|
Fragmenti
1. Meklējumi
"Man šķiet, ka visdziļākie cilvēka meklējumi dzīvē ir atrast tēvu,- nevis tik daudz miesīgo tēvu, nevis tik daudz savu jaunībā pazaudēto tēvu, bet gan ārējo, universālo spēka un gudrības iemiesojumu savai vajadzībai un sava izsalkuma Apmierinātāju, ar ko viņa paša dzīves ticība un spēks var tikai savienoties." -Tomass Volfs
"Trāpi pa cimdu!" joprojām atceros vārdus, ko sauca mans tēvs mūsu beisbola laukumā tukšajā stūrī pagalmā aiz mājas. "Nāc, dēls, izmet uzbrukumu!" viņš sauca un izsvieda lielo uzķērāja cimdu šķīvja pašā centrā. Es mērķēju piķi pašā centrā. Bija ļoti svarīgi trāpīt cimdā, īpaši šajā dienā. Mēs tikko kā bijām atgriezušies no mazās līgas beisbola spēles un mums nebija diezko veicies.
Es nopūdelēju spēli, un mēs zaudējām. Mans tēvs bija mūsu komandas treneris, un viņam ļoti nepatika mana darbība. Kad mēs iekritām vienā no pirmajām piespēlēm, es ievēroju mana tēva dziļi saraukto pieri. Spēles beigās mēs zaudējām "pa notīm," un viņš sāka paust savu neapmierinājumu par manu spēli, izkliedzot man instrukcijas no trenera kabīnes. Bet es nespēju "trāpīt cimdam." Kad paliku viens piķa uzkalnā, manas acis pildījās asarām.
Pēc spēles mēs klusu devāmies mājās. Pēc ierašanās mans tēvs no mašīnas bagāžnieka izvilka savu ķērāja cimdu un sniedza to man. Viņš svieda bumbu un ļāva man praktizēties ķeršanā. Pēc kāda laika es jau sāku atšķirt uzbrukuma zonas. "Redzi, dēls!" atsaucās tēvs. "Bet tev ir jāmet uzbrukums, ja vēlies uzvarēt!" Un patiesi, es gribēju uzvarēt, īpaši sava tēva acīs.
Uzvarēt bija ļoti svarīgi manam tēvam. Dzīves spēlē viņš sasniedza zināmus panākumus relatīvi jaunā vecumā. Viņš izturēja visai bargu Kanādas ziemu, pārraugot tilta būvētāju metālkonstrukciju montēšanas brigādes darbu, un tad savus iegūtos ietaupījumus ieguldīja visai sekmīgā nekustamo īpašumu biznesā Dienvidkalifornijā. Es biju viņa dēls, un viņš patiešām vēlējās, lai arī man dzīvē veicas. Viņš bija devīgs un mani apdāvināja ar materiālām lietām, tādām kā jaunu riteni un beisbola cimdiem, iedrošinot mani īpaši aktīvām nodarbībām. Kad man bija vajadzīga palīdzība algebrā vai bija jāatrod pareizais satvēriens bumbai, viņš bija klāt. Viņš man iedvesa vīziju, ka, ja Pioreki ļoti centīsies, viņi panāks visu. Es mīlēju savu tēvu; viņš bija uzvarētājs. Kā es vēlējos būt tāds pats uzvarētājs kā viņš! Dēls, ar ko viņš varētu lepoties. Dēls, ko viņš varētu mīlēt.
Mana tēva mīlestība bija tieši tas, ko es meklēju. Kā visi bērni arī es mīlēju savu tēvu un atvēru savu sirdi, lai saņemtu atpakaļ viņa mīlestību. Tomēr tēva pieķeršanās demonstrācija, ko tik ļoti vēlējos saņemt, no viņa puses nenāca. Kā vairums viņa paaudzes vīriešu mans tēvs nekad nemācījās, kā veicināt pieķeršanos. Viņam un viņa laikabiedriem tika mācīts, ka vīrieši neizpauž savas emocijas; vīriešiem ir jāpauž savas jūtas pret savu ģimeni, par to rūpējoties un to nodrošinot ar visu nepieciešamo. Mihaels Merfijs, autors grāmatai Popsicle Fish, kas ir eseja par tēviem, atceras, ka viņa tēvs bija "fokusēts uz ģimenes izdzīvošanas un tās uzturēšanas nodrošināšanu... viņš nepavadīja daudz laika ar mums, viņš nebija man pievilcīgs un es no viņa pat baidījos.
Tēvi tajā paaudzē un vecumā bija tendēti ieturēt distanci un nebija audzināti pieķerties." Nevaru atcerēties, ka mans tēvs kādreiz man būtu teicis: "Es tevi mīlu" vai mani kaislīgi būtu apskāvis. Jutos atstumts un vientuļš- emocionāli iztukšots; gadiem ejot, tas tikai padziļinājās.
Kopš agrīnajiem gadiem es centos darīt visu vajadzīgo, lai liktu savam tēvam izpaust savu mīlestību uz mani. Līdz desmit gadu vecumam es centos mest uzbrukumus un trāpīt pa cimdu, lai nopelnītu sava tēva atzinību. Diemžēl vairāk nekā vienā svarīgā spēlē es kļūdījos, bet tā vietā, lai saņemtu uzmundrinājumu, es dzirdēju nosodījuma vārdu, kas tikai padziļināja manu atstumtības izjūtu. Gadiem ejot, katra neizdošanās bija vēl viens ķieģelis sāpināšanas un nocietināšanās sienā, kas mani atdalīja no citiem, un mana vientulība auga. Mani uztrauca sakāves iespējamība. Kad man pienāca laiks atstāt vecāku mājas, es paņēmu līdz savas iekšējās bailes un tukšumu un manu ilgošanos pēc tēva mīlestības un centos šo tukšumu aizpildīt ar to, ko spēj piedāvāt lielā pasaule mums visapkārt...
|
