Tedija poga


Cena:
Cena ar atlaidi€4,40

Apraksts

"Neparastie Tedija piedzīvojumi, aizstāvot tēva godu un visādi cīnoties, lai nepazaudētu savējo... Tad parādījās meitene un iesākās cīņa, kuras apraksts un tālākie piedzīvojumi ir ietverti šajā grāmatā."

"Slaidais, maigais mazais zēns ar smalkajiem sejas vaibstiem un zilajām acīm bija kā pamiris, domīgi sapņojot. Viņa skatiens kļuva dziļš, it kā ieraudzījis kaut ko tālu, nesasniedzamu. Viņa acis „lēkāja,” spīdēja no satraukuma, un viņš pats viss iedrebējās no saviļņojuma; ar augsti paceltu galvu, dzīvīgi žestikulējot ar rokām un kājām, ātri strādājot ar mēli, viņš, likās, apbūra savus klausītājus, kuri klausījās viņā ar atvērtām mutēm un plaši ieplestām acīm.
Ar vienu roku viņš turēja lielu vara pogu, kas izdalījās uz viņa mazās žaketes..."
Fragmenti

1.daļa - Pretinieks
Viņš stāvēja neliela lauku zēnu bariņa vidū, neapsegtā zeltainā galviņa bija spožās vasaras saules apspīdēta; viņa biezās viļņainās cirtas, redzams, deva pietiekošu aizsardzību no svelmainiem stariem, un vēl – viņš bija pārāk iegrimis savā nodarbē, lai pievērstu uzmanību kaut kam citam.
Slaidais, maigais mazais zēns ar smalkajiem sejas vaibstiem un zilajām acīm bija kā pamiris, domīgi sapņojot. Viņa skatiens kļuva dziļš, it kā ieraudzījis kaut ko tālu, nesasniedzamu. Viņa acis „lēkāja,” spīdēja no satraukuma, un viņš pats viss iedrebējās no saviļņojuma; ar augsti paceltu galvu, dzīvīgi žestikulējot ar rokām un kājām, ātri strādājot ar mēli, viņš, likās, apbūra savus klausītājus, kuri klausījās viņā ar atvērtām mutēm un plaši ieplestām acīm.
Ar vienu roku viņš turēja lielu vara pogu, kas izdalījās uz viņa mazās žaketes, un šī pati poga kalpoja par viņu sarunu tēmu.

Mans tēvs metās uz priekšu: „Aiz manis, brāļi! Izglābsim veco karogu!” Visi iekliedzās: „Urā!” un visi viņam sekoja. Ložmetēji šāva, bumbas lidoja, un zobeni spīdēja un cirta, un ienaidnieki lauzās uz priekšu ar sarkanām niknām sejām, zobus griežot. Mans tēvs izvilka zobenu, un neviens nevarēja stāties viņam pretī – neviens! Viņš cirta un dūra: un galvas un rokas, un kājas lidoja nost ātrāk par zibeni, viena pēc otras. Viņš tika līdz karogam un ar kliedzienu precīzi caurdūra ar savu zobenu to ienaidnieku, kurš bija nozadzis karogu. Ienaidnieks nokrita miris. Mans tēvs paķēra karogu un atskatījās: viņš viens bija ielenkumā! Bet, vai viņš apjuka vai nobijās? Ak, protams, nē! Viņš skaļi iesaucās „Urā!,” paķēra savu zobenu un, ienaidniekam sekojot, sāka lauzt sev ceļu atpakaļ. Tas bija baismīgs, nāvējošs ceļš: atkāpjoties viņš negribēja pagriezt ienaidniekam muguru, bet visu laiku kāpās atpakaļ ar saucienu „Urā!”, kamēr nenokļuva atkal pie savējiem. Un tad viņš pieskrēja pie pulkveža: „Kapteinis ir nogalināts, Jūsu augstlabdzimtība. Es atguvu karogu!”
Ar šiem vārdiem viņš, atdodot godu, nokrita pie pulkveža kājām beigts. Asinis izšļācās no viņa sirds un aplēja viņa mundieri un, lūk, šo te pogu!...

Mazais orators pazemināja balsi līdz traģiskam čukstam un apstājās, pēc tam atkal to paaugstināja, piebilstot jau daudz svinīgā tonī: „Un trīsdesmit lodes un seši zobenu dūrieni caurdūra mana tēva miesu! Lūk, tā ir karavīra cienīga rīcība!”
„Ak, patiešām?” – viens no pūļa mazajiem skeptiķiem noburkšķēja. „Pēdējo reizi, kad tu stāstīji, bija divdesmit lodes. Tad jau uzreiz saki, ka pussimts, Tedij!”
„Un lūk, tas ir stāsts par manu pogu,” – zēns noslēdza, ar nicinājumu ignorējot pēdējo piezīmi.
„Bet, vai tavam tēvam tik vien bija uz mundiera kā viena poga?”
Balss bija nepazīstama, un apgriezušies zēni satika ziņkārīgu mazas, apaļīgas meitenes skatienu, kura nemanāmi pievienojās grupai. Viņa bija ģērbta ne tā kā parasti ģērbjas lauku bērni; viņa bija ģērbusies jūrnieku kostīmā no rupja auduma un tai pieskaņotā cepurē ar platām malām, kas bija atstumta tālu uz pakauša uz veselu masu tumšiem izlaistiem matiem. Tā bija spēcīga, plecīga maza figūriņa ar rozā vaidziņiem, un viņas brūnās acis, kas bija ieēnotas ar garām skropstām, skatījās tieši uz Tediju ar pa pusei izaicinošu un pa pusei nicinošu skatienu.
Kaut arī norūpējies Tedijs tomēr neapjuka.
„Viena poga!” – viņš pateica ar uzsvaru. – „Mundieris mammai tika atsūtīts tikai ar vienu pogu; un ja tu,” – un viņš aizdedzies pagriezās pret savu negaidīto oponentu, – „un, ja tu būtu bijusi tādā asinsizliešanas kaujā un nogalinātu tik daudz cilvēku, tu pārsprāgtu un pazaudētu visas pogas, un nesaglabātu nevienu ne tā kā mans tēvs!”
Šie vārdi izsauca pozitīvas apkārtējo atsauksmes, bet meitene acīmredzot neatzina sevi par uzvarētu.
„Un tā ir taisnība, ko tu stāstīji?” – viņa jautāja ar vieglu stingrību balsī.
„Protams, taisnība!” – atskanēja visu klātesošo pārliecinošs sauciens.
„Es tev, puika, pateikšu, ka es neticu nevienam tavam vārdam!” – lūpas saspiežot, viņa izlēmīgi pagriezās un gāja prom, iemetot ļaunuma un satraukuma sēklu ne vienā vien zēna sirdī.
„Kas viņa ir?” – Tedijs jautāja. Piekusis un izmocīts ar savu stāstu, viņš nometās zālē, lai atpūstos. Viņam atbildēja zēns, kas bija vecāks.
„Es redzēju, kā viņa vakar atbrauca no pilsētas pie vecīša Sālamana, viņš dzīvo tur, pie priekšposteņa, viņa un arī viņas māte droši vien. Viņiem ormaņa ratos bija divi paklāju maisi, lāde un papagailis būrī. Es saskaitīju, – tas ir viss, jo es pavizinājos ratu aizmugurē. Sieviete sauca Sālamanu par tēvu, tātad meitene ir viņa mazmeita.”
„Varbūt viņi ir atbraukuši no Amerikas,” – pateica priekšā mazs puisēns, kas lēkāja apkārt četrrāpus. – „Jūs zināt, papagaiļus vienmēr atved no aizjūras.”
„Viņa man neticēja!” – noburkšķēja Tedijs, sapņaini košļājot ar zobiem norauto zālīti.
„No meitenēm nav nekāda labuma! Ja viņa būtu puika, tu varētu piekaut, bet, manuprāt, Tedij, nevajag pievērst viņai uzmanību.”
Tedijs pagrieza seju pret runātāju: „Nē, Sem, es nevarētu viņu piekaut, pat ja viņa būtu puika. Es apsolīju mammai, ka vairāk nekaušos, kamēr viņa man to neatļaus. Redzi, pagājušo nedēļu es kāvos četras reizes, un viņa sacīja, ka to vairāk nepieļaus. Bet, ja zaldāti drīkst kauties, tad es nesapratīšu, kāpēc mums neļauj.”
„Liekas, tev jau vairs nav ar ko kauties, tā ka tu vari būt mierīgs. Un vēl, tad jau tas bija Toms Larkens, kurš kūdīja viņus atņemt tev tavu pogu, bet tagad viņš ir aizbraucis kaut kur tālu.”
„Es domāju … varbūt,” – lēnām turpināja Tedijs, apgriežoties uz muguras un skatoties tieši virs viņa skaidrajās, zilajās debesīs, – „ka es pateicu ne pavisam taisnību par lodēm. Liekas, tur bija sešas lodes un trīs zobenu cirtieni. Kad es stāstu, tad aizmirstu, cik īsti tur bija, bet viņa sacīja, ka netic nevienam manam vārdam!”
Netālu vecās baznīcas zvanu tornī nosita piekto stundu. Vienā minūtē Tedijs jau bija kājās un ar mežonīgi kaujiniecisku saucienu nesās lēkšus pa pļavu, tik tikko skarot zemi, izpurinot vējā savas zeltainās cirtas.
Visā ciemā nebija zēna, kas varēja sacensties ar Tediju veiklībā un ātrumā, arī jautrās nerātnībās, un arī drosmē viņam nebija līdzīga. Varbūt tas arī bija tas viņa popularitātes iemesls; viņš prata brīnišķīgi stāstīt pasakas, biežāk tie bija sacerējumi no viņa paša bagātīgajām fantāzijām. Tedijs bija nepārprotami visa ciema mīlulis un luteklis, un līdz šim pašam brīdim neviens neapstrīdēja viņa priekšrocību.
Pārskrējis pāri pļaviņai garām ēnainai taciņai, pāri divām citām pļavām, Tedijs sakarsis un aizelsies beidzot apstājās veclaicīgas fermas priekšā. Viņš viegli pārvilka ar rokām pāri savām cirtām, iztaisnojās un izstiepās, pēc tam cēli un lēni pacēla durvju aizdari un bez trokšņa iegāja garā virtuvē ar zemiem griestiem.
Šajā viņa iedomātajā ainā bija kaut kas neparasti mājīgs. Solīds četrkantīgs galds, kura vidū rotājās liela krūze ar rozēm; mājas maize un zeltains sviests, stikla šķīvis ar kāres medu; svaigu salātu bļoda un rausis ar rozīnēm papildināja galda kārtojumu. Paplātes priekšā, uz kuras bija tējas servīze, sēdēja barga, stingra izskata sieviete ap sešdesmit gadiem vai vairāk; vietu iepretim viņai ieņēma viņas dēls, fermas saimnieks – smagnējs, ar miegainu sejas izteiksmi cilvēks, – un blakus viņam ar seju pret durvīm sēdēja Tedija māte. Viņa bija kautra, ar mīlīgu seju, – jauna sieviete ar tādām pašām zilām acīm kā viņas mazajam dēlam; viņa nelīdzinājās večai. Vispār viņa valkāja pārliecinošu pārākuma zīmogu pār visiem apkārtējiem, kas tā arī patiesībā bija. Divus gadus atpakaļ viņa atbrauca uz fermu ar savu bērnu, lai apmestos vīra ģimenē, un kaut no sākuma viņas vīramāte Platta kundze skatījās uz viņu no augšas un gribēja viņu ienīst kā nevērtīgu radījumu, tomēr laiks parādīja, ka ar spējām būt pieticīgai, klusai, un, uzticīgi strādājot, neviens nevarēja aizēnot viņas vedeklu.
Jaunā Džona kundze, kā viņu visi sauca, tagad bija vecās večas labā roka, un fermas piensaimniecības vadīšana visumā pārgāja viņas rokās.
„Atkal tu nokavēji, palaidnīgais rakari!” – atskanēja bargs vecāsmātes sveiciens, kad Tedijs ieradās virtuvē.
Zēns paskatījās uz viņu jautrām, spīdošām acīm, pielika roku pie pieres un pēc armijas metodes atdeva godu.
„Nožēloju!” – viņš tikai izteica, viegli slīdot uz viņam sagatavotā krēsla pusi.
„Ko tu, dēls, darīji?” – jaunā sieviete jautāja. Viņas acis, ieraugot dēlu, iezaigojās priekā.
„Stāstīju tēta stāstu,” – Tedijs dzīvīgi atbildēja.
Mātes sejai pārskrēja ēna, viņas lūpas pieņēma sēru izteiksmi, bet viņa neko neteica.
„Tavs tēvs nekad nekavēja pusdienas un tējas laiku,” – asi iejaucās vecāmāte.
„Nekad, vecomāt? Pat tad, kad viņš bija zēns? Es vienmēr paspēšu laikā, kad būšu zaldāts.”
„Tad labāk sāc tūlīt pat; slikts paradums tāpat kā nezāles vairojas.”
Tedijs nevarēja neko atbildēt: viņa mute bija pārāk pilna ar ēdienu, un līdz pašām tējas laika beigām viņš neizrunāja ne vārda. Laikā, kad sievietes novāca traukus, viņš vērsās pie tēvoča, kurš apsēdās pie atvērtām durvīm.
„Tēvoci Džek!”
Kaut kas līdzīgs īdēšanai bija viņa vienīgā atbilde, bet ar to bija pietiekami. Šie divi lieliski saprata viens otru, un pēc minūtes Tedijs jau rāpās tēvocim klēpī.
„Man gribētos zināt, vai man nevar būt ienaidnieku?” – zēns turpināja, sakrustojot rokas un nopietni skatoties uz tēvoci. – „Visiem taisnajiem cilvēkiem Bībelē bija ienaidnieki, bet man nav neviena. Man gribētos, lai man būtu īsts, labs ienaidnieks!”
„Lai ar viņu cīnītos?” – jautāja tēvocis.
„Lai ar viņu karotu. Zini, viņš ierīkotu man lamatas, bet es – viņam kā Dāvids ar Saulu; tas būtu lieliski! Bet pēc tam, varbūt, ja viņš izdarītu kaut ko briesmīgi sliktu, mamma ļautu man ar viņu kauties, kaut vienu reizīti! Lūk, tas būtu labi, kā tu domā?”
„Karš nav vienīgā labā lieta uz pasaules; miers ir vēl labāks,” – sekoja lēna atbilde šim piedāvājumam.
„Lūk, arī mamma tā saka. Viņa lika man šodien no rīta iemācīties dzejoli: „Svētīgi miera nesēji.” Bet, lai samierinātos, vispirms ir jāiegūst ienaidnieku, bet man tāda nav!”
Sekoja klusēšana; tēvocis skatījās uz saulrietu. Viņš bija labs cilvēks ar daudz attīstītākām smadzenēm, nekā varēja spriest pēc viņa ārienes, bet Tedija runas bieži iedzina viņu strupceļā. Zēns turpināja klusā, domīgā balsī:
„Es šodien redzēju kādu, kas, es jūtu, varētu būt mans ienaidnieks, bet tā ir meitene. Vīrieši necīnās ar sievietēm.”
„Jebkurā brīdī es došu priekšroku saķerties ar vīrieti nekā ar sievieti. Viņi ir vareni pretinieki, puisēn! Bet, ko tad tev ir izdarījusi šī jaunā meitene?”
„Viņa sacīja,” – un Tedija acis iespīdējās un vaigos parādījās ugunīgs sārtums, – „viņa sacīja, ka netic nevienam vārdam par tēta stāstu, nevienam pašam vārdam! Viņa iesmējās un aizgāja prom.”
„Tā bija, patiešām? Diezgan asi. Un kas viņa bija, ka atļāvās runāt tādā veidā?”
„Viņa ir sveša. Sems saka, ka viņa atbrauc dzīvot pie vecā Salamana, priekšpostenī.”
„Droši vien viņa ir Greisas bērns,” – vecā Plattas kundze noteica, pienākot un pievienojoties sarunai. – „Es dzirdēju, ka viņai vajadzēja šovasar atbraukt paciemoties pie tēva, un es par to priecājos – vecais jau ir galīgi vientuļš. Droši vien vīrs atkal ir devies jūrā.”
„Bet kas ir viņas vīrs?” – parādījās Tedija māte, iznākusi pasēdēt uz soliņa zem vecās ieejas arkas.
„Viņš ir jūrnieks. Arī Greisa pati atšķīrās ar savu nemierīgo raksturu. Viņa nekad nepiekrita ņemt vīru no šīm vietām. Tad viņa bija istabene pie mūsu kundzes un aizbrauca ar viņu uz ārzemēm, bet ļaudis runā, ka tagad viņa ir brīnumaini nomierinājusies, kļuvusi daudz mierīgāka. Viņa ar savu meitenīti dzīvoja Portsmutā.”

Produkta informācija

Veids: Grāmatas
Autors/i: Eimija Le Fjovra
Izdevniecība: Viņa Vārds Manī
Valoda: Latviešu
Vākojums: Mīkstie vāki
Lappuses: 101
Gads: 2015
Izmērs: 14 x 20

iesakām apskatīt

Nesen skatītās