|
Fragmenti
Dabīgā enerģija Dieva darbā
Dvēseles spēks un enerģija ir mums visiem. Tie, kuri ir gājuši tā Kunga skolā, to kā dzīvības principu noraida; viņi atsakās no tā dzīvot; viņi negrib ļaut tam valdīt, nedz arī atzīt, ka tas būtu spēka avots Dieva darbam. Bet tie, kuri no Dieva nemācās, tam pakļaujas; viņi to lieto un domā, ka tas ir tas lielais Dieva spēks.
Vispirms paskatīsimies kādā skaidri redzamā piemērā. Ļoti daudzi no mums pagātnē ir sprieduši apmēram tā. Mūsu priekšā ir kāds ļoti labsirdīgs cilvēks, ar skaidru prātu, pārliecinošs savos spriedumos. Mēs pie sevis sakām: “Ja šis vīrs būtu kristietis, kāds ieguvums viņš būtu draudzei! Ja tikai viņš piederētu tam Kungam, cik daudz tas nozīmētu Viņa lietai!”
Bet padomājiet vienu mirkli. No kurienes radās šī cilvēka labā daba? No kurienes viņa spējas un saprātīgie spriedumi? Ne no jaunpiedzimšanas avota, jo tā viņam vēl nav. Mēs zinām, ka mēs visi esam dzimuši no miesas, un tādēļ mums ir jāpiedzimst no jauna. Kungam Jēzum par to bija kas sakāms Jāņa 3:6. “Kas dzimis no miesas, tas ir miesa.” Viss, kas nenāk no jaunās dzimšanas, bet no dabīgās, ir miesa, un tā var pagodināt tikai cilvēku, ne Dievu. Šis konstatējums nav necik patīkams, bet tas ir patiess.
Mēs runājam par dvēseles spēku un dabīgo enerģiju. Kas tad ir šī dabīgā enerģija? Vienkārši tas, ka es ko varu darīt; tas, kas es esmu pats no sevis; tas, ko es esmu mantojis no dabīgās dāvanas un spējām. Neviens no mums nav bez dvēseles spēka, un mūsu pirmā nepieciešamība ir atzīt, kā tas viss darbojas.
Piemēram, ņemsim cilvēka prātu. No dabas tas man var būt ass. Pirms jaunpiedzimšanas man tāds bija, attīstījies no manas dabīgās piedzimšanas. Bet te sākas grūtības. Es tiku atgriezts, es piedzimu no jauna, dziļš darbs notika pie mana gara, un man ir radusies vienotība ar mana gara Tēvu. Tagad man ir divas lietas: man ir vienotība ar Tēvu, kas ir nostiprināta manā garā, bet tajā pašā laikā es pārmantoju līdzi kaut ko saņemtu no manas dabīgās dzimšanas. Ko tad lai es tagad daru?
Mana dabīga tieksme ir tāda: agrāk es lietoju savu prātu, lai pētītu vēsturi, ķīmiju, pasaules jautājumus, nodarbojos ar veikaliem, literatūru un dzeju. Es no šīm studijām ar prātu mēģināju iegūt to vislabāko sev. Bet tagad mana vēlēšanās ir mainījusies, un turpmāk to pašu prātu tādā pašā veidā es nodarbinu Dieva lietās. Esmu pārmainījis savu interešu priekšmetu, bet nevis savu darba metodes. Un tas ir viss. Manas intereses ir galīgi izmainījušās (slava Dievam par to!), bet tagad es izmantoju to pašu prāta spēju, lai studētu Vēstuli korintiešiem un efeziešiem, kādu lietoju pie vēstures un ģeogrāfijas studēšanas. Bet šī spēja man nav no jaunās radības. Bet Dievs neapmierināsies tikai ar šo interešu nomaiņu. Ar daudziem no mums nelaime ir tā, ka esam gan paņēmuši citu darbības jomu, kurā tālāk plūst mūsu enerģija, bet neesam mainījuši šīs enerģijas avotu.
Jūs pārliecināsities, ka ir daudz lietu, kuras mēs pārnesam Dieva darbā no pasaules. Padomājiet par daiļrunību. Ir cilvēki, kas ir piedzimuši par oratoriem, viņi spēj izteikties ļoti pārliecinoši. Tad viņi atgriežas, un, nemaz nepajautājot, kādas ir viņu attiecības ar garīgām lietām, mēs šiem intektuāļiem liekam kāpt kancelē un sludināt. Mēs pamudinām tos izlietot viņu dabīgās sludināšanas spējas, un atkal notiek tā pati priekšmeta nomaiņa, bet spēka avots paliek tas pats. Mēs aizmirstam, ka, lietojot mūsu spējas Dieva darbā, jautājums nav par viņu relatīvo vērtību, bet par izcelsmi. No kurienes šīs spējas ir radušās. Ne tas tik daudz no svara, ko mēs darām, bet kādus spēkus pielietojam un kas tos kontrolē. Dievam lietojamais cilvēks var būt ļoti daiļrunīgs, bet uz viņa daiļrunības ir krusta zīme un to vada Dieva Gara kontrolētāja roka. Mēs par maz domājam par mūsu enerģijas avotu un par daudz par mērķi, uz kuru tā ir virzīta. Mēs aizmirstam, ka Dievu mērķis nekad neattaisno šajā darbā pielietotos līdzekļus.
Lai par to pārliecinātos, ņemsim kādu hipotētisku gadījumu. Misters A ir ļoti labs runātājs. Viņš spēj spriest noteikti un pārliecinoši par jebkuru jautājumu, bet praktiskās lietās nav nekāds labais saimnieks. Misters B turpretim ir vājš runātājs, viņš neprot skaidri izteikties, grozās ap savu tematu un galā netiek. Bet viņš ir lielisks rīkotājs, augstākā mērā kompetents visās veikala lietās. Abi šie vīri atgriezās un top par nopietniem kristiešiem. Pieņemsim, ka es abus apmeklēju un uzaicinu runāt sanāksmē un abi ir ar mieru.
Kas tagad notiks? No abiem es prasīju vienu un to pašu, bet kurš centīgāk lūgs? Gandrīz noteikti jāsaka, ka misters B. Kāpēc? Jo viņš nav runātājs. Daiļrunībā viņam nav nekādu īpašu spēju, uz ko paļauties. Viņš lūgs apmēram tā: “Kungs, ja Tu man nedod spēku šai lietai, es to padarīt nevaru.”
Protams, misters A arī lūgs, bet varbūt ne tā, kā misters B, jo viņā ir kaut kas no dabīgām spējām, kurām viņš var uzticēties.
Tagad pieņemsim, ka runāšanas vietā es abus lūdzu uzņemties draudzē praktisku darbu. Kas notiks tagad? Stāvokļi būs tieši pretēji. Tagad mistera A kārta būs lūgt jo sirsnīgi, jo viņš labi apzinās, ka viņam trūkst organizatora veiksmes. Misters B, protams, arī lūgs, bet varbūt ne tik neatlaidīgi, jo, kaut gan viņš apzinās, ka arī viņam tas Kungs ir ļoti nepieciešams, bet darba veiksmes trūkumu viņš tā neizjūt kā Misters A.
Vai redzat starpību starp dabīgajām un garīgajām dāvanām? Ko vien darām bez lūgšanas, bez pilnīgas atkarības no Dieva, tas nāk no miesīguma aptraipītās dabīgās dzīvības avota. Tas mums skaidri jāsaprot. Protams, nav tā, ka tikai tie būtu piemēroti īpašam darbam, kuriem priekš tā trūktu dabīgu spēju. Lieta ir tāda: vai cilvēks ir dabīgi apdāvināts vai nē – mums jāslavē Dievu par visām Viņa dāvanām – visiem ir jāpazīst krusta nāves skāriens pie visa, kas nāk no dabas, un savu galīgo atkarību no augšāmcelšanās Dieva. Mēs esam gatavi jo ātri apskaust mūsu kaimiņu, kam ir kāda izcila dabīga spēja, un nesaprotam, ka tāda pati spēja mūsos neatkarīgi no krusta varētu izrādīties par barjeru tieši tam, ko Dievs vēlas mūsos parādīt.
Drīz pēc savas atgriešanās es izgāju sludināt ciematos. Tā kā man bija laba izglītība un es labi pārzināju Svētos Rakstus, es sevi uzskatīju par pilnīgi spējīgu mācīt lauku ļaudis, kuru vidū bija diezgan daudz lasītnepratējas sievas. Pēc dažām sanāksmēm es ievēroju, ka sievām, neskatoties uz viņu analfabētismu, bija pamatīgas zināšanas par to Kungu. Es zināju Grāmatu, ko viņas lasīja ar grūtībām; viņas pazina To, par ko šī Grāmata stāstīja. Manī bija daudz no manis paša, viņām bija daudz no Gara. Cik daudz kristiešu sekotāju šodien māca citus tā, kā es toreiz, lielā mērā viņu pašu niecīgā spēka apgādāti un nodrošināti.
Sastapu jaunu brāli – jaunu gados, bet daudz mācījušos par to Kungu. Dievs viņu bija vadījis cauri daudzām likstām, lai viņš To labāk iepazītu. Sarunā es teicu: “Brāli, ko tas Kungs šinīs dienās ir tev mācījis?” Viņš atbildēja: “Tikai vienu lietu – to, ka es it neko nespēju darīt bez Viņa.” “Vai tu tiešām tā arī domā,” es jautāju, “ka tu neko nevari darīt?” “Ak nē,” viņš atteica, “es varu gan darīt daudzas lietas! Patiesībā tās arī bija manas grūtības. Tu gan zini, ka es vienmēr esmu bijis ļoti pašpārliecināts. Es zinu, ka spēju veikt milzumu lietu.” Tad jautāju viņam: “Ko tad tu domā teikdams, ka neko nevari darīt bez Viņa?” Tad viņš atbildēja: “Tas Kungs man parādīja, ka es varu visu darīt, bet ka Viņš ir teicis: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” Tātad iznākt, ka viss, ko esmu darījis un vēl varu darīt neatkarīgi no Viņa, nav nekas.”
Pie šī vērtējuma mums katram būtu jānonāk. Agrāk es domāju, ka mēs paši nevaram darīt ļoti daudz. Bet mēs varam. Mēs varam noturēt sapulces, celt baznīcas, varam iet līdz pasaules galam un dibināt misijas, un pie tam mums var likties, ka rodas augļi. Bet atcerieties, kāds ir tā Kunga Vārds: visi dēsti, ko Mans debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm.” (Mat. 15:13) Dievs ir vienīgais likumīgais iniciators Visumā (1. Mozus 1), un Viņa Svētais Gars ir vienīgais likumīgais iniciators mūsu sirdīs. Viss, ko jūs un es plānojam un uzsākam bez Viņa, ir mūsu miesīguma aptraipīts un bez mūžības vērtības. Tas nekad neaizsniegs Gara valstību, lai arī cik ļoti mēs nemeklētu tam Dieva svētības. Tā tas var turpināties gadiem, būdami domās, ka varēsim lietas nokārtot šeit un gūsim panākumus tur, un varbūt visu pacelsim augstākā līmenī, un tomēr no Dieva skatījuma punkta tā ir tukša salmu kulšana.
Sākums noteic galamērķi, un, kas jau no sākuma ir bijis “no miesas,” to nekāda “uzlabošana” nevar padarīt garīgu. Kas ir dzimis no miesas, ir miesa, un tā nekad nebūs citāda. Tādējādi viss, ar ko mēs esam apmierināti, Dieva vērtējumā nav “nekas.” Un mums Viņa vērtējums par šo “neko” ir jāpieņem, un tas ir jāuzskata par neko un jānoraksta kā nekas. “Miesa neder nenieka.” Tik tas pastāvēs, kas nāk no augšienes.
Ar pateikšanu vien to saprast nevarēsim. Ko tas īsti nozīmē, tas Dievam pašam ir jāpamāca, uzliekot savu pirkstu uz zināmo lietu, ko Viņš redz, un tad sakot: “Tas ir miesīgs; tam sākums ir vecajā dabā; tas nav nācis no Manis; tas nevar pastāvēt.” Ja Viņš tā nedara, principā mēs varam gan piekrist šai domu gaitai, bet īsti to saskatīt nevarēsim. Mēs šai mācībai intelektuāli piekritīsim un pat priecāsimies par to, bet pretīgumu pret sevi nekad tā īsti nejutīsim.
Tomēr nāks diena, kad Dievs atvērs mūsu acis. Sastopoties ar kādu konkrētu lietu gaitu, it kā atklāsmē mēs izsauksimies: “Tas nav tīrs! Tas ir kaut kas nešķīsts! Kungs, es to tagad redzu!” Vārds “šķīsts” ir svēts vārds. Es to allaž saistu kopā ar garu. Šķīstība nozīmē ko pilnīgi garīgu. Nešķīstība ir sajaukums. Kad Dievs atver mūsu acis redzēt, ka miesīgā dzīve pati par sevi ir tāda, ko Viņš savā darbā nevar lietot, tad saprotam arī, ka par šo doktrīnu nevaram priecāties. Tagad par netīrību mūsos mēs sevi ienīstam. Kad šis punkts ir sasniegts, Dievs iesāk savu atbrīvošanas darbu. Drīz mēs iepazīsimies ar noteikumiem, kādus Dievs ir nolicis šai atbrīvošanai, bet pagaidām mums vēl jāpakavējas pie šī atklājuma.
Patiesās kalpošanas pamats
Neviens nevar būt īsts Dieva kalps, nepazīstot nāves principu un augšāmcelšanās dzīves principu. Kungs Jēzus Kristus pats kalpoja uz šī pamata. Izlasiet Mateja evaņģēlija 3. nodaļā, ka Kungs Jēzus, pirms iesākās Viņa atklātais darbs, pakļāvās kristībai. Ne tādēļ Viņu kristīja, ka Viņam būtu kāds grēks vai kaut kas, kam vajadzēja šķīstīšanu. Nē, mēs zinām kristības nozīmi. Tā ir zīme priekšā stāvošajai nāvei un augšāmcelšanai. Tā Kunga kalpošana caur šo zīmi neiesākās, pirms Viņš nebija ieņēmis savu atbilstošo stāju. Pēc kristības, kad Viņš bija labprātīgi nostājies uz nāves un augšāmcelšanās pamata, pār Viņu nāca Svētais Gars, un tikai tad Viņš kalpoja.
Ko tas mums māca? Mūsu Kungs bija cilvēks bez grēka. Neviens kā tikai Viņš ir staigājis virs šīs zemes un grēka nav zinājis. Tomēr kā cilvēkam Viņam bija nošķirta personība no Dieva. Taču pieskaroties mūsu Kungam, mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Atcerieties Viņa Vārdus: “Es nemeklēju savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani sūtījis.” Ko tas nozīmē? Saprotams, ne to, it kā tam Kungam nebūtu pašam savas gribas. Viņam bija griba, kā to parāda Viņa paša Vārdi. Kā Cilvēka Dēlam Viņam tā bija, bet Viņš to nelietoja. Viņš bija nācis darīt sava Tēva gribu. Tā tas ir. Elements, kas atšķīra Viņu no Tēva, bija cilvēciska dvēsele, kādu Viņš pieņēma, kad “tika atrasts cilvēka kārtā.” Mūsu Kungam kā pilnīgam Cilvēkam bija dvēsele un arī miesa tāpat kā man un jums, un tāpēc Viņam bija iespējams darboties no dvēseles; tas ir, no sevis, no atšķirīgas pozīcijas, kas nebija paša Dieva pozīcija.
Jūs atcerieties, ka tūliņ pēc tā Kunga kristības un pirms Viņa atklātās darbošanās nāca sātans Viņu kārdināt, lai Viņš savas nepieciešamās vajadzības dēļ pārvērstu akmeņus maizē; lai Viņš jau pašā sākumā nodrošinātu sev respektu ar brīnumaino parādīšanos tempļa pagalmā; lai Viņš bez kavēšanās pieņemtu pasaules varu. Jūs vēlētos uzzināt, kādēļ gan sātans kārdināja Viņu darīt tādas dīvainas lietas. Jums varbūt liekas, ka viņš Jēzu būtu varējis kārdināt daudz efektīgāk? Bet sātans tā nedarīja. Viņš zināja labāk. Viņš Jēzum vienkārši pateica: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad liec, lai šie akmeņi top par maizi.” Ko tas izsaka? Aplinku norādījums te bija tāds: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad Tev ir kas jādara, lai to pierādītu.” Te ir redzams izaicinājums. Kāds noteikti pacels jautājumu, vai Tava prasība ir īsta vai nē? Kāpēc Tu šo lietu nenokārto atklāti tūliņ, to pierādot?
Sātana viltīgais nolūks bija piedabūt to Kungu darboties sevis labā; tas ir, no dvēseles, no savas ieņemtās stājas. Jēzus šādu rīcību noteikti noraidīja. Cilvēks Ādamā rīkojās pats neatkarīgi no Dieva; tāda bija visa Ēdenes dārza traģēdija. Un tagad līdzīgā situācijā Cilvēka Dēls nostājas uz cita pamata. Vēlāk Viņš to definē kā savu dzīves pamatprincipu – un man patīk šis vārds grieķu valodā – “Dēls neko nevar darīt ārā no sevis paša.” (Jāņa 5:19) Šim tālajam dvēseles dzīves virskundzības noliegumam bija jāpārvalda visa Viņa kalpošana.
Tā droši varam teikt, ka viss darbs, ko Kungs Jēzus paveica virs zemes pirms savas faktiskās nāves pie krusta, bija darīts uz nāves un augšāmcelšanās principa kā pamata, kaut gan īstais notikums Golgātas kalnā vēl strādās nākotnē. Viss, ko Viņš darīja, bija pamatots. Un ja nu tas tā ir – ja Cilvēka Dēlam ir jāiet cauri nāvei un augšāmcelšanai (kā priekšzīme un princips), vai tad mēs varam darīt citādi? Varam droši teikt, ka neviens tā Kunga kalps nevar Viņam kalpot, ja viņš pats nepazīst šī principa darbošanos savā dzīvē. Par to, protams, nevar būt ne runas.
To Jēzus pamatīgi izskaidroja saviem mācekļiem, no viņiem šķiroties. Viņš nomira un cēlās augšā un pavēlēja tiem giadīt Jeruzālemē, kamēr pār tiem nonāks spēks. Kas tas ir pat Svētā Gara spēku, šis “spēks no augšienes,” par kuru Viņš runāja? Tas nav nekas cits kā Viņa nāves, augšāmcelšanās un debesīs uzbraukšanas spēks. Lietojot citu simbolu, Svētais Gars ir trauks, kurā noguldītas visas tā Kunga nāves, augšāmcelšanās un paaugstināšanas vērtības, lai tās varētu nonākt līdz mums. Viņš šīs vērtības satur sevī un ir vidutājs starp tām un mums. Tādēļ Gars arī netika dots, pirms Jēzus nebija godā celts. Tikai tad Viņš varēja dusēt uz vīriem un sievām, lai viņi spētu liecināt; jo bez Kristus nāves un augšāmcelšanās dārgumiem visa tāda liecināšana ir tukša.
Vecajā Derībā mēs atrodam to pašu. Norādu uz pazīstamu vietu 4. Mozus grāmatas 17. nodaļā. Ārons kalpošanas lietā tika apstrīdēts. Ļaudis taujāja, vai Ārons patiesi esot Dieva izvēlēts. Viņiem bija kādas aizdomas, un tie tā arī jautāja: “Vai tas vīrs ir Dieva iecelts, vai nē? Mēs to nezinām.” Tad Dievs apņēmās pierādīt, kurš ir Viņa kalps un kurš nē. Kā Viņš to izdarīja? Divpadsmit sakaltušas rīkstis tika noliktas tā Kunga priekšā liecības teltī un tur atstātas pa nakti. No rīta tas Kungs savu izvēlēto kalpu apzīmēja ar zaļojošu rīksti, kas ziedēja un nesa augļus.
Mēs visi zinām, ko tas nozīmē. Plaukstošais mandeļkoka zars runā par augšāmcelšanos. Tā ir nāve un augšāmcelšanās, kas iezīmē Dieva atzīto kalpošanu. Bez tā jums nekā nav. Ārona zižļa plaukšana pierādīja, kā viņš atrodas uz īstā pamata, un Dievs atzīs par saviem kalpiem tikai tos, kas cauri nāvei būs nonākuši uz šī augšāmcelšanās pamata.
Mēs redzējām, ka Kristus nāve iedarbojās dažādos veidos. Mēs zinām, ka tā notika mūsu grēku piedošanas dēļ un ka bez Kristus asins izliešanas nav apžēlošanas. Tālāk redzējām, ka Viņa nāve atbrīvoja mūs no grēka varas un kā mūsu vecais cilvēks ir krustā sists līdz ar Viņu, lai turpmāk mēs vairs nekalpotu grēkam. Vēl tālāk ejot, pacēlās jautājums par cilvēku paša gribu, un svētošanās nepieciešamība tapa acīmredzama. Un redzējām, ka nāve arī tā darbojās, izraisīdama mūsos gatavību atteikties pašu vēlmēm un paklausīt Viņam. Šis patiesi arī ir izejas punkts mūsu kalpošanai. Tomēr tas vēl nepieskaras kodolam. Vēl arvien paliek kāda nezināšana par dvēseli.
Bez tam Vēstules romiešiem 7. nodaļā parādīta cita fāze, kur dzīves svētuma jautājums nostājas tieši acu priekšā – dzīvs, personīgs svētums. Tur kāds patiess Dieva cilvēks nopūlas patikt Dievam ar taisnu dzīvi, tā nonākot zem bauslības, kas viņu atmasko. Viņš mēģina Dievam patikt, lietojot savu miesīgo spēku, bet Kristus krustam viņš jānoved tanī vietā, kur viņam jāatzīstas: “Es to nevaru izdarīt. Es nevaru Dievu apmierināt ar saviem spēkiem. Tikai Svētajam Garam es to varu uzticēt, lai Viņš manī to padara.” Es domāju, ka viens otrs no mums ir izbridis dziļus ūdeņus, lai mācītos saprast, cik liela vērtība šinī ziņā ir tā Kunga nāvei.
Tagad ievērojiet labi – vēl ir ļoti liela starpība starp “miesu,” kā par to sakarā ar dzīves svētumu ir teikts Vēstules romiešiem 7. nodaļā, un dvēseles dzīves dabīgo spēku darbošanos, kalpojot tam Kungam. Ja nu viss augšā minētais zināms arī pieredzē, vēl vienmēr paliek šī viena sfēra, kurā vēl jāiespiežas tā Kunga nāvei, pirms mēs patiesi varam Viņam kalpot. Jo arī ar visu pieredzi mēs vēl arvien neesam droši Viņa lietošanai, pirms šī tālākā lieta nav mūsos realizēta. Cik daudzus tas Kungs lietojis, kā Ķīnā mēdz teikt, lai uzbūvētu 12 pēdu augstu valni, bet, kad tas ir paveikts, tie to atkal paši noārda par piecpadsmit pēdām! Savā ziņā mēs gan tiekam lietoti, bet lai tanī pašā laikā atkal izjauktu savu un reizēm arī cita darbu, jo kaut kur kaut kas nav nodots tam Kungam.
Tālāk mums jāpaskatās, kā Kungs Jēzus uzsāk darbu ar dvēseli, un tad it sevišķi, kā tas atsaucas uz mūsu kalpošanu Viņam.
|
