Sv. apustuļa Pētera 1. un 2. vēstule. Sv. apustuļa Jāņa 1. 2. un 3. vēstule. Jūdas vēstule.


Cena:
Cena ar atlaidi€8,55

Apraksts

Sis skaidrojums Jaunajai derībai domāts dažādu konfesiju cilvēkiem visā pasaulē. Mūsu lūgšana par šo izdevumu no sērijas "Ikdienas Bībeles studijas" ir izteikta pazīstamajiem Ričarda Čičestera lūgšanu vārdiem dot visiem iespēju "iepazīt Jēzu Kristu vēl labāk, mīlēt viņu dziļāk, sekot Viņam uzticīgāk"

Pāri par 50 gadus Ikdienas Bībeles studiju komentāri ir bijuši ideāls palīgs Bībeles studēšanai. Mazai tautai - latviešiem - tiek dota unikāla iespēja iepazīties ar Viljama Barklija gudrību. Ikdienas Bībeles studijas palīdzēsatklāt ikvienam, ko īsti nozīmē Jaunās Derības vēsts un īpaši. ko tā nozīmē tieši šodien.

Profesors Viljams Barklijs (1907 - 1978) bija pasaulē pazīstams Jaunās Derības skaidrotājs un profesors Glazgovas Universitātē Skotijā. Viņš sarakstījis vairāk nekā piecdesmit grāmatas, un, šķiet, ar saviem 17 Bībeles komentāru sējumiem ir vispazīstamākais Svēto Rakstu pētnieks starpkonfesionālajā kristīgajā vidē.
Fragmenti

1. Pētera 2:4-10
BAZNĪCAS RAKSTURS UN TĀS FUNKCIJAS

1Pēt 2:4-10

Ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs.
Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu,
jo ir rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā izredzētu dārgu stūra akmeni, un, kas tic uz Viņu, nepaliks kaunā.

Tad nu jums, kas ticat, dārgs ieguvums, bet neticīgiem tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir tapis par stūra akmeni un ir akmens, pār kuru krīt, un klints, pie kuras piedauzās.
Tiem tas ir par piedauzību, kas neklausa vārdam, kam tie arī ir nolemti.
Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā,
jūs, kas citkārt nebijāt tauta, bet tagad Dieva tauta, kas nebijāt apžēloti, bet tagad esat apžēloti.

Pēteris izsaka Baznīcas raksturu un funkcijas. Šis fragments ir tik saturīgs, ka sadalīsim to četrās daļās.

1. Akmens, ko nama cēlēji atmetuši

Daudz jau ticis pateikts saistībā ar akmeni un trim šeit minētajiem fragmentiem no Vecās Derības. Apskatīsim katru no tiem atsevišķi.

1. Viss cēlies no Jēzus paša vārdiem. Viena no Viņa vispārsteidzošākajām līdzībām ir par ļaunajiem vīna dārza strādniekiem, un tajā stāstīts par to, kā ļaunie vīna dārza strādnieki vienu pēc otra nogalināja saimnieka sūtītos kalpus, bet beigās nogalināja pat viņa dēlu. Ar to Jēzus Saviem klausītājiem parādīja, kā Israēla tauta atkal un atkal atteicās ieklausīties praviešu vārdos, viņus izdzina un nogalināja, un ka šī atteikšanās savu nobeigumu iegūs Viņa paša nāvē. Bet aiz Savas nāves Jēzus redzēja arī Savu uzvaru, un par to stāstīja stāstu, kas ņemts no Psalmu grāmatas: „Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no Tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs.” (Mt 21:42; Mk 12:10; Lk 20:17).

Tas ir citāts no Ps 118:22, kur ar akmeni domāta Israēla tauta. Pēc A.K. Kirkpatrika vārdiem Israēla tauta ir „stūra akmens”. Pasaules lielvalstis atmeta Israēlu kā nekam nederīgu lietu, bet Dievs tam paredzēja visgodājamāko un svarīgāko vietu Savas valstības uzcelšanai virs zemes. Šie vārdi parāda, ka Israēls saprata savu misiju un vietu Dieva plānā. Jēzus ņēma šos vārdus un attiecināja tos uz Sevi. Izskatījās tā, ka ļaudis ir pilnīgi novērsušies no Viņa, bet Dieva plānā Viņš bija stūra akmens, pats svarīgākais akmens Dieva valstības celtniecībā.

2. Vecajā Derībā ir vēl citas atsauces uz šo simbolisko akmeni, un agrīnās Kristīgās baznīcas rakstnieki izmantoja tās saviem mērķiem. Pirmoreiz šis akmens minēts Jes 28:16, kur teikts: „Tādēļ saka Dievs Tas Kungs: "Redzi, Es lieku Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi pamatots; kas tic, nepaliks kaunā!” Un tā ir norāde uz Israēla tautu. Izraudzīts un dārgs akmens – tā ir Dieva uzticības pilnā attieksme pret Savu tautu, tās ir attiecības, kurām kulminācija bija jāsasniedz ar Mesijas atnākšanu. Un atkal agrīnās Kristīgās baznīcas rakstnieki ņēma šo fragmentu un saistīja to ar Jēzu Kristu kā Dieva dārgu un stipru stūra akmeni.

3. Otrs fragments arī ir no Jesajas grāmatas: „Turiet gan par svētu To Kungu Cebaotu, bīstieties Viņu, Viņš lai jums iedveš bailes un šausmas! Tad Viņš būs svētums, un tai pašā laikā Viņš būs par apgrēcības akmeni un par piedauzības klinti abiem Israēla namiem, par valgu un par slazdu Jeruzālemes iedzīvotājiem.” (Jes 8:13-14). Šī fragmenta nozīme ir tāda, ka Dievs piedāvā Israēla tautai kļūt par tās Kungu. Tiem, kas To pieņems kā Kungu, Viņš kļūs par svētību un pestīšanu, bet tiem, kas Viņu noraidīs – par šausmām un bojāeju. Arī šo fragmentu agrīnās Kristīgās baznīcas rakstnieki attiecināja uz Jēzu: tiem, kas Viņu pieņems, Jēzus būs Pestītājs un Draugs, bet tiem, kas Viņu noraidīs, būs tiesa un sods.

4. Lai saprastu šos fragmentus no Vecās Derības, mums jāapskata kāda atsauce uz tiem Jaunajā Derībā. Pēteris, runājot par Jēzu kā par stūra akmeni, bet par kristiešiem, kā par dzīviem akmeņiem, kuriem jāuzceļ garīgs nams, atcerējās paša Jēzus vārdus, ko Viņš teica Pēterim pēc tā lielās ticības apliecināšanas Filipa Cēzarejā. Toreiz Jēzus viņam teica: „Tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mt 16:18). Uz uzticīgo kristiešu ticības tiek celta Baznīca.
Šis fragments jālasa uz šāda fona.

2. Baznīcas raksturs

No šī fragmenta mēz uzzinām kaut ko par Baznīcas raksturu.
1. Kristietis ir kā dzīvs akmens, bet Baznīca ir kā dzīva celtne, kurā tas iemūrēts (1Pēt 2:5). Tas pavisam skaidri norāda uz to, ka kristietība – tā ir kopība. Ikviens kristietis savu īsto vietu atrod vienīgi tad, kad ir iebūvēts celtnē. „Savrupa, vientuļnieku reliģija” vienkārši nav iespējama. Kāds reiz ir teicis: „Kristieši – individuālisti, kas uzskata sevi par pārāk labiem, lai piederētu pie kādas no esošajām baznīcām, vienkārši ir pretrunā paši ar sevi.”

Ir kāds stāsts par vienu spartiešu ķēniņu, kas viesim - monarham slavēja Spartas mūrus. Viesis paraudzījās apkārt un, nekādus mūrus neredzēdams, ķēniņam teica: „Kur tad ir tie mūri, kurus tu tā slavē?” Ķēniņš norādīja uz saviem miesassargiem, izciliem karavīriem: „Lūk, viņi, Spartas mūri, katrs cilvēks – tas ir ķieģelis.”

Paralēle ir acīmredzama. Viens ķieģelis pats par sevi ir nederīgs, bet iemūrēts celtnē tas kļūst noderīgs. Tā ir arī ar ikvienu kristieti. Lai izpildītu savu sūtību, viņš nedrīkst palikt vientuļš, viņam jātiek iemūrētam Baznīcas ēkā.

Pieņemsim, ka kara laikā cilvēks paziņo: „Es gribu kalpot dzimtenei un aizstāvēt to pret ienaidniekiem.” Ja viņš savu lēmumu centīsies īstenot pats vientulībā, tad nekad to neizpildīs. Viņš var gūt sekmes vienīgi, ja nostāsies plecu pie pleca ar tiem, kas domā tāpat kā viņš. Tāpat arī Baznīcā. Individuāla kristietība – tas ir absurds. Kristietība – tā ir kopība vienotā baznīcas draudzes brālībā.

2. Kristieši – tā ir svēta priesteru saime (1Pēt 2:5). Priesteri atšķir divas svarīgas īpašības.
a) Viņš ir cilvēks, kuram ir pieeja Dievam un uz kuru gulstas uzdevums pievest Viņam citus cilvēkus. Laikā pirms kristietības pieeja Dievam bija priesteru privilēģija, un konkrēti virspriestera, kuram vienīgajam bija tiesības ieiet vissvētākajā vietā. Caur Jēzu Kristu, caur šo jauno un dzīvo ceļu pieeja Dievam kļuva par ikviena kristieša privilēģiju, neatkarīgi no viņa sociālā stāvokļa. Latīņu valodā priesteris ir pontifeks, un tas nozīmē tiltu cēlējs; priesteris – tas ir cilvēks, kas ceļ tiltu, pa kuru citi cilvēki atnāk pie Dieva. Kristietim ir dota privilēģija un uz viņu gulstas atbildība atvest citus cilvēkus pie Pestītāja, kuru viņš pats jau ir saticis un iemīlējis.
b) Priesteris – tas ir cilvēks, kas pienes Dievam upurus. Pēc senas tradīcijas upurēja dzīvniekus, bet kristietis pienes garīgus upurus. Viņš kā upuri Dievam velta savus darbus. Viss tiek darīts Dievam un tāpēc pat vismazākais uzdevums, kuru izpilda ikviens atsevišķs vienkāršais cilvēks, ir ietērpts godībā. Kristietis nodod kā upuri Dievam dievkalpojumu, un tāpēc baznīcas dievkalpojumi nav nasta, bet prieks. Kristietis kā upuri Dievam nodod sevi pašu. Pāvils saka: „Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana.” (Rm 12). Augstāk par visu Dievam ir vajadzīga mūsu siržu mīlestība un mūsu kalpošana ar savu dzīvi. Lūk, šo pilnīgo upuri jāpienes katram kristietim.

3. Baznīcas uzdevums ir stāstīt ļaudīm par Dieva paveikto. Citiem vārdiem, Baznīcai ir jāliecina par Dieva pārsteidzošajiem darbiem. Ar savu dzīvi, pat vairāk nekā ar saviem vārdiem, kristietim ir jāliecina par to, ko viņa labā Dievs izdarījis Jēzū Kristū.

3. Baznīcas godība

Šī teksta 9. un 10. pantā tiek runāts par to, ko Dievs izdarīja kristiešu labā un par ko viņi liecina.
1. Dievs ir aicinājis kristiešus no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā. Kad cilvēks iepazīst Kristu, viņš iepazīst Dievu. Viņam vairs nav jāmin vai jāmeklē taustoties. „Kas Mani ir redzējis, - Jēzus teica, - tas ir redzējis Tēvu.” (Jņ 14:9). Jēzū ir Dieva iepazīšanas gaisma. Kad cilvēks iepazīst Jēzu, viņš iepazīst tikumību. Jēzū Kristū cilvēkam ir etalons, pēc kura viņš var pārbaudīt katru savu rīcību un katru savu nodomu. Kad cilvēks iepazinis Jēzu, viņš iepazīst ceļu. Dzīve pārstāj būt par ceļu bez ceļa rādītājas zvaigznes. Jēzū ceļš kļūst skaidrs. Kad cilvēks iepazīst Jēzu Kristu, viņš iepazīst spēku. Būtu pārāk maz tikai zināt Dievu un nepazīt spēku, kas nāk no kalpošanas Viņam. Būtu maz jēgas zināt par tikumu, bet nespēt to iemantot. Būtu maz jēgas zināt pareizo ceļu, bet būt pilnīgi nespējīgam uz tā nostāties. Jēzū Kristu cilvēkam ir gan vīzija, gan spēks.

2. Dievs tos, kas nebija tauta, padarīja par Dieva tautu. Pēteris citē no Hoz 1:6, 9; 2:1-3, 25 par to, ka Dievs izsauca kristieti no nebūtības stāvokļa un piešķīra viņam nozīmi. Šajā pasaulē bieži notiek tā, ka cilvēka lielums atkarīgs nevis no viņa personības, bet no viņam uzticētā uzdevuma. Bet kristieša lielums ir tas, ka Dievs viņu izredzējis kā Savas tautas locekli, izraudzījis izpildīt Viņa uzdevumu šajā pasaulē. Kristietis nevar būt parasts cilvēks jau tāpēc vien, ka viņš ir Dieva cilvēks.

3. Kristietis ir aicināts no neapžēlotajiem apžēlotajos. Visas nekristīgās reliģijas raksturo viena īpatnība – bailes no Dieva. Bet kristietis ir iepazinis Dieva mīlestību un zina, ka no Dieva nav jābaidās.

4. Baznīcas funkcijas

Šī teksta 9. pantā minēts īss funkciju uzskaitījums, kas jāpilda Baznīcas. Pēteris saka, ka kristieši ir „izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums”. Pēteris domās aizgājis pie Vecās Derības, jo šīs frāzes attiecas uz Israēlu. Šie vārdi galvenokārt ņemti no diviem avotiem: no Jes 43:21, kur Jesaja dzird, ka Dievs saka: „Šī tauta, ko Es esmu Sev izredzējis”, bet vēl vairāk no 2Moz 19:5, kur dzirdama Dieva balss: „Bet tagad, ja jūs uzklausīsit Manu balsi un turēsit Manu derību, tad jūs Man būsit par īpašumu visu tautu vidū, jo Man pieder visa pasaule.” Lielie apsolījumi, ko Dievs deva Israēlam, ir piepildījušies Baznīcā, jaunajā Israēlā. Ikvienam no šiem punktiem ir liela nozīme.

1. Kristietis – viņš ir izredzēta cilts. Te mēs atkal atgriežamies pie idejas par derību. 2Moz 19:5-6 ir rakstīts, kā Dievs slēdza Savu derību ar Israēla tautu. Derībā Dievs piedāvāja jūdiem stāties ar Viņu īpašās attiecībās, ja Israēls pieņems derības noteikumus un ievēros bauslību. Šīs attiecības būs spēkā tikai tajā gadījumā, „ja jūs uzklausīsit Manu balsi un turēsit Manu derību” (2Moz 19:5). No šejienes mēs uzzinām, ka kristietis izraudzīts trim lietām. a) Privilēģijai. Jēzū Kristū viņam tiek piedāvātas jaunas un tuvas attiecības ar Dievu; Dievs kristietim ir kļuvis par Draugu, bet viņš ir kļuvis par draugu Dievam. b) Paklausībai. Privilēģijas nes sev līdzi atbildību. Kristietis ir izraudzīts kļūt par paklausīgu Dieva bērnu. Viņš ir izraudzīts rīkoties nevis tā, kā pats vēlas, bet gan, kā grib Dievs. c) Kalpošanai. Kristieša godība ir tajā, ka viņš ir Dieva kalps, bet privilēģija tajā, ka viņš izpildīs lomu Dieva plānos. Bet to viņš var izpildīt vienīgi tad, ja būs Dievam pienācīgi paklausīgs.

2. Kristieši ir ķēnišķīgi priesteri. Kā mēs jau redzējām, tas nozīmē, ka ikvienam kristietim ir tiesības piekļūt Dievam un ka viņam ir jāpiedāvā Dievam savs darbs, sava pielūgšana un pašam sevi.

3. Kristieši ir svēta tauta, kā tas tulkots Bībelē. Mēs jau redzējām, ka sākotnēji grieķu vārds hagios (svēts) bija ar nozīmi īpašs, atdalīts. Kristietis izraudzīts, lai atšķirtos no citiem cilvēkiem. Bet šī atšķirība ir tāda, ka viņš veltījis sevi Dieva gribai un Dieva kalpošanai. Citi ļaudis var dzīvot pēc pasaulīgām normām un standartiem, bet kristietim eksistē vienīgi Dieva standarti. Cilvēkam nav vispār jāstājas uz kristīgā ceļa, ja viņš neapzinās, ka tad viņš uzņemas atbildību būt pilnīgi atšķirīgs no citiem cilvēkiem.

4. Kristieši ir Dieva īpašums. Bieži mēdz būt tā, ka kaut kādas lietas iegūst īpašu vērtību vai ievērību tāpēc, ka tās piederējušas kādam noteiktam cilvēkam. Visparastākā lieta iegūst īpašu vērtību, ja tā piederējusi slavenam cilvēkam. Daudzos muzejos atrodamas visparastākās lietas – apģērbs, spieķis, spalvaskāts, grāmatas, mēbeles, kuras ieguvušas īpašu vērtību tikai tāpēc, ka kādreiz piederējušas izcilam cilvēkam. Tāpat ir arī ar kristieti: viņš var būt visparastākais cilvēks, bet viņš iegūst jaunu vērtību, jo pieder Dievam.

3. Jāņa 9-15
MĪLESTĪBAS SAUCIENS

3Jņ 9-15

Es draudzei esmu rakstījis, bet Diotrefs, kas labprāt grib būt pirmais viņu vidū, neuzņem mūs.
Tāpēc, kad nākšu, es pieminēšu viņa darbus, ko viņš dara, ļauniem vārdiem aprunādams mūs, un ar to viņam nepietiek, viņš pats neuzņem brāļus un neļauj to darīt tiem, kas to grib, un izstumj tos no draudzes.
Mīļais, neseko ļaunajam, bet labajam. Kas dara labu, ir no Dieva; kas dara ļaunu, nav Dieva redzējis.
Demētrijam par labu ir liecinājuši visi, arī pati patiesība. Arī mēs dodam viņam labu liecību, un to zini, ka mūsu liecība ir patiesīga.
Man būtu tev daudz ko rakstīt, bet es negribu tev rakstīt ar tinti un spalvu,
bet ceru it drīz tevi redzēt, tad mēs runāsim no mutes uz muti.
Miers lai ir ar tevi. Draugi tevi sveicina. Sveicini draugus, katru atsevišķi.

Te mēs uzzinām vēstules rakstīšanas iemeslu un iepazīstamies ar visa šī notikuma diviem galvenajiem varoņiem.

No vienas puses, tas ir Diotrefs. Priekšvārdā mēs jau redzējām, kādā situācijā bija Jānis, Diotrefs un Demētrijs. Agrīnajā Baznīcā pastāvēja divu veidu draudzes gani. No vienas puses bija apustuļi un pravieši, kuru vara un pilnvaras nebija ierobežotas ar kādu konkrētu draudzi, bet attiecās uz visu Baznīcu. Bez tam, bija presbiteri jeb vecaji; viņi bija uz vietas dzīvojoši pastāvīgi vietējo draudžu gani, to balsts un mugurkauls.

Agrīnajā laikmetā tas neradīja nekādas problēmas, tāpēc ka vietējās draudzes vēl bija kā bērni, kas paši neprata staigāt un patstāvīgi strādāt. Taču ar laiku starp šiem diviem draudzes ganiem attiecības kļuva arvien saspringtākas. Tādā mērā, kā vietējās draudzes pieņēmās spēkā un arvien vairāk apzinājās savu vietu un lomu, tās bija arvien mazāk un mazāk gatavas pakļauties vadībai no tālienes un ceļojošu svešinieku iejaukšanās mēģinājumiem.

Šī problēma līdz zināmai pakāpei pastāv vēl šodien. Arī šodien ir ceļojoši sludinātāji, kuru metodes un atmosfēra var stipri atšķirties no vietējo baznīcas kalpotāju teoloģijas, metodēm un atmosfēras. Jaunajās draudzēs pastāv problēma, cik ilgi misionāriem kā kontrolētājiem būtu jāpaliek un kad iezemiešu draudzes varētu atbrīvoties un pašas lemt savas lietas.

Šajā vēstulē vietējās draudzes gans ir Diotrefs. Viņš nevēlas atzīt Jāņa varu un autoritāti un uzņemt ceļojošos misionārus. Viņš tik ļoti norūpējies par to, lai tā draudze pati risinātu savas lietas, ka pat ir gatavs padzīt tos, kuri vēl ir gatavi atzīt Jāņa varu un pilnvaras un uzņemt ceļojošos sludinātājus. Kas patiesībā ir Diotrefs, to mēs nezinām. Protams, viņš nav bīskaps. Pilnīgi iespējams, ka viņš ir enerģisks un gudrs presbiteris vai arī vienkārši agresīvi noskaņots draudzes loceklis, kas ar savu spēcīgo personību noslauka visu no sava ceļa. Jebkurā gadījumā viņš ir spēcīga un dominējoša personība.

Ber Demētrijs visticamāk, ka ir ceļojošo sludinātāju vadītājs un droši vien, ka viņš arī atnesa šo Jāņa vēstuli Gajam. Jānis personīgi sniedz viņa un tā spēju raksturojumu un iespējams, ka bija kādi noteikti apstākļi, kas noteica Diotrefa negatīvo attieksmi pret viņu.

Protams, arī Demētrija vārds nav neparasts. Tika mēģināts identificēt viņu ar divām personām Jaunajā Derībā. Viņu centās identificēt ar sudrabkali Demētriju no Efezas, kas aizstāvēja opozīciju pret Pāvilu (Apd 19:21 utt.). Iespējams, ka vēlāk viņš pievērsās kristietībai, taču tā agrākā naidīgā attieksme lika ļaudīm no viņa vairīties. Viņu identificēja arī ar Dēmu (saīsinājums vārdam Demētrijs), kas bija Pāvila līdzstrādnieks, bet to pameta, jo iemīlēja tagadējo pasauli (Kol 4:14; Flm 23; 2Tim 4:10). Iespējams, ka Dēma atgriezās pie ticības, bet viņam turpināja pārmest to, ka ir atstājis Pāvilu.

Šajā situācijā iejaucas Jānis, kura autoritāte tiek apstrīdēta, un vēlas savā pusē dabūt Gaju, cilvēku ar labu sirdi, bet iespējams, ka ne ar tik stipru raksturu, kāds tas ir Diotrefam, tāpēc ka, palicis viens, viņš var piekāpties Diotrefam.

Lūk, mūsu situācija. Bet kā mēs attiecamies pret Diotrefu? Mēs pilnīgi varam viņam just līdzi; var uzskatīt, ka viņš nostājies pozīcijā, kurā agrāk vai vēlāk ir jānostājas visiem. Taču ar visu tā rakstura stiprumu viņam bija viens trūkums – viņam trūka žēlastības. Kā to ir izteicis Dods: „Nevar būt patiesu reliģisko jūtu, ja tās neizpaužas žēlastībā.” Tieši tāpēc, neskatoties uz visām savām vadītāja spējām un savu pārākumu, pēc Jāņa ieskatiem, Diotrefs nebija patiess kristietis. Īstenam kristīgam vadītājam ir jāatceras, ka spēks un labestība iet kopā, un roku rokā iet arī vadīšana un mīlestība. Bet Diotrefs bija līdzīgs tik daudziem draudzes vadītājiem. Varbūt, ka viņam bija pilnīga taisnība, bet viņš centās panākt savu nepareizā veidā, tāpēc ka prāta spēks nekad nevar aizstāt sirsnīgu mīlestību.

Mēs nezinām, ar ko tas beidzās. Jānis savu vēstuli beidz mīlestības garā. Viņš drīz atnāks un parunāsies, kad viņa klātbūtne sasniegs to, ko nevar izdarīt neviena vēstule, bet tags viņš sūta savus sveicienus un svētības. Mēs varam būt pārliecināti par to, ka Vecaja novēlējums – „miers lai ir ar tevi” – patiešām atnesa mieru nesaskaņu un strīdu plosītajā draudzē, kurai Jānis rakstīja.

Produkta informācija

Veids: Grāmatas
Autors/i: Viljams Barklijs
Izdevniecība: Viņa Vārds Manī
Valoda: Latviešu
Vākojums: Mīkstie vāki
Lappuses: 417
Gads: 2012
Izmērs: 13 x 20

iesakām apskatīt

Nesen skatītās