Strādnieks

2.nodaļa
Bija jauka vasaras diena. Cilvēki devās laukā aplūkot ražu. Citiem pa pēdām bija sataisījies iet arī saimnieks Petračs. Viņš jau gribēja uzvilkt svārkus, kad pēkšņi istabā ienāca Metodijs.

Tas bija svarīgs ciemiņš, jo Petračs labi saprata, kādu svētību viņa dēlam ir devis kaimiņa strādnieks, ka iemācīja viņu diezgan pareizi savienot burtus un tos rakstīt.

Petračs bija patmīlīgs cilvēks, un viņam rūpēja, ka viņa dēls ir spiests dzīvot neskolojies. Tāpēc Metodija apciemojums bija viņam patīkams. Petračs zināja, ka ciemiņš atnācis pie dēla, bet pats jau sen vēlējās parunāties ar viņu. Viņš piedāvā tam vietu un pats apsēdās blakus.

“Samko tūliņ atnāks. Viņš izgāja ārā nedaudz pastaigāt, bet tu jau pats zini, cik daudz laika viņam vajadzīgs, lai atgrieztos mājās.”

“Būs jau labi,” - pasmaidīja Metodijs. “Es priecājos, ka jūs satiku, kaimiņ un, ka jūsu dēla pagaidām nav mājās. Man gribas jums pateikt kaut ko svarīgu.”

Petračs nobrīnījās: ko gan svarīgu Metodijs var viņam sacīt?

“Vai jūs domājāt kādreiz par to, kas notiks tālāk ar jūsu vienīgo dēlu?”

“Būs ubags!” - Petračs skarbi atbildēja. “Kur gan es esmu vainīgs? Savu daļu viņš, protams, saņems, bet ko viņš ar to iesāks? Zemnieks no viņa tāpat nekādā veidā nesanāks...”

“Tāpat domāju arī es. Es nesen dzirdēju, ka jūs taisāties savu znotu pieņemt savā mājā. Kamēr vecāki dzīvi, Samko dzīve būs laba. Bet kad jūsu nebūs, kas tad? Viņš būs atkarīgs no citu žēlastības vai nežēlastības, bet viņš ir jūsu vienīgais un pirmdzimtais dēls!”

“Kāpēc tu man to visu saki?” - sacīja Petračs un nolieca galvu. “Es ar bēdām skatos uz viņa nākotni... Kāpēc viņš vispār nāca pasaulē?”

“Tas nebija atkarīgs no viņa vēlēšanās,” - tūdaļ iebilda puisis. “Un tu, dārgo kaimiņ,- tēvs tā nerunā. Ja Dievs viņam ir devis dzīvību, tad Viņš ir nozīmējis viņam arī dzīves mērķi, un jums ir jārūpējas par viņu.”

“Tev viegli runāt, tu esi vesels, bet kā dzīvot ar viņu?”
“Ja jūs gribat kaut ko darīt sava dēla labā, es varu dot labu padomu.”
“Vai es negribu?!” - iesaucās vecais un saņēma Metodija roku.

“Jūs dzīvojat uz galvenās ielas. Tauta no rajona centra nāk šeit garām. Uzceliet blakus jūsu mājai telpu un atveriet tur viņam tirgotavu. Viņš pārdos speķi, miltus un citas preces. Jūs bieži apmeklējat pilsētu un varat atvest no turienes visu, kas viņam būs vajadzīgs. Iztērējot dažus simtus guldeņu, jūs nodrošināsiet savam dēlam nākotni. Un kamēr jūs dzīvosiet, viņš dzīvos jūsu maizē, jo jūs par viņu rūpēsities. Bet vēlāk, kad viņš kļūs vesels un izskatīgs vīrietis, viņš varēs pat apprecēties. Viņu ņems par vīru katra godīga meitene.”

“Ar Dieva palīgu es jau iemācīju Samko lasīt,” - turpināja Metodijs, bet Petračs pa šo laiku tikai māja ar galvu un ar lielu izbrīnu skatījās uz viņu. “Es par viņu runāju ar veco Dāvidu, kurš ir ar mieru apmācīt viņu rēķināt un sniegt vajadzīgās zināšanas par tirdzniecību. Jūs jau zināt, ka tirdzniecībā neviens nevar sacensties ar ebreju. Pārrunājiet visu, ko mēs runājām, ar sievu, bet es pa to laiku ar jūsu dēlu uz brīdi aiziešu uz mežu.

Pēkšņi Petračs bija palicis istabā viens. Viņš paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka Metodijs, dzīvi sarunādamies, veda sev līdzi Samko uz mežu.

“Ko tad viņš man te sastāstīja?” - domāja mājās palikušais vecais. “Un kā viņš spriež? Kā no grāmatas! Skat tik! Tikpat apbrīnojami kā ar purva aizbēršanu... Samko pareizi teica, ka Metodijs droši vien daudz ceļojis pa pasauli un daudz redzējis. Viņam patiešām taisnība.”
“Un es pat būtu ļoti priecīgs, ja no mana zeļļa kaut kas iznāktu.”

Petračs pasauca sievu, kura arī taisījās iet aplū¬kot ražu. Bet šodien viņi nolēma atlikt šo gājienu un sāka apspriest, kā labāk iekārtot savu dēlu. Māte kļuva jaunāka, priecādamās, ka no viņas mīluļa varētu kaut kas iznākt.

Tanī pašā laikā, kamēr šie divi sēdēja savā mājā un sarunājās, kaimiņu ozolu mežā lielā aplī bija apsēdušies bērni. Metodijs stāstīja viņiem stāstus.

Ciemā visi bērni labi pazina Ondračika strādnieku, jo bērni uzreiz jūt, kurš ir pret viņiem laips, un tiecas pēc viņa. Un Metodijs patiešām mīlēja bērnus. Viņš aiz pakalna savā strauta daļā izraka plašu padziļinājumu, lai bērni tur varētu peldēties. Turpat viņš saveda zemi uzbērumam, lai būtu ērtāk ķert zivis. Ganos viņš vienmēr palīdzēja ganiņiem viņu grūtībās. Pavasaros, ja gadījās brīvāks brīdis, viņš taisīja svilpītes no vītolu zariem, ūdenspis¬toles un plaukšķenes no plūškoka, grabuļus no riekstkoka. Viņa kabatas bija vienmēr pilnas ar šīm bērnu rotaļlietām, un viņš bagātīgi apdāvināja ar tām bērnus.
Tāpēc viņi veseliem bariem skraidīja pakaļ puisim, lai kur viņš atrastos - ciemā vai laukā, visur saukdami nopakaļ: „Onkuli Metodij! Onkuli Metodij!”

Bieži gadījās, ka maizi un sieru, ko saimniece deva Metodijam līdzi uz tīrumu vakariņām, notiesāja mazo draugu armijas.
Bet vislielāko prieku bērniem sagādāja tas, ka viņi tāpat kā šodien varēja varēja sapulcēties ap Metodiju, apsēsties pie viņa kājām un klausīties.
“Kā onkulis Metodijs māk stāstīt, tā neviens visā pasaulē nemāk,” - tāds bija visu bērnu kopējais viedoklis.

Tāpat arī tagad: aitas un govis ganījās netālajā pļaviņā, bet bērni paklausīgi sēdēja un gaidīja stāstu.
Viens zēns turēja rokā mirušu bezdelīgu, ko pats bija atradis.
“Bezdelīga?!” - Metodijs ieraudzīja putniņu, apdomādams, ko pastāstīt bērniem.
“Vēlaties, es jums pastāstīšu par bezdelīgām?”
“Jā, jā par bezdelīgām! Par bezdelīgām, onkuli Metodij!”

“Nu tad klausieties. Tā lūk, bezdelīgas atlidoja pie mums. Tālu tālu zemē, kur Ziemassvētkos zaļo koki un nobriest augļi, kur aug brīnišķīgas puķes, kādas mēs pat nepazīstam, bet, kur arī mudž no čūskām, no kurām mūs apņemtu šausmas, - tur, tajā tālajā Āfrikā mūsu bezdelīgas sasauca sapulci.
“Tā bija apbrīnojama sapulce. Agri no rīta visas bezdelīgas nopeldējās tīrā ūdenī, sakārtoja savus spalvu tērpus, un tagad katra izskatījās tā kā uzpucēta jaunkundze - actiņas melnas, uz krūtīm melna vestīte, tad balti cimdiņi un kleita ar garu šlepi kā galma dāmai.

“Uz Āfriku bezdelīgas lidoja no visām pusēm, lidoja simtiem, tūkstošiem. Un, kad visas sapulcējās vienuviet, tās sāka sapulci. Sāka ar dziedāšanu un lūgšanu. Jūs brīnāties? Neticat, ka putniņi lūdza? Bet kāpēc gan nē, tās tāpat kā putni sajūt prieku un bēdas un tāpat viņām vajadzīga Radītāja palīdzība. Vismaz es esmu pārliecināts, ka bezdelīgas ar savu dziedāšanu pienesa Radītājam lūgšanu.
“Tātad viņas iesāka ar lūgšanu. Tad visas apklusa un tām tika paziņots, ka pienācis laiks pamest Āfriku un atgriezties savā senajā dzimtenē. Vajadzēja tikai kopīgi izlemt, kurā dienā un stundā sākt lidojumu, un precīzi noteikt, kā uzvesties lidojuma laikā.

“Bezdelīgas vienprātīgi no sava vidus izvēlēja pašu vecāko kā galveno padomnieci un tad uzmanīgi sāka tajā klausīties.
‘Rīt no rīta ar rītausmu jūsu pienākums pirms izlidošanas ir visām parādīties mūsu kopējā sapulces vietā. Kas nokavēs - tas paliks Āfrikā. No turienes mēs vispirms lidosim pār brīnišķīgajām vietām, kamēr ieraudzīsim lielus ūdeņus - jūru.

‘Atcerieties, ka mums visām jālido kopā, jo tam, kas paliks aizmugurē, draud lielas briesmas - plēsīgi putni. Plēsējiem no lieliem pulkiem ir bail, bet atsevišķu putniņu tie noteikti saplosīs.

‘Un, kamēr mēs lidosim pāri sausajai zemei, jums stingri jāievēro noteikums: bieži un ilgi atpūsties. Un vēl: ja ap jums būs daudz kukaiņu, jums nav jāpārēdas, citādi būs grūti palidot.

‘Pie jūras atkal sarīkosim sapulci un tad pilnībā nodosim sevi mūsu Radītāja rokās: ceļš, kas stāvēs priekšā, ir ļoti bīstams. Jūs neredzēsit neko, izņemot ūdeni. Ūdens, ūdens un nekā cita. Nebūs ne vietiņas, kur varētu atpūsties. Palīdzība un spēks var nākt tikai no viena paša Dieva. Tāpēc pāri jūrai varēs pārlidot tikai tās bezdelīgas, kuras stingri sekos mums dotajiem Dieva norādījumiem un lūgsies. Un tagad lūgsim. Ar lūgšanu sāksim mūsu ceļu un ar lūgšanu to turpināsim.’

“Visas savienojās lūgšanas dziesmā, un sapulce beidzās.

“Otrajā dienā lielās upes krasts bija pavisam melns. Sākumā šurp atlidoja simts bezdelīgu, tad tūkstotis, pieci tūkstoši, desmit, simts tūkstoši un beigās tās bija tik daudz, ka ne saskaitīt.

“Šajā nometnē šurpu turpu lidinājās iesirmas bezdelīgas un uzturēja kārtību: viņas tika izraudzītas par vadoņiem. Dažas vadones - bezdelīgas bija pilnīgi baltas. Tik baltas un tīras, it kā zemes putekļi nekad tām nebūtu pieskārušies. Tās aicināja visus uz lūgšanu un paklausību Dieva priekšā, kas ir visu mīlošais Tēvs.

“Pulkos bija daudz bezdelīgu putnēnu, kuras draiskuļojās kā mazi bērni. Tās mērīja savus spārnus un izmēģināja, vai viņas var labi palidot. Tām likās, ka pārlidot pāri jūrai tāds nieks vien ir. Tās iepazinās viena ar otru, uzsāka strīdus un kaujas.

“Izbeidziet to darīt!’ - aizrādīja tām vecā bezdelīga - vadone. ‘Jums nav ne ar vienu jākaujas, pat nebūs jācīnās ar knābi un nagiem, - jūs sargās pats Dievs. Jūsu rūpes ir lūgt, ticēt un lidot. Ja jūs vedīsiet karu ar katru plēsīgo putnu, jūs nekad nesasniegsiet mērķi.’

“Citas jaunās bezdelīgas bija nodarbinātas ar savām lietām. Tās gluži kā mazas meitenes vai vieglprātīgas jaunietes bez apstājas pļāpāja par to, kāda kurai kleita, kura labāk saķemmēta, kurai šleipe garāka.

“Tad pie viņām atlidoja gGudrā bezdelīga:
‘Domājiet par Dievu, par priekšā esošo tālo ceļu. Skaistums neizglābs jūs no bojā ejas. Ja kādai notiks nelaime, tā pazudīs ar visu savu skaistumu.’
“Vecās bezdelīgas pulcināja jaunās un sakopa to izskatu, īpaši tos aizrautīgos kaušļus, kuri bija pavisam izspūruši. Tad visas nodziedāja lūgšanu, un no neskaitāmiem tūkstošiem mazo putniņu atskanēja:
‘Ardievu, Āfrika! Visu labu! Ardievu!’
‘Sauli aizsedza lidoņu mākonis, un cilvēki, atlikuši darbus, skatījās uz putniem, sacīdami:
‘Bezdelīgas lido mājās.’
“Jā tas bija patīkams ceļš. Lejā pletās neparasti skaisti meži, upes, lauki un pļavas, ciemati. Kā norādīja vadoņi, ceļiniekiem bija bieži un ilgi jāatpūšas, tāpēc neviena bezdelīga neizjuta nogurumu.
“Beidzot tālumā atklājās jūra.

‘Apstāties!’ - atskanēja pavēle. Daudzi gribēja neapstājoties lidot tālāk, bet vadoņi neatļāva to darīt: spārniem vajadzēja atpūsties un vajadzēja uzmundrināt sevi a lūgšanu.
“Vadoņi aplūkoja un izprašņāja visu pulku. Kam bija kaut mazākais sasitums vai nedaudz saburzīts spārns, tām bija par to jāpaziņo. Pārējie gaidīs, kamēr tās atlabs.

“Dažas paziņoja par savām grūtībām, bet citas noklusēja, nepievērsdamas uzmanību sīkumiem, kaut gan arī sīkums varēja beigties slikti. Citas bezdelīgas bija nepaklausīgas citās lietās: kad tās redzēja ap sevi daudz kukainīšu, tās nevarēja atturēties un rija vienu pēc otras.

“Gudro bezdelīgu brīdinājums, ka tikai tās spēs pārlidot jūru, kas varēs sevi savaldīt un apslāpēt savas iekāres, nepalīdzēja: brīdinājums atskanēja vienā ausī, bet pa otru tas izlidoja ārā.
“Pa šīm dienām, kuras tās atpūtās jūras krastā, negausīgās bezdelīgas kļuva tik resnas un slinkas, ka, lai kur nolaistos, tūdaļ aizmiga, bet, ja tās vēl nesnauda, tad noteikti lūkojās pēc kukainīšiem. Visplašākajās lūgšanu sapulcēs tās gulēja, un pat tad, kad visi dziedāja, viņu balsis nebija dzirdamas, bet, ja arī tās dziedāja ar citām kopā, tad visas viņu lūgšanas bija tikai par kukainīšiem.
‘Nu tā, tagad mūsu Radītāja vārdā lidojam tālāk!’ - atskanēja pulkos. Un tūkstošiem balsu atkal iesaucās:
‘Ardievu, Āfrika! Lai mūs sargā Dievs! Ardievu! Mēs lidojam pāri jūrai mājās!’
‘Mājās!’ - atskanēja atbalss.
“Drīz tās muļķītes, kuras vēl nesen sapulcē pie upes domāja, ka jūra ir sīkums, ātri vien pārliecinājās par to, ka jūra ir liela. Tās ilgi lidoja un nekur neredzēja neko citu kā vien ūdeni bez gala un malas.
“Kājiņas un spārniņi piekusa, galviņas sāka panīkt, acis meklēja, ak, cik alkaini meklēja vietu atpūtai, bet vadoņi kliedza tikai vienu:
‘Lidojiet! Lidojiet!’
“Tās, kas krastmalā noklusēja par saviem savainojumiem un saburzītajiem spārniem, tagad krita viena pakaļ otrai dziļajā ūdenī. Ja gadījās, ka nokrita vesela bezdelīga, ūdens kādu īsu laiku to nesa, bet tad atkal putns pacēlās spārnos un lidoja ar jaunu spēku. Bet vājās nevarēja uzspurgt gaisā, - tās nogrima ūdenī un noslīka.
“Bet tās, kas pārēdās par daudz kukaiņu, sāka atpalikt, sākumā nedaudz, bet tad arvien vairāk un vairāk. Spēki tās atstāja.
‘Pagaidiet mūs! Pagaidiet!’ - tās kliedza un lūdzās.
“Bet velti. Vadoņu atbilde bija viena:
‘Lidojiet! Lidojiet!’
“Citādi nedrīkstēja, jo Dievs katram saprātīgam putnam deva tik daudz spēka tā spārniem, cik bija nepieciešams lidojumam pāri jūrai. Ar katru minūti spēku palika arvien mazāk, bet putni nevarēja kavēties un gaidīt.
“Nelaimīgie, nepaklausīgie radījumi! Tur, krastā, tiem nebija spēka turēties pretī savām iekārēm, un tagad tās izrādījās par smagām lidojumam, un pārmērības sekas bija tās, ka viņu miesas gāja bojā jūrā.
“Piedevām sākās negaiss, lija lietus un sākās vētra.
“Bezdelīgu simti iekrita jūrā. Vieglākās un stiprākās izglābās, bet visas vājās aizgāja bojā. Par savu nepaklausību tās nogrima jūras briesmīgajās dzīlēs. Un vairs neredzēja ne savu dzimteni, ne savas ligzdas.
“Kad bezdelīgām kļuva jau pavisam grūti, tās tālumā ieraudzīja kuģi un visas metās turp. Ak, kas tas bija par prieku! Matroži, tiesa gan, par šiem ciemiņiem nebija priecīgi, bet pasažieriem, kas bija uz kuģa, bezdelīgu vīterošana izraisīja sajūsmu un tie sūtīja sveicienus uz mājām.
“Bet tās visas nevarēja vienlaicīgi atpūsties uz šprosēm, tāpēc atpūtās pārmaiņus.
“Drīz sāka plosīties jauns negaiss, un bezdelīgām likās, kas visas būs pagalam.
‘Nē, mēs izdzīvosim!’ - sauca gudrie vadoņi. ‘Ticiet un lūdziet: Kungs mūs stiprinās!’
“Tad pēkšņi tās bezdelīgas, kas lidoja priekšā, iekliedzās:
‘Zeme! Zeme!’
“Viss putnu pulks līksmoja. Putni sasprindzināja visus savus spēkus. Bet krastus sasniedza tikai tās, kas līdz pašam pēdējam mirklim ticēja palīdzībai no augšienes. Bet tās, kas pazaudēja cerību, pakrita un gāja bojā pat pie pašiem Eiropas krastiem.
“Kad tās nedaudz bija atpūtušās un atjēgušās, tās atkal sapulcējās kopā. Viņas iesāka ar lūgšanu un gaviļu pateicības dziesmu žēlīgajam Radītājam par atsūtīto svētību. Līdz šim tās lidoja visas kopā, bet tagad pienāca šķiršanās laiks. Katrai bezdelīgai bija jādodas uz savu dzimto vietu.
“Pulkā bija bezdelīgas no Anglijas, no Francijas, Vācijas, Krievijas, Austrijas, Ungārijas un citām valstīm. No sākuma tās sadalījās pa valstīm, tad pa rajoniem un tad visbeidzot pa pilsētām un ciematiem.
“Pirms šķiršanās visas bezdelīgas pateicās saviem vadoņiem, tad atvadījušās katrs pulks aizlidoja uz savu zemi. Lidojot tās kliedza viena otrai:
‘Kurp tu?’
‘Mēs uz Pēterburgu!’
‘Mēs uz Maskavu!’
‘Bet uz kurieni jūs lidojat?’
‘Uz Romu!’
‘Uz Vologdu!’
‘Uz Parīzi!’
‘Lidojiet ar Dievu! Laimīgu ceļu! Lidojiet!’
“Tā no Āfrikas bezdelīgas lidoja pāri plašajai jūrai katra uz savu zemi, savu pilsētu, uz savu ciematu, katra uz savu dzimto ligzdu. Tās atlidoja arī uz mūsu ciemu, zem mūsu jumtiem. Atlidoja ar skaļu līksmošanu, par ko mēs arī priecīgi tām atbildējām:
‘Ak, bezdelīgas atlidoja! Drīz tātad vasara.’
“Lūk tā, bērni, bezdelīgas atgriezās mājās,” - pabeidza Metodijs. “Vai jūs tāpat atgriezīsieties mājās? Vai arī varbūt jūs domājat, ka jau esat mājās un ka jūs paliksiet šeit mūžīgi mūžos?”
“Ak, nē,” - atsaucās vecākie bērni, “mums taču visiem būs jānomirst!”
“Bet, kas būs pēc tam?”
“Tad uz kapiem!” - iesaucās daži.
“Uz debesīm!” - sauca citi.
“Jā, uz debesīm, uz mūsu dzimteni. Bet kā jums šķiet: vai jūs tiešām noteikti nonāksiet debesīs? Ko tad darīja bezdelīgas?”
“Viņas lūdza, darīja Dieva gribu.”
“Neēda daudz mušiņu,” - sacīja viens mazulis.
“Tad nu pielūkojiet: ja kāds grib atgriezties uz debesu dzimteni, tam jāizdabā nevis savām iegribām, bet Dieva gribai un nav jādara tas, ko Dievs aizliedzis. Mēs taču dzīvojam ne sev kalpodami, bet Dieva darbam uz zemes. Pasakiet evaņģēlisko pantu, ko es jums mācīju!”
“Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mateja ev.20:28) un: “Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” (Lūkas ev.19:10)
“Vai jūs zināt, kas ir šis Cilvēka Dēls?” - jautāja Metodijs.
“Jā, tas ir Kungs Jēzus!” - iesaucās bērni.
“Un kuru viņš nāca izglābt?”
“Mūs!”
“Jā, mūs! Tevi, mani, tavus tuviniekus, mūsu ienaidniekus, visu cilvēci.”
“Viņš atnāca, kā jau es teicu, lai nomirtu pie krusta par visiem mūsu pārkāpumiem. Un kas seko Jēzum Kristum savā dzīvē, cenšas domāt, just un rīkoties tā, kā to mums mācīja Pestītājs, tas saņem pestīšanu un vairāk necietīs par saviem grēkiem. Tas ir liels prieks. Katrs ticīgais tiecas uz debesīm kā uz savu dzimteni, savu dzimto ligzdu. Bet tagad ejiet: jūsu lopi jau uztraucas. Un neaizmirstiet, kādā veidā bezdelīgas no tālās zemes atgriezās uz savu dzimteni. Sargiet sevi un atcerieties labi, ka tām nācās paveikt tālu ceļu, kuru varēja paveikt tikai apdomīgi putni. Pārējie, kas vieglprātīgi uzlūkoja priekšā stāvošo pārlidojumu vai pavisam par to nedomāja, noslīka jūrā.”
Bērni viens aiz otra aizskrēja uz pļavu pie saviem lopiem, bet Metodijs un Samko palika vieni, iegrimuši dziļās domās.
“Paklau, Metodij,” - pēkšņi ierunājās Samko, “tas ir brīnišķs stāsts par bezdelīgām! Un ja tā ir aina par to, kā mēs atgriezīsimies debesīs, tad sanāk, ka visi mēs šeit, mūsu Gradovas ciemā, nekad neesam bijuši uz īstā ceļa.”
“Tu tā domā? Kāpēc?” - un priecīgs smaids pārlaidās Metodija sejai.
“Jā, jo visas bezdelīgas visu sāka ar svētības lūgšanu Dievam un gatavojās ar lūgšanu savai izlidošanai, bet mēs savā ‘Āfrikā’ dzīvojam tā, it kā mēs patiešām šeit paliktu uz mūžīgiem laikiem. Mēs neko nesākam un nepabeidzam ar lūgšanu. Un lūgšana pie mūsu darbiem nemaz nepiestāv, jo mēs dzīvojam pavisam citu dzīvi.”
“Bet kāds tam ir iemesls? Vai tad Kungs pret mums ir mazāk žēlsirdīgs kā pret mazajiem putniem? Vai tad Viņš nav pelnījis mūsu cieņu? Vai tad Viņš ir bezspēcīgs mums palīdzēt mūsu patiesajās vajadzībās?”
“Mēs par Viņu nedomājam. Dzīvojam kā kurmji tumsā un neatceramies par gaismu.”
“Vai zini ko, Samko? Bezdelīgas pirms savas došanās uz dzimteni sarīkoja kopīgu lūgšanu. Sagaidīt to, ka pie mums Gradovā, tagad viss mūsu ciems sapulcēsies kopā uz kopīgu lūgšanu Dievam un lūgs Viņu dot mums spēku, lai mūsu dvēseles būtu mūžīgi atpestītas, lai spētu pārcelties ‘pāri jūrai uz krastu’,- tas, es piekrītu, pašlaik būtu, manuprāt, priekšlaicīgi. Bet, saki, lūdzu, ja to nav darījis viss ciems kopā, vai tad mēs, piemēram, ar tevi kopā nevaram to sākt tepat, tagad pat?”
“Šeit? Tagad? Es domāju, ka lūgt vajag baznīcā.”
“Mēs ar tevi esam pašlaik baznīcā. Baznīcā, kas nav cilvēku roku celta, bet paša Dieva. Dievs ir visur, jebkurā vietā, un visa pasaule ir Viņa brīnišķais Templis. Vai tu par to esi domājis?...”
“Jā, tas tiesa, bet es nevaru tagad lūgt! Es nezinu, par ko un kā lūgt.”
“Kaunies! Nezini, ko Dievam teikt? Mājās ar tēvu un māti tu taču sarunājies? Un tev ir ko viņiem teikt. Tev būtu smagi, ja tu dienu - divas paklusētu kopā ar viņiem. Vai tad tev nav vārdu, nav domu tavam Debesu Tēvam? Paskaties sev apkārt! Ieskaties sevī! Viss, kas tevī ir labs, jauks, to Viņš tev ir devis. Kurš ir spējīgs tevi izlabot, attīrīt, izdziedināt no visa sliktā, kroplīgā, netīrā? Kas tev pietrūkst, lai tu lidotu pār dzīves jūrai mājās uz debesīm? Kurš gan tev tam var dot spēkus? Dievs - vienmēr Dievs un visur Dievs, mūsu kopīgais Debesu Tēvs. Un tev nav par ko ar Viņu parunāt? Un tu nezini, kā lūgt? Vai tiešām tev nav vajadzīgas ceļa zīmes ceļam uz debesīm? Vai tiešām tev nav vajadzīgi spēki, lai iekārtotu taisnīgu, priecīgu, patiesu, dievbijīgu dzīvi? Un beidzot, vai tiešām tu nejūti savu iekšējo neglītumu, neattīri savus dvēseles netīrumus un tev negribas raudāt par to, nožēlot un palūgt piedošanu?”
Samko klusēja. Seja bija domīga, acis kļuva dziļas: galvā notika saspringts darbs...
Mājās no meža draugi atgriezās diezgan vēlu. Iegrimis savās domās, Samko neievēroja, kā izmainījās viņa vecāki: cik priecīga bija māte un cik neparasti laipns pret viņu bija tēvs. Viņš apsēdās uz savas mājas sliekšņa, skatījās uz bezdelīgas ligzdu virs durvīm, uz izlidojošiem un ielidojošiem putniņiem, un viņa ausīs skanēja: „Bezdelīgas atgriezušās mājās!...”
“Ak,” - nopūtās viņš,- “tas tā notika katru gadu un es nesapratu, ka Kungs sūta man katru putniņu kā dzīvu atgādinājumu, ka arī man tāpat nāksies atgriezties savā dzimtajā ligzdā sava Debesu Tēva namā un ka šim ceļojumam vajadzīgs rūpīgi sagatavoties!”
“Cilvēka ceļš pie Dieva ir tāls un cilvēku ļoti sajaukts!” - mežā uz atvadām viņam sacīja Metodijs. “Vispirms ir vajadzīgs Dieva ceļvedis. Šī karte ir Dieva Vārds, Jēzus Kristus mācība. Izpēti šo karti! Pēti katri vārdu pēc vārda, domu pēc domas, un šajā virzienā ej pats un ved, sauc sev pakaļ citus!”
Samko atcerējās šos Metodija vārdus un nodomāja: “Tas ir pareizi: tikai tā mūsu dzīvē iespējams iziet uz pareizā ceļa; bēdas tik, ka es neko nezinu, ar grūtībām atšķiru burtus. Sākšu no sākuma pats mācīties Dieva karti, Dieva Vārdu, bet, kad visu labi sapratīšu, tad to paskaidrošu arī citiem.”