|
Fragmenti
IEVADS VĒSTULEI TESALONIĶIEŠIEM
PĀVILS ATNĀK UZ MAĶEDONIJU
Visiem, kas prot lasīt starp rindiņām, stāsts Apustuļu darbos par Pāvila atnākšanu uz Maķedoniju ir pats dramatiskākais. Lūka skopiem vārdiem to izstāsta Apd 16:6-10. Kaut arī šis stāstījums ir ļoti īss, tas rada iespaidu par apstākļu virkni, kam neizbēgami jāizpaužas kādā lielā notikumā. Pāvils izgāja caur Frīģiju un Galatiju. Viņa priekšā pletās Gellesponts (Dardaneļi), pa kreisi bija iedzīvotājiem bagātā Āzijas province, pa labi pletās milzīgā Bitīnijas province, bet Svētais Gars nelaida viņu ne pa labi, ne pa kreisi. Kaut kas nepielūdzami dzina viņu uz Egejas jūru. Tā viņš aizgāja uz Aleksandrijas Troadu, vēl nezinot, kurp doties tālāk, bet tad viņš piedzīvoja nakts vīziju ar cilvēku, kas sauca: "Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums." Pāvils uzvilka buras, un labā vēsts pirmoreiz sasniedza Eiropu.
VIENOTĀ PASAULE
Tajā brīdī Pāvils droši vien savā priekšā redzēja vairāk nekā tikai vienu kontinentu, kas bija jāiekaro Kristum. Viņš izkāpa krastā Maķedonijā, bet tā bija Maķedonijas Aleksandra Lielā karaļvalsts, kurš bija iekarojis visu pasauli un raudāja, ka nav vairs nekā, ko iekarot. Bet Aleksandrs bija ne tikai iekarotājs karagājienos. Viņš, var teikt, ka bija pirmais universālists. Viņš bija vairāk misionārs nekā karavīrs un viņš sapņoja par vienotu pasauli, kurā valdītu augsti izglītotās Grieķijas kultūra. Pat tāds izcils domātājs kā Aristotelis (savā laikā bijis Maķedonijas Aleksandra skolotājs) teica, ka ir nepieciešams pret grieķiem izturēties kā pret brīviem cilvēkiem, bet pret austrumu iedzīvotājiem jāizturas kā pret vergiem. Bet Maķedonijas Aleksandrs paziņoja, ka Dievs viņu ir sūtījis "apvienot, savaldīt un samierināt visu pasauli". Viņš apzināti teica, ka tā uzdevums ir "apvienot austrumus un rietumus". Viņš sapņoja par impēriju, kurā nebūs ne grieķa, ne jūda, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā (Kol 3:11). Nav iespējams iedomāties, ka Pāvils ceļojuma laikā uz Maķedoniju nebūtu domājis par Maķedonijas Aleksandru, jo vairāk tāpēc, ka viņš devās ceļā no Aleksandrijas Troadas, kas tā bija nosaukta par godu Maķedonijas Aleksandram. Viņš ieradās Maķedonijā, Aleksandra karaļvalstī, sludināja Filipos, kas tā bija nosaukta par godu Filipam, Aleksandra tēvam; devās uz Tesalonīki, kas tā bija nosaukta par godu Aleksandra pusmāsai. Visa apkārtne bija atmiņu pilna, kas saistītas ar Maķedonijas Aleksandru, un Pāvils droši vien domāja nevis par valsti vai par kontinentu, bet par pasauli Kristum.
PĀVILS IERODAS TESALONĪKĒ
Šī sajūta par kristietības plaši atplestajām rokām droši vien Pāvilam vēl vairāk saasinājās, kad viņš ieradās Tesalonīkē. Tā bija liela pilsēta. Kādreiz to sauca par Termu, kas nozīmēja "Karstie avoti", un tā ir devusi nosaukumu Termejas līcim, kura krastos tā atradās. Tā vienmēr bijusi liela un ievērojama osta. Tur, piemēram, atradās persiešu ķēniņa Kserksa armijas karabāze viņa iebrukuma laikā Eiropā, un pat romiešu laikmetā tur atradās toreizējās pasaules lielās kuģu būvētavas. Kasanders no jauna uzcēla pilsētu 315. gadā pirms Kristus dzimšanas un deva tai vārdu Tesalonīke par godu savai sievai, Maķedonijas Filipa meitai un Aleksandra Lielā pusmāsai. Tā bija brīvpilsēta, tas nozīmē, ka tās gods nekad netika apkaunots ar romiešu garnizona klātbūtni. Tai bija pašai sava tautas sapulce un savi maģistrāti; tās iedzīvotāju skaits palielinājās līdz 200 tūkstošiem; un kādu laiku pat pacēlās jautājums, kuru pilsētu pasludināt par pasaules galvaspilsētu- Tesalonīki vai Kolosus. Pat vēl šodien Salonikos, kā to tagad sauc, dzīvo 346 tūkstoši iedzīvotāju.
Taču Tesalonīkes īpašā nozīme bija saistīta ar to, ka tā atradās uz Via Egnacia ceļa, kas savienoja Adrijas jūras piekrasti ar Konstantinopoli pie Bosfora jūras šauruma un tālāk ar Mazāziju un austrumiem. Rietumi un austrumi satikās Tesalonīkē; mēdza teikt, ka tā atrodas "pie Romas impērijas krūts". Te satikās austrumu un rietumu tirdzniecība, tāpēc teica: '"Pirms daba nebūs mainījusies, Tesalonīke būs bagāta un plaukstoša."
Nav iespējams pārvērtēt to nozīmi, kāda bija kristietības ienākšanai Tesalonīkē. Kad kristietība tur iesakņojās, tai neizbēgami vajadzēja izplatīties pa Via Egnacia uz austrumiem un iekarot Mazāziju, kā arī uz rietumiem un iemantot Romu. Kristietības atnākšanai uz Tesalonīki bija izšķiroša loma tās kļūšanā par pasaules reliģiju.
PĀVILA UZTURĒŠANĀS TESALONĪKĒ
Stāstījums par Pāvila uzturēšanos Tesalonīkē atrodams Apd 17:1-10. Pāvilam šī atrašanās Tesalonīkē bija ārkārtīgi svarīga. Trīs sestdienas viņš sludināja sinagogā (Apd 17:2), tā ka diezin vai viņš tur palika daudz ilgāk par trim nedēļām. Pāvilam tur bija tik pārsteidzoši panākumi, ka jūdus sagrāba niknums un tie sagādāja viņam tik daudz nepatikšanu, ka Pāvilam tumsas aizsegā steidzami nācās doties uz Beroju. Tas pats notika arī Berojā (Apd 17:10-12), un tad Pāvilam vajadzēja atstāt Timoteju un Sīlu un bēgt uz Atēnām. Un satrauca viņu, lūk, kas. Pāvils Tesalonīkē uzturējās tikai trīs nedēļas; vai viņš šajās trīs nedēļās spēja atstāt tādu iespaidu, lai kristietību vairs nevarētu iznīdēt? Tad doma par Romas impērijas iekarošanu Kristum vairs nebūtu tukša iedoma. Vai arī, varbūt, vajadzēja tur apmesties uz ilgu laiku, strādāt mēnešus vai pat gadus, lai tas nestu vajadzīgos augļus? Tādā gadījumā neviens nevar pat miglaini iztēloties, kad kristietība varēs iespiesties visos pasaules nostūros. Tesalonīke bija pirmais eksperiments, un Pāvilu ļoti uztrauca jautājums, kādi būs rezultāti.
JAUNUMI NO TESALONĪKES
Pāvilu tas tik ļoti uztrauca, ka, tiklīdz viņš Atēnās atkal satikās ar Timoteju, tā sūtīja to atpakaļ uz Tesalonīki pēc informācijas, bez kuras nespēja nomierināties (1Tes 3:1, 2, 5; 2:17). Kādus jaunumus tad atnesa Timotejs? Tās bija labas ziņas. Tesaloniķiešu jūtas bija tikpat stipras kā agrāk, un viņi stingri stāvēja savā ticībā (1Tes 2:14; 3:4-6; 4:9-10). Tie patiešām bija viņa "gods un prieks" (1Tes 2:20). Taču bija arī satraucoši jaunumi.
1. Sprediķis par Kristus otro atnākšanu bija radījis neveselīgu situāciju, kurā ļaudis pārstāja strādāt un kaut kādās histēriskās Otrās atnākšanas gaidās atstāja visus ikdienas darbus. Tāpēc Pāvils lūdz viņiem dzīvot klusi un darīt savu darbu (1Tes 4:11).
2. Viņus nodarbināja jautājums, kas notiks ar tiem, kas nomirs pirms Otrās atnākšanas. Pāvils paskaidro, ka tiem, kas miruši ticībā uz Kristu, netiks atņemta godība (1Tes 4:13-18).
3. Pastāvēja tendence nicināt visas likumīgās varas; strīdēties mīlošam grieķim aizvien draudēja briesmas iestigt līdz absurdam novestā demokrātijā (1Tes 5:12-14).
4. Pastāvēja mūžsenas briesmas, ka viņi ieslīgs amoralitātē. Bija grūti atradināties no daudzās paaudzēs iesīkstējušiem uzskatiem un izbēgt no pagāniskās pasaules infekcijas (1Tes 4:3-8).
5. Pastāvēja vēl kāda grupa, kas Pāvilu apmeloja. Tie lika manīt, ka viņš sludinot evaņģēliju tāpēc, lai no tā gūtu sev kādu labumu (1Tes 2:5, 9), un ka viņš esot kaut kas līdzīgs diktatoram (1Tes 2:6, 7, 11).
6. Draudzē bija kaut kādas nesaskaņas un šķelšanās (1Tes 4:9; 5:13).
Lūk, problēmas, kuru priekšā Pāvils stāvēja, un tās parāda, ka cilvēciskā daba no tā laika neko daudz nav mainījusies.
KĀPĒC IR DIVAS VĒSTULES?
Mums jāuzdod jautājums, kāpēc ir divas vēstules tesaloniķiešiem? Tās viena otrai ir ļoti līdzīgas un droši vien tikušas uzrakstītas ar kādu nedēļu, bet varbūt pat dažu dienu atstarpi. Otrā vēstule tika uzrakstīta, lai izskaidrotu pārpratumu, kas bija radies sakarā ar mācību par Otro atnākšanu. Pirmajā vēstulē teikts, ka Tā Kunga diena nāks kā zaglis naktī (1Tes 5:2-6). Taču tas noveda pie neveselīgas situācijas, kas cilvēki tikai gaidīja, bet otrajā vēstulē Pāvils paskaidro, kādas zīmes būs pirms tam (2Tes 2:3-12). Tesaloniķiešiem bija radies pārspīlēts priekšstats par Kristus otro atnākšanu. Kā tas bieži mēdz gadīties ar sludinātājiem, Pāvila mācība tika saprasta nepareizi; dažas frāzes bija izrautas no konteksta un tām tika piešķirta pārspīlēta nozīme. Otrajā vēstulē Pāvils cenšas nolikt visu savās vietās un līdzsvarot tesaloniķiešu domas par Otro atnākšanu. Protams, otrajā vēstulē Pāvils ir centies izmantot iespēju atkārtot un uzsvērt daudz ko no pirmajā teiktiem labajiem vārdiem un arī pārmetumiem, taču viņa galvenais mērķis bija norādīt uz tiem apstākļiem, kas nomierinās viņu histēriju un palīdzēs gaidīt, nevis uzbudinājumā un dīkdienībā, bet mierīgi darot ikdienas darbus. Šajās divās vēstulēs mēs redzam Pāvilu risinām ikdienas problēmas, kas radās augošajā draudzē.
Timoteja 1:12-20
NEAIZMIRSTAMAIS KAUNS UN NEDZIESTOŠĀ IEDVESMA
1Tim 1:12-17 (turpinājums)
Šajā fragmentā Pāvils skaidri uzsver, ka atceras savu grēku. Un Pāvils netaupa vārdus, lai parādītu, kādu ļaunumu ir nodarījis Kristum un Baznīcai. Viņš bija Baznīcas zaimotājs, viņš apmētāja kristiešus ar nikniem un ļauniem vārdiem, apvainojot tos noziegumā pret Dievu. Viņš bija vajātājs: viņš izmantoja visus līdzekļus, ko tam deva jūdu bauslība, lai iznīcinātu Kristīgo baznīcu. Un pēc tam Pāvils lieto briesmīgu vārdu: viņš bija varmāka. Grieķu oriģinālā šis vārds ir hybristes. Tas apzīmē sava veida augstprātīgu sadismu; ar to apzīmē cilvēku, kas nodara sāpes un ciešanas, vienīgi lai sajustu apmierinājumu. Atbilstošu abstraktu lietvārdu hybris Aristotelis raksturoja tā: "Hybris nozīmē nodarīt sāpes un dziļi sarūgtināt cilvēkus tā, lai apvainotajam un sarūgtinātajam būtu kauns, pie kam, tas, kurš aizvainojis un sarūgtinājis, pats neiegūst nekā jauna, viņš vienkārši rod prieku par savu paša cietsirdību un citu ciešanām."
Lūk, tā Pāvils kādreiz bija izturējies pret Kristīgo baznīcu. Neapmierinoties tikai ar apvainojumiem, viņš izmantoja galējus vajāšanas līdzekļus pēc bauslības, neapmierinoties tikai ar vajāšanu pēc bauslības, bet mēģinājumos noslaucīt no zemes virsas kristīgo ticību, lietoja sadistiskas cietsirdības galējus līdzekļus. Pāvils to visu atcerējās un līdz mūža beigām uzskatīja sevi par pirmo no grēciniekiem. Viņš nesaka, ka bija pirmais no grēciniekiem, viņš saka, ka vēl ir pirmais no grēciniekiem. Viņš, tiesa gan, nekad neaizmirsa to, ka ir grēcinieks, kam piedots, bet tāpat viņš nespēja aizmirst arī to, ka bija grēcinieks. Kāpēc viņš tik spilgti atceras šo savu grēku?
1) Atcerēšanās par savu grēcīgumu viņu droši pasargāja no lepnības. Cilvēkam, kas izdarījis ko tādu, kā viņš, nebija vietas garīgai lepnībai. Džons Ņūtons bija viens no ievērojamākajiem sludinātājiem un izcilākajiem baznīcas dziesmu sacerētājiem, bet dienās, kad kuģoja pa jūru ar vergu kuģi, viņš nolaidās tik zemu, cik zemu vien vispār cilvēks var nolaisties. Bet, kad viņš atgriezās un sāka sludināt evaņģēliju, tad lieliem burtiem uzrakstīja šādus vārdus: "Atceries, ka biji vergs Ēģiptes zemē un tavs Kungs Dievs tevi atbrīvoja" un piekāra tos savā kabinetā virs kamīna režģa, lai tos vienmēr redzētu. Viņš sacerēja arī sev kapa uzrakstu: "Džons Ņūtons, mācītājs, bijušais neticīgais un izvirtulis, Āfrikas verdzības līdzdalībnieks, ar mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastību ticis atbrīvots, atgriezts, viņam ir piedots un noteikts sludināt ticību, kuru tik ilgi bija centies iznīcināt." Džons Ņūtons nekad neaizmirsa, ka viņš ir piedošanu saņēmis grēcinieks. Par to neaizmirsa arī Pāvils. Un arī mēs nedrīkstam to aizmirst. Labi, ka cilvēks atceras savus grēkus, jo tas viņu pasargā no garīgās lepnības.
2) Atcerēšanās par savu grēcīgumu palīdzēja viņam stingri saglabāt pateicības jūtas. Atcerēšanās par to, ka mums ticis piedots, droši uztur mūsu sirdīs mīlestību uz Jēzu Kristu. F.V. Borems stāsta par vēstuli, kuru savam dēlam uzrakstīja vecs puritānis Tomass Gudvins: "Kad man draudēja briesmas atdzist savā sludināšanā, kad jutu, ka tuvojas sestdienas rīts, bet mana sirds vēl nav piepildījusies ar apbrīnu un sajūsmu Dieva žēlastības priekšā, vai arī, kad es gatavojos izdalīt sakramentu, zini, ko es tad darīju? Tad es pārcilāju visus sava pagājušā dzīves laika grēkus un atnācu ar satriektu un domīgu sirdi, gatavs sludināt tā, kā to darīju pašā sākumā: par grēku piedošanu. Man šķiet, ka katru reizi, kad kāpu pa kanceles pakāpieniem, es apstājos tās pakājē, pārcilājot savas pagātnes grēkus. Man šķiet, ka katru reizi, kad gatavoju kārtējo sprediķi, es savā kabinetā apgāju apkārt rakstāmgaldam, domās skatīdamies uz jaunības un visas savas dzīves grēkiem līdz šai dienai; un ļoti bieži sestdienas rītā, kad mana dvēsele bija salta un sausa, jo nedēļas laikā nepietiekami daudz biju lūdzis, un, pirms kāpt kancelē, man atlika tikai pārskatīt savu pagājušo dzīves daļu, un mana cietā sirds kļuva mīksta un, pirms sāku sprediķi, pats dvēselē pietuvojos evaņģēlija vēstījumam." Kad atceramies to, kādas sāpes esam nodarījuši un nodarām Dievam un tiem, kas mūs mīl, un mūsu tuvākajiem, kad atceramies, ka Dievs un cilvēki mums ir piedevuši, atmiņai par to visu ir jāiekvēlina pateicības jūtas mūsu sirdīs.
3) Atcerēšanās par savu grēcīgumu viņu pastāvīgi mudināja uz lielu piepūli. Tā ir absolūta patiesība, ka cilvēks nekad nespēj nopelnīt pilnīgu Dieva atzinību, nopelnīt Viņa mīlestību, bet tāpat ir arī skaidrs, ka cilvēks nedrīkst pārtraukt savus centienus izrādīt pateicību par mīlestību un žēlastību, kas devusi viņam iespēju kļūt par to, kas viņš ir. Kad mēs kādu mīlam, tad nevaram necensties tam parādīt savu mīlestību. Kad atceramies, cik ļoti Dievs mūs mīl un cik maz esam to pelnījuši, kad atceramies, ka mūsu dēļ Jēzus Kristus tika sists krustā un izcieta mokas Golgātā, mums ir jāpieliek visas pūles, lai parādītu Dievam, ka saprotam visu, ko Viņš ir izdarījis mūsu labā, un lai parādītu Jēzum Kristum, ka Viņa upuris nav bijis veltīgs.
4) Atcerēšanās par paša grēcīgumu- tam vajadzēja kļūt par pastāvīgu citu darbošanās atbalstīšanu. Pāvils attēlo gleznainu ainu. Viņš saka, ka tas, kas noticis ar viņu -tas ir sava veida piemērs tiem, kas nākotnē atgriezīsies pie Kristus. Te Pāvils lieto vārdu hypotyposis, kas apzīmē uzmetumu, plāna skici, pirmo eksperimentālo modeli. Pāvils it kā saka: "Palūkojieties, ko Kristus izdarījis manis labā! Ja tāds cilvēks kā es, var tikt pestīts, tad cerība ir ikvienam." Pieņemsim, ka cilvēks ir ļoti slims un tam jātaisa sarežģīta operācija; viņš būtu ļoti iedrošināts, ja satiktu un parunātos ar citu cilvēku, kas pārcietis šādu operāciju un tagad ir pilnīgi vesels. Pāvils nesāka izvairīgi slēpt savu pagātni; viņš to darīja visiem zināmu, lai citi iegūtu drosmi un cerību tam, ka žēlastība, kas atgrieza Pāvilu, var atgriezt arī viņus.
Aizmāršība bieži var sagādāt cilvēkiem lielas briesmas. Bet Pāvils atsakās aizmirst savus grēkus, jo katru reizi, kad viņš domāja par saviem lielajiem grēkiem, viņš domāja par vēl lielāko Jēzus Kristus varenību. Nē, viņš neaizdedza sevī neveselīgas pārdomas par savu grēcīgumu; viņš par to atcerējās, lai vēlreiz priecātos par Jēzus Kristus žēlastības brīnumu.
AICINĀJUMI, KURUS NEVAR NEDZIRDĒT
1Tim 1:18-20
Šo piekodinājumu es lieku tev pie sirds, mans dēls Timotej, pēc agrākiem praviešu vārdiem par tevi, lai tu cīnītos ar tiem labo cīņu
savā ticībā un labā sirdsapziņā, ko daži ir atmetuši, un tā viņu ticības laiva ir sadragāta;
to starpā ir Himenējs un Aleksandrs. Tos esmu nodevis sātanam, lai viņi pārmācīti vairs nezaimotu Dievu.
Šī fragmenta pirmā daļa izteikta ļoti koncentrēti. Un tā var, lūk, ko nozīmēt. Droši vien, ka Baznīcas pravieši reiz sanāca kopā vienuviet: visi zināja, ka praviešiem bija Dieva uzticība un tiem bija zināmi Viņa plāni. "Jo Dievs Tas Kungs neko nedara, neatklājis Savu noslēpumu praviešiem, Saviem kalpiem." (Am 3:7). Šajā sapulcē viņi apsprieda Baznīcai draudošo situāciju un nonāca pie slēdziena, ka ar to ir jānodarbojas Timotejam. Apd 13:1-3 mēs redzam, ka pravieši tieši tā rīkojās kādā citā situācijā. Baznīcā bija pacēlies ārkārtīgi svarīgs jautājums par to, vai evaņģēlijs ir jāpasludina pagāniem, vai ne; un tieši pie praviešiem Svētais Gars vērsās ar vārdiem: "Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!" (Apd 13:2). Bet ar Timoteju notika, lūk, kas: pravieši viņu nošķīra, lai noregulētu Baznīcā radušos situāciju. Var pat būt, ka viņš sāka šaubīties par to lielo un svarīgo uzdevumu, kas tam bija jāpaveic, un, lūk, Pāvils viņu uzmundrina ar saviem apsvērumiem.
1) "Tu esi izraudzīts un tu nevari atteikties no tev uzliktā uzdevuma." Kaut kas līdzīgs notika ar Džonu Noksu, Skotijas reformatoru: toreiz viņš mācīja Sentandrē; patiesībā viņš bija pasniedzējs tikai kādai noteiktai ļaužu grupai, bet uz lekcijām nāca arī daudzi no malas, tāpēc ka visiem bija skaidrs, ka viņam ir ko teikt. Un ļaudis sāka viņu pierunāt, "lai tas kaut kur sludinātu. Bet viņš kategoriski atteicās, sakot, ka nav ko skriet tur, kur Dievs viņu nav aicinājis... " Vēlāk viņš tomēr pēc savu biedru aicinājuma tam piekrita un apzinājās, ka tas ir Dievs, kas aicina viņu sludināt ļaudīm evaņģēliju.
Džons Nokss bija Dieva izraudzīts; viņš negribēja saklausīt Dieva aicinājumu, taču bija spiests to ņemt vērā, jo tas bija nācis no Dieva. Pēc daudziem gadiem skotu reģents Mortons pie Noksa kapa teica šo, slavenu kļuvušo epitāfiju: "Sludinot ļaudīm Dieva evaņģēliju, par ko viņam Tā priekšā jādod norēķins, un (kaut arī bija vājš un necienīgs radījums un bailīgs cilvēks) viņš no ļaudīm nebaidījās." Viņam deva spēku apziņa, ka ir Dieva izraudzīts.”
Tā arī Pāvils saka Timotejam; "Tu esi izraudzīts, tu nedrīksti pievilt Dievu un cilvēkus." Ikvienam no mums savā laikā atnāk Dieva izraudzīšana; un, ja mūs aicina izdarīt Viņam darbu, mēs nedrīkstam no tā atteikties.
2) Varbūt ar to Pāvils teica Timotejam: "Esi uzticīgs savam vārdam." Timotejs cēlies no diviem grieķu vārdiem, time- tas nozīmē gods, cieņa, bet teos nozīmē Dievs; un tādējādi Timotejs nozīmē gods, slava Dievam. Un, ja jau mūs sauc par kristiešiem, vārdā, kas cēlies no Kristus vārda, tad mums jābūt uzticīgiem šim vārdam.
3) Beigās Pāvils Timotejam saka: "Šo piekodinājumu es lieku tev pie sirds, mans dēls Timotej." Te Pāvils lieto vārdu paratitesfaj (Bībelē tulkots kā piekodinājums), kas apzīmē kaut kā dārga uzticēšanu (nodošanu) kādam, lai to saglabātu. To lieto, piemēram, noguldot bankā naudu vai nododot cilvēku kādam aprūpēšanai. Ar to vienmēr tiek domāta kādam izrādīta uzticēšanās, par kuru vēlāk nākas atbildēt. Tādējādi Pāvils saka: "Timotej, tavās rokās es ielieku svētumu. Skaties, ka nepievil manu uzticību." Dievs uz mums paļaujas, Viņš mūsu rokās ieliek Savu un Savas Baznīcas godu. Mums ir jāatceras, ka nedrīkstam Viņa uzticību pievilt.
DOŠANĀS DIEVA KARAGĀJIENĀ
1Tim 1:18-20 (turpinājums)
Kādu tad novēlējumu Pāvils deva Timotejam? Viņš to sūta, lai tas cīnītos labo cīņu. Doma par dzīvi kā par karagājienu vienmēr bijusi ļaužu prātos. Maksims no Tiras teica: "Dievs ir karavadonis, dzīve- tā ir kauja, bet cilvēks- kareivis." Arī Seneka ir teicis: "Man, dārgais Lucīlij, dzīvot- tas nozīmē būt kareivim." Kad cilvēks kļuva par ēģiptiešu dievietes Izīdas sekotāju un ievētījās ar tās vārdu saistītās mistērijās, pie viņa vērsās ar aicinājumu: "Ieraksti sevi dievietes Izīdas svētā karapulka sarakstā!"
Te jāatzīmē trīs punkti.
1) Mēs tiekam aicināti nevis vienkārši uz cīnīšanos, bet uz karagājienu. Dzīve- tas ir viens ilgstošs karagājiens, dienests, no kura nav atbrīvošanas; tā nav īsa ugunīga kauja, pēc kuras cilvēks var nolikt ieročus un mierā atpūsties. Dzīve- tas nav 100 metru skrējiens, dzīve- tas ir maratons. Un tieši te parādās bīstamība: vienmēr ir jābūt gatavībā. "Pastāvīga modrība- lūk, brīvības cena!" Dzīves kārdinājumi vienmēr meklē kādu plaisu kristieša bruņojumā. Kristietim vienmēr draud bīstama vēlēšanās sadalīt dzīvi pa vairākām dziņām. Taču mums jāatceras, ka esam aicināti karagājienā, kas ir tikpat ilgs kā dzīve.
2) Timotejs aicināts cīnīties labo cīņu. Un te mēs atkal sastopam vārdu kalos, kurš tā patīk Pastorālo vēstuļu autoram. Šis vārds nozīmē nevis vienkārši labs un spēcīgs, bet tas nozīmē vēl arī patīkams un pievilcīgs. Kristus kareivis- viņš nav neapmierināts un cietsirdīgs karavīrs, viņš- tas ir brīvprātīgais, kas bruņnieciski pilda savu dienestu. Kristus kareivis- viņš nevis verdziski izpilda savu pienākumu, bet kalpo ar prieku.
3) Pāvils aicina Timoteju ņemt līdzi divus ieroču veidus. a) Viņam jāņem līdzi ticība. Pat visdrūmākajos laikos viņam jātic savas lietas galīgam patiesumam un Dieva galīgai uzvarai. Džonu Noksu izmisuma brīdī uzturēja ticība. Reiz no kuģa, uz kura viņš atradās kā vergs- airētājs, bija redzama Sentandrē. Nokss bija tik vārgs, ka viņu vajadzēja pacelt uz rokām. Tam rādīja baznīcas zvanu torni un jautāja, vai viņš to pazīst. "Jā,- viņš atbildēja,- es to labi pazīstu; un esmu pilnīgi pārliecināts, ka, lai cik arī vārgs es pašreiz būtu, nepametīšu šo pasauli, pirms mana mute nebūs tur teikusi slavu Dievam." Viņš apraksta savas izjūtas 1554. gadā, kad tam vajadzēja pamest valsti, lai bēgtu no Marijas Tjudoras atriebības. "Ne tikai neticīgie, bet pat mani ticīgie līdzcilvēki un arī es pats: tas ir, viss veselais saprāts, teica, ka mana situācija ir bezcerīga. Trauslā miesa, nospiesta zem baiļu un sāpju sloga, alkst pēc atsvabināšanas, tomēr neieredzot paklausīšanu un tai atsakot. Ak, brāļi kristieši, es rakstu no personiskās pieredzes... Es pazīstu miesas žēlabas un neapmierinātību, es pazīstu dusmas un sašutumu pret Dievu, kuru piesaukuši, apšaubot visus Viņa apsolījumus, un nu ir gatavi pavisam atkrist no Dieva. Un pret to visu jums atliek vienīgi ticība." Citiem vārdiem, kareivim- kristietim vismaz jācenšas dzīvot saskaņā ar savu ticības mācību. Tikums aiziet no cilvēka evaņģēlija sludināšanas, ja viņa sirdsapziņa to nosoda, kad viņš runā.
BARGS NOSODĪJUMS
1Tim 1:18-20 (turpinājums)
Fragments beidzas ar divu Baznīcas locekļu bargu nosodījumu, kas tai nodarījuši lielu kaitējumu, sagādājuši ciešanas Pāvilam un pazudinājuši savas dzīves. Himenējs atkal tiek pieminēts 2Tim 2:17, bet Aleksandrs acīmredzot pieminēts arī 2Tim 4:14. Pāvils ar viņiem ir neapmierināts triju iemeslu dēļ.
1) Viņi ir atteikušies sekot savai sirdsapziņai. Viņi ļāvuši savām kaislībām runāt skaļāk nekā Dieva balsij.
2) Viņi ir atgriezušie pie saviem netiklajiem pieradumiem. Līdzko tie atkāpās no Dieva, viņu dzīve kļuva netikla un apgānīta. Tiklīdz Dievs aizgāja no viņu dzīves, kopā ar Viņu no tās aizgāja arī skaistums.
3) Viņi ir pievērsušies viltus ticības mācībai. Un šis viņu solis, var teikt, bija neizbēgams. Līdzko cilvēks nogriežas no pareizā ceļa, viņš vispirms cenšas atrast savai rīcībai attaisnojumu. Viņš sāk izkropļot kristīgo ticības mācību, lai tā attaisnotu viņa paša izrīcību. Lai meklētu argumentus, kas attaisno netikumus, viņš sagroza patiesību. Jēzus Kristus vārdos viņš atrod argumentus, kas attaisno ļaunumu. Brīdī, kad cilvēks rīkojas pretēji sirdsapziņas balsij, viņa uzvedība kļūst netikumiska, bet domas izkropļotas.
Un Pāvils saka, ka viņš tos "nodevis sātanam". Ko nozīmē šie briesmīgie vārdi? Ir trīs iespējas.
1) Varbūt viņš domā par jūdu praksi, kad cilvēks tiek nošķirts no Baznīcas. Sinagogās bija tāda prakse, ka noziedznieku vai grēcinieku pakļāva publiskam nosodījumam. Ja tam uz viņu nebija pienācīgas iedarbības, to uz trīsdesmit dienām izdzina no sinagogas. Ja pat tad viņš spītīgi nenožēloja izdarīto, pret to pielietoja anatēmu, kas viņu padarīja par nolādētu, atņemot cilvēku sabiedrību un draudzību ar Dievu. Tādā gadījumā pilnīgi varēja teikt, ka cilvēks nodots velnam, sātanam.
2) Pāvils varbūt ar to gribēja teikt, ka viņš tos izslēdzis sev pašam un pagāniem. Pagāniskajā pasaulē cilvēkam bija jānovelk stingra robeža starp Baznīcu un pasauli. Baznīca bija Dieva pasaule, pārējā pasaule piederēja velnam, un tapt izslēgtam no Baznīcas nozīmēja atkal atgriezties tai pasaulē, kurā valda sātans. Tādējādi šī frāze varēja nozīmēt, ka Himenējs un Aleksandrs tika atgriezti atpakaļ pagāniskajā pasaulē.
3) Ir vēl trešais izskaidrojums, kas varbūt ir vistuvāk patiesībai. Pēc seno cilvēku uzskatiem, velns bija vainojams ļaužu mokās un ciešanās. Kā zināms, viens no Korintas draudzes locekļiem bija vainojams briesmīgā asinsgrēka sakarā, un Pāvils korintiešiem ieteica nodot viņu "sātanam miesas samaitāšanai, lai gars tiktu izglābts Tā Kunga dienā" (1Kor 5:5). Pāvila doma ir tāda, lai Baznīca, tās locekļi, lūgtu par to, lai šo cilvēku piemeklētu kāda fiziska slimība un lai tādējādi caur miesas ciešanām viņš nāktu pie prāta. Tā, piemēram, sātans uzlika fiziskas ciešanas Ījabam (Īj 2:6-7). Arī Jaunajā Derībā mums ir šādi piemēri: Ananijas un Sapfiras briesmīgais gals (Apd 5:5), un aklums, kas piemeklēja zīlnieku Elimu par viņa atteikšanos pieņemt Dieva vārdu (Apd 13:11). Var arī būt tā, ka Pāvils lūdz par to, lai Himenēju un Aleksandru piemeklētu kāds fizisks sods, kas tiem būtu kā brīdinājums un Dieva nosodījums.
Tas visvairāk izskatās pēc patiesības, tāpēc ka Pāvils negrib, lai viņi tiktu iznīcināti, bet viņš vēlas, lai tie iemācītos nezaimot Dievu. Viņam (tāpat kā tam jābūt arī mums) nosodījums nekad nebija atriebība vai sods, bet tikai audzināšanas līdzeklis, kam bija nevis vienkārši jānodara sāpes, bet gan jāizdziedina.
Tita 1:5-9
TICĪBAS PRESBITERI
Tit 1:5-7a
Tādēļ es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu to, kas vēl atlika, un katrā pilsētā ieceltu presbiterus, tā kā es tev liku darīt.
Tiem jābūt nevainojamiem vienas sievas vīriem, kam bērni ticīgi, nevis palaidņi vai nepaklausīgi.
Jo bīskapam jābūt nevainojamam, kā Dieva namturim,
Mēs jau detalizēti apskatījām presbiteru- vecaju personiskās īpašības, kā to izteicis apustulis Pāvils 1Tim 3:1-7. Tāpēc nav nepieciešamības tās otrreiz detalizēti apskatīt. Pāvilam bija paradums presbiterus- vecajus nosaukt uzreiz, tiklīdz nodibināja draudzi (Apd 14:23). Krēta bija sala ar daudzām pilsētām. Homērs to ir nosaucis par „Simts pilsētu Krētu”. Pāvils principiāli uzskatīja, ka viņa dibinātās mazās draudzes ir jāatbalsta, lai tās pēc iespējas drīzāk tiktu uz kājām.
Šajā mums jau zināmajā presbiteru īpašību un iezīmju sarakstā Pāvils uzsver vienu punktu. Presbiteram ir jābūt cilvēkam, kas savus bērnus audzinājis ticībā. Vēlāk Kartāgas konsīlijs to noteica tā: „Bīskapus, vecajus un diakonus neiesvētīt amatā, kamēr visi viņu ģimenes locekļi nebūs kļuvuši par katoļu baznīcas locekļiem.” Kristietība sākas mājās. Nav jādomā, ka cilvēkam par labu runā tas, ka viņš tik ļoti cenšas darīt sabiedrisko darbu, ka tam vairs neatliek laika savām mājām. Nekāda baznīcas kalpošana neizpirks cilvēka vainu, ja tas nebūs rūpējies par savu paša ģimeni. Un Pāvils te lieto ļoti izteiksmīgu vārdu. Presbitera ģimene nedrīkst dot ieganstu apvainošanai palaidnībā. Pāvils te lieto vārdu asotia. Šis pats vārds lietots Lk 15:13, kur tiek runāts par pazudušā dēla palaidnīgu dzīvošanu. Cilvēks, kuru raksturo kā asotos, nav spējīgs ekonomēt, saudzēt; viņš ir izšķērdīgs, trakulis un bagātīgi tērē mantu savām baudām; viņš iztērē to, kas tam pieder, un beigu beigās sevi pazudina. Cilvēku, kuru raksturoja kā asotos, vecos laikos sauca par vējagrābsli, sprukstiņu, izšķērdētāju, bet tagad- par nekur nederīgu cilvēku. Aristotelis, kas tikumu noteica kā vidējo starp divām galējībām, paziņoja, ka viena galējība ir skopums, otra- asotos, neprātīga un egoistiska izšķērdība, bet attiecīgais tikums ir devīgums, plaša sirds. Presbitera mājas nekad nedrīkst būt par sliktu piemēru nesaprātīgai tērēšanai personīgām baudām.
Bet presbitera ģimene bez tam nedrīkst būt arī kā piemērs nepaklausībai. Nekas nevar aizstāt vecāku uzraudzību. Falkoners min tādu piemēru par Tomasa Mora ģimeni: „Viņš vada ģimeni ar tikpat vieglu roku: nekādu traģēdiju, nekādu strīdu. Ja izceļas strīds, to ātri atrisina. Viņa mājas izstaro laimi un tajā ieiet tikpat labi cilvēki.” Presbiteriem īsts mācīšanas lauks ir ne tikai viņa draudze, bet arī mājas.
KĀDS NEDRĪKST BŪT PRESBITERS
Tit 1:7b
ne iedomīgam, ne dusmīgam, ne dzērājam, ne kauslim, ne ierāvējam,
Bet no šīm īpašībām draudzes presbiteram ir jābūt brīvam, un katrai īpašībai Pāvils lieto izteiksmīgu vārdu.
1) Viņš nedrīkst būt iedomīgs (Barklijam: spītīgi patvaļīgs). Grieķiski tas ir authades, kas burtiski nozīmē sagādāt sev baudu. Cilvēks, kuru raksturo kā authades, tik ļoti ir apmierināts ar sevi, ka nekas cits viņam nesagādā prieku, un viņš nedomā par to, kā iepriecināt kādu citu. Par tādu cilvēku R.S. Trenčs ir teicis, ka viņš „spītīgi uzstāj uz savām domām vai aizstāv savas tiesības, bet tai pat laikā pilnīgi ignorē citu uzskatus, intereses un tiesības.” Grieķu autori daudz ir runājuši par šo cilvēcisko trūkumu authodeija. Aristotelis par vienu galējību uzskatīja cilvēku, kas visiem piedraud- areskos, un par otru- cilvēku, kas neiepriecina, kas nevienam nesagādā prieku- authades, bet starp viņiem ir cilvēks, kuram ir patiesa savas vērtības apziņas izjūta –semnos. Aristotelis uzskatīja, ka cilvēks, kuru raksturo kā authades, ne ar vienu nebiedrosies vai nesolidarizēsies. Jeudems ir teicis, ka authades- tas ir cilvēks, „kas iekārto savu dzīvi, nerēķinoties ar citiem, izturas augstprātīgi un nicinoši”. Eiripīds par tādu cilvēku teicis, ka viņš ir „rupjš pret saviem līdzcilvēkiem sava nekulturāluma dēļ”. Filodems teica, ka tāda cilvēka raksturs sastāv no dažādām daļām pašpārliecinātības, uzpūtības un nicinājuma. Iedomība un godkāre liek viņam pārāk augstu vērtēt sevi, nicinājums liek viņam pārāk slikti domāt par citiem, bet uzpūtība liek viņam rīkoties tai atbilstoši attiecībā pret sevi un pret pārējiem. Nav šaubu, ka tāds cilvēks- authades- ir nepatīkams tips. Viņš ir neciešams, visu nosoda, ko nespēj saprast, un uzskata, ka tikai viņa rīcība ir pareiza. Tāda īpašība „ir galēji bīstama, -kā izteicies Loki- vadot brīvus cilvēkus”. Cilvēki, kas nicina citus un ir iedomīgi neiecietīgi, nedrīkst ieņemt amatus Baznīcā.
2) Viņš nedrīkst būt dusmīgs. Grieķiski tas ir orgilos. Grieķu valodā ir divi vārdi ar nozīmi dusmas. Pirmkārt, tas ir tumos- dusmas, kas ātri uzliesmo un tikpat ātri apdziest, kā salmi. Otrkārt, orge, lietvārds, kas radniecīgs vārdam orgilos un kas nozīmē iesīkstējušas dusmas. Tas nav ātri uzliesmojošs niknums, bet dusmas, kuras cilvēks pastāvīgi uzsilda. Dusmu uzliesmojums- tā ir ļoti nepatīkama lieta, bet tādas iesīkstējušas, apzināti uzsildītas dusmas ir vēl daudz sliktākas. Cilvēks, kas uztur savas dusmas pret cilvēkiem, neder Baznīcā par vadītāju.
3) Viņš nedrīkst būt dzērājs. Grieķiski tas ir paroinos, kas nozīmē ar noslieci uz vīna pārmērīgu lietošanu. Taču pamazām šī vārda nozīme paplašinājās un ieguva nozīmi neapvaldīta, neganta, riebīga uzvedība. Tā, piemēram, jūdi šo vārdu lietoja, lai raksturotu to jūdu uzvedību, kuri ņēma par sievām midiānietes; kristieši šo vārdu lietoja, lai apzīmētu tos, kuri sita krustā Jēzu Kristu. Šis vārds raksturo cilvēku, kura rīcība pat skaidrā prātā ir pielīdzināma dzērāja negantībai.
4) Viņš nedrīkst būt kauslis (kas ātri sāk kauties). Grieķiski tas ir plektes un burtiski nozīmē uzsitējs (sitējs ar āmuru), tas, kurš sit. Var likties, ka agrīnajā Kristīgajā baznīcā bija bīskapi, kuri ar varu piespieda paklausīt sava ganāmpulka nomaldījušās avis, kaut arī Apustuliskajos Kanonos ir rakstīts: „Pavēlam, lai bīskapam, kurš sit nomaldījušos ticīgo, tiktu atņemts amats.” Pelagijs saka: „Viņš nedrīkst iesist nevienam, kas ir Kristus māceklis, jo Kristus, kad Viņam sita, nesita pretī.” Paši grieķi paplašināja šī vārda nozīmi, un tas sāka nozīmēt vardarbību ne tikai ar rīcību, bet arī ar vārdiem. Un ar šo vārdu sāka apzīmēt cilvēku, kurš iebiedē, nobaida savus līdzcilvēkus, un pilnīgi var būt, ka tā tas arī šeit ir jāsaprot. Cilvēks, kas aizmirsis mīlestību un rīkojas vardarbīgi arī vārdos, nav derīgs oficiālai kalpošanai Kristīgajā baznīcā.
5) Viņš nedrīkst būt ierāvējs. Grieķiski šis vārds ir aishrokerdes un raksturo cilvēku, kurš nav izvēlīgs naudas līdzekļu iegūšanā, lai tikai tos ātrāk dabūtu. Tā nu gadījās, ka tieši ar šo trūkumu bija slaveni krētieši. Polībijs teica: „Viņi tā nodevušie naudas ieguvei apkaunojošā un mantrausīgā veidā, ka tikai starp krētiešiem jebkurš peļņas gūšanas veids netiek uzskatīts par apkaunojošu.” Plutarhs teica, ka viņi pielipuši pie naudas kā bites pie medus. Tiem nerūpēja, ko maksājusi viņu iegūtā nauda, bet kristietis zina, ka dažas lietas maksā pārāk dārgi. Cilvēks, kura dzīves mērķis ir materiālo vērtību sakrāšana neatkarīgi no iegūšanas veida, nav derīgs oficiālam amatam Kristīgajā baznīcā.
KĀDAM JĀBŪT PRESBITERAM
Tit 1:8-9
bet viesmīlīgam, laba mīļotājam, prātīgam, taisnam, svētbijīgam, savaldīgam.
Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim.
Iepriekšējā pantā Pāvils norādīja, kādas rakstura īpašības nedrīkst būt presbiteram, bet te viņš saka, kādām rakstura īpašībām presbiteram ir jāpiemīt. Šīs īpašības var sadalīt trīs grupās.
Īpašības, kādas presbiteram jāparāda pret citiem cilvēkiem. Viņam ir jābūt viesmīlīgam. Grieķiski tas ir filoksenos, kas nozīmē ceļiniekus mīlošs. Senajā pasaulē daudz ļaužu uz kaut kurieni gāja un no kaut kurienes nāca. Viesnīcas bija ļoti dārgas, netīras un slavenas ar izlaidību; un tāpēc bija svarīgi, lai ceļojošs kristietis kristīgajā draudzē atrastu atvērtas durvis. Un līdz pat mūsdienām šajā melnajā pasaulē ceļiniekam visvairāk ir vajadzīga kristīgā brālība.
1) Viņam ir jāmīl labais; grieķiski- filagatos, kas var nozīmēt vai nu mīlēt labas lietas vai labus cilvēkus. Aristotelis šo vārdu lieto ar nozīmi nesavtīgs, tas ir tāds, kam patīk labi darbi. Mums nav jāizvēlas starp šīm trim nozīmēm; Pāvils te domājis tās visas. Baznīcas vadītājam ir jābūt cilvēkam, kura sirds atsaucas uz labo ikvienā cilvēkā, ikvienā vietā, ikvienā darbā.
2) Otrkārt, īpašības, kurām Baznīcas vadītājam jāpiemīt kā personībai, kas ir iekšējas. Viņam ir jābūt prātīgam (tikumīgam). Grieķiski tas ir sofron. Eiripīds šo īpašību nosaucis par „visbrīnišķīgāko dāvanu, kādu dievi ir devuši cilvēkiem”. Sokrāts to ir nosaucis par tikumības stūrakmeni. Ksenofons teicis, ka tas ir gars, kas izvairās no ļaunuma ne tikai tad, kad visi viņu redz, bet arī tad, kad to neviens neredz. Trenčs to ir raksturojis kā „pilnīgu kontroli pār kaislībām un vēlmēm, neļaujot tām iziet aiz robežām, kādas ir noteicis un apstiprinājis likums un veselais saprāts. Sofron- tas ir tāda cilvēka apzīmējums, kā izteikušies paši grieķi, „kura domas ekonomē domas”. Baznīcas vadītājam ir jābūt cilvēkam., kas saprātīgi kontrolē visus savus instinktus.
Viņam ir jābūt taisnam, grieķiski dikajnos. Grieķi taisnu cilvēku raksturoja kā tādu, kurš dod dieviem to, kas pienākas dieviem, un cilvēkiem to, kas pienākas cilvēkiem. Kristīgās baznīcas vadītājam ir jāciena cilvēks un jāgodā Dievs, tas ir, pienācīgi jāizturas pret Dievu un pret ļaudīm.
Viņam ir jābūt svētbijīgam, grieķiski hosios. Tas ir grūti pārtulkojams vārds, jo tas raksturo cilvēku, kas dzīvē pieturas pie fundamentālām pieklājības normām, kas stāv pāri visiem cilvēku radītiem likumiem.
Viņam ir jābūt savaldīgam, grieķiski egkrates. Ar šo grieķu vārdu tiek raksturots cilvēks, kas pilnā mērā apguvis māku valdīt pār sevi. Ikvienam cilvēkam, kas kalpo citiem, ir jāprot sevi savaldīt.
3) Un beigās īpašības, kuras raksturo baznīcas vadītāju ar tā izturēšanos un attieksmi baznīcas iekšienē. „Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai.” Flotē ir likums, ka neviens virsnieks otram virsniekam dienesta pienākumu pildīšanas laikā nedrīkst teikt drosmi laupošus, nomācošus un pesimistiskus vārdus. Nav pareizi, ka sprediķis atstāj pesimistisku un drosmi atņemošu iespaidu uz ļaudīm. Patiesiem kristīgiem mācītājiem un vadītājiem nav ļaudis jānoved izmisumā, bet jāpaver viņiem cerība. „Lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim.” Atspēkot grieķiski ir elegčejn, un šis ir ļoti daudznozīmīgs vārds. Tas nozīmē pārmest cilvēkam tā, ka viņš ir spiests atzīt savas rīcības kļūdainību. Trenčs saka, ka šis vārds nozīmē norāt cilvēku un vadīt patiesības apskāvienos tā, lai viņš, ja arī neatzīst un nenožēlo savu grēku, tad vismaz to apzinās. Sengrieķu orators Dēmostens teicis, ka ar šo vārdu apzīmē situāciju, kad cilvēks neapgāžami pierāda viņa teiktā patiesumu. Savukārt Aristotelis šī vārda nozīmi noteica tā: pierādīt, ka viss var būt tikai tā, kā mēs esam teikuši. Kristīgais pārmetums- tie nav tikai dusmīgi un nosodoši vārdi, kas adresēti cilvēkam. Tas nozīmē runāt tā, lai viņš apzinātos savu aplamo rīcību un saprastu patiesību.
Sis skaidrojums Jaunajai derībai domāts dažādu konfesiju cilvēkiem visā pasaulē. Mūsu lūgšana par šo izdevumu no sērijas "Ikdienas Bībeles studijas" ir izteikta pazīstamajiem Ričarda Čičestera lūgšanu vārdiem dot visiem iespēju "iepazīt Jēzu Kristu vēl labāk, mīlēt viņu dziļāk, sekot Viņam uzticīgāk"
Pāri par 50 gadus Ikdienas Bībeles studiju komentāri ir bijuši ideāls palīgs Bībeles studēšanai. Mazai tautai - latviešiem - tiek dota unikāla iespēja iepazīties ar Viljama Barklija gudrību. Ikdienas Bībeles studijas palīdzēsatklāt ikvienam, ko īsti nozīmē Jaunās Derības vēsts un īpaši. ko tā nozīmē tieši šodien.
Profesors Viljams Barklijs (1907 - 1978) bija pasaulē pazīstams Jaunās Derības skaidrotājs un profesors Glazgovas Universitātē Skotijā. Viņš sarakstījis vairāk nekā piecdesmit grāmatas, un, šķiet, ar saviem 17 Bībeles komentāru sējumiem ir vispazīstamākais Svēto Rakstu pētnieks starpkonfesionālajā kristīgajā vidē.
|
|
Fragmenti
IEVADS VĒSTULEI TESALONIĶIEŠIEM
PĀVILS ATNĀK UZ MAĶEDONIJU
Visiem, kas prot lasīt starp rindiņām, stāsts Apustuļu darbos par Pāvila atnākšanu uz Maķedoniju ir pats dramatiskākais. Lūka skopiem vārdiem to izstāsta Apd 16:6-10. Kaut arī šis stāstījums ir ļoti īss, tas rada iespaidu par apstākļu virkni, kam neizbēgami jāizpaužas kādā lielā notikumā. Pāvils izgāja caur Frīģiju un Galatiju. Viņa priekšā pletās Gellesponts (Dardaneļi), pa kreisi bija iedzīvotājiem bagātā Āzijas province, pa labi pletās milzīgā Bitīnijas province, bet Svētais Gars nelaida viņu ne pa labi, ne pa kreisi. Kaut kas nepielūdzami dzina viņu uz Egejas jūru. Tā viņš aizgāja uz Aleksandrijas Troadu, vēl nezinot, kurp doties tālāk, bet tad viņš piedzīvoja nakts vīziju ar cilvēku, kas sauca: "Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums." Pāvils uzvilka buras, un labā vēsts pirmoreiz sasniedza Eiropu.
VIENOTĀ PASAULE
Tajā brīdī Pāvils droši vien savā priekšā redzēja vairāk nekā tikai vienu kontinentu, kas bija jāiekaro Kristum. Viņš izkāpa krastā Maķedonijā, bet tā bija Maķedonijas Aleksandra Lielā karaļvalsts, kurš bija iekarojis visu pasauli un raudāja, ka nav vairs nekā, ko iekarot. Bet Aleksandrs bija ne tikai iekarotājs karagājienos. Viņš, var teikt, ka bija pirmais universālists. Viņš bija vairāk misionārs nekā karavīrs un viņš sapņoja par vienotu pasauli, kurā valdītu augsti izglītotās Grieķijas kultūra. Pat tāds izcils domātājs kā Aristotelis (savā laikā bijis Maķedonijas Aleksandra skolotājs) teica, ka ir nepieciešams pret grieķiem izturēties kā pret brīviem cilvēkiem, bet pret austrumu iedzīvotājiem jāizturas kā pret vergiem. Bet Maķedonijas Aleksandrs paziņoja, ka Dievs viņu ir sūtījis "apvienot, savaldīt un samierināt visu pasauli". Viņš apzināti teica, ka tā uzdevums ir "apvienot austrumus un rietumus". Viņš sapņoja par impēriju, kurā nebūs ne grieķa, ne jūda, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā (Kol 3:11). Nav iespējams iedomāties, ka Pāvils ceļojuma laikā uz Maķedoniju nebūtu domājis par Maķedonijas Aleksandru, jo vairāk tāpēc, ka viņš devās ceļā no Aleksandrijas Troadas, kas tā bija nosaukta par godu Maķedonijas Aleksandram. Viņš ieradās Maķedonijā, Aleksandra karaļvalstī, sludināja Filipos, kas tā bija nosaukta par godu Filipam, Aleksandra tēvam; devās uz Tesalonīki, kas tā bija nosaukta par godu Aleksandra pusmāsai. Visa apkārtne bija atmiņu pilna, kas saistītas ar Maķedonijas Aleksandru, un Pāvils droši vien domāja nevis par valsti vai par kontinentu, bet par pasauli Kristum.
PĀVILS IERODAS TESALONĪKĒ
Šī sajūta par kristietības plaši atplestajām rokām droši vien Pāvilam vēl vairāk saasinājās, kad viņš ieradās Tesalonīkē. Tā bija liela pilsēta. Kādreiz to sauca par Termu, kas nozīmēja "Karstie avoti", un tā ir devusi nosaukumu Termejas līcim, kura krastos tā atradās. Tā vienmēr bijusi liela un ievērojama osta. Tur, piemēram, atradās persiešu ķēniņa Kserksa armijas karabāze viņa iebrukuma laikā Eiropā, un pat romiešu laikmetā tur atradās toreizējās pasaules lielās kuģu būvētavas. Kasanders no jauna uzcēla pilsētu 315. gadā pirms Kristus dzimšanas un deva tai vārdu Tesalonīke par godu savai sievai, Maķedonijas Filipa meitai un Aleksandra Lielā pusmāsai. Tā bija brīvpilsēta, tas nozīmē, ka tās gods nekad netika apkaunots ar romiešu garnizona klātbūtni. Tai bija pašai sava tautas sapulce un savi maģistrāti; tās iedzīvotāju skaits palielinājās līdz 200 tūkstošiem; un kādu laiku pat pacēlās jautājums, kuru pilsētu pasludināt par pasaules galvaspilsētu- Tesalonīki vai Kolosus. Pat vēl šodien Salonikos, kā to tagad sauc, dzīvo 346 tūkstoši iedzīvotāju.
Taču Tesalonīkes īpašā nozīme bija saistīta ar to, ka tā atradās uz Via Egnacia ceļa, kas savienoja Adrijas jūras piekrasti ar Konstantinopoli pie Bosfora jūras šauruma un tālāk ar Mazāziju un austrumiem. Rietumi un austrumi satikās Tesalonīkē; mēdza teikt, ka tā atrodas "pie Romas impērijas krūts". Te satikās austrumu un rietumu tirdzniecība, tāpēc teica: '"Pirms daba nebūs mainījusies, Tesalonīke būs bagāta un plaukstoša."
Nav iespējams pārvērtēt to nozīmi, kāda bija kristietības ienākšanai Tesalonīkē. Kad kristietība tur iesakņojās, tai neizbēgami vajadzēja izplatīties pa Via Egnacia uz austrumiem un iekarot Mazāziju, kā arī uz rietumiem un iemantot Romu. Kristietības atnākšanai uz Tesalonīki bija izšķiroša loma tās kļūšanā par pasaules reliģiju.
PĀVILA UZTURĒŠANĀS TESALONĪKĒ
Stāstījums par Pāvila uzturēšanos Tesalonīkē atrodams Apd 17:1-10. Pāvilam šī atrašanās Tesalonīkē bija ārkārtīgi svarīga. Trīs sestdienas viņš sludināja sinagogā (Apd 17:2), tā ka diezin vai viņš tur palika daudz ilgāk par trim nedēļām. Pāvilam tur bija tik pārsteidzoši panākumi, ka jūdus sagrāba niknums un tie sagādāja viņam tik daudz nepatikšanu, ka Pāvilam tumsas aizsegā steidzami nācās doties uz Beroju. Tas pats notika arī Berojā (Apd 17:10-12), un tad Pāvilam vajadzēja atstāt Timoteju un Sīlu un bēgt uz Atēnām. Un satrauca viņu, lūk, kas. Pāvils Tesalonīkē uzturējās tikai trīs nedēļas; vai viņš šajās trīs nedēļās spēja atstāt tādu iespaidu, lai kristietību vairs nevarētu iznīdēt? Tad doma par Romas impērijas iekarošanu Kristum vairs nebūtu tukša iedoma. Vai arī, varbūt, vajadzēja tur apmesties uz ilgu laiku, strādāt mēnešus vai pat gadus, lai tas nestu vajadzīgos augļus? Tādā gadījumā neviens nevar pat miglaini iztēloties, kad kristietība varēs iespiesties visos pasaules nostūros. Tesalonīke bija pirmais eksperiments, un Pāvilu ļoti uztrauca jautājums, kādi būs rezultāti.
JAUNUMI NO TESALONĪKES
Pāvilu tas tik ļoti uztrauca, ka, tiklīdz viņš Atēnās atkal satikās ar Timoteju, tā sūtīja to atpakaļ uz Tesalonīki pēc informācijas, bez kuras nespēja nomierināties (1Tes 3:1, 2, 5; 2:17). Kādus jaunumus tad atnesa Timotejs? Tās bija labas ziņas. Tesaloniķiešu jūtas bija tikpat stipras kā agrāk, un viņi stingri stāvēja savā ticībā (1Tes 2:14; 3:4-6; 4:9-10). Tie patiešām bija viņa "gods un prieks" (1Tes 2:20). Taču bija arī satraucoši jaunumi.
1. Sprediķis par Kristus otro atnākšanu bija radījis neveselīgu situāciju, kurā ļaudis pārstāja strādāt un kaut kādās histēriskās Otrās atnākšanas gaidās atstāja visus ikdienas darbus. Tāpēc Pāvils lūdz viņiem dzīvot klusi un darīt savu darbu (1Tes 4:11).
2. Viņus nodarbināja jautājums, kas notiks ar tiem, kas nomirs pirms Otrās atnākšanas. Pāvils paskaidro, ka tiem, kas miruši ticībā uz Kristu, netiks atņemta godība (1Tes 4:13-18).
3. Pastāvēja tendence nicināt visas likumīgās varas; strīdēties mīlošam grieķim aizvien draudēja briesmas iestigt līdz absurdam novestā demokrātijā (1Tes 5:12-14).
4. Pastāvēja mūžsenas briesmas, ka viņi ieslīgs amoralitātē. Bija grūti atradināties no daudzās paaudzēs iesīkstējušiem uzskatiem un izbēgt no pagāniskās pasaules infekcijas (1Tes 4:3-8).
5. Pastāvēja vēl kāda grupa, kas Pāvilu apmeloja. Tie lika manīt, ka viņš sludinot evaņģēliju tāpēc, lai no tā gūtu sev kādu labumu (1Tes 2:5, 9), un ka viņš esot kaut kas līdzīgs diktatoram (1Tes 2:6, 7, 11).
6. Draudzē bija kaut kādas nesaskaņas un šķelšanās (1Tes 4:9; 5:13).
Lūk, problēmas, kuru priekšā Pāvils stāvēja, un tās parāda, ka cilvēciskā daba no tā laika neko daudz nav mainījusies.
KĀPĒC IR DIVAS VĒSTULES?
Mums jāuzdod jautājums, kāpēc ir divas vēstules tesaloniķiešiem? Tās viena otrai ir ļoti līdzīgas un droši vien tikušas uzrakstītas ar kādu nedēļu, bet varbūt pat dažu dienu atstarpi. Otrā vēstule tika uzrakstīta, lai izskaidrotu pārpratumu, kas bija radies sakarā ar mācību par Otro atnākšanu. Pirmajā vēstulē teikts, ka Tā Kunga diena nāks kā zaglis naktī (1Tes 5:2-6). Taču tas noveda pie neveselīgas situācijas, kas cilvēki tikai gaidīja, bet otrajā vēstulē Pāvils paskaidro, kādas zīmes būs pirms tam (2Tes 2:3-12). Tesaloniķiešiem bija radies pārspīlēts priekšstats par Kristus otro atnākšanu. Kā tas bieži mēdz gadīties ar sludinātājiem, Pāvila mācība tika saprasta nepareizi; dažas frāzes bija izrautas no konteksta un tām tika piešķirta pārspīlēta nozīme. Otrajā vēstulē Pāvils cenšas nolikt visu savās vietās un līdzsvarot tesaloniķiešu domas par Otro atnākšanu. Protams, otrajā vēstulē Pāvils ir centies izmantot iespēju atkārtot un uzsvērt daudz ko no pirmajā teiktiem labajiem vārdiem un arī pārmetumiem, taču viņa galvenais mērķis bija norādīt uz tiem apstākļiem, kas nomierinās viņu histēriju un palīdzēs gaidīt, nevis uzbudinājumā un dīkdienībā, bet mierīgi darot ikdienas darbus. Šajās divās vēstulēs mēs redzam Pāvilu risinām ikdienas problēmas, kas radās augošajā draudzē.
Timoteja 1:12-20
NEAIZMIRSTAMAIS KAUNS UN NEDZIESTOŠĀ IEDVESMA
1Tim 1:12-17 (turpinājums)
Šajā fragmentā Pāvils skaidri uzsver, ka atceras savu grēku. Un Pāvils netaupa vārdus, lai parādītu, kādu ļaunumu ir nodarījis Kristum un Baznīcai. Viņš bija Baznīcas zaimotājs, viņš apmētāja kristiešus ar nikniem un ļauniem vārdiem, apvainojot tos noziegumā pret Dievu. Viņš bija vajātājs: viņš izmantoja visus līdzekļus, ko tam deva jūdu bauslība, lai iznīcinātu Kristīgo baznīcu. Un pēc tam Pāvils lieto briesmīgu vārdu: viņš bija varmāka. Grieķu oriģinālā šis vārds ir hybristes. Tas apzīmē sava veida augstprātīgu sadismu; ar to apzīmē cilvēku, kas nodara sāpes un ciešanas, vienīgi lai sajustu apmierinājumu. Atbilstošu abstraktu lietvārdu hybris Aristotelis raksturoja tā: "Hybris nozīmē nodarīt sāpes un dziļi sarūgtināt cilvēkus tā, lai apvainotajam un sarūgtinātajam būtu kauns, pie kam, tas, kurš aizvainojis un sarūgtinājis, pats neiegūst nekā jauna, viņš vienkārši rod prieku par savu paša cietsirdību un citu ciešanām."
Lūk, tā Pāvils kādreiz bija izturējies pret Kristīgo baznīcu. Neapmierinoties tikai ar apvainojumiem, viņš izmantoja galējus vajāšanas līdzekļus pēc bauslības, neapmierinoties tikai ar vajāšanu pēc bauslības, bet mēģinājumos noslaucīt no zemes virsas kristīgo ticību, lietoja sadistiskas cietsirdības galējus līdzekļus. Pāvils to visu atcerējās un līdz mūža beigām uzskatīja sevi par pirmo no grēciniekiem. Viņš nesaka, ka bija pirmais no grēciniekiem, viņš saka, ka vēl ir pirmais no grēciniekiem. Viņš, tiesa gan, nekad neaizmirsa to, ka ir grēcinieks, kam piedots, bet tāpat viņš nespēja aizmirst arī to, ka bija grēcinieks. Kāpēc viņš tik spilgti atceras šo savu grēku?
1) Atcerēšanās par savu grēcīgumu viņu droši pasargāja no lepnības. Cilvēkam, kas izdarījis ko tādu, kā viņš, nebija vietas garīgai lepnībai. Džons Ņūtons bija viens no ievērojamākajiem sludinātājiem un izcilākajiem baznīcas dziesmu sacerētājiem, bet dienās, kad kuģoja pa jūru ar vergu kuģi, viņš nolaidās tik zemu, cik zemu vien vispār cilvēks var nolaisties. Bet, kad viņš atgriezās un sāka sludināt evaņģēliju, tad lieliem burtiem uzrakstīja šādus vārdus: "Atceries, ka biji vergs Ēģiptes zemē un tavs Kungs Dievs tevi atbrīvoja" un piekāra tos savā kabinetā virs kamīna režģa, lai tos vienmēr redzētu. Viņš sacerēja arī sev kapa uzrakstu: "Džons Ņūtons, mācītājs, bijušais neticīgais un izvirtulis, Āfrikas verdzības līdzdalībnieks, ar mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastību ticis atbrīvots, atgriezts, viņam ir piedots un noteikts sludināt ticību, kuru tik ilgi bija centies iznīcināt." Džons Ņūtons nekad neaizmirsa, ka viņš ir piedošanu saņēmis grēcinieks. Par to neaizmirsa arī Pāvils. Un arī mēs nedrīkstam to aizmirst. Labi, ka cilvēks atceras savus grēkus, jo tas viņu pasargā no garīgās lepnības.
2) Atcerēšanās par savu grēcīgumu palīdzēja viņam stingri saglabāt pateicības jūtas. Atcerēšanās par to, ka mums ticis piedots, droši uztur mūsu sirdīs mīlestību uz Jēzu Kristu. F.V. Borems stāsta par vēstuli, kuru savam dēlam uzrakstīja vecs puritānis Tomass Gudvins: "Kad man draudēja briesmas atdzist savā sludināšanā, kad jutu, ka tuvojas sestdienas rīts, bet mana sirds vēl nav piepildījusies ar apbrīnu un sajūsmu Dieva žēlastības priekšā, vai arī, kad es gatavojos izdalīt sakramentu, zini, ko es tad darīju? Tad es pārcilāju visus sava pagājušā dzīves laika grēkus un atnācu ar satriektu un domīgu sirdi, gatavs sludināt tā, kā to darīju pašā sākumā: par grēku piedošanu. Man šķiet, ka katru reizi, kad kāpu pa kanceles pakāpieniem, es apstājos tās pakājē, pārcilājot savas pagātnes grēkus. Man šķiet, ka katru reizi, kad gatavoju kārtējo sprediķi, es savā kabinetā apgāju apkārt rakstāmgaldam, domās skatīdamies uz jaunības un visas savas dzīves grēkiem līdz šai dienai; un ļoti bieži sestdienas rītā, kad mana dvēsele bija salta un sausa, jo nedēļas laikā nepietiekami daudz biju lūdzis, un, pirms kāpt kancelē, man atlika tikai pārskatīt savu pagājušo dzīves daļu, un mana cietā sirds kļuva mīksta un, pirms sāku sprediķi, pats dvēselē pietuvojos evaņģēlija vēstījumam." Kad atceramies to, kādas sāpes esam nodarījuši un nodarām Dievam un tiem, kas mūs mīl, un mūsu tuvākajiem, kad atceramies, ka Dievs un cilvēki mums ir piedevuši, atmiņai par to visu ir jāiekvēlina pateicības jūtas mūsu sirdīs.
3) Atcerēšanās par savu grēcīgumu viņu pastāvīgi mudināja uz lielu piepūli. Tā ir absolūta patiesība, ka cilvēks nekad nespēj nopelnīt pilnīgu Dieva atzinību, nopelnīt Viņa mīlestību, bet tāpat ir arī skaidrs, ka cilvēks nedrīkst pārtraukt savus centienus izrādīt pateicību par mīlestību un žēlastību, kas devusi viņam iespēju kļūt par to, kas viņš ir. Kad mēs kādu mīlam, tad nevaram necensties tam parādīt savu mīlestību. Kad atceramies, cik ļoti Dievs mūs mīl un cik maz esam to pelnījuši, kad atceramies, ka mūsu dēļ Jēzus Kristus tika sists krustā un izcieta mokas Golgātā, mums ir jāpieliek visas pūles, lai parādītu Dievam, ka saprotam visu, ko Viņš ir izdarījis mūsu labā, un lai parādītu Jēzum Kristum, ka Viņa upuris nav bijis veltīgs.
4) Atcerēšanās par paša grēcīgumu- tam vajadzēja kļūt par pastāvīgu citu darbošanās atbalstīšanu. Pāvils attēlo gleznainu ainu. Viņš saka, ka tas, kas noticis ar viņu -tas ir sava veida piemērs tiem, kas nākotnē atgriezīsies pie Kristus. Te Pāvils lieto vārdu hypotyposis, kas apzīmē uzmetumu, plāna skici, pirmo eksperimentālo modeli. Pāvils it kā saka: "Palūkojieties, ko Kristus izdarījis manis labā! Ja tāds cilvēks kā es, var tikt pestīts, tad cerība ir ikvienam." Pieņemsim, ka cilvēks ir ļoti slims un tam jātaisa sarežģīta operācija; viņš būtu ļoti iedrošināts, ja satiktu un parunātos ar citu cilvēku, kas pārcietis šādu operāciju un tagad ir pilnīgi vesels. Pāvils nesāka izvairīgi slēpt savu pagātni; viņš to darīja visiem zināmu, lai citi iegūtu drosmi un cerību tam, ka žēlastība, kas atgrieza Pāvilu, var atgriezt arī viņus.
Aizmāršība bieži var sagādāt cilvēkiem lielas briesmas. Bet Pāvils atsakās aizmirst savus grēkus, jo katru reizi, kad viņš domāja par saviem lielajiem grēkiem, viņš domāja par vēl lielāko Jēzus Kristus varenību. Nē, viņš neaizdedza sevī neveselīgas pārdomas par savu grēcīgumu; viņš par to atcerējās, lai vēlreiz priecātos par Jēzus Kristus žēlastības brīnumu.
AICINĀJUMI, KURUS NEVAR NEDZIRDĒT
1Tim 1:18-20
Šo piekodinājumu es lieku tev pie sirds, mans dēls Timotej, pēc agrākiem praviešu vārdiem par tevi, lai tu cīnītos ar tiem labo cīņu
savā ticībā un labā sirdsapziņā, ko daži ir atmetuši, un tā viņu ticības laiva ir sadragāta;
to starpā ir Himenējs un Aleksandrs. Tos esmu nodevis sātanam, lai viņi pārmācīti vairs nezaimotu Dievu.
Šī fragmenta pirmā daļa izteikta ļoti koncentrēti. Un tā var, lūk, ko nozīmēt. Droši vien, ka Baznīcas pravieši reiz sanāca kopā vienuviet: visi zināja, ka praviešiem bija Dieva uzticība un tiem bija zināmi Viņa plāni. "Jo Dievs Tas Kungs neko nedara, neatklājis Savu noslēpumu praviešiem, Saviem kalpiem." (Am 3:7). Šajā sapulcē viņi apsprieda Baznīcai draudošo situāciju un nonāca pie slēdziena, ka ar to ir jānodarbojas Timotejam. Apd 13:1-3 mēs redzam, ka pravieši tieši tā rīkojās kādā citā situācijā. Baznīcā bija pacēlies ārkārtīgi svarīgs jautājums par to, vai evaņģēlijs ir jāpasludina pagāniem, vai ne; un tieši pie praviešiem Svētais Gars vērsās ar vārdiem: "Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!" (Apd 13:2). Bet ar Timoteju notika, lūk, kas: pravieši viņu nošķīra, lai noregulētu Baznīcā radušos situāciju. Var pat būt, ka viņš sāka šaubīties par to lielo un svarīgo uzdevumu, kas tam bija jāpaveic, un, lūk, Pāvils viņu uzmundrina ar saviem apsvērumiem.
1) "Tu esi izraudzīts un tu nevari atteikties no tev uzliktā uzdevuma." Kaut kas līdzīgs notika ar Džonu Noksu, Skotijas reformatoru: toreiz viņš mācīja Sentandrē; patiesībā viņš bija pasniedzējs tikai kādai noteiktai ļaužu grupai, bet uz lekcijām nāca arī daudzi no malas, tāpēc ka visiem bija skaidrs, ka viņam ir ko teikt. Un ļaudis sāka viņu pierunāt, "lai tas kaut kur sludinātu. Bet viņš kategoriski atteicās, sakot, ka nav ko skriet tur, kur Dievs viņu nav aicinājis... " Vēlāk viņš tomēr pēc savu biedru aicinājuma tam piekrita un apzinājās, ka tas ir Dievs, kas aicina viņu sludināt ļaudīm evaņģēliju.
Džons Nokss bija Dieva izraudzīts; viņš negribēja saklausīt Dieva aicinājumu, taču bija spiests to ņemt vērā, jo tas bija nācis no Dieva. Pēc daudziem gadiem skotu reģents Mortons pie Noksa kapa teica šo, slavenu kļuvušo epitāfiju: "Sludinot ļaudīm Dieva evaņģēliju, par ko viņam Tā priekšā jādod norēķins, un (kaut arī bija vājš un necienīgs radījums un bailīgs cilvēks) viņš no ļaudīm nebaidījās." Viņam deva spēku apziņa, ka ir Dieva izraudzīts.”
Tā arī Pāvils saka Timotejam; "Tu esi izraudzīts, tu nedrīksti pievilt Dievu un cilvēkus." Ikvienam no mums savā laikā atnāk Dieva izraudzīšana; un, ja mūs aicina izdarīt Viņam darbu, mēs nedrīkstam no tā atteikties.
2) Varbūt ar to Pāvils teica Timotejam: "Esi uzticīgs savam vārdam." Timotejs cēlies no diviem grieķu vārdiem, time- tas nozīmē gods, cieņa, bet teos nozīmē Dievs; un tādējādi Timotejs nozīmē gods, slava Dievam. Un, ja jau mūs sauc par kristiešiem, vārdā, kas cēlies no Kristus vārda, tad mums jābūt uzticīgiem šim vārdam.
3) Beigās Pāvils Timotejam saka: "Šo piekodinājumu es lieku tev pie sirds, mans dēls Timotej." Te Pāvils lieto vārdu paratitesfaj (Bībelē tulkots kā piekodinājums), kas apzīmē kaut kā dārga uzticēšanu (nodošanu) kādam, lai to saglabātu. To lieto, piemēram, noguldot bankā naudu vai nododot cilvēku kādam aprūpēšanai. Ar to vienmēr tiek domāta kādam izrādīta uzticēšanās, par kuru vēlāk nākas atbildēt. Tādējādi Pāvils saka: "Timotej, tavās rokās es ielieku svētumu. Skaties, ka nepievil manu uzticību." Dievs uz mums paļaujas, Viņš mūsu rokās ieliek Savu un Savas Baznīcas godu. Mums ir jāatceras, ka nedrīkstam Viņa uzticību pievilt.
DOŠANĀS DIEVA KARAGĀJIENĀ
1Tim 1:18-20 (turpinājums)
Kādu tad novēlējumu Pāvils deva Timotejam? Viņš to sūta, lai tas cīnītos labo cīņu. Doma par dzīvi kā par karagājienu vienmēr bijusi ļaužu prātos. Maksims no Tiras teica: "Dievs ir karavadonis, dzīve- tā ir kauja, bet cilvēks- kareivis." Arī Seneka ir teicis: "Man, dārgais Lucīlij, dzīvot- tas nozīmē būt kareivim." Kad cilvēks kļuva par ēģiptiešu dievietes Izīdas sekotāju un ievētījās ar tās vārdu saistītās mistērijās, pie viņa vērsās ar aicinājumu: "Ieraksti sevi dievietes Izīdas svētā karapulka sarakstā!"
Te jāatzīmē trīs punkti.
1) Mēs tiekam aicināti nevis vienkārši uz cīnīšanos, bet uz karagājienu. Dzīve- tas ir viens ilgstošs karagājiens, dienests, no kura nav atbrīvošanas; tā nav īsa ugunīga kauja, pēc kuras cilvēks var nolikt ieročus un mierā atpūsties. Dzīve- tas nav 100 metru skrējiens, dzīve- tas ir maratons. Un tieši te parādās bīstamība: vienmēr ir jābūt gatavībā. "Pastāvīga modrība- lūk, brīvības cena!" Dzīves kārdinājumi vienmēr meklē kādu plaisu kristieša bruņojumā. Kristietim vienmēr draud bīstama vēlēšanās sadalīt dzīvi pa vairākām dziņām. Taču mums jāatceras, ka esam aicināti karagājienā, kas ir tikpat ilgs kā dzīve.
2) Timotejs aicināts cīnīties labo cīņu. Un te mēs atkal sastopam vārdu kalos, kurš tā patīk Pastorālo vēstuļu autoram. Šis vārds nozīmē nevis vienkārši labs un spēcīgs, bet tas nozīmē vēl arī patīkams un pievilcīgs. Kristus kareivis- viņš nav neapmierināts un cietsirdīgs karavīrs, viņš- tas ir brīvprātīgais, kas bruņnieciski pilda savu dienestu. Kristus kareivis- viņš nevis verdziski izpilda savu pienākumu, bet kalpo ar prieku.
3) Pāvils aicina Timoteju ņemt līdzi divus ieroču veidus. a) Viņam jāņem līdzi ticība. Pat visdrūmākajos laikos viņam jātic savas lietas galīgam patiesumam un Dieva galīgai uzvarai. Džonu Noksu izmisuma brīdī uzturēja ticība. Reiz no kuģa, uz kura viņš atradās kā vergs- airētājs, bija redzama Sentandrē. Nokss bija tik vārgs, ka viņu vajadzēja pacelt uz rokām. Tam rādīja baznīcas zvanu torni un jautāja, vai viņš to pazīst. "Jā,- viņš atbildēja,- es to labi pazīstu; un esmu pilnīgi pārliecināts, ka, lai cik arī vārgs es pašreiz būtu, nepametīšu šo pasauli, pirms mana mute nebūs tur teikusi slavu Dievam." Viņš apraksta savas izjūtas 1554. gadā, kad tam vajadzēja pamest valsti, lai bēgtu no Marijas Tjudoras atriebības. "Ne tikai neticīgie, bet pat mani ticīgie līdzcilvēki un arī es pats: tas ir, viss veselais saprāts, teica, ka mana situācija ir bezcerīga. Trauslā miesa, nospiesta zem baiļu un sāpju sloga, alkst pēc atsvabināšanas, tomēr neieredzot paklausīšanu un tai atsakot. Ak, brāļi kristieši, es rakstu no personiskās pieredzes... Es pazīstu miesas žēlabas un neapmierinātību, es pazīstu dusmas un sašutumu pret Dievu, kuru piesaukuši, apšaubot visus Viņa apsolījumus, un nu ir gatavi pavisam atkrist no Dieva. Un pret to visu jums atliek vienīgi ticība." Citiem vārdiem, kareivim- kristietim vismaz jācenšas dzīvot saskaņā ar savu ticības mācību. Tikums aiziet no cilvēka evaņģēlija sludināšanas, ja viņa sirdsapziņa to nosoda, kad viņš runā.
BARGS NOSODĪJUMS
1Tim 1:18-20 (turpinājums)
Fragments beidzas ar divu Baznīcas locekļu bargu nosodījumu, kas tai nodarījuši lielu kaitējumu, sagādājuši ciešanas Pāvilam un pazudinājuši savas dzīves. Himenējs atkal tiek pieminēts 2Tim 2:17, bet Aleksandrs acīmredzot pieminēts arī 2Tim 4:14. Pāvils ar viņiem ir neapmierināts triju iemeslu dēļ.
1) Viņi ir atteikušies sekot savai sirdsapziņai. Viņi ļāvuši savām kaislībām runāt skaļāk nekā Dieva balsij.
2) Viņi ir atgriezušie pie saviem netiklajiem pieradumiem. Līdzko tie atkāpās no Dieva, viņu dzīve kļuva netikla un apgānīta. Tiklīdz Dievs aizgāja no viņu dzīves, kopā ar Viņu no tās aizgāja arī skaistums.
3) Viņi ir pievērsušies viltus ticības mācībai. Un šis viņu solis, var teikt, bija neizbēgams. Līdzko cilvēks nogriežas no pareizā ceļa, viņš vispirms cenšas atrast savai rīcībai attaisnojumu. Viņš sāk izkropļot kristīgo ticības mācību, lai tā attaisnotu viņa paša izrīcību. Lai meklētu argumentus, kas attaisno netikumus, viņš sagroza patiesību. Jēzus Kristus vārdos viņš atrod argumentus, kas attaisno ļaunumu. Brīdī, kad cilvēks rīkojas pretēji sirdsapziņas balsij, viņa uzvedība kļūst netikumiska, bet domas izkropļotas.
Un Pāvils saka, ka viņš tos "nodevis sātanam". Ko nozīmē šie briesmīgie vārdi? Ir trīs iespējas.
1) Varbūt viņš domā par jūdu praksi, kad cilvēks tiek nošķirts no Baznīcas. Sinagogās bija tāda prakse, ka noziedznieku vai grēcinieku pakļāva publiskam nosodījumam. Ja tam uz viņu nebija pienācīgas iedarbības, to uz trīsdesmit dienām izdzina no sinagogas. Ja pat tad viņš spītīgi nenožēloja izdarīto, pret to pielietoja anatēmu, kas viņu padarīja par nolādētu, atņemot cilvēku sabiedrību un draudzību ar Dievu. Tādā gadījumā pilnīgi varēja teikt, ka cilvēks nodots velnam, sātanam.
2) Pāvils varbūt ar to gribēja teikt, ka viņš tos izslēdzis sev pašam un pagāniem. Pagāniskajā pasaulē cilvēkam bija jānovelk stingra robeža starp Baznīcu un pasauli. Baznīca bija Dieva pasaule, pārējā pasaule piederēja velnam, un tapt izslēgtam no Baznīcas nozīmēja atkal atgriezties tai pasaulē, kurā valda sātans. Tādējādi šī frāze varēja nozīmēt, ka Himenējs un Aleksandrs tika atgriezti atpakaļ pagāniskajā pasaulē.
3) Ir vēl trešais izskaidrojums, kas varbūt ir vistuvāk patiesībai. Pēc seno cilvēku uzskatiem, velns bija vainojams ļaužu mokās un ciešanās. Kā zināms, viens no Korintas draudzes locekļiem bija vainojams briesmīgā asinsgrēka sakarā, un Pāvils korintiešiem ieteica nodot viņu "sātanam miesas samaitāšanai, lai gars tiktu izglābts Tā Kunga dienā" (1Kor 5:5). Pāvila doma ir tāda, lai Baznīca, tās locekļi, lūgtu par to, lai šo cilvēku piemeklētu kāda fiziska slimība un lai tādējādi caur miesas ciešanām viņš nāktu pie prāta. Tā, piemēram, sātans uzlika fiziskas ciešanas Ījabam (Īj 2:6-7). Arī Jaunajā Derībā mums ir šādi piemēri: Ananijas un Sapfiras briesmīgais gals (Apd 5:5), un aklums, kas piemeklēja zīlnieku Elimu par viņa atteikšanos pieņemt Dieva vārdu (Apd 13:11). Var arī būt tā, ka Pāvils lūdz par to, lai Himenēju un Aleksandru piemeklētu kāds fizisks sods, kas tiem būtu kā brīdinājums un Dieva nosodījums.
Tas visvairāk izskatās pēc patiesības, tāpēc ka Pāvils negrib, lai viņi tiktu iznīcināti, bet viņš vēlas, lai tie iemācītos nezaimot Dievu. Viņam (tāpat kā tam jābūt arī mums) nosodījums nekad nebija atriebība vai sods, bet tikai audzināšanas līdzeklis, kam bija nevis vienkārši jānodara sāpes, bet gan jāizdziedina.
Tita 1:5-9
TICĪBAS PRESBITERI
Tit 1:5-7a
Tādēļ es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu to, kas vēl atlika, un katrā pilsētā ieceltu presbiterus, tā kā es tev liku darīt.
Tiem jābūt nevainojamiem vienas sievas vīriem, kam bērni ticīgi, nevis palaidņi vai nepaklausīgi.
Jo bīskapam jābūt nevainojamam, kā Dieva namturim,
Mēs jau detalizēti apskatījām presbiteru- vecaju personiskās īpašības, kā to izteicis apustulis Pāvils 1Tim 3:1-7. Tāpēc nav nepieciešamības tās otrreiz detalizēti apskatīt. Pāvilam bija paradums presbiterus- vecajus nosaukt uzreiz, tiklīdz nodibināja draudzi (Apd 14:23). Krēta bija sala ar daudzām pilsētām. Homērs to ir nosaucis par „Simts pilsētu Krētu”. Pāvils principiāli uzskatīja, ka viņa dibinātās mazās draudzes ir jāatbalsta, lai tās pēc iespējas drīzāk tiktu uz kājām.
Šajā mums jau zināmajā presbiteru īpašību un iezīmju sarakstā Pāvils uzsver vienu punktu. Presbiteram ir jābūt cilvēkam, kas savus bērnus audzinājis ticībā. Vēlāk Kartāgas konsīlijs to noteica tā: „Bīskapus, vecajus un diakonus neiesvētīt amatā, kamēr visi viņu ģimenes locekļi nebūs kļuvuši par katoļu baznīcas locekļiem.” Kristietība sākas mājās. Nav jādomā, ka cilvēkam par labu runā tas, ka viņš tik ļoti cenšas darīt sabiedrisko darbu, ka tam vairs neatliek laika savām mājām. Nekāda baznīcas kalpošana neizpirks cilvēka vainu, ja tas nebūs rūpējies par savu paša ģimeni. Un Pāvils te lieto ļoti izteiksmīgu vārdu. Presbitera ģimene nedrīkst dot ieganstu apvainošanai palaidnībā. Pāvils te lieto vārdu asotia. Šis pats vārds lietots Lk 15:13, kur tiek runāts par pazudušā dēla palaidnīgu dzīvošanu. Cilvēks, kuru raksturo kā asotos, nav spējīgs ekonomēt, saudzēt; viņš ir izšķērdīgs, trakulis un bagātīgi tērē mantu savām baudām; viņš iztērē to, kas tam pieder, un beigu beigās sevi pazudina. Cilvēku, kuru raksturoja kā asotos, vecos laikos sauca par vējagrābsli, sprukstiņu, izšķērdētāju, bet tagad- par nekur nederīgu cilvēku. Aristotelis, kas tikumu noteica kā vidējo starp divām galējībām, paziņoja, ka viena galējība ir skopums, otra- asotos, neprātīga un egoistiska izšķērdība, bet attiecīgais tikums ir devīgums, plaša sirds. Presbitera mājas nekad nedrīkst būt par sliktu piemēru nesaprātīgai tērēšanai personīgām baudām.
Bet presbitera ģimene bez tam nedrīkst būt arī kā piemērs nepaklausībai. Nekas nevar aizstāt vecāku uzraudzību. Falkoners min tādu piemēru par Tomasa Mora ģimeni: „Viņš vada ģimeni ar tikpat vieglu roku: nekādu traģēdiju, nekādu strīdu. Ja izceļas strīds, to ātri atrisina. Viņa mājas izstaro laimi un tajā ieiet tikpat labi cilvēki.” Presbiteriem īsts mācīšanas lauks ir ne tikai viņa draudze, bet arī mājas.
KĀDS NEDRĪKST BŪT PRESBITERS
Tit 1:7b
ne iedomīgam, ne dusmīgam, ne dzērājam, ne kauslim, ne ierāvējam,
Bet no šīm īpašībām draudzes presbiteram ir jābūt brīvam, un katrai īpašībai Pāvils lieto izteiksmīgu vārdu.
1) Viņš nedrīkst būt iedomīgs (Barklijam: spītīgi patvaļīgs). Grieķiski tas ir authades, kas burtiski nozīmē sagādāt sev baudu. Cilvēks, kuru raksturo kā authades, tik ļoti ir apmierināts ar sevi, ka nekas cits viņam nesagādā prieku, un viņš nedomā par to, kā iepriecināt kādu citu. Par tādu cilvēku R.S. Trenčs ir teicis, ka viņš „spītīgi uzstāj uz savām domām vai aizstāv savas tiesības, bet tai pat laikā pilnīgi ignorē citu uzskatus, intereses un tiesības.” Grieķu autori daudz ir runājuši par šo cilvēcisko trūkumu authodeija. Aristotelis par vienu galējību uzskatīja cilvēku, kas visiem piedraud- areskos, un par otru- cilvēku, kas neiepriecina, kas nevienam nesagādā prieku- authades, bet starp viņiem ir cilvēks, kuram ir patiesa savas vērtības apziņas izjūta –semnos. Aristotelis uzskatīja, ka cilvēks, kuru raksturo kā authades, ne ar vienu nebiedrosies vai nesolidarizēsies. Jeudems ir teicis, ka authades- tas ir cilvēks, „kas iekārto savu dzīvi, nerēķinoties ar citiem, izturas augstprātīgi un nicinoši”. Eiripīds par tādu cilvēku teicis, ka viņš ir „rupjš pret saviem līdzcilvēkiem sava nekulturāluma dēļ”. Filodems teica, ka tāda cilvēka raksturs sastāv no dažādām daļām pašpārliecinātības, uzpūtības un nicinājuma. Iedomība un godkāre liek viņam pārāk augstu vērtēt sevi, nicinājums liek viņam pārāk slikti domāt par citiem, bet uzpūtība liek viņam rīkoties tai atbilstoši attiecībā pret sevi un pret pārējiem. Nav šaubu, ka tāds cilvēks- authades- ir nepatīkams tips. Viņš ir neciešams, visu nosoda, ko nespēj saprast, un uzskata, ka tikai viņa rīcība ir pareiza. Tāda īpašība „ir galēji bīstama, -kā izteicies Loki- vadot brīvus cilvēkus”. Cilvēki, kas nicina citus un ir iedomīgi neiecietīgi, nedrīkst ieņemt amatus Baznīcā.
2) Viņš nedrīkst būt dusmīgs. Grieķiski tas ir orgilos. Grieķu valodā ir divi vārdi ar nozīmi dusmas. Pirmkārt, tas ir tumos- dusmas, kas ātri uzliesmo un tikpat ātri apdziest, kā salmi. Otrkārt, orge, lietvārds, kas radniecīgs vārdam orgilos un kas nozīmē iesīkstējušas dusmas. Tas nav ātri uzliesmojošs niknums, bet dusmas, kuras cilvēks pastāvīgi uzsilda. Dusmu uzliesmojums- tā ir ļoti nepatīkama lieta, bet tādas iesīkstējušas, apzināti uzsildītas dusmas ir vēl daudz sliktākas. Cilvēks, kas uztur savas dusmas pret cilvēkiem, neder Baznīcā par vadītāju.
3) Viņš nedrīkst būt dzērājs. Grieķiski tas ir paroinos, kas nozīmē ar noslieci uz vīna pārmērīgu lietošanu. Taču pamazām šī vārda nozīme paplašinājās un ieguva nozīmi neapvaldīta, neganta, riebīga uzvedība. Tā, piemēram, jūdi šo vārdu lietoja, lai raksturotu to jūdu uzvedību, kuri ņēma par sievām midiānietes; kristieši šo vārdu lietoja, lai apzīmētu tos, kuri sita krustā Jēzu Kristu. Šis vārds raksturo cilvēku, kura rīcība pat skaidrā prātā ir pielīdzināma dzērāja negantībai.
4) Viņš nedrīkst būt kauslis (kas ātri sāk kauties). Grieķiski tas ir plektes un burtiski nozīmē uzsitējs (sitējs ar āmuru), tas, kurš sit. Var likties, ka agrīnajā Kristīgajā baznīcā bija bīskapi, kuri ar varu piespieda paklausīt sava ganāmpulka nomaldījušās avis, kaut arī Apustuliskajos Kanonos ir rakstīts: „Pavēlam, lai bīskapam, kurš sit nomaldījušos ticīgo, tiktu atņemts amats.” Pelagijs saka: „Viņš nedrīkst iesist nevienam, kas ir Kristus māceklis, jo Kristus, kad Viņam sita, nesita pretī.” Paši grieķi paplašināja šī vārda nozīmi, un tas sāka nozīmēt vardarbību ne tikai ar rīcību, bet arī ar vārdiem. Un ar šo vārdu sāka apzīmēt cilvēku, kurš iebiedē, nobaida savus līdzcilvēkus, un pilnīgi var būt, ka tā tas arī šeit ir jāsaprot. Cilvēks, kas aizmirsis mīlestību un rīkojas vardarbīgi arī vārdos, nav derīgs oficiālai kalpošanai Kristīgajā baznīcā.
5) Viņš nedrīkst būt ierāvējs. Grieķiski šis vārds ir aishrokerdes un raksturo cilvēku, kurš nav izvēlīgs naudas līdzekļu iegūšanā, lai tikai tos ātrāk dabūtu. Tā nu gadījās, ka tieši ar šo trūkumu bija slaveni krētieši. Polībijs teica: „Viņi tā nodevušie naudas ieguvei apkaunojošā un mantrausīgā veidā, ka tikai starp krētiešiem jebkurš peļņas gūšanas veids netiek uzskatīts par apkaunojošu.” Plutarhs teica, ka viņi pielipuši pie naudas kā bites pie medus. Tiem nerūpēja, ko maksājusi viņu iegūtā nauda, bet kristietis zina, ka dažas lietas maksā pārāk dārgi. Cilvēks, kura dzīves mērķis ir materiālo vērtību sakrāšana neatkarīgi no iegūšanas veida, nav derīgs oficiālam amatam Kristīgajā baznīcā.
KĀDAM JĀBŪT PRESBITERAM
Tit 1:8-9
bet viesmīlīgam, laba mīļotājam, prātīgam, taisnam, svētbijīgam, savaldīgam.
Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim.
Iepriekšējā pantā Pāvils norādīja, kādas rakstura īpašības nedrīkst būt presbiteram, bet te viņš saka, kādām rakstura īpašībām presbiteram ir jāpiemīt. Šīs īpašības var sadalīt trīs grupās.
Īpašības, kādas presbiteram jāparāda pret citiem cilvēkiem. Viņam ir jābūt viesmīlīgam. Grieķiski tas ir filoksenos, kas nozīmē ceļiniekus mīlošs. Senajā pasaulē daudz ļaužu uz kaut kurieni gāja un no kaut kurienes nāca. Viesnīcas bija ļoti dārgas, netīras un slavenas ar izlaidību; un tāpēc bija svarīgi, lai ceļojošs kristietis kristīgajā draudzē atrastu atvērtas durvis. Un līdz pat mūsdienām šajā melnajā pasaulē ceļiniekam visvairāk ir vajadzīga kristīgā brālība.
1) Viņam ir jāmīl labais; grieķiski- filagatos, kas var nozīmēt vai nu mīlēt labas lietas vai labus cilvēkus. Aristotelis šo vārdu lieto ar nozīmi nesavtīgs, tas ir tāds, kam patīk labi darbi. Mums nav jāizvēlas starp šīm trim nozīmēm; Pāvils te domājis tās visas. Baznīcas vadītājam ir jābūt cilvēkam, kura sirds atsaucas uz labo ikvienā cilvēkā, ikvienā vietā, ikvienā darbā.
2) Otrkārt, īpašības, kurām Baznīcas vadītājam jāpiemīt kā personībai, kas ir iekšējas. Viņam ir jābūt prātīgam (tikumīgam). Grieķiski tas ir sofron. Eiripīds šo īpašību nosaucis par „visbrīnišķīgāko dāvanu, kādu dievi ir devuši cilvēkiem”. Sokrāts to ir nosaucis par tikumības stūrakmeni. Ksenofons teicis, ka tas ir gars, kas izvairās no ļaunuma ne tikai tad, kad visi viņu redz, bet arī tad, kad to neviens neredz. Trenčs to ir raksturojis kā „pilnīgu kontroli pār kaislībām un vēlmēm, neļaujot tām iziet aiz robežām, kādas ir noteicis un apstiprinājis likums un veselais saprāts. Sofron- tas ir tāda cilvēka apzīmējums, kā izteikušies paši grieķi, „kura domas ekonomē domas”. Baznīcas vadītājam ir jābūt cilvēkam., kas saprātīgi kontrolē visus savus instinktus.
Viņam ir jābūt taisnam, grieķiski dikajnos. Grieķi taisnu cilvēku raksturoja kā tādu, kurš dod dieviem to, kas pienākas dieviem, un cilvēkiem to, kas pienākas cilvēkiem. Kristīgās baznīcas vadītājam ir jāciena cilvēks un jāgodā Dievs, tas ir, pienācīgi jāizturas pret Dievu un pret ļaudīm.
Viņam ir jābūt svētbijīgam, grieķiski hosios. Tas ir grūti pārtulkojams vārds, jo tas raksturo cilvēku, kas dzīvē pieturas pie fundamentālām pieklājības normām, kas stāv pāri visiem cilvēku radītiem likumiem.
Viņam ir jābūt savaldīgam, grieķiski egkrates. Ar šo grieķu vārdu tiek raksturots cilvēks, kas pilnā mērā apguvis māku valdīt pār sevi. Ikvienam cilvēkam, kas kalpo citiem, ir jāprot sevi savaldīt.
3) Un beigās īpašības, kuras raksturo baznīcas vadītāju ar tā izturēšanos un attieksmi baznīcas iekšienē. „Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai.” Flotē ir likums, ka neviens virsnieks otram virsniekam dienesta pienākumu pildīšanas laikā nedrīkst teikt drosmi laupošus, nomācošus un pesimistiskus vārdus. Nav pareizi, ka sprediķis atstāj pesimistisku un drosmi atņemošu iespaidu uz ļaudīm. Patiesiem kristīgiem mācītājiem un vadītājiem nav ļaudis jānoved izmisumā, bet jāpaver viņiem cerība. „Lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim.” Atspēkot grieķiski ir elegčejn, un šis ir ļoti daudznozīmīgs vārds. Tas nozīmē pārmest cilvēkam tā, ka viņš ir spiests atzīt savas rīcības kļūdainību. Trenčs saka, ka šis vārds nozīmē norāt cilvēku un vadīt patiesības apskāvienos tā, lai viņš, ja arī neatzīst un nenožēlo savu grēku, tad vismaz to apzinās. Sengrieķu orators Dēmostens teicis, ka ar šo vārdu apzīmē situāciju, kad cilvēks neapgāžami pierāda viņa teiktā patiesumu. Savukārt Aristotelis šī vārda nozīmi noteica tā: pierādīt, ka viss var būt tikai tā, kā mēs esam teikuši. Kristīgais pārmetums- tie nav tikai dusmīgi un nosodoši vārdi, kas adresēti cilvēkam. Tas nozīmē runāt tā, lai viņš apzinātos savu aplamo rīcību un saprastu patiesību.
|
|
