Un tomēr

“Bet tēt, tu taču neesi vēl apsedzis mani!...” pārmetoši skan skaidra bērna balss. “Jā, mans bērns, es nāku.” Ārsts, ar kuru sarunājos, atvainojas. Mums abiem tas saprotams, ka bērnam ir priekšroka, un saruna, kaut arī tik interesanta, uz brīdi ir jāpārtrauc. Tagad es dzirdu: “Tēt, ejam augšup,” un tūlīt pat dzirdami jautri bērna smiekli un lēna kājiņu dipināšana. Tad paliek klusu un nonāk dakteris, lai turpinātu mūsu iesākto sarunu. Bet manas domas nomaldās no aizsāktajiem ceļiem. Ārsts un viņa sieva ir jūdi.

Kas notiks, ja ieradīsies gestapo un izcels bērnus no viņu gultiņām? Vai viņus tad aizvedīs uz nometni, kur tos sagaida lēna vai ātra nāve? Vai šo ģimeni izšķirs pilnīgi? Kur nokļūs tēvs? Un nabaga māte,- vai viņai nebūs jādzīvo tālu Polijā baiļpilnās skumjās par saviem bērniem?