Sapņotāji

Dubravkā un tai piegulošajā ielejā no seniem laikiem dzīvoja daudz ļaužu. Vieni nāca, citi aizgāja, un pasaulei par viņiem nebija nekādas daļas. Luterāņi un katoļi dzīvoja mierīgi blakus. Viņi maksāja baznīcas un valsts nodevas un atdeva armijas dienestam labākos savus dēlus; vairāk no viņiem nekas netika prasīts, un nevienam nebija daļas, kā viņi dzīvo.

Mācītājs kristīja bērnus. Kad bērni paaugās, viņus ziemā sūtīja skolā. Viņi gāja divas trīs stundas pa grūti izejamiem ceļiem. Kam bija labas drēbes tādam ceļojumam, tas gāja, bet kam nebija, tie palika analfabēti visu mūžu. Bet Dubravkas iedzīvotāji apmierinājās arī ar to. Viņu tēvi bija neizglītoti, kāpēc tad bērniem ir jābūt gudrākiem par vecākiem?

Vasarā bērni ganīja govis, aitas un zosis; vecāki strādāja laukā vai piemeklēja kādu citu peļņu. Pa svētdienām visi labprāt gāja uz mežu lasīt sēnes vai ogas: zemenes un avenes. Daži gāja arī baznīcā, bet ja gadījās, ka kāds tur sludināšanas laikā aizsnaudās, par to neviens nebrīnījās.

Kad bērni sasniedza 12 gadu vecumu, viņiem vajadzēja pierakstīties pie mācītāja un nākt pie viņa uz nodarbībām. Šīs nodarbības tika novadītas, lai Rietumu valstīs piesaistītu pie baznīcas meitenes un jauniešus no 12– 16 gadu vecuma. Tās turpinājās sešas nedēļas. Bieži bērni nāca palijuši un sastinguši no aukstuma.

Izglītotajiem bērniem mācītājs mācīja tekstus no lielā un mazā katķitisma, bet ar pārējiem viņš atkārtoja jau mājās iemācīto „Mūsu Tēvs,” „Ticības simbolus” un Desmit baušļus.
Pēc tam pusaudži iestājās baznīcas draudzē, tika pielaisti pie vakarēdiena un tālāk viņus uzskatīja par kristiešiem.

Ja kādam mājās bija Bībele, tad no visām tās grāmatām vīrieši labprātāk lasīja Ījaba, Jozuas grāmatas un Evaņģēlijus. Sievietes mīlēja izdziedāt uz notīm Psalmus un baznīcas dziesmas, un šo lasīšanu viņas vērtēja augstāk par Dieva Vārdu.

Ja kāds bija smagi slims, tad mācītāju lūdza baznīcā novadīt aizlūgšanu par slimnieku vai arī gāja uz Hrosinkiem, Bašacu vai Gitkiem pie burves. Ārstu un mācītāju mājās aicināja tikai tad, kad slimnieks jau bija tuvu nāvei. Kaimiņi un radinieki sapulcējās mirstošās personas istabā. Lai slimniekam būtu „vieglāk nomirt,” viņam no galvas apakšas izņēma spilvenu vai ari vispār nolika viņu uz grīdas. Tādā veida slimnieks nomira no nosmakšanas. Tad kaimiņi priecājās par viņa „vieglo” nāvi un runāja: „Cik ātri viņš nomira!”

Gandrīz visi Dubravkā bija nabadzīgi, bet ja arī gadījās sarīkot kādus mazus svētkus, tam vienmēr atradās līdzekļi. Kad piedzima bērns, tas vienmēr tika atzīmēts ar svētku rīkošanu. Bērnam tika izmeklēti krustmāte un krusttēvs, kuru pienākumos bija atnest līdz uz dzīrēm jaunpiedzimušā ģimenei grozu ar pīrāgiem un nedaudz pudelēm vīna. Ja kāds nomira, – tad sarīkoja bēres, bet, ja Dubravkā bija kāzas, tad tās turpinājās trīs dienas, bet dažreiz nedēļu. Pēc tādām dzīrēm saimniekiem vēl ilgi nācās atmaksāt šim nolūkam aizņemto parādu.
No pavasara līdz rudenim jaunieši pa svētdienām pulcējās mežā un rīkoja tur dejas. Ziemā viņi dejoja traktieros.

Tā gadu no gada Dubravkā dzīvoja tauta. Par viņiem rakstīja: „Mūsu labā, mierīgā, godbijīgā slovāku tauta.”

Tiesa, skaidrā viņi vienmēr bija mierīgi, bet kad piedzērās, to lamas atskanēja pa visu apkārtni.

Bet visā visumā dubravieši bija labsirdīgi un viesmīlīgi. Kad pie viņiem ienāca kāds svešinieks, viņi uzņēma to ar prieku, cienājot ar ko vien spēja. Viņi bija savā mērā pat godprātīgi. Bet neviens nerūpējās par to, lai norādītu viņiem, vai viņi rīkojas labi vai slikti.
Pavasarī Dubravka pārvērtās par greznu dārzu, kur starp kokiem bija izkaisītas kristiešu mājiņas.

Zemnieka Hratskija māja no visiem atšķīrās ar savu lielumu; dzirnavnieks Blaško, kuram bija ūdensdzirnavas, dzīvoja pie upes; bet pussagruvusī Kračinsku mājiņa atradās priežu sila malā.

Šie trīs kaimiņi, kuriem piederēja šī zeme, šeit dzīvoja jau ilgi.
Hratskiji no laiku laikiem bija zemnieki, kuriem bija daudz aramzemes, labas ganības un liels augļu dārzs. Ziemā, kad vēl nebija dzelzceļa, viņi nodarbojās ar cilvēku pārvadāšanu, aizbraucot pat līdz Vīnei.

Blaško no neaizmirstamiem laikiem piederēja dzirnavas. Ūdens bija pārpārēm, un ar saviem miltiem viņi nodrošināja ne tikai visu Dubravku, bet arī tālāko apkārtni.

Kračinskiji vienmēr bija bijuši audēji. Viņiem bija tikai mazs dārziņš un viens lauks. Vairāk zemes viņiem neizdevās iegūt.

Šīs trīs ģimenes savā starpā dzīvoja draudzīgi, sastādot it kā vienu ģimeni. Viņi vienmēr palīdzēja viens otram darbos; – kā nebija vienam, to deva otrs. Bērnu šeit vienmēr bija daudz. Kad bērni bija mazi, viņi kopā ganīja lopus; kad paaugās – kopā dejoja un jautrojās. Vārdu sakot, viņi kopā dalīja bēdas un priekus.

Tagad viss nedaudz izmainījās. Audējs Kračinskijs nomira, atstājot atraitni ar pieņemtu bērnu, kuru audzināja kā savu personīgo dēlu. No daudzskaitlīgās Blaško ģimenes palika tikai pats Martins Blaško, viņa meita Marjuška, divi mazi dēliņi un vēl Miško –viņa vecākā brāļa dēls.
Hratskijiem arī bija liela ģimene: vectēvs Andrejs, viņa dēls Foma, kuram vecais nodeva māju un saimniecību, Fomas sieva Jekaterina. Fomam bija divi dēli: Andrejs un Stepans. Andrejs bija precējies, un viņam bija divi bērni. Večukam Andrejam bija vēl meita Anna, kura vēl bērns būdama aizgāja par kalponi uz pilsētu P., kur viņa arī apprecējās. Hratskijiem bija liela ģimene, bet pabarot to nebija grūti.

Reti var atrast tādus draugus kādi bija Stepans Hratskijs, Miško Blaško un Pēteris Kračinskijs. Šiem trim draugiem bija vēl viens kopējs draugs – Marjuška Blaško. Kaut starp Stepana tēvu un Miško tēvoci vienreiz atgadījās strīds dēļ īpašuma robežām, kur starpā iejaucās arī Kračinska atraitne, un savilktās attiecības starp vecākiem ilga veselus trīs gadus, starp bērniem attiecības nemainījās. Dīvaini bija tas, ka bērni bija ļoti draudzīgi, neskatoties uz raksturu atšķirībām.

Stepans skolā mācījās labi un pēc beigšanas turpināja labprāt lasīt grāmatas. Viņš bija arī priecīgs par jebkuru iespēju aizbraukt uz Vīni, jo tur viņam izdevās uzzināt, kas jauns notiek pasaulē. Starp jauniešiem Stepans bija jautrs, kas netraucēja būt arī domīgam vienatnē. Viņu bieži mocīja jautājumi, uz kuriem Dubravkā neviens nevarēja atbildēt.

Miško Blaško bieži izlaida skolas nodarbības, viņu nemocīja grūtie jautājumi, un vispār, viņš bija labs mazs puika un visu mīlulis.

Pēteris Kračinskijs bija ģimenes luteklis, un pamāte nevarēja viņu ar varu piespiest iet uz skolu. Lasīt un rakstīt viņš iemācījās mājās no tēva. Pēteris bija karstasinīgs un viegli iekļuva kautiņos, tādēļ visi centās izvairīties no strīda ar viņu. Viņš klausīja tikai Stepanu un Marjušku. Viņa, kaut arī bija jaunāka par viņiem trim, izpelnījās draugu cieņu.

Viss Dubravkā ritēja mierīgi – līdz vienam gadījumam: Stepanam bija jāiet dienestā armijā. Cik daudz tur bija skumju un asaru! Māte un visa ģimene domāja, ka viņi šo nelaimi nepārdzīvos. Stepana biedri tāpat pārdzīvoja, un arī viņš pats, kad viņu neviens neredzēja, apraudājās par domu, ka šķirsies no saviem tuviniekiem. Viņš skatījās uz brīnišķīgo apkārtnes dabu, un viņa sirds sažņaudzās par domu, ka veselus trīs gadus viņam būs jāpavada pilsētā.

Tikai Marjuška viņu mierināja. „Tu ieraudzīsi pasauli, – viņa sacīja Stepanam, – un daudz ko iemācīsies. Tu uzzināsi to, par ko mēs šeit nekad neesam dzirdējuši. Ne tu, ne es pat neievērosim, kā paies laiks!”

Viņai bija taisnība. Gāja diena pēc dienas, nedēļa pēc nedēļas, un Hratskija ģimene sāka pierast, ka Stepans ir prom. Viņi tika galā arī bez viņa palīdzības, – lielie vairāk nebēdājās, tikai gaidīja no viņa vēstules.

Bet pats Stepans drīz vien svešumā pierada.