|
Fragmenti
Par ticīgo attiecībām ar pasauli
„Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku.”
Jēkaba 4:4
Pati šausmīgākā ticīgo maldīšanās mūsdienās ir tāda, ka viņi tāpat kā pasaulīgie redz un atzīst sātaniskās darbības spēku tikai izpaužoties atklātā grēkā, noziegumā un klajā nelikumībā. Tieši mūsu laikā sātans parāda sevi vismazāk atklāti un izdara savu ietekmi un iespaidu uz kristiešiem zem gaismas eņģeļu maskas. Viņš darbojas arī tieši caur saviem kalpotājiem tik smalki un liekulīgi, ka nepieciešams būt īpaši modriem un lūgt, lai mēs neiekristu šajos kārdinājumos, šajos tīklos, kas ir tik prasmīgi izlikti, lai ķertu vientiesīgos un tos, kam nav garīgās pieredzes.
Pasaulīgais gars, sadraudzība ar pasauli, dzīve pasaulīgā garā – ticīgie neuzskata to par ļaunumu un neredz tajā nekādu noziegumu.
Dieva mīlestības labais vēstnesis apustulis Jānis (1.Jāņa 2:15–16) brīdina mūs par šīm briesmām un dod ticīgajiem tiešu pavēli: „Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē”; t.i., mums nav jāmīl nekas, kas pieder pasaulei. Nekādas pieķeršanās un iekšējas saistošas attiecības lai nav starp mums un pasauli nekādās proporcijās!
„Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības.” Ar šiem vārdiem Jānis atklāj to ticīgo patieso iekšējo stāvokli, kuri mīl pasauli un ir pie tā pieķērušies. Apustulis Jānis kategoriski apgalvo, ka ticīgajiem, kas saglabā savu saikni ar pasauli, kas mīl pasauli, nav garīgas, svētas, tīras mīlestības no Debesu Tēva.
Mīlot pasauli, ticīgie mīl sātanu, tādēļ ka sātans ir „šīs pasaules ķēniņš” un pasaules gars ir sātana gars (Jāņa 16:11).
Katrs, kas pieņem pasauli, kopā ar to pieņem arī sātanu (Jāņa 12:31;16:11). Apustulis Jānis mums paskaidro, ka viss pasaulīgais ir grēka rezultāts, kas dzīvo mūsos. „Miesas iegriba, acu iegriba un pasaulīgais lepnums” – visas šīs nelikumības nav „no Tēva,” bet no šīs pasaules; t.i., no sātana. Dievs nav radījis grēcīgu pasauli ar sātaniskiem, noziedzīgiem darbiem, bet skaistu Visumu, kas mums stāsta par savu vareno un brīnišķo Radītāju. Ir tieši un skaidri jāatšķir Dieva darba rezultātu no sātaniskas darbības rezultātiem, kas izjauc visu dievišķo kārtību un harmoniju, lai panāktu cilvēces bojāeju!
„Visa pasaule ir grimusi ļaunumā,” saka Jānis (1.Jāņa 5:19). Šis ļaunums arī ir tumsas vara, sātana iespaids. Kristus atklāj Saviem mācekļiem, ka šīs pasaules ķēniņš ir nosodīts uz nāvi, bet katram personīgi ir jāizlemj, kur virzīt savu brīvo gribu, kas viņam ir dota no Dieva: pieņemt Kristu un Viņa baušļus vai šīs pasaules ķēniņu, kurš neprasa nekādu atteikšanos, bet pats piedāvā visu pasauli, lai tikai pazudinātu cilvēku. Kristus saka: „Neviens pie mājas piederīgs kalps nevar kalpot diviem kungiem” (Lūkas 16:13). Tāpēc ticīgajam nāksies iekšēji izlēmīgi nostāties vai nu Kristus pusē un veikt pilnīgu atteikšanos, vai arī šīs pasaules ķēniņa pusē. Savienot vienu ar otru, kā to dara mūsu laiku ticīgie, ir garīgi nepieļaujami. Dieva Vārds pats dod virzienu: „Ja kādam nav Kristus Gara, tas Viņam nepieder” (Romiešiem 8:9).
Ticīgie, kas saglabā pasaulīgo garu, atkrīt no Kristus! Tā arī ir mūsdienu ticīgo kategorija ar remdenu stāvokli, kas mūžīgi klibo starp Kristu un pasauli un kurus Kristus izspļauj no Savas mutes (Atklāsme 3:16). “Kas atkāpjas, uz to Man nav labs prāts” (Ebrejiem 10:38). Kristus divreiz apliecina, ka Viņa mācekļi nav no šīs pasaules tāpat kā Viņš nav no šīs pasaules (Jāņa 17:14–16). Tātad arī mums, kas esam nolēmuši sekot Kristum, ir iekšēji jāiziet no šīs pasaules, nepieskaroties pie šīs pasaules un nepiederot šai pasaulei nekādās attiecībās... Mums ir jābūt ne no šīs pasaules tāpat kā Viņš nebija no šīs pasaules.
Šai atdalīšanai no pasaules ir jānotiek tik krasi un noteikti, ka pasaule tūlīt sāk neieredzēt Kristus sekotājus (Jāņa 17:14). Kāds tad ir pretnostatījums tam, kas ir jāredz ticīgo vidū: ticīgie mīl pasauli, bet pasaule mīl savu (Jāņa 15, 19). Savā pirmajā augstā priestera lūgšanā Kristus lūdzas Tēvam, lai Viņa mācekļi, dzīvojot un strādājot pasaulē, paliktu nesagānīti ar pasauli (Jāņa 17:15). Ir ticīgie, kas apliecina, ka Kristus mīl pasauli. Šos maldus ir ļoti viegli atspēkot ar paša Kristus Vārdiem: „Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis.” Kristus lūdzas par Saviem mācekļiem un par ticīgajiem uz Viņu saskaņā ar Jāņa 17:9 un 20. Kristus lūdzas par visām tām dvēselēm, kas ticēs pēc Viņa mācekļu liecībām. Šiem izvēlētajiem Dieva Vārds pavēl: „Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgajiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? Kā Kristus savienojams ar Beliāru, vai ir kāda daļa ticīgajam ar neticīgo? Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem? (2.Korintiešiem 6:14 –15)
Ar šiem vārdiem apustulis Pāvils, pamatojoties uz Dieva Vārdiem, dod pavēli visiem ticīgajiem neuzņemties svešu jūgu, neklanīties svešas varas priekšā, kas ir šīs pasaules grēcīgais jūgs ar tā grēkiem, prasībām, saprašanu, aizspriedumiem un nelikumībām. Apustulis Pāvils skaidri nosaka tos garīgos iemeslus un pamatus, pēc kuriem ticīgajiem absolūti aizliegta zemošanās grēcīgās pasaules jūga priekšā un tās garīgā pielūgsme. Pirmkārt, ir neiespējama iekšēja sadraudzība starp taisnību un nelikumību. Tas ir, visi tie, kuri izvēlas krusta ceļu, Kristus dzīvi, Viņa baušļu pildīšanu; visi tie, kuri vēlas iet pa Kristus taisnības ceļu, nevar iegūt šādu stāvokli attiecībām ar tiem, kuri dzīvo pasaules grēkos. (Šeit nav runa par iekšējām attiecībām ar pasauli, bet par iekšējo garīgo stāvokli) Otrkārt, nav iespējama garīga gaismas saplūšana ar tumsu. Pēc garīgiem likumiem salejas tikai tie, kam ir garīgi saskarsmes punkti, kas ir viendabīgi un ir kopēji pēc savas būtības vai pēc savas izpausmes. „Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība ar to nesavienojas” vai „nepieņem to” (pēc angļu un franču tulkojumiem). „Es esmu gaisma pasaulei” – Sevi atklāj Kristus, izpaužot Savu garīgo būtību. n Saviem mācekļiem, kas pieņem Viņa garīgo būtību, Kristus paziņo: „Jūs esat gaisma pasaulei!” Gaismai ir divas garīgas izpausmes: gaisma spīd tumsā; t.i., gaisma neiemājo tumsā, nesavienojas ar tumsu, bet tā spīd tumsā: tā atver, atklāj un atmasko tumsu; un vēl kas cits: gaisma izdzen tumsu! Gaisma pastāv atsevišķi no tumsas; garīgi izolētai no tumsas, tai ir jāuzvar tumsa. Tomēr mūsdienu ticīgie cenšas kā personīgajā dzīvē, tā arī sprediķos savienot gaismu ar tumsu, savienot Kristus Garu ar pasaules garu!... Uzņemot visu pasaulīgo, ticīgie ieiet tumsā: tie, atzīstot pasaulīgās autoritātes, pietuvojas tumsai un nolaižas tumsā, pazaudējot Kristus Garu. Tātad šīs divas būtības – gaisma un tumsa – nesalejas kopā un nesajaucas.
Ieejam gaismā – aiziet tumsa, atgriežamies atpakaļ tumsā – aiziet gaisma! Tāds ir nesagraujams garīgais likums, kas ir ielikts jebkurā garīgās dzīves pamatā.
Mūsu stāvoklis varbūt vai nu atrasties gaismā vai tumsā. Gaisma ir Kristus Gara koncentrācija; tumsa – sātaniskā „ļauno padebess garu” spēka koncentrācija. Jebkuram tumsas stāvoklim ir savs atbilstošs tumsas gars. Mums nav jāpieņem nekādus tumsas stāvokļus, bet, ja jūs tomēr tos pieņēmāt, tad jums ir nekavējoties Kristū jāatbrīvojas no tiem, atstājot šo stāvokli un dodoties caur Kristu uz gaismu, zinot, ka līdz ar tumsas stāvokli ienāk arī tumsas gars.
Tā apustulis Pāvils atklāj garīgo lietu saistību: starp Kristu un sātanu nav saprašanās; t.i., tur nav nekā kopēja, nekādu saskares punktu, pilnīgs pretnostatījums un pilnīga nesamierināšanās vienam ar otru. Tas ir loģiski skaidrs, ka vienas vai otras būtības nesējiem nevar būt nekā kopēja.
Starp Kristus mācekļiem un pasaulīgajiem nevar būt ne kopējas dzīves, ne kopējas saprašanas, ne identiskas domāšanas un pretējās puses pieņemšanas! Šo garīgo pozīciju arī apliecina Kristus attiecībā uz Saviem mācekļiem, sakot, ka viņi nav no šīs pasaules! (Jāņa 17:16). Šī ticīgo gara atšķirība no pasaulīga gara atklājas īpaši skaidri tikai tad, kad ticīgie izlemj atgriezties atpakaļ pie pirmās kristietības ideāliem. Kad viņi garīgi uzņem Kristus būtību – gaismas būtību, tad īpaši skaidri atklājas viņu priekšā esošā šīs pasaules tumsa.
Vairums mūsdienu ticīgie neatšķir gaismu no tumsas; neatdaloties no pasaules, viņi atrodas tumsā: „Palieciet Manī un Es – jūsos.” Kristus atklāj garīgās dzīves noslēpumus, kas atrodas Viņā (Jāņa 15, 4).
„Es neesmu no šīs pasaules,” – saka Kristus (Jāņa 17:14 un 16). Sekojoši, arī dzīve Kristū un palikšana Viņā nosaka ticīgā iekšējo garīgo stāvokli ārpus pasaules, iekšēji atrautu no grēcīgām saitēm ar pasauli.
|
