|
Fragmenti
1.daļa
1829. gada 17.janvārī angļu pilsētā Ešbernā (Derbijas grāfistē), Memfordu ģimenē piedzima meita, kuru nosauca par Katrīnu. Viņa kļuva vēlāk plašās aprindās slavenā Katrīna Būta, kuru Dievs izredzēja kā svētīgu ieroci, lai izplatītu Savu valstību.
Jau agrā bērnībā viņas māte – kristiete, stāstīja mazai Katei par Glābēju, par Viņa mīlestību, un vēlāk pati Katrīna sacīja: „Manā dzīvē nav bijis tāda brīža, kad es nejustu dedzīgu tiekšanos pie Dieva.”
Ģimenē auga vēl četri dēli, trīs no kuriem agri nomira. Katrīna toties bija vienīgā meita; dabiski, ka starp viņu un māti radās tuvas attiecības, kas kļuva jo stiprākas. Līdz ar tām meitene pilnīgāk uzņēma mātes ticību un atdeva savu dzīvi Kungam.
Viņas tēvs bija kristietis, kurš ar savu amatu – kariešu meistars – arī tiecās sludināt Dieva Vārdu. Viņš piederēja pie metodistu sabiedrības un ar savām spīdošajām oratora dāvanām un strauju raušanos Dieva darbā ieguva lielu autoritāti. Dievs deva viņam talantu sludināt, vēlēdamies, lai viņš veltītu sevi kalpošanai Viņam. Misters Memfords pats atzinās, ka Svētais Gars ne vienu reizi vien mudināja viņu veltīt sevi tikai Dieva darbam, bet viņš šo balsi neuzklausīja. Pakāpeniski nodzisa dedzīgā mīlestība pret Kungu un viņš kļuva par vienaldzīgu kristieti, kurš iemīlēja pasauli. Meita daudz runāja ar tēvu, cerot, ka viņš kaut kad atkal nāks pie Dieva. Pēc daudziem gadiem viņas mīļais tēvs atgriezās pie Kunga. Šī priecīgā diena bija viņai īpaši dārga.
Ar mazās Kates audzināšanu galvenokārt nodarbojās māte. Viņa ievērojamu sava laika daļu atdeva meitai. Tajā laikā Anglijā bija izplatīts viedoklis: vajag mazāk nodarboties ar bērnu audzināšanu un pēc iespējas vairāk dot viņiem patstāvību. Un tā, bērni, bieži atstāti vieni, lielāko laika daļu pavadīja bērnu istabā. Bet tā nebija ar Kati. Viņas labākais draugs bija māte. Viņa pati gandrīz nemaz nemeklēja draudzenes, jo māte ļoti uzmanīgi attiecās pret pazīšanos ar citiem bērniem. Viņa baidījās no slikta iespaida, ko citi varēja atstāt uz viņas meitu. Bet vienīgais dzīvais palikušais brālis jau sešpadsmit gados devās uz Ameriku. Kate bija pasargāta no visa sliktā, ko bērni ātri iemantoja viens no otra. Meitenes sirdsapziņa bija tik jūtīga, ka viņas dvēsele pārdzīvoja pat par mazākām palaidnībām, ko pieļāva bērni.
Tā reiz māte iegāja guļamistabā un ieraudzīja, ka viņas meitene, iekritusi savā gultiņā spilvenā rūgti raud. Aizelsusies viņa sāka stāstīt mammai, ka dienā ir alojusies un tagad viņa nekādi nevarot aizmigt. Memfordas kundze nesāka piedot viņai šo grēku vai arī mierināt viņu. Viņa nopietni apsprieda ar Kati viņas grēku, un pēc tam viņas kopā lūdza. Tikai tad, kad Kate bija palūgusi piedošanu Dievam, viņa nolika savu sprogaino galviņu uz spilvena un aizmiga.
Kate auga kā fiziski vājš bērns, bet viņas prāts ātri attīstījās. Jau trīs gados viņa lasīja pirmos burtus, bet piecos gados, stāvot uz ķeblīša pie šujmašīnas galda, lasīja Svētos Rakstus. Lasīt viņa galvenokārt iemācījās no Bībeles, un pēc tās viņa mācījās arī dzimto valodu. Šī Grāmata viņai palika par pašu vērtīgāko dārgumu visā viņas dzīves garumā. Divpadsmit gados viņa jau bija izlasījusi Svētos Rakstus no sākuma līdz beigām, un, droši vien, tieši tādēļ viņa vēlāk izpauda tik dziļas Dieva Vārdu zināšanas, ka visiem, ar kuriem viņa biedrojās, tas izsauca izbrīnu.
Bet mazā Katrīna vēl bija bērns. Vājā veselība neļāva viņai skraidīt, spēlēties, bet viņa mācēja atrast citas aizraujošas nodarbības. Savām lellēm viņa piešķīra tik lielu mīlestību, uzmanību un rūpes, ka to drīzāk varēja nosaukt par sagatavošanas skolu grūtajiem un atbildīgajiem mātes pienākumiem, kas sagaidīja viņu turpmākajos gados, nekā spēlēšanos. Viņa centīgi „baroja,” apģērba, veda pastaigā, lika gulēt, pat lūdzās kopā ar savām mazulītēm. Brīvās minūtēs bieži viņu varēja redzēt ar adatu un diegu, šujot kleitas savām mīlulēm. Tādā veidā viņa iemācījās neparastu rokdarbu mākslu, kas noderēja viņai vēlāk, kad viņa šuva kleitas saviem pašas bērniem.
1838. gadā Memfordu ģimene pārbrauca uz Bostonas pilsētu Linkolnšīrā. Tur Katrīna aizrāvās ar kustību, kuras locekļi nodibināja atturības biedrību. Viņa tai pievienojās tikai ar viņai vien piemītošu iedvesmu. Ar dedzīgu cenšanos viņa mācījās visu, ko vien varēja izlasīt jautājumā par atturību, un drīz vien viņas mazo figūru varēja ieraudzīt, savā istabā noliekušos pār papīra lapu. Viņa sastādīja vēstules un traktātus par šiem jautājumiem avīzēm, kurās strādāja viņas tēvs. Kate palūdza kādu savu vecāko draugu pārrakstīt vēstules, jo baidījās, ka tās var atgriezt atpakaļ, jo rokraksts nodeva, ka to autors vēl ir pavisam jauns bērns.
Tomēr viens pats darbs bija nepietiekošs viņas lielajai enerģijai. Drīzā laikā viņa atturības veicināšanas biedrībā izveidoja jauniešu grupu, kur savos divpadsmit gados jau vadīja vēstuļu nodaļu. Kate interesējās pat par politiku. Tēvs mācēja meitai parādīt skaidru ainu par sociālajām problēmām; tagad viņa ar tādu kā pieaugušā saprašanu tvēra dzīves jēgu un savirknēja savas personīgās domas, kas visbiežāk bija pretējas tēvam. Viņa vienmēr bija tautas pusē un atdotu visu, lai tikai redzētu nabagos un cietušos laimīgus.
Viena no galvenajām Katrīnas rakstura īpašībām bija atbildības jūtas attiecībā pret jebkuru, ar ko viņa biedrojās. „Tas, ka neviens mani neuzskata par atbildīgu,” – viņa vēlāk teica, – „neko nemaina.” „Kāpēc tu pārdzīvo par to, kas tevi nemaz neskar, mani draugi vēl tagad saka, bet kā es varu nerūpēties? Ja es redzu cilvēkus uz neceļiem, ja es redzu, ka viņi iet uz pazušanu, – man taču tiem ir jāpalīdz.”
Kādu reizi ar Kati notika savāds gadījums. Reiz viņa skrēja ar riņķi un kociņu pa ielu un ieraudzīja, ka cietumsargs ved dzērāju. Trokšņains pūlis nabaga cilvēku pavadīja ar izsmieklu. Pilnīgā bezspēcība meiteni spēcīgi satrieca. Ātri pieskrējusi pie vīra, viņa gāja tam līdzās, lai viņš redzētu, ka ir kaut viens cilvēks, kas viņam jūt līdzi pat tad, kad viņš ir pelnījis sodu. Šī vīrišķība, kas lika mazajai meitenītei par spīti izsmejošajam pūlim atbalstīt vientuļnieka, nicināma dzērāja sirdi, pavadīja visu viņas turpmāko dzīvi. Bez šaubīšanās viņa palika uzticīga savam vīram, kad viņš cieta no vajāšanām.
Vēl viena rakstura iezīme, kas no bērnības piemita Katrīnai, – tā ir neparastā līdzcietība pret dzīvniekiem, kas saglabājās viņai uz visu mūžu. Kad viņa redzēja, ka uz ielas kāds ņirgājas par dzīvnieku, viņa pa galvu pa kaklu metās palīdzēt neaizsargātajiem četrkājaiņiem! Un vēl pie tam viņa aizmirsa par sevi, par to, ka viņai kāds varētu atriebties. Vienu dienu viņa ieraudzīja, cik nežēlīgi dzina aitas. Tas tik sāpīgi aizskāra viņas dvēseli, ka viņa aizskrēja uz mājām, nometās uz kušetes un sāka elsodama raudāt.
„Bērnībā es ļoti priecājos, kad dzirdēju, kā Veslija un Butlers izteica savus spriedumus par to, ka, iespējams, dzīvniekiem nākošā dzīve būs labāka, kurā Kungs dos viņiem dāvanu par ciešanām un mokām, ko viņi izcietuši uz zemes,” viņa atcerējās.
Viņa stāsta par vienu bēdīgu gadījumu, kas darīja viņu nelaimīgu veselus mēnešus. Memfordiem bija skaists liels suns Vaterfords, nešķirams ceļabiedrs, spēļu biedrs un mazās Kates aizstāvis. Viņš gulēja stundām ilgi uz paklājiņa pie meitenes istabas un, ja izdzirdēja viņas raudas, smilkstēja un skrāpēja durvis, it kā lūdzoties ielaist, lai izteiktu Katei savu līdzjūtību. Vienu reizi suns pavadīja viņu mājās, kur strādāja tēvs. Ieejot um aizverot durvis, Kate atstāja suni ārpusē. Mājās viņa atsita kāju pret kādu priekšmetu un no sāpēm iekliedzās. Vaterfords sadzirdēja kliedzienu un tūlīt leca, izsitot logu, cenšoties palīdzēt bērnam. Tēvs bija tik dusmīgs par sagādātajiem zaudējumiem, ka lika nošaut dzīvnieku. Daudzu mēnešu garumā meitene neizsakāmi cieta no domas, ka viņas uzticamais draugs samaksāja ar dzīvību, vēloties viņai palīdzēt. Pagāja ne mazums dienu, pirms viņa tika sev pāri, lai sāktu runāt par to ar tēvu. Viņš nožēloja par savu ātro rīcību, cenšoties, ar ko vien varēja, mierināt savu meitiņu.
Bieži Katrīna izrādīja savu mīlestību pret dzīvniekiem ar darbiem. Ja viņa, piemēram, ceļojot satika ganībās pārgurušus un slikti pabarotus zirgus, tad viņa lika nopirkt auzas un nesa tās kalpu pavadībā nabaga dzīvniekiem, lai viņi kaut reizi „ļoti labi paēd.” Vienu reizi viņai izdevās parunāt ar ēzeļu dzinējiem un tiem teica: „Ja es būtu jūsu vietā, tad, droši vien, gūtu prieku no tā, ka rūpētos par savu ēzeli tik labi, cik vien labi spētu. Katru vakaru man būtu patīkami, ka es biju pret viņu laipna, devu barojošu barību, vārdu sakot, no tā, ka manam dzīvniekam ir bijusi tikpat patīkama diena kā man.” Pēc tam viņa iedeva viņiem naudu dzīvnieku uzturēšanai.
„Dzīve – tā ir tāda mīkla,” viņa bieži sacīja, – „ko mēs paši nevaram izlemt, un tādēļ atstāsim lemšanu Dievam. Es tik ļoti pārdzīvoju, kad redzēju, kā cieš dzīvnieki un vispār visa pasaule, ka nezinu, kādās šaubās varētu iekrist, ja Kungs neatvērtos manai dvēselei un es neiemācītos iepazīt Viņu un uz Viņu paļauties.” Tomēr pie visas savas līdzjūtības pret dzīvniekiem Katrīna nekad neaizmirsa, ka vienīgā patiesā palīdzība tiem ir viņu izglābšana no mocītājiem. „Cilvēciskām dvēselēm jābūt izglābtām.” „Cilvēciskām dvēselēm jābūt izglābtām,” – bija viņas visas dzīves lozungs. „Jēzus ir piesists krustā par mums” bija viņas uzvaras sauciens.
Ar lielu prieku Kate apmeklēja savas kopienas sapulces un attiecās pret to ar tādu uzticību, ka viņas bērna sirds piepildījās ar līdzcietību pret citu kopienu draudžu locekļiem. Viņa no visas sirds vēlēja viņiem kļūt tikpat laimīgiem kā metodisti, jo augstāku ideālu viņa nezināja.
Īpašu interesi viņa sajuta arī pret pagāniem. Stāsti par nelaimēm un briesmām, kurām viņi tiek pakļauti, atstāja dziļu iespaidu uz viņas uzņēmīgo sirdi. Viņa žēloja un mīlēja citu rasu ļaudis, it īpaši nēģerus, kuri viņai likās vairāk apspiesti un daudz vājāki palīdzēt pašiem sev kā citas rases.
Viņa darīja visu, kas bija viņas spēkos, lai piedalītos misionāru darbos un beigu beigās palīdzēt nelaimīgajiem. Kate atteicās no cukura, ierobežoja sevi visā, lai iegūtu kaut ko misijas atbalstam. Viņa organizēja naudas savākšanu starp saviem draugiem un ieguva bieži vien sev par apbrīnu un sajūsmu diezgan ievērojamu summu.
Kate bieži piedalījās misionāru sapulcēs un klausījās ar saspringtu uzmanību. Viņas dzīvās acis izteica neizsakāmu prieku, kad viņa uzzināja par misionāru veiksmēm.
Tajā laikā, kad Memfordi dzīvoja Bostonā, Kate mācījās skolā, bet tas turpinājās visai neilgi. Starp kopienas locekļiem bija kādas skolas vadītāja. Katrīnas māte labprāt viņai uzticēja savu meitiņu.
Divus gadus, no divpadsmit līdz četrpadsmit gadu vecumam, Katrīna apmeklēja skolu. Tur viņa ātri ieguva skolotāju uzticību, jo bija it visā godīga un ar tīru sirdsapziņu. Drīz vien viņu nozīmēja par klases atbildīgo. Tas deva iemeslu skaudībai un nepatikai. Lai kā Kate centās būt laba, dažreiz viņu noveda tik tālu, ka viņa sāka iziet no sevis, strīdējās, kas darīja viņai dziļas sāpes.
Viņas mīļākais priekšmets bija vispārējā vēsture. Ar interesi viņa mācījās to dzīves, kas veica lielus darbus savu tuvāko labā, un uzdeva sev dažādus jautājumus: „Vai viņš bija gudrs? Ja jā, tad kur viņš izmantoja savas spējas. Vai viņš gribēja būt slavens vai palīdzēt citiem? Vai viņš bija bagāts? Kur viņš ieguldīja savu bagātību? Vai viņš to tērēja tikai sev, lai pats varētu spīdēt, vai arī citiem?” No citiem priekšmetiem viņa īpaši mīlēja ģeogrāfiju. Tikai aritmētiku viņa apguva ar grūtībām, bet iemesls tam bija tās pasniegšanas metode. Vēlāk viņai nācās daudz strādāt ar skaitļiem, un tas viņai izdevās ļoti viegli.
1843.gadā Kate negaidīti nonāca gultā smagas mugurkaula slimības dēļ. Ar to viņai skolas dzīve beidzās. Bet arī tad viņas dzīvā daba neļāva viņai palikt bezdarbībā. Viņai vienmēr laiks bija dārgs, un viņa mācēja izmantot katru minūti. Slimības laikā viņa šuva, izšuva un lasīja. Pie viņas gultas varēja redzēt Butlera, Vesleja, Finneja, Mosgeima, Neandera grāmatas. Katru sējumu viņa pamatīgi izstudēja un izdarīja centīgus pierakstus, kas nonāca līdz mums. Jaunās meitenes dziļie spriedumi noveda pie izbrīnīšanās visus, kas tos lasīja.
Redzams, Dievs pieļāva slimību, lai Katei iemācītu kaut ko daudz vairāk viņas audzināšanā. Pa šiem diviem atšķiršanas no pasaulīgās dzīves gadiem viņa ieguva plašas zināšanas par draudzes vēsturi un Dieva Vārdu, kas vēlākā laikā izrādījās viņai tik vērtīgas. Meitenei bieži likās, ka viņas skumjā, vientuļā dzīve ir līdzjūtības vērta: jo viņa bija tik jauna! Bet mums, kas esam redzējuši pagātni, ir pilnīgi skaidrs, ka tā bija labākā, varbūt vienīgā iespējamā sagatavošana tai dzīvei, kāda kļuva Katrīnas dzīve. Nebija cita tuksneša, kurā Kungs varētu ievest Savu izredzēto, lai izveidotu viņu par tādu trauku, par kādu Viņš gribēja Viņu redzēt. <<<
2.daļa
1844.gadā Memfordi pārcēlās uz Londonu. Drīzumā pēc tam viņus apmeklēja brālēni no Derbijas, no kuriem viens skaists, apdāvināts, jauns cilvēks, sajuta dziļas simpātijas pret Katrīnu. Viņa tāpat nepalika pret viņu vienaldzīga. Bet viņš bija pasaulīgs, tālu esošs no tā Kunga cilvēks; vai viņai bija tiesības piederēt viņam?
Viņā notika liela cīņa. Viņa pieļāva domu, ka, varbūt, ar viņas iespaidu viņš mainīsies, pievērsīsies Dievam. Bet pēc tam, kad Dievs caur Savu Vārdu viņai atvēra acis – „Nenoliecies zem sveša jūga ar neticīgajiem,”– viņa izlēmīgi pārtrauca attiecības ar jauno cilvēku. „Un kaut,” viņa vēlāk sacīja, – „man patiešām šis bija smags solis, es par to nevienu minūti nenožēloju, jo visa mana dzīve būtu sakārtojusies savādāk, ja es tad sekotu manas sirds aizraušanām, bet nevis skaidrai Dieva pavēlei.”
Neskatoties uz pašaizliedzīgo uzticību Dievam un dziļo reliģiozitāti, Katrīna vēl joprojām neuzskatīja sevi par pilnīgi pievērsušos Dievam.
„Man nācās tajā laikā piedzīvot smagu cīņu,” – viņa stāstīja. „Kaut arī es jau no agras bērnības apzināti pasniedzu sevi Dieva gribai, mēģināju kalpot Viņam no visas sirds un izjutu dziļu prieku lūgšanā, bet vēl joprojām man nebija stingras pārliecības, ka mani grēki ir piedoti un ka es esmu piedzīvojusi atdzimšanu, par ko biju daudz lasījusi un dzirdējusi. Un es nolēmu, lai kas arī notiktu, saņemt atbildes uz visiem maniem jautājumiem, pārliecību, ka visi mani grēki ir piedoti un es esmu glābta.
„Sešas nedēļas es par to lūdzos, izdzīvoju cīņu, bet mana sirds mieru vēl neiemantoja. Kaut arī manā pagājušā dzīvē nebija neviena liela grēka, es sapratu, ka nedrīkst paļauties uz melīgu savas sirdsapziņas mierināšanu. Man bija bail no pašapmāna. Es vēl labi atcerējos tos brīžus skolā, kad dusmojos, strīdējos ar apkārtējiem. Nosaukt to laiku, kad es saņēmu atdzimšanu, grēku piedošanu un Svētā Gara liecību, ka es esmu Dieva bērns un mantiniece, es nevarēju.
„Man likās neiespējami, ka es esmu glābta un pati par to nezināju. Ja es dzīvoju līdz šim ar gaismu, ko agrāk saņēmu, tad bija acīmredzami, ka tagad man sāka spīdēt jauna gaisma, un, ja es tai nesekošu, mana dvēsele būs sodīta.
„Nekad neaizmirsīšu to cīņu, kas bija manā dvēselē. Es bieži staigāju pa savu istabu uz priekšu un atpakaļ līdz rītam un gulēt gāju pilnīgi izmocīta. Tad es liku savu Bībeli un dziesmu grāmatu zem spilvena un lūdzos, lai Kungs dotu man iespēju pamosties ar pilnu pārliecību par glābšanu.
Kādu rītu, kad es, pamodusies šķirstīju dziesmu grāmatu, man iekrita acīs vārdi: „Es esmu Tava, mans Dievs! Kā es gribu līksmot! Man ir prieks uzzināt, ka Kristus ir mans Glābējs!”
„Es tūkstoš reizes biju pārlasījusi un izdziedājusi šos vārdus, bet tikai tagad tie sasniedza manas dvēseles dziļumus ar tādu spēku un skaidrību, kādu agrāk es nekad nebiju sajutusi. Tagad man bija neiespējami šaubīties par savu glābšanu. Agrāk visi apsolījumi nevarēja mani pārliecināt, bet tagad visi elles spēki nepiespiestu mani šaubīties. Es nevis vienkārši cerēju, bet biju pārliecināta, ka grēki mani ir piedoti. Šī pilnīgā pārliecība pilnīgi stiprināja manu dvēseli. Es neapģērbusies pielēcu no gultas, metos uz mātes istabu un izstāstīju viņai, kas ar mani bija noticis.
„Līdz tam laikam es nekad nebiju stāstījusi viņai par privāto ticību; kaut varēju kopā ar viņu lūgties balsī; es nekad nesarunājos ar viņu par manas dvēseles glābšanu. Ļoti žēl, ka daudzi ticīgie kaunās brīvi un atklāti ar citiem runāt par savu ticību, glābšanu un grēku piedošanu. Tas ir iemesls, kāpēc tūkstošiem ticīgo ar gadiem paliek kā sastinguši, bet, ja tie būtu liecinājuši citiem par savu ticību, tad tie sasniegtu neparastu brīvību un prieku.
„Nākošo pusgadu es sajutu sevi tik laimīgu, ka man likās, it kā es lidotu gaisā. Es biju gatava mirt, lai tikai nezaudētu patieso Dieva pasauli, kas bija atvērusies manī.”
Tikai tagad Katrīna atļāva ierakstīt savu vārdu Velsas draudzes sarakstā.
„Vai tu pagājušajā nedēļā esi patiesi lūgusies? Vai tu izjuti prieku par sadraudzību ar Dievu? Vai tu izpildīji visas Dieva pavēles attiecībā pret savu ģimeni, draugiem un tāpat saviem pienākumiem? Vai tava sirdsapziņa ir tīra Dieva un cilvēku priekšā? Vai tu izmantoji visas iespējas, lai darītu labu? Ar cik cilvēkiem tu esi runājusies par viņu dvēseļu glābšanu? Vai tu esi upurējusi kaut ko, lai paplašinātu Dieva valstību?
„Es domāju, ka ar Dieva palīdzību šie jautājumi palīdzētu, ka snaudošās dvēseles pamostos un vai nu pievērstos Dievam, vai arī neglābjami atkāptos.”
Pateicoties pārliecinošai pārliecībai, Kate ātri atklāja iemeslus evaņģelizācijas darba neauglībai. Audzinātāja bija stingra kristiete, bet viņas dzīve ne vienmēr tam atbilda, ko viņa mācīja, tāpēc viņas vārdi bieži nelikās pārliecinoši. Katrīna izjuta nepatiku pret tiem sludinātājiem, kas sacīja: „Vadieties pēc maniem vārdiem, bet nevis pēc darbiem.”
Katrīna un viņas māte ar dziļu sarūgtinājumu ievēroja, ka viņu mīļās draudzes stāvoklis arvien paliek sliktāks un sliktāks, bet doma par izstāšanos no tās rindām nenāca viņām pat galvā.
|
