|
Fragmenti
Priekšvārds
“Es noeimu jums vietu sataisīt?” (Jāņa 14:02)
Šajos vārdos mūsu Glābējs ir ietvēris viscelsmīgāko apsolījumu par mūžīgajām Mājām visiem svētajiem. Viņš radīja Debesis, kuras ir ļoti reālas. Bez Jēzus mēs vispār neapjaustu, kā īsti izskatās Debesis. Viņš atvēra durvis uz “pasauli, kura ir gaišāka nekā diena,” un ļāva mums tajā ieskatīties. Viņš ir mūsu augstākā Autoritāte, jo Viņš nāca no Debesīm. Viņam bija pilnīga izpratne un zināšanas par Debesu valstību.
Pēdējā laikā daudzi no mums cieš no tā, ka ir zaudējuši savus mīļos. Mēs skumstam pēc tiem, un mūs bieži pārņem dedzīga vēlēšanās satikt viņus atkal un dalīties ar viņiem savos Zemes priekos. Mēs, protams, saprotam, ka viņi vairs nav ar mums šeit, fiziskajā ķermenī, un tas mūsos rada ciešanas. Pēdējā laikā Tas Kungs īpaši daudzus no Viņa svētajiem ir aizvedis uz Mājām, lai tie būtu kopā ar Viņu.
Mūsu zaudējuma sāpes remdē apziņa, ka viņi ir kopā ar To Kungu Mājās, ko Viņš ir tiem sagatavojis. Pašlaik viņi gaida uz mums, kad mēs nāksim un pievienosimies viņiem Debesīs. Es personīgi ticu, ka vēl daudzi no Viņa taisnajiem drīzumā tiks aizsaukti uz Mājām. Mans brālis Džimmijs tika aizsaukts uz Mājām tikai pirms dažiem mēnešiem – ļoti pēkšņi un negaidīti. Apziņa, ka viņš ir ar To Kungu, ir mans vienīgais mierinājums. Kad es teicu ardievas savam tēvam uz viņa nāves gultas, mani pārņēma dziļas skumjas, jo es zināju, cik ļoti viņš mani mīl. Kad viņš pārgāja no šīs pasaules uz citu, mana mamma, mans vīrs Džims un es dziedājām viņam Debesu dziesmu. Šīs dziesmas laikā eņģeļi atnāca un nonesa manu tēvu Ābrahāma klēpī.
Kad mans tēvs bija slims, nonācu Vācijā. Es nezināju, vai varēšu vēl satikties ar tēvu, pirms Tas Kungs būs paņēmis viņu projām. Cīnījos pati ar sevi, lai ļautu viņam aiziet. Kādu dienu Tas Kungs padarīja man Debesis tik reālas, ka es spēju viņu atlaist un ļaut aiziet. Sāku rakstīt viņam atvadu vēstuli. Pēkšņi pār mani nolaidās svaidījums un proza pārvērtās dzejā.
Vēlos dalīties tajā ar jums. Ja jūs esat zaudējis mīļoto cilvēku, es lūdzu, lai tā jums sniedz mierinājumu.
Tu stāvi pie vārtiem,
Un tas ir tik grūti – ļaut tev aiziet,
Pat neskatoties uz to, ka tā ir tikai šķiršanās no miesas–
Mūsu dvēseles ir savienotas uz mūžu,
Tu vienmēr būsi man blakus.
Ja arī tev vajag pamest šo māla trauku,
Negriezies atpakaļ, lai atvadītos,
Nejūties slikti, mans dārgais tēt,
Tu taču ej uz priekšu,
Bet es– tavās pēdās.
Mēs iesim aiz tevis–
Mamma, brāļi, Džims un es,
Un mēs sapulcēsimies vēlreiz, dārgais tēt,
Tur, Otrajā pusē.
Tu apķersi un noskūpstīsi mani ar smaidu uz lūpām,
Kā jau vienmēr.
Un es aizmirsīšu par visiem tiem bārabērna kilometriem,
Kurus nogāja manas nogurušās kājas.
Zini, es tevi mazliet apskaužu
Tāpēc, ka tu pirmais ieraudzīsi Viņu,
To, Kurš mīlēja, dzīvoja un nomira,
Paņemdams uz Sevi mūsu lāstus.
Es tiecos pie Viņa jau tik ilgi,
Un zinu, ka man vēl nāksies pagaidīt.
Tādēļ pasaki Viņam, tēt, ka es mīlu Viņu,
Kad spersi soļus taipus vārtiem.
Nu lūk, es atvados no tevis,
Uz redzēšanos, dārgais tēt.
Atceries, ka tava meitiņa vēl joprojām mīl tevi
Un viņai ļoti pietrūks sava tētiņa!
Gvena R.Šou
Debesis
Es paskatījos aiz laika aizkara
Un ieraudzīju skaistas kāpnes, kas ved augšup.
Desmit tūkstošus spilgtu eņģeļu ietērptu slavā,
Visi baltā, tik brīnišķīgā baltā!
“Kauja beigusies,” – es dzirdēju viņus,
Viņu balsis skanēja gaisā no augšas.
Ar palmu lapām rokās viņi visi sauca: “Ozianna,
Viņa slava – ir Viņa lielā un mūžīgā daļa.”
Mūsu grūtības un smagais darbs ir beidzies,
Kārdinātājs atrodas zem mūsu kājām,
Viņš ir iemests tumsībā uz visiem laikiem,
Bet mēs staigāsim pa brīnišķīgajām ielām.
Ziedi ziedēs mūžīgi,
Koku lapas būs mūžīgi zaļas.
Nakts neatnāks uz mūsu pilsētu,
Tās priekšā mirdzēs Debesu spožā gaisma.
Mēs pastaigāsimies pa Debesu dārzu
Un ieelposim lilliju saldo smaržu,
Mēs turēsim pie rokas mūsu radus un draugus,
Jo Viņš teica: “Lai jūsu prieks būtu pilnīgs.”
Viņš katram no mums parādīs mūsu mītnes,
Kurās mēs dzīvosim mūžīgi,
Bērni spēlēsies pie strūklakas,–
Tur mūsu dārgumi nekad nezudīs.
Mēs apciemosim viens otru Debesīs,
Es ļoti bieži klauvēšu pie tavām durvīm.
Mēs varēsim sēdēt uz tavas mītnes kāpnēm
Un vērot brīnumjauko krastu.
Mēs runāsim par Dieva svētībām visiem,
Tur nekad nekam nebūs beigas,
Mums Debesīs būs pārpilnība,
Es būšu tikpat bagāta kā tu.
Kuģis no Sinaja izmeta enkuru,
Un viņi izkāpa krastā.
“Ceļojums beidzies,”– tie sauca,–
“Mēs vairāk nekad nepacelsim buras dzīves jūrā.”
Debesvārti maigi atvērsies,
Kad visi Dieva bērni ies tiem cauri;
Beidzot mēs dzirdēsim, ka Jēzus klusi čukstēs:
“Es atnācu uz šejieni, lai šo visu sagatavotu jums.”
Nepazīstams autors
Ievads
Vairāku pēdējo mēnešu garumā man bija biežas tikšanās ar kādu pavisam dīvainu personu. Kaut arī viņa vizītes man bija pārsteigums, patiesībā es tās ļoti gaidīju.
Sākumā es biju ļoti pārsteigts un izbrīnīts, kad atnāca šis vīrietis ar zīdaino bārdu un mīkstajām drēbēm, lai mani mācītu – patiesībā viņš bija neaicināts un tuvojās man bez jebkādas atvainošanās.
Sākumā viņa vizītes bija īsas, tad kļuva garākas. Ja es vakarā pastaigājos pa lauku vai mežu, viņš bieži vien uzkrita man virsū kā sniegs uz galvas un pievienojās man. Šķiet, viņš izbaudīja šīs pastaigas kopā ar mani. Drīz es pamanīju, ka viņš viegli runā dažādās valodās un viņa nacionalitāte atšķiras no manējās.
Viņš bija ļoti apdāvināts, viņa intelektuālās spējas sniedzās tālu pāri manējām. Īsāk sakot, viņš bija ļoti neparasts cilvēks.
Daudzu gadu garumā man bija izstrādājies paradums celties agri no rīta un stundu vai divas pirms brokastīm izjāt ar zirgiem. Bieži vien es panācu šo cilvēku. Viņš palūdza, lai es paņemu viņu sev līdzi, un, pirms es ļāvu viņam man pievieno-ties, es līdzīgi Filipam pamanīju, ka šis vīrs – mans draugs ar savu zīdaino bārdu – jau ir pie manis ratos.
Mani pārņēma sajūsma un apbrīns, kad ar viņu sarunājos. Es brīnījos par viņa atklāsmēm. Mana dvēsele viņu ļoti iemīlēja un noskuma, kad viņš gāja projām. Dažreiz, kad mana ģimene bija devusies pie miera, viņš iezagās manā istabā tieši tad, kad es biju aizņemts ar saviem pētījumiem, un palika pie manis līdz pusnaktij.
Tā bija viena no viņa pirmajām vizītēm, kad kādu vakaru viņš palūdza man, ja tas iespējams, pierakstīt viņa vārdus.
“Protams,” es teicu – ar tādu pašu vieglumu kā iepriekšējās dienās. “Es tevi meklēju jau kādu laiku,” viņš turpināja. “Un, ja vien tu būsi ar mieru kalpot tam mērķim, kamdēļ es tevi meklēju, es piešķiršu tev svētības.”
Es viņu pārliecināju, ka pakļaušos jebkuram viņa saprātīgam lūgumam. Tad viņš ar dziļu mīlestību man atbildēja: “Tev vajadzēs manis dēļ uzrakstīt vēstījumu visiem cilvēkiem.”
Kad visi sagatavošanās darbi bija izdarīti, viņš nosauca vakaru, kad mani apciemos, – tas bija līdzīgs visiem tiem daudzajiem vakariem, kad viņš uzradās, pēkšņi pārsteidzot mani nesagatavotu. Tā mēs laiku pa laikam satikāmies, un rezultātā radās šīs grāmatas ievada lappuses.
Esmu tik priecīgs, ka biju ar mieru rakstīt pēc viņa norādījuma. Tas manī atraisīja apbrīnu, pārsteigumu un sajūsmu un personīgi kļuva man par lielu svētību.
Kādā no savām iepriekšējām vizītēm viņš paskaidroja, ka esot tas pats cilvēks, ar kuru es Kaskādu kalnu nogāzēs pavadīju vairākus gadus. Atcerējos viņu pietiekami labi tāpēc, ka dienu un nakti pavadīju viņa mājā, kas bija prieka un svētuma vieta. Viņa vārds bija Seneka Sodi, viņš bija ebreju izcelsmes grieķis, brīnišķīgs zinātnieks, pārliecināts kristietis. Viņš toreiz cītīgi un skrupulozi pētīja Bībeli.
Taču tagad viņš bija ļoti izmainījies. Viņa seja spīdēja ar tādu gaismas oreolu, ka sākumā es viņu galīgi nepazinu un sāku šaubīties par viņa stāstījumu. Pieņēmu, ka tas ir tikai veikls triks, kuru es nevaru izskaidrot un kuru viņš šajā brīdī praktizē pie manis. Tomēr es šajā cilvēkā saskatīju lielu līdzību ar manu draugu ar garo bārdu no Kaskādu kalniem.
Es viņam pavaicāju: “Kā tas var būt?”
Viņš acumirklī atbildēja: “Tas ir tikai agrīns ražas kūlītis no lielās augšāmcelšanās.”
“Ak, mans Dievs!” es saucu. “Vai tiešām ir kāds cilvēks, kurš ir piedzīvojis taisno augšāmcelšanos un kas ir spējīgs to apliecināt?”
Tad padomāju par Ēnoka pārcelšanos uz Debesīm, par karieti, ar kuru Elija tika paņemts Debesīs, par Mozu, kurš divas reizes gavēja pa četrdesmit dienām un pabija vienatnē ar Dievu tā, ka viņa seja Dieva slavas iespaidā sāka spīdēt.
Iedomājos par Pāvilu, kurš pabija trešajās Debesīs un dzirdēja tur neizsakāmus vārdus. Tad iedomājos par daudzajām svēto miesām, kuras guļ zemē un gaida savu uzmodināšanas laiku. Tās reiz celsies augšā tāpat kā mūsu Kungs ir augšām-cēlies. Viņš Jeruzālemē tika nogalināts, bet tad atklāti nodemonstrēja, ka ir augšāmcēlies no miroņiem.
Tā es to visu pārdomāju pie sevis cerībā, vai tad arī šajās pēdējās žēlastības dienās atkal no jauna nevarētu notikt tādi paši notikumi. Kāpēc gan Seneka Sodi, viens no Izraēla sentēvu pēctečiem, šajās pēdējās dienās arī nevarētu saņemt atklāsmes no Visuvarenā un augšāmcelties ātrāk nekā pārējā lielās ražas daļa? Un kāpēc gan ne? Atļausim viņam stāstīt savu stāstu.
Senekas Sodi pirmā vizīte
Bija pirmā jūnija vakars, rietēja saule. Smagā darba diena bija beigusies. Mana studija bija labi apgaismota, es to sakārtoju un iztīrīju tik labi, cik vien varēju. Sagatavoju zīmuļus, papīru, pildspalvas un tinti un nervozi gaidīju savu draugu ar zīdaino bārdu. Biju visai nemierīgs, jo nezināju viņa misijas raksturu, kā arī to, ko tā man varētu atnest. Nometos uz ceļiem un lūdzu ar īpašu svētku sajūtu, lai Visuaugstais Tēvs ir mans palīgs, jo apmeklētājs, kuru es gaidīju, manī radīja īpašu bijību un es sajutos pavisam nenozīmīgs viņa klātbūtnē. Beidzot durvis atvērās un ienāca Seneka Sodi. Ap viņa galvu un seju bija apbrīnojams gaismas oreols. Piecēlos, lai sasveicinātos.
“Labvakar,” viņa sveiciens bija patīkams, un viņš spēcīgi paspieda manu roku. “Mans dēls,” viņš teica, “es sveicinu tevi Tēva Vārdā.”
Ieņemdams viņam sagatavoto vietu, viņš teica:
“Vai atceries manu pieticīgo māju pie Kaskādu klinšu kalniem?”
“Protams, ka atceros. Arī mūsu kopīgās ilgās pastaigas starp kalniem, bezmiega stundas līdz pusnaktij un manus solījumus pacensties tevi apraudzīt vēlreiz tavā mazajā Zemes mītnē.”
“Es nevarēju sagaidīt tavu atgriešanos,” teica Seneka. “Mani gaidīja neparasti pārdzīvojumi. Es pavisam nopietni cerēju, ka Tā Kunga atnākšana ir pavisam tuvu, un daudz laika pavadīju lūgšanā.” Biju pārņemts ar domām par gaidāmo lielo notikumu, taču negaidīju, ka visā drīzumā man pašam tiks parādītas tik lielas un neparastas svētības. Tad sapratu, ka Dievs izjūt īpašu gandarījumu, pārsteidzot mūs ar jaunām un līdz šim pat neapjaustām svētībām.
Stāsta iesākums
Vakariņas bija tikko apēstas, un es atgūlos uz dīvāna, lai dažas minūtes atpūstos. Divas manas kalpones Sena un Serva bija aizņemtas mājas darbos, kad pēkšņas taures skaņas lika mums visiem pieskriet pie durvīm.
Tuvu pie mājas durvīm bija piebraukusi skaista zelta kariete un divi kučieri. Tūlīt pat iekritu tādā kā transā un uz laiku atslēdzos no Zemes lietām. Istabā ienāca eņģeļi un aicināja mani ātri sagatavoties. Viņi teica: “Tu esi nepieciešams Tā Kunga valstībai.”
Varēju viegli saprast viņu valodu un izteikto pavēli. Mani pārņēma svinīgas trīsas, jo domāju par tūlītēju pārcelšanos uz Mājām. Atcerēdamies par šīs Zemes lietām, es iesāku steidzamu sarunu ar Senu un Servu, lai viņas kārtīgi apsargā manu miesu, kuru man būs jāatstāj. Viņas redzēja tikai slavas atspulgu žilbinošos gaismas uzplaiksnījumos un sajuta kaut kādas neredzamas būtnes tuvumu. Biju gandrīz bez samaņas, un, tā kā jutos ļoti noguris, es tūlīt pēc tam iemigu. Pie savas gultas ieraudzīju vairākas svētas būtnes. Acumirklī manā prātā uzplaiksnīja domas: “Vai tā ir nāve? Vai es šodien taisos atvadīties no Zemes lietām? Vai tiešām atrodos uz mūžības robežas? Un, ja tas tā ir, lai svētīta ir šī pāriešana augstākajā pasaulē!”
Jutu, ka mana dvēsele līksmojas sajūsmā par sagaidāmo mūžīgo prieku. Ak, kāds gaismas un slavas redzējums man tika piedāvāts! Garīgās lietas un debesu aromāts sāka ataust manā priekšā ar daudz lielāku skaidrību manai saprašanai. Šķita, ka man ir nepieciešams pāriet uz citu eksistences līmeni, kur valdīja pilnīgi jauna lietu kārtība. Ar pēdējiem spēkiem es tik tikko varēju pateikt savām kalponēm: “Ar Dievu!” Viņu acīs bija nemiers, es dzirdēju dažus saraustītus teikumus un mēģināju kaut ko paskaidrot, taču nodomāju, ka viņas ir pārāk tālu no manis, lai kaut ko sadzirdētu. Aiztaisīju acis, lai tās atvērtu mūžībā.
Nākamais, ko es ievēroju, bija, ka es stāvu istabas stūrī un ar lielu interesi skatos uz savu miesu, kura klusā mierā guļ gultā. Es nevaru aprakstīt līdz šim tik nepazīstamo manas dvēseles priekpilno stāvokli, kura apzinājās, ka ir kļuvusi atbrīvota no miesas ietvara. Ar divējādām – prieka un nožēlas sajūtām pienācu pie gultas un teicu savam ķermenim: “Man ir tik žēl tevi atstāt, taču tu esi darināts no fiziskas matērijas un paliksi tāds līdz pat augšāmcelšanās dienai.”
Pēc tam es ieraudzīju, ka atrodos kopā ar trim eņģeļiem, kuri, liekas, bija aizņemti ar manas miesas balzamēšanu, kas man bija visai neizprotama. Viņi man ļoti patīkamā balsī teica: “Nebaidies! Mēs atnācām, lai tevi pavadītu uz tavām debesu Mājām. Šī gaisma, kura spīd tik spoži, tagad būs pār tevi.”
Uzreiz iedomājos, kas ir teikts Rakstos: “Vai tie visi nav kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana?” (Ebrejiem 1:14) Drīz sapratu, ka fiziskās acis nespēj redzēt garīgās būtnes, kā arī nespēj saprast viņu kustības, izņemot da-žus visai reti sastopamus gadījumus. Taču gari spēj aptvert gan matēriju, gan garīgo realitāti.
Es atskārtu, ka no tā mirkļa, kad es atbrīvojos no savas mirstīgās miesas, mana redze ir krietni uzlabojusies – un es nenožēloju, ka esmu atbrīvots. Viss spīdēja ar tādu spožumu un spilgtumu! Neko tādu es nekad agrāk nebiju piedzīvojis. Un tas, ka saules gaisma man nepalīdzēja uztvert lietas, bija vēl brīnumaināk. Zināju, ka tagad ir nakts un ka visa pasaule guļ. Visapkārt bija pilnīga tumsa cilvēka fiziskajām acīm, taču man viss spīdēja daudz gaišāk un spožāk nekā visgaišākajā dienas laikā virs Zemes.
Atkal un atkal es atcerējos vietas no Rakstiem: “Tad arī tumsība Tev nebūs tik tumša un nakts tev spīdēs kā diena, tumsība Tev būs kā gaisma” (Psalmi 139:12) un vēl: “Tās vārtus dienā nekad neaizslēgs, jo nakts tur nav.” (Atklāsme 21–25)
Skaidri redzēju eņģeļu pulkus istabā; viņu apģērbs bija no tīras debess gaismas, kura bija tik tīkama manai dvēselei. Brīnījos, kāpēc es viņus nevarēju redzēt agrāk, kad biju vēl miesā. Atmiņā atausa Rakstu vieta no Psalmiem (34:8), kad pravietis teica: “Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.”
No šī brīža es sāku sajust agrāk neapjaustu tieksmi celties augšup. Mans gars sajuta stipru pievilkšanās spēku virzienā pret debesu Mājām, – bija tā, it kā kādas elastīgas gumijas auklas būtu pievienotas pie visām manas dvēseles daļām. Tās mani rāva uz Debesīm, kur šīs auklas bija pievienotas no otras puses.
Sena un Serva sēdēja pie gultas un raudāja. Mēģināju ar viņām runāt, taču veltīgi. Pienācu viņām pavisam klāt un uzliku roku uz viņu galvām, bet viņas joprojām mani neapzinājās. Viņas tikai sāka raudāt vēl vairāk, acīmredzot sajūtot dvēseles pieskārienu. Tad viņas beidza raudāt, asaras uz viņu sejām nožuva un viņas uzmanīgi aplūkoja istabu tā, it kā dzirdētu kādas balsis. Esmu pārliecināts, ka viņas mazliet sajuta manas dvēseles klātbūtni, taču bez dziļākas lietas būtības izpratnes.
Eņģeļi sāka dziedāt tik jaukas mūzikas skaņas pavadībā, kādas es nebiju dzirdējis nekad agrāk, kad vēl biju miesā. Kad viņi bija pabeiguši dziedāt šo dziesmu, tie teica: “Vai tu tagad nāksi mums līdz?” Kad mēs izgājām ārā, es ieraudzīju karieti, kura, šķiet, bija veidota no gaismas. Tā stāvēja pie mājas sliekš-ņa. Sapratu eņģeļu nozīmīgo uzdevumu. Līdzko es ar saucienu “ Alleluja” ielecu karietē, biju pārliecināts, ka eņģeļi to sadzirdēja. Tūlīt pat viņi ātri sauca: “Slava Dievam augstībā!”
Vēl centos atvadīties no savas guļošās miesas, vecās mājas un divām savām kalponēm, taču eņģeļi steidzināja mani ātrāk visu aizmirst aiz sevis. Viņi apsēdās man karietē blakus. Viņi mani centās iedrošināt, solot drošu ceļojumu uz Mājām. Acumirklī kariete sāka celties augšup – ātri un bez jebkādas skaņas, – un ar neapjaušamu ātrumu mēs jau lidojām uz mūžīgajām Debesu mītnēm.
|
