|
Fragmenti
PERSONĪGI NOVĒROJUMI
Mēs runājam par mūsu personīgo pieredzi. Tomēr jāievēro, ka mūsu pieredze nav kaut kāda ārkārtīga vai sevišķa reta parādība. Gluži otrādi, mūsu pārdzīvojumi, izjūtas un ilgas ir arī citiem, mums līdzīgiem normāliem, ar veselu saprātu apveltītiem cilvēkiem. Dieva esamība, dvēseles nemirstība, aizkapa dzīves eksistēšana ir pieņemama, vēlama un reāla katram garīgi nobriedušam cilvēkam.
Mācītie materiālisti izskaidro cilvēkam reliģijas rašanos, it kā mūsu senči atradās zem bojāejas draudiem no zvēriem, aukstuma, bada, slimībām, stihijas un nelaimēm. Būdami neattīstīti cilvēki, viņi nespēja izskaidrot notiekošās dabas parādības un bija spiesti izdomāt dažādus pārdabiskus iemeslus.
Bet pajautāsim materiālistiem: Kāpēc tad tagad, kulturālā atomlaikmetā, kad zinātne un tehnika ir tik tālu aizsoļojušas uz priekšu un devušas izsmeļošus paskaidrojumus visām dabas parādībām – kāpēc pirmrindas ļaudis, zinātnieki, lielie domātāji turpina ticēt Dievam un aizkapa dzīvei?
Neatrodot uz šo jautājumu piemērotu atbildi, “zinātnieki” apvaino mūslaika reliģiskos “tumsoņus,” “obskurantus,” “reakcionārus” un citus “niknos zinātnes progresa slāpētājus,” arī kultūras un izglītības ienaidniekus…
Tāds izskaidrojums diez vai spēj apmierināt pat vienkāršu ierindas cilvēku. Bet tie, kas stāv tuvāk patiesai zinātnei, kultūrai, izglītībai, zina, ka īsta ticība ir sirds un nevis galvas lieta. Tāpēc jo gudrāks ir cilvēks, jo reliģiozāks tas var būt. Zināšanas un svētums var iet kopā, bet dažreiz tie ir spiesti iet arī pretējus ceļus. Zinātne dibinās uz saprātu, bet reliģija māca, kā mums jādzīvo. Paskalam, kas gāja pa personīgas pieredzes un novērošanas ceļu, ir šāda cilvēku iedalīšana kategorijās:
“Vispirms ir parastais cilvēku līmenis, tad – izglītotie cilvēki, tad – filozofi [visu izbrīns], un beidzot – svētie cilvēki [filozofu izbrīns].”
No vērojumiem mēs pārliecināmies, ka ateisti var būt ļoti attīstīti un lietpratīgi ļaudis, un tomēr viņi var būt pilnīgi garīgi neprašas. Šo savu garīgo neizpratni – Dieva, dvēseles un aizkapa dzīves noliegšanu – ateisti mēģina pamatot ar kaut kādiem zinātniskiem pierādījumiem. Meklējot šos pierādījumus, karojošie ateisti prasīja I.P.Pavlovam sniegt viņiem “zinātniskus” faktus, kas apstiprinātu, “ka Dieva nav.” Pakļaujot sevi aresta un varbūtējas nāves briesmām, zinātnieks atbildēja: “Es nevaru jums sacīt, ka Dieva nav, tāpēc, ka pats vēl neesmu par to pārliecinājies.” Pavlovs, visā pasaulē pazīstamais zinātnes spīdeklis, nebija pārliecinājies par Dieva un aizkapa dzīves esamību, kaut gan ticēja tai. Jājautā: no kurienes tāda pārliecība ir bezdievjiem, antireliģiskiem propagandistiem, ka Dieva nav? Viņi lielās ar skaļām, bet tukšām frāzēm: “Zinātne pierādīja… atklāj… māca… stāsta…”
Atbildot uz šo jautājumu, varam pievest D. I. Beļinska patiesīgos vārdus: “Niecīgiem raksturiem nav nekā patīkamāka kā atriebties ar savu niecīgumu, sviežot savus uzskatus un netīrumus visā svētajā un lielajā.”
Novērojumi atklāj, ka “nolādētie” jautājumi, kurus uzdeva, uzdod un uzdos sev cilvēki, neaptver tikai mūsu tagadni un pagātni, bet arī nākotni. No kurienes mēs esam ieradušies? Kurp dodamies? Un kas mūs sagaida pēc nāves?
Tikai cilvēks spēj uzdot sev tādus tālus un galējus jautājumus; tikai viņš vienīgais neapmierinās ar to, ka viņa dzīve ir tikpat bezjēdzīga kā katram dzīvniekam.
Visdziļākais absurda bezdibenis, kādā var iegrimt cilvēciskais saprāts, ir Visuma un cilvēka radīšanas mērķa un jēgas noliegšana. “No nekā viss ir radies pats no sevis un pats no sevis arī beigsies” – tā paziņo šīs bezjēdzīgās teorijas pārstāvji.
Novērojumi pilnīgi apstiprina patiesību, ka visam pasaulē ir sava jēga, mērķis un uzdevums. Nevar būt, ka mūsu ierašanās uz zemes, mūsu uzturēšanās uz tās un aiziešana no tās būtu kāds pēkšņš izņēmums no kopējā likuma – ka tai nebūtu ne mērķa, ne jēgas, ne uzdevuma.
Nejēgas ir nejēgas tāpēc, ka nezina, par ko tie smejas. Mēs nedomājam brīdināt nejēgas un pierādīt, ka Radītāja noliegšana ir acīmredzams neprāts, bet mēs vēlētos viņiem palīdzēt, tiem daudziem tūkstošiem skeptiķu, kuri vēlētos kādu pamatojumu, lai tie varētu sākt ticēt Dievam.
Cilvēka galvenais mērķis ir būt cilvēka cienīgam. Dzīvot tikai, lai “ēstu un dzertu” – šāds mērķis var apmierināt tikai mēmo un nesaprātīgo dzīvnieku. Cilvēka zemes dzīvē nav lielāka mērķa kā atrasties apzinātā un nepārtrauktā satiksmē ar Debesu Tēvu. Cilvēkam jātiecas pēc šī mērķa un, lai arī ko tas arī neprasītu, tas jāpanāk, jāsasniedz un jāīsteno. Jo šinī pasaulē nav nekā skumjāka un traģiskāka kā vilkt savu zemišķo eksistēšanu, dzīvot nesaprātīgu, trūkuma un bēdu ieskautu dzīvi, kas ir tik drūma, tukša un nevienam nevajadzīga, nezinot, kam un kamdēļ šāda nožēlojama dzīve ir vajadzīga!
Kāds ir sacījis, ka mūsu dzīvei ir jēga apzināti un nemainīgi ticēt aizkapa dzīvei. Neticēt aizkapa dzīvei nozīmē noraidīt loģikas un saprāta pamatus, galveno cilvēka dzīves mērķi un jēgu un cilvēka uzdevumu, laupīt visai cilvēcei tās sākotnējo cerību un mūžos neizsīkstošo vienīgo mierinājuma avotu.
Noliegt cilvēka nemirstību nozīmē nemākulīgi izturēties pret visām zināmām un nezināmām lietām, cilvēka dvēseles dabiskām prasībām un cerībām. Cilvēks ir radīts, lai apzinātos savu morālo nepilnību, un, iepazinis to, grieztos pie Dieva pēc palīdzības un to nožēlotu. Lai pēc tam atbrīvots no tās, viņš pilnveidotos. Lai atzīstot sevi kā sliktu, viņš vēlētos kļūt citāds, labāks; lai vīlies savā laicīgajā dzīvē, cilvēks vēlētos laist savas ticības saknes mūžīgajā dzīvē.
Noliegt cilvēka nemirstību nozīmē viņam sacīt: “Ēd un dzer, jo rīt tu mirsi!” Iznīcinot cilvēkā ticību pēcnāves dzīvei, bezdievība un viltus zinātne nolems cilvēku tieši šādai “dzīvnieka” eksistencei. Tāpēc, izlemjot mūsu nemirstības problēmu, var bez mazākā riska un zaudējuma atstāt malā zinātni un zinātniekus ar visām viņu teorijām. Ja viņi nevar mums pasacīt neko noteiktu aizkapa dzīves eksistēšanas labā, tad viņiem vēl mazāk ir tiesību noliegt nemaldīgo dievišķās atklāsmes apstiprinājumu. Ja zinātnieki nespēj palīdzēt nostiprināt mūsu ticību aizkapa dzīvei, tad viņi vēl mazāk spēj to satricināt.
Visos zinātnes mēģinājumos noteikt cilvēka nemirstības faktoru, atmetot Svēto Rakstu un daudzu gadsimtu ticīgo pieredzi, zinātnei būs jāpaļaujas vienīgi uz aprobežotā cilvēku prāta secinājumiem, kas par nožēlu nekad nespēs izkļūt ārā no savu “zinātnisko pareģojumu” apburtā loka.
To, kas ir aizklāts zinātnes ļaudīm, Dievs spēja atklāt tādiem cilvēkiem kā Daniēls, Ījabs, Mozus. “Noslēpumainās lietas visas pieder tam Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas ir darītas zināmas mums” – saka Mozus (5.Mozus 29:29). Ja cilvēks ir gatavs uzticēties Dieva atklāsmēm, nekāda zinātne nespēj aizsprostot tam ceļu uz dzīvu, personīgu ticību Dievam un dvēseles nemirstībai.
Šajā nodaļā mēs pievedām veselu faktu, pierādījumu un apsvērumu rindu. Noslēdzot atliek pajautāt pašam sev: vai cilvēks tiešām ar visām savām morālajām, intelektuālajām, garīgajām un citām īpašībām, spējām, dotībām un prasībām, kuru kultivēšanai un attīstībai bija izlietota visa viņa dzīve, – izzudīs bez pēdām līdzīgi visiem citiem zemākas organizācijas Dieva radījumiem? Vai tiešām visas viņa pūles un enerģija bija lietotas veltīgi, neatgūstami, bez mērķa? Vai patiešām mums jāuzskata visgudrā Radītāja darbu kā kāda kaprīza bērna rotaļu, kurš ceļ savu kāršu namiņu, lai ar vienu rokas vēzienu to visu sagrautu, un tajā visā atrastu sev ko uzjautrinošu un smieklīgu?
Ak nē!
Dievs jau iepriekš atklāja ticīgam cilvēkam viņa zemes dzīves uzdevumu un nākošās dzīves, nemirstības, aizkapa dzīves varenību un godību. Dievs uzticēja mums zemes dzīves noslēpumus un jēgu, pārejošās ciešanas, kuras mums, ticīgajiem, noslēgsies mūžīgā svētlaimē. Dievs ir ļāvis mums pat izprast mūsu fizisko nāvi, kas ir nolikta mūsu zemes dzīves beigās, lai mums būtu laiks un iespēja sagatavoties uz to.
Kāds Dieva vīrs mirstot sacīja saviem klātesošiem piederīgiem un draugiem sekojošo: “Tagad es aizeju no jums viņā saulē, par kuras esamību es nekad neesmu šaubījies, bet vienmēr esmu stipri ticējis un vēlējies to redzēt. Lai Dievs man piedod, bet es tuvojos savas nāves brīdim un skatos uz priekšu ar zināmu bijīgu ziņkāri… Es nevaru jums apgalvot, ka Debesu tēvija, kurp tagad dodos, man būtu nezināma, jo Dieva Vārds daudz runā par to, bet viena lieta ir ticēt un lasīt Bībeli un pavisam cita – redzēt, apcerēt un tieši pārliecināties par visu tajā rakstīto…”
Vai iespējams, ka Dievs pielaistu iznīcināt to, ko Viņš tik bezgalīgi mīl un kas mīl savu Radītāju un Pestītāju savstarpējām abpusējas mīlestības saitēm?
Ja Dievs, būdama nemirstīga būtne, nevarēja šo nemirstību iedot kādai saprātīgai būtnei, kāds ir cilvēks, tad kāpēc Dievam vajadzēja radīt cilvēku? Kāpēc cilvēku izpušķot ar ģenialitāti, talantiem un spējām, uzstādīt viņam augstākās morālas prasības un uzskatīt kā viņa vainu šo prasību pārkāpšanu, ja viss izbeidzas ar kapu? Vai tad nevajadzētu padomāt par Dievu kā par kādu nenormālu zemišķu tēvu, kurš būtu radījis bērnu, izaudzinājis, palīdzējis viņam iegūt visas zināšanas, saņemt visas zinātniskās pakāpes un diplomus, novedis viņu visās attieksmēs līdz brieduma stāvoklim un tad pēkšņi – izrok bedri un viņu aprok?
Dievišķā mīlestība un vecāku mīlestība savās raksturīgākajās izpausmēs ir vienādas, jo tās abas ir vērstas uz labo, celsmīgo un tā laimi, kuru tie ir radījuši un mīl. Mēs varam apšaubīt vecāku mīlestību, bet nekādā ziņā mūsu Debesu Tēva mīlestību. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību”. – “Viņš jau sava paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem ir nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas” (Rom. 8:32).
Lūk, tāpēc mēs ticam aizkapa dzīves eksistēšanai. “Mīlestība nekad nebeidzas;” tās plūdums nemitējas. Jau tāpēc vien mīlestība ir nemirstīga, mūžīga! “Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā. Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības. To Es jums rakstu, lai jūs zinātu, ka jums ir mūžīga dzīvība, kas tic Dieva Dēla vārdam” (1. Jāņa 5:11-13).
|
