|
Fragmenti
Sākums: Asins pēdas viena gadsimta gaitā (no 1877. līdz 1977.g.)
Tas notika 1977.gada 17.februārī ap pulksten 9. Kopā ar vēl septiņiem bīskapiem un dažiem līdzstrādniekiem mēs sēdējām mājā Kampalā.
Mūsu domas šajā rītā Namiremga kalnā saistīja viens vienīgs jautājums: Kā mēs varam panākt sava arhibīskapa atbrīvošanu? Viņu iepriekšējās dienas pēcpusdienā apcietināja prezidenta Idi Amina drošības ierēdņi.
Pēkšņi istabā aizelsusies iedrāzās kāda dāma ar laikraksta rīta izdevumu rokās. Mēs izlasījām briesmīgo virsrakstu:
Arhibīskaps un divi ministri gājuši bojā nelaimes gadījumā!
Laikraksts vēstīja neticamo ziņu, ka aizturētie ir mēģinājuši pieveikt militārā džipa vadītāju, bet tad mašīna ir apgāzusies.
Fotoattēlā varēja atpazīt mašīnas numura zīmi. Šis numurs mums nebija svešs: nofotografētā mašīna pirms divām nedēļām netālu no mums tika nodota metāllūžņos!
Mēs visi domājām, ka mūsu mīļotais arhibīskaps ir miris asinsliecinieka nāvē: viņš bija viennozīmīgi apliecinājis stingru nostāju pret mūsu militārās valdības cietsirdību, un prezidents Idi Amins kopā ar savu arābu padomnieku devuši pavēli viņu nonāvēt.
Šis notikums bija mūsu jubilejas gada sākumā. Ugandas baznīca svinēja savu simts gadu pastāvēšanu. Cik ļoti tagadne līdzinājās pirmsākumiem! Caur asarām mēs domājam par savas baznīcas vēsturi līdz pat pirmajām dienām, kad tika izlietas pirmās mocekļu asinis. Patiesībā trieciens nenāca kā pērkons no skaidrām debesīm. Kaut kā Dievs mūs no paša sākuma tam bija gatavojis…
1877.g.: pirmie misionāri- divi angļi- piestāja Entebbē krastā. Viņi bija atbraukuši ar mazu buru laiviņu. Viņi kājām bija mērojuši 1500 km no Indijas okeāna līdz Viktorijas ezeram. Tur viņi sagādāja sev mazu dhau, apgādātu ar buru, lai aizbrauktu 300 km līdz Ugandai.
Ugandas ķēniņš Kabaka Mutesa apsveica viņus ar tauru skaņām. Šis monarhs, pateicoties sarunām ar pētnieku un žurnālistu H.M. Stanleju, bija kļuvis par kristīgās ticības piekritēju. Ķēniņš bez tam vēl loloja cerību no abiem angļu kristiešiem iemācīties, kā ražo ieročus un šaujampulveri. Tā tas sākās.
1885.g.: Pirmais bīskaps, kurš Ugandā nomira savas ticības dēļ, bija bīskaps Hanningtons. Viņu bija izsūtījusi anglikāņu baznīca, un viņš bija ceļā uz Ekvadoru (Austrumu un Centrālāfrikā), kur viņam vajadzēja kļūt par bīskapu.
Viņš bija uzsācis garo ceļu no piekrastes, šķērsojis Kenijas plakankalni un ar savu karavānu no austrumu robežas ienāca Ugandā.
Mutesas dēls Kabaka Mvanga, jauns vīrietis, uztraucās par Hanningtona ierašanos. Viņš ticēja vecajai valsts pārmantošanai, un viņa arābu padomdevēji, kas ienīda kristietību, to izmantoja:
"Jā, tā ir taisnība! – Katrs ārzemnieks, kas ieceļo zemē no austrumiem, ir bīstams un grib zemi iekarot!" Ķēniņš sūtņiem izsniedza pavēli, ka Hanningtonu ir jānogalina, pirms viņš šķērso Nīlu.
Kāds virsaitis viņu ar šķēpu nogalināja.
Nāvīgi ievainots un gulēdams mazā iezemiešu būdā viņš teica: "Tagad es miršu no tavas rokas, virsaiti… Bet es gribu, lai tu savam ķēniņam pasaki vienu: Manas asinis ir izpirkušas šo ceļu uz Ugandu." Patiešām tagad šis ceļš ir kļuvis par Ugandas vārtiem uz pasauli. Sliežu ceļi un autoceļi ceļi nāk no austrumiem. Reiz kāds par to samaksāja– tā bija visai augsta cena.
Tajā pat gadā kādu laiku pirms tam Ugandā Kristus dēļ mira trīs jaunekļi. Ķēniņš bija pavēlējis šos trīs mājkalpotājus sagūstīt, jo viņš gribēja iznīcināt kristietību. Vecākais no zēniem bija piecpadsmit gadus vecs, jaunākais, Jusufu, vienpadsmit. Viņi stipri turējās pie savas ticības pat tad, kad tos piesēja pie staba, lai sadedzinātu. Lielākā tiesa no klātesošajiem raudāja, un vecāki lūgšus lūdza tos padoties. Pirms nāves soda izpildīšanas jaunie cilvēki lūdza nodot ķēniņam vēsti: "Sakiet viņa majestātei, ka viņš gan var mūsu miesu atdot ugunij, bet mēs nebūsim ilgi ugunī. Drīz mēs būsim pie Jēzus, kas ir daudz labāk nekā viss pārējais. Bet lūdziet viņu, lai viņš atgriežas un maina savu prātu, savādāk viņš nonāks mūžīgā izmisuma un nebeidzamu moku vietā."
Viņi dziedāja dziesmu, ko šodien Ugandā sauc par "Asinsliecinieku dziesmu," kas ir ļoti iemīļota. Viena rinda no tās skan šādi:
"Kaut man būtu spārni kā putniņam!
Priecīgs tad es lidotu uz tēvmājām!"
Mazais Jusufu teica: "Lūdzu, neatdaliet no manis rokas. Es uguni ar tām nedzēsīšu. Lai tās kā spārni mani aiznes pie Jēzus!" Četrdesmit pieaugušo tajā dienā caur zēnu nāvi pieņēma Jēzu. Viņi ieguva jaunu dzīves veidu, kuram ne uguns, ne kādas citas ciešanas neko nevarēja padarīt.
Netālu no Kampalas atrodas piemineklis, kas atgādina par šiem trim jaunajiem asinslieciniekiem. Viņi bija pirmie kristiešu asinsliecinieki Ugandā.
Līdz Draudzes pastāvēšanas pirmās desmitgades beigām- 1887.gadam tika nogalināti simtiem cilvēku. Katrā ciematā, kur bija ticīgie, bija arī asinsliecinieki. Cilvēki tur bija tikai ticības iesācēji, viņi neko nezināja par teoloģiju, daži no viņiem pat neprata lasīt, bet viņi bija iemīlējuši Jēzu Kristu. Dzīve viņiem bija ieguvusi pilnīgi citu jēgu. Viņi bija atklājuši, ka mūsu esamībai ir nesalīdzināma vērtība un ka tā ir vērsta uz mūžību, Viņi krampjaini neturējās pie savas īslaicīgās dzīvības, bet bija gatavi to atdot par Jēzu.
Šajās briesmu pilnajās dienās ievērojami auga to skaits, kas pieņēma Kristu. Cilvēkiem vajadzēja slepus nakts tumsā doties pie misionāriem. Viņi neļāva sevi aizturēt un nogājuši lūdza pēc kristības.
Vajāšanas, kuras izcēlās pēc bīskapa Hanningtona nāves, piespieda baznīcu noiet pagrīdē. Visur, kur tika nogalināts kāds kristietis, viņa vietā nāca vairāki jaunatgriezti. Dzīvā Draudze vajāšanās neaiziet bojā. Tā daudz lielākā mērā kļūst par to, par ko tai ir jābūt, kad no visām pusēm tiek nolikta zem spiediena.
Mūsu Kungs ir teicis, ka kviešu graudam ir jākrīt zemē un jānomirst, ka tam ir jāvairojas un jānes augļi- savādāk tas paliks viens kviešu grauds. Nomirstot tas nes jaunu, daudzkārtēju dzīvību. Kad esam gatavi savu dzīvību pazaudēt, mēs beidzot esam gatavi, lai nestu augļus, saka Jēzus Kristus.
1977.g.: tas ir simtais gads, kopš Evaņģēlijs ir aizsniedzis mūsu zemi. Arhibīskaps Janani Luvums jau vairākus mēnešus domāja par to, kā varētu nosvinēt jubileju tik dzīvā un augošā baznīcā. Neviens nenojauta, ka viņš līdzīgi kā sākumā to apzīmogos pats ar savām asinīm. Bet mocekļu asinis vienmēr ir bijušas sēkla jaunai dzīvībai Draudzē.
Mēs bijām simtgades svinībās ieplānojuši lielas tikšanās, tām vajadzēja notikt jūnijā Kampalas stadionā. Jaunu talantīgu aktieru grupa gatavoja izrādi par Ugandas Draudzes rašanos. Vajāšanu laikā, kas sākās pēc arhibīskapa Luvuma nāves, mēs piedzīvojām daudz sāpīga. Tā kādu dienu uz lauka netālu no Kampalas– ne pārāk tālu no tās vietas, kur toreiz tika sakropļoti un sadedzināti šie trīs jaunie kristieši, tika atrasti izkropļoti sešu jaunu cilvēku līķi, kuriem vajadzēja spēlēt pirmo asinsliecinieku lomas.
Svarīgākais visā šajā lietā ir tas, ka par spīti visam jauni un arī vecāki cilvēki šajā jaunajā vajāšanu vilnī pievērsās Tam Kungam; to izraisīja nonāvēto liecība un dzīve. Dzīvu Draudzi nevar iznīcināt ar uguni vai ieročiem.
Draudze ir kā mūsu Āfrikas stepes, kurā es kā zēns ganīju lopus. Pāri tai iet vareni ugunsgrēki,- tad zeme izskatās melna un mirusi. Bet tūlīt pēc pirmā lietus zāle izlien treknāka kā vēl nekad agrāk. Ielejas zaļo, un drīz lopi ir labi paēduši. Neviena uguns, kas iet pāri īstenajai Draudzei, nevar atņemt to, ko ir iesējusi uzvarošo kristiešu ticība. Un Ugandas baznīca šodien uzzied jaunai un bagātai dzīvei.
|
