Sprediķi. Viņš man pieskārās.

Liecība par Juriju
Aleksandrs un Natālija ar nepacietību gaidīja dēla ierašanos. Agri no rīta iesākās dzemdības. Tās pagāja ātri un viegli.
Otrajā dienā Natālija jau gribēja doties mājās, viņa lieliski jutās, ar bērnu arī viss bija kārtībā – tāds smuks resnulis, līdzīgs vīram. Visi tobrīd bija ļoti priecīgi un laimīgi.
Bet trešajā dienā pēc dzemdībām, kad Nataša baroja dēlu, viņai likās, ka viņš ir aizrijies – mazulis pēkšņi palika zils un pārstāja elpot. Puisēns nogulēja dažas stundas, dzemdību nodaļas ārsti nezināja, ko ar viņu darīt. Viņi izsauca reanimācijas brigādi un aizsūtīja viņu uz apgabala bērnu slimnīcu.
„Tā vietā, lai paņemtu bērnu uz mājām, es uzzināju, ka viņu ved uz reanimāciju jaundzimušajiem. Panikā es metos uz slimnīcu, tur man pretī iznāca medmāsa un pateica, ka bērns ir smagā stāvoklī un ka viņam nekā nevarot palīdzēt, analīzes būšot tikai nākošajā dienā.” „Mēs neko nesolīsim, gatavojieties uz visu,” – ārsti teica. Tā stāstīja Aleksandrs, Jurija tētis.