no sabiedrības un aiziešana tuksneša vientulībā, atsacīšanās no pilnvērtīgas brālības, dažāda veida fiziskas miesas mocības, svētceļojumi uz reliģiskām vietām, apmešanās uz dzīvi klosteros, nošķirtās vietās un citi... (kas, kā zināms, radās daudz vēlāk par evaņģēlisko askētismu, proti: tikai ceturtajā gadsimtā pēc Kristus dzimšanas). Tas neatšķiras no mūku dzīvesveida klosteros, kas ar savām nepievilcīgajām īpašībām uz cilvēkiem iedarbojās negatīvi.
Klosteriem un mūku kārtai būtībā nav nekādu saskaršanās punktu ar evaņģēlisko askētismu.
Mūku dzīve klosteros ir neglīts miesas darbu askētisma izkropļojums, bet miesas darbu askētisms savukārt ir evaņģēliskā askētisma bāls iemiesojums, jo ir jau pazaudējis savu garīgo pamatu, mērķus un spēku.
Miesas darbu askētisms ir saglabājis tikai evaņģēliskā askētisma iekšējās būtības ārējās formas.
Par miesas darbu askētismu un tā garīgās būtības un mērķu atšķirību no “askētisma” esmu turpmāk nodomājis dot vēl sīkākas un izsmeļošākas ziņas.
Garīgais, evaņģēliskais askētisms ir Svēto Rakstu galvenā un būtiskā mācība, pareizāk sakot: mācība par miesīguma nāvi un atsacīšanos ir pats Evaņģēlijs, tas ir, Kristus un apustuļa Pāvila mācības būtība.
Nevienai mācībai nav tāds garīgs spēks un dziļums kā askētismam, un tas nepavisam nav šķirams no Evaņģēlija. Neviena cita mācība nav atnesusi tik varenus garīgos augļus kā askētisms.
Evaņģēliskais askētisms ir devis veselu svēto un bezbailīgo mocekļu pulku, kas varonīgi atdeva savas dzīvības par lielajām kristietības idejām. Kristietība bija tik ilgi spēcīga, dziļa un garīgi nesatricināma, kamēr eksistēja evaņģēliskais askētisms, ko dibināja pats Kristus. Pirmais un lielākais no garīgajiem askētiem šī vārda vistiešākajā nozīmē un ārējā izpausmē bija mūsu Glābējs.
Vecās Derības “Dieva nazīrietis” tapa par Jaunās Derības garīgo askētu, caur to sasniedzot neizmērojamus augstumus un dziļumus garīgās dzīves visdažādākajās sfērās.
Evaņģēliskā askētisma būtība
Evaņģēliskā askētisma būtība izpaužas Kristus vārdos: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.” (Jāņa 12:24)
Kristus divreiz apliecina, ka Viņa vārdi satur sevī dziļu patiesību.
Kristus vārdu galvenā garīgā doma ir tāda, ka kviešu graudam (ticīgā dvēselei) ir jānomirst, lai tā spētu nest garīgus augļus. Fiziskā ķermeņa nāve nekādus garīgus augļus nespēj dot, jo nāve pati par sevi ir sods par grēkiem. (Romiešiem 5:12 un 21)
Kristus runā par garīgu nāvi. Viņš runā, ka mums ir jānomirst:
1)vecajam cilvēkam (tas ir, miesīgumam)
2)pasaulei
3)personīgajam grēkam.
Apustulis Pāvils atklāj Kristus vārdu garīgo dziļumu un sīki paskaidro, kādam nolūkam ir sev jānomirst (tas ir, ko īsti sevī jānonāvē), kādēļ nepieciešams sev nomirt (paskaidro garīgos cēloņus) un atklāj, kādu garīgu mērķu dēļ notiek sevis nonāvēšana (tas ir, atklāj, kas tiek sasniegts caur vecās dabas nonāvēšanu).
“Tu, nepraša! Ko tu sēji, tas netop dzīvs, ja tas nav miris.” (1.Korintiešiem 15:36)
Ar šiem vārdiem apustulis pasvītro, ka mūsu garīgais sējums neuzdīgs, ja mēs paši nenomirsim grēkam. Garīgais darbs (sēšana miesīgā stāvoklī) nekādus garīgus rezultātus neatnes.
“Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir Gars.” (Jāņa 3:6)
Nepieciešams nomirt sev, lai atbrīvotos no iekšējā un ārējā grēka un dzīvotu Dievam un Kristus godam. Tikai nomirušais atbrīvojas no grēka. “Ja mēs ar Kristu esam miruši, tad mēs ticam, ka mēs arī dzīvosim kopā ar Viņu.” (Romiešiem 6:7–8)
“Patiess ir šis vārds: Ja mēs esam līdzi miruši, tad mēs arī līdzi dzīvosim.” (2. Timotejam 2:11)
Ar pievestajiem vārdiem apustulis pasvītro, ka, ja mēs ar Kristu nenomirstam, tad arī netapsim dzīvi caur Viņu.
“Jo kamēr dzīvojam, mēs vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā.” (2.Korintiešiem 4:10–11)
Lai sasniegtu augšāmcelšanās spēku, mums jāņem dalība Viņa ciešanās (Filipiešiem 3:10–11).
Apustulis pierāda, ka Jēzus dzīvība nevar mūsos atklāties, ja “Jēzus dēļ” mēs neesam nomiruši sev.
“Tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši.” (2.Korintiešiem 5:15)
Šie vārdi nozīmē: Ja Kristus ir nomiris par visiem, tad arī visiem, kuru dēļ Viņš nomira, ir garīgais pienākums nomirt sev, lai tālāk dzīvotu Jēzum.
“Jo Es jums esmu devis priekšzīmi, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis.” (Jāņa 13:15)
Apustulis Pāvils liecina par sevi, ka viņš mirst ik dienas (1.Korintiešiem 15:31), rādot piemēru kristiešiem, cik stingri un svēti ir jāizturas pret mūsu Glābēja vārdiem.
No pasniegtajiem Kristus vārdiem un apustuļa Pāvila vārdiem redzams, ka evaņģēliskā askētisma jēga ir nomirt sev; tas ir: nonāvēt sevī visu grēcīgo.
Kā izpaužas šī nāve? Garīgā nāve izpaužas nemitīgā gara cīņā ar miesīgumu. Šo cīņu pavada iekšējā piepūle un garīgs sasprindzinājums, lai novilktu veco cilvēku un viņa darbus. (Kolosiešiem 2:11,3,9)
Cilvēka lielās ciešanas cīņā ar iedzimto grēku pieaug līdz “Kristus ciešanām;” tas ir, ciešanām līdz asinīm. (Ebrejiem 12:4)
Apustulis Pēters nosauc šīs ciešanas par bēdu karstumu. (1.Pētera 4:12–13)
Šīs ciešanas ir tik milzīgas, ka pats apustulis, kurš atklājis sevī šo “nāves un grēka likumu,” šausmās iesaucas: “Es, nabaga cilvēks, kas mani izraus no šīs nāves miesas!” (Romiešiem 7:24)
“Bet kā Kristus ciešanas pie mums vairojas, tāpat arī mūsu iepriecināšana caur Kristu.” (2.Korintiešiem 1:5)
Šī cīņa norisinās nemitīgā grēknožēlā (Mat. ev. 5:4), un sāpēs par grēcīgām miesīguma izpausmēm Jērs nemitīgi aicina Savu Draudzi uz grēknožēlu visos tās stāvokļos. (Atklāsme 2:5;16:21–22; 3:3 un 19)
Ticīgam cilvēkam atkal un atkal par jaunu ir jāmazgā savas garīgās drēbes Jēra Asinīs. (Atklāsme 7:14; 3:4–5)
Kas mums sevī jānonāvē?
Pirmkārt– mums ir jānomirst personīgam grēkam. Grēks pats no sevis mūs neatstās,– ir nepieciešams vest neatlaidīgu cīņu ar grēka saknēm mūsu dabā. “Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam Viņā?” (Romiešiem 6:2,15)
Otrkārt– mums ir jānomirst pasaulei un visam, kas ir pasaulē.
“Ja nu jūs ar Kristu esat nomiruši pasaules pirmspēkiem...” (Kolosiešiem 2:20; Jēkaba 4:4; 1.Jāņa 2:15; 2.Korintiešiem 6:14–17)
“... man pasaule krustā sista un es pasaulei.” (Galatiešiem 6:14)
Treškārt– mums ir jānomirst miesīgumam; tas ir: vecā cilvēka grēcīgajām izpausmēm. Šī cīņa ir pati neatlaidīgākā un nežēlīgākā.
“Tātad, brāļi, mūs vairs nekas nesaista ar miesu, ka mums būtu jādzīvo pēc miesas. Ja jūs pēc miesas dzīvojiet, tad jums jāmirst. Bet ja jūs Gara spēkā darat galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit.” (Romiešiem 8:12–13)
“Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārēm.” (Galatiešiem 5:24)
Apustulis Pāvils lieto arī citus apzīmējumus tai garīgai darbībai, ar kuru mums ir jāparalizē vecā cilvēka grēcīgās izpausmes un pēdīgi no tām jāatbrīvojas:
- Krustā sist. (Romiešiem 6:6; Gal.5:24)
- Aprakt nāvē. (Romiešiem 6:4)
- Darīt galu miesas darbībai. (Romiešiem 8:13)
- Novilkt veco cilvēku un viņa darbus. (Kolosiešiem 3:9)
- Sirds apgraizīšana. (Romiešiem 2:29; Kolosiešiem 2:11)
Apustulis Pāvils miesīguma nāvi vēl nosauc par Kristus apgraizīšanu, kuru jāizved pie sevis katram Kristus māceklim, lai atbrīvotos no miesīguma un sasniegtu garīgu stāvokli.
Lai atbrīvotos no miesīguma, citu līdzekļu nav. Vecās dabas izpausmju paralizēšanai ir tikai viens līdzeklis– nāve un sevis krustā sišana.
Par miesīgumu sauc grēcīgumu, kas radās līdz ar pirmo cilvēku grēkā krišanu, tādēļ dogmatiskajā teoloģijā to sauc par “iedzimto grēku.”
Turpretīm apustulis Pāvils to nosauc par:
- grēcīgo miesas prātu (Romiešiem 6:6; Kol. 2:11)
- nāves miesu (Romiešiem 7:24)
- grēka un nāves bauslību (Romiešiem 8:2)
Personu, kas atrodas grēcīguma varā, viņš arī nosauc par:
- grēka likuma gūstekni (Romiešiem 7:23)
Vecās Derības apgraizīšanas rituāls bija Jaunās Derības grēcīgās nāves miesas apgraizīšanas prototips, ko veica Kristus. (Kolosiešiem 2:11; Romiešiem 4:11–12; 5.Mozus. 10:16; 30:6; Jozuas 5:2–3; Ecehiela 44:9)
|
