|
Fragmenti
1.
Galilejas pilsētiņā Nācaretē dzīvoja jauna meitene, vārdā Marija. Viņa bija saderināta precēt galdnieku Jāzepu, Dāvida pēcnācēju, bet kāzas vēl nebija noliktas. Kādu dienu Mariju apciemoja eņģelis Gabriels:
"Sveicināta! Miers tev! Tu esi apžēlota, tas Kungs ir ar tevi!"
Marija satrūkās: kas tas par sveicienu, viņa brīnījās.
"Nebīsties, tu esi saņēmusi lielu Dieva žēlastību. Tev piedzims dēls, un tu sauksi viņu par Jēzu. Viņš mantos Dāvida troni un būs varens ķēniņš, un viņa valstij nebūs gala".
Mariju uztrauca viena lieta:
"Kā tas var būt, es vēl neesmu precēta".
"Svētais Gars nāks pār tevi un Dieva spēks padarīs tevi par māti, un tāpēc šo bērnu sauks par Dieva Dēlu. Dievam nekas nav neiespējams".
Marija pazemībā nolieca galvu:
"Labi. Lai notiek tā, kā Dievs grib".
Enģelis aizgāja un aiznesa meitenes atbildi Dieva troņa priekšā.
2.
Tad Jēzus bija atpakaļ Kapernaumā. Viņš apmetās Sīmaņa, tagad sauktā Pētera namā. Pētera sievas māte gulēja ar drudzi un nespēja celties no gultas. Jēzus ienāca viņas istabā, pieskārās viņas rokai, un viņa cēlās no gultas, jusdamās pilnīgi vesela, un sāka apkalpot viesus.
Nākošajā Svētajā dienā visi Pētera mājinieki un vietējie iedzīvotāji gāja uz dievnamu, kur Jēzus sludināja. Pēkšņi dievnamā ienāca vīrs, kam bija ļauns gars. Tas kliedza caur cilvēka muti:
"Ko tu gribi no mums, vai tu atnāci mūs iznīcināt? Es zinu, kas tu esi, tu esi Dieva svētais sūtnis". Jēzus pavēlēja tam klusēt un iziet ārā no šī vīra. Dēmons nometās vīru zemē un to atstāja.
"Kas šis ir par cilvēku. Kāda vara viņam pieder, ja viņš dod pavēles un pat dēmoni viņam paklausa".
Agri no rīta pirms gaismas Jēzus izgāja no mājas, lai vienatnē pielūgtu savu Tēvu, bet cilvēki viņam nelika mieru. Mācekļi viņu meklēja tik ilgi, kamēr atrada, un visi ļaudis gauži lūdzās, lai viņš tos neatstāj. Taču Jēzus teica:
"Man jāiet uz daudzām vietām, man ir jāsludina arī citiem cilvēkiem, jo tādēļ Tēvs mani ir sūtījis pasaulē".
Ejot gar ezera piekrasti, viņš pienāca pie būdas, kur sēdēja nodokļu piedzinējs, stingri uzraugot, lai neviens caurbraucējs tirgonis vai svešzemnieks nepaietu garām, nesamaksājis savu nodokļa tiesu.
Jēzus pienāca pie būdas, apstājās un ilgi skatījās iekšā. Nodokļu vācējs, vārdā Levijs, apjuka un nezināja, ko teikt. Viņš pazina Jēzu, bet, ko viņš gribēja, Levijs nezināja. Jēzus neteica nekā, tikai stāvēja un skatījās gan uz naudas kasti, gan uz Leviju. Jēzus ieskatījās nodokļu vācēja dvēselē un nosprieda, ka viņš bija ar mieru riskēt. Jēzus pasmaidīja:
"Vai tu negribētu nākt man līdz?"
Levijs neticēja savām ausīm: tik vienkārši- atstāt visu un sekot Jēzum? Levijs izšķīrās vienā acumirklī. Tāpat kā zvejnieki atstāja tīklus, tā arī viņš tagad aizcirta naudas kasti ciet, nodeva to palīgam un pievienojās Jēzus pulciņam. Vēlāk šo vīru sauca par Mateju.
Tagad šis atgrieztais grēcinieks Jēzum par godu sarīkoja mielastu. Viņš ataicināja savus bijušos darba biedrus, to draugus un citus, cilvēkus ar sliktu reputāciju. To visu vēroja farizeji, no malas noskatīdamies uz visu. Viņi ar nicināšanu jautāja:
"Kāpēc jūs sēžat pie viena galda un ēdiet ar šiem grēciniekiem un sabiedrības padibenēm?" Jēzus atbildēja:
"Cilvēkiem, kuri ir veseli, ārsta nevajag, bet slimiem gan. Es nenācu atgriezt tos, kas sevi augstu vērtē, bet gan izstumtos".
Jēzus ar savu sludināšanu, dziedēšanu un draudzēšanos ar grēciniekiem nokaitināja farizejus un rakstu mācītājus. Viņš traucēja to ierasto darbošanos un pēc to domām jauca tautai prātu. Bet visvairāk tos grauza greizsirdība, jo cilvēki uzskatīja Jēzu par pravieti. Farizeji baidījās, ka visa tauta sekos Jēzum un tad viņu pašu ērtā dzīvošana izjuks. Tāpēc tie bija apņēmušies pieķert Jēzu likuma neievērošanā un maldu mācības sludināšanā. Cīņa starp farizejiem un Jēzu turpinājās visu Jēzus kalpošanas laiku.
|
