|
Fragmenti
Atbalsta punkts
Luters strādāja pie lekcijām par Pāvila vēstuli romiešiem. Lasot un pārlasot šo vēstuli klostera tornī – un, kā parasts, cīnoties ar savām garīgajām mokām – pūloties saprast noteiktu pantu, tas pēkšņi viņam kļuva skaidrs.
Šo brīdi Luters ir aprakstījis šādi: Lai gan es dzīvoju nevainojamu mūka dzīvi, es Dieva priekšā biju grēcinieks ar ārkātīgi satrauktu sirdsapziņu. Es nespēju noticēt, ka Viņam būtu pieņemami mani gandarīšanas darbi. Es nemīlēju Viņu, jā, es ienīdu taisno Dievu, kas soda grēcieniekus, un klusībā – ja arī ne zaimodams, tad noteikti stipri kurnēdams – es biju dusmīgs uz Dievu un teicu: „It kā nepietiktu ar to, ka nožēlojamie, iedzimtā grēka mūžīgi pazudinātie grēcinieki ir desmit baušļu nolādēti ar visu veidu likstām, tad Dievs vēl ar Evaņģēliju piemet sāpes pie sāpēm, biedēdams mūs ar savu taisnību un dusmām!”Tā es dusmojos ar niknumu un grūtu sirdi. Tomēr es plijos virsū Pāvilam šīs vietas dēļ, dedzīgi gribēdams saprast, ko Sv.Pāvils šeit ir gribējis teikt”.”
Ievērojiet viņa godīgumu: viņš "īenīda”Dievu. Luters bija darījis visu ko spējis, lai dzīvotu tikumīgu mūka dzīvi un nopelnītu pestīšanu, bet nekad tam nebija gana. Lasīdams Bībeli viņš redzēja iedzimtā grēka nastu kopš Ādama, tad grūtības turēt desmit baušļus, tad – jau Jaunajā Derībā – viņš sastapa vēl stingrākas prasības, piemēram, vārdos par svētīgajiem Kalna sprediķi, kas ietvēra ne tikai ārējo uzvedību, bet arī iekšējās attieksmes, un tas jau bija pāri viņa spēkiem. Un tad vēl Pāvils... Ko viņš grib lai mēs darām? Šķiet tik ļoti netaisni no Dieva puses sagaidīt no mums to, ko nespējam darīt. Bet tad, pārdomājot Vēstulē romiešiem 1:17, viņš saprata visu Evaņģēlija nozīmi.
„Beidzot ar Dieva palīgu, meditēdams dienas un naktis, es pievērsu uzmanību šo vārdu kopsakaram, proti, „jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.”Tur es sāku saprast, ka Dieva taisnība ir tas, ar ko taisnais dzīvo – Dieva dāvana, proti, ticība. Un tāda ir tā jēga: Dieva taisnība tiek atklāta Evaņģēlijā, proti, pasīvā taisnība, ar kuru Dievs taisno ticībā, kā rakstīts „No ticības taisnais dzīvos.”Tad es jutos no jauna piedzimis un iegājis pa atvērtiem vārtiem pašā paradīzē.”
Luters saprata, ka jautājums nav par taisnību, bet par Kristus taisnību. Jā visi ir grēcinieki, un vienīgi Kristus ir dzīvojis pilnīgu dzīvi. Bet, kad mēs ticam Viņam, Kristus taisnība tiek pieskaitīta mums. Un netikai tas vien- mūsu grēki tiek pieskaitīti Kristum, kas krustā saņēma to sodu, ko mēs esam pelnījiši. Mūsu taisnība ir „pasīva”, tas ir, mēs to sņemam no Dieva kā ticības dāvanu. Pestīšana ir Dieva darbs, ne mūsu.
Tātad mūsu pestīšana ir ārpus mums pašiem.
Tā atrodama Jēzū Kristū, Viņa dzīvē, nāvē un augsāmcelšanā. Kad esam vienoti ar Viņu – un tas notiek ar Svētā Gara darbu Dieva vārdā un sakramentos - , mūsu grēki tiek pielīdzināti Viņam, bet Viņa taisnība mums, viss, ko Jēzus ir darījis, visas dziedināšanas, brīnumi un mīlestības darbi tiek uzskatīti par tādiem, ko esam darījuši mēs. Un visus mūsu nožēlojamos, mulsinošos un ļaunos grēkus Jēzus pieņem kā savus un samaksā par tiem krustā. Kad Dievs spriež tiesu par mums, Viņš redz Jēzu.
Luters saprata, ka viņa dievbijīgās jūtas nav tik nozīmīgas. Jēzus ir miris viņa vietā. Un kas par to, ka viņš cīnās ar savas necienības sajūtu Dieva priekšā? Protams, Dieva priekšā viņš ir necienīgs, bet Jēzus ir miris par viņu.
Luters aptvēra, ka nav pestīts ne ar saviem darbiem( to laik viņš to jau bija sapratis), nedz ar sirds attieksmi, bet ar Kristus veikto, Turklāt viņš atklāja, ka izpratne par Dieva mīlestību pret viņu Kristū ir mainījusi arī viņa attieksmes un darbus.
Kad viņš veica labus darbus, lai nopelnītu pestīšanu, viņš tos darīja ar slēptu motīvu, kas atņēma šiem darbiem to tikumu, jo patiesībā viņš darīja sevis dēļ un ar domu, ka visu labo darbu dēļ saņems debesu balvas. Nu, mīlot Dievu, viņš atskāra, ka mīl arī savus tuvākos. Arī viņi ir Dieva mīlēti, pat ja nav to pelnījuši vairāk par viņu pašu. Arī viņi ir Kristus atpirkti un saņems šo svētību, tiklīdz pārstās paļauties paši uz sevi un saņems Viņa žēlastību. Tagad viņš saprata, ka mīl savus tuvākos un kalpo viņiem labprātīgi- ne no ārpuses spiests, bet ticības brīnuma radīto pārmaiņu dēļ savā iekšienē.
Luters ir aprakstījis, kā šis viens pants – no ticības taisnais dzīvos’- ir licis viņa apziņā visiem Rakstiem sakārtoties vienā veselumā. Ap šo izpratni auga visa viņa teoloģija un vadītāja talants, un pārliecība, ko šī izpratne viņam deva – drošību par savu pestīšanu un par Dieva darbību viņa dzīvē un pasaules gājumā, deva Luteram drosmi pārvarēt tos ārkārtīgos šķēršļus, ar kuriem viņam drīz pēc tam nācās sastapties.
Kad Luters saprata, ka pestīšana, kas balstās Jēzus upurī, ir droši un ticami atklāta Dieva vārdā, atrodas ārpus viņa paša, viņam beidzot radās vieta kur stāvēt. Mēs sākām šo grāmatu ar Arhimeda paradoksu, kurš, prātojot par sviras mehānismu, teica, ka varētu izkustināt pasauli, ja vien viņam būtu vieta, kur nostāties. Lutera biogrāfs Martins Brehts, runājot par Lutera atklāto Evaņģēlija drošo ticamību, lieto tādu pašu metaforu.
„Šī jaunā pārliecība par Dieva vārda sniegto piedošanu, kādas Luteram pirms tam nebija, viņam vienlaikus bija atbalsta punkts, no kura viņš spēja gan uzvarēt pats savās Anfechtungen jeb garīgajās cīņās, gan arī punkts, no kura viņš spēja izcelt no eņģēm visu līdzšnējo grēknožēlas sistēmu.
Zinātnieki strīdas par Lutera ‘torņa piedzīvojuma’precīzu laiku. Daži pieņem, ka tas varēja būt noticis pirms strīdiem par grēku atlaidēm. Tomēr Brehts atrod labu argumentu, lai datētu šo notikumu ar 1518.gadu jeb jau pēc tam, kad Luters publicēja savas 95 tēzes. „Tieši pašā grēkatlaižu strīda vidū,” raksta Brehts, „Luters atklāja vietu, kur varēja droši stāvēt arī tajās grūtībās, kas viņam vēl priekšā, un, tajā balstoties, viņš spēja attīstīt jaunu baznīcas teoriju un praksi.”
|
