|
Fragmenti
Priekšvārds
Lasītājs tūlīt ievēros, ka Sundara Singha dzīvē ļoti spilgti izpaužas pārdabiskais elements. Visu šeit uzrakstīto viņš pats ir atstāstījis ceļojošiem misionāriem Indijā. Kāds varbūt centīsies atrast loģiskus šo gadījumu izskaidrojumus vai apšaubīs viņa prāta spējas; tomēr Sundara Singha prāta spējas nav apšaubāmas, ko apliecina viņa laikabiedri. Viņa piedzīvojumi ir bijuši tik ļoti brīnišķīgi, ka līdzinās apustuļa Pētera un Pāvila piedzīvojumiem. Vieglākais un pieņemamākais šo lietu izskaidrojums atrodams paša Sundara Singha liecībā, kur viņš visus savus brīnumainos un neticamos gadījumus izskaidro kā Dieva žēlastības roku, izstieptu pār viņa dzīvi, lai sargātu un palīdzētu. Tiešām, nekas cits kā Viņš spēja nodrošināt Sundaram Singham tik ilgu un netraucētu ceļošanu un evaņģēlija sludināšanu Nepālā un Tibetā.
Sundara Singha dzīves apraksts ir radījis dziļu iespaidu Indijā kā ticīgo starpā, tā arī starp neticīgiem ļaudīm; tas pazīstams arī Amerikā, Anglijā, Zviedrijā u.t.t. Bez šaubām tas nepaliks neievērots arī Latvijas lasītājam. Lai Dievs dod, ka tas tāpat kā Indijā aizkustinātu Dieva kalpu sirdis, vedot pie lielākas pašaizliedzības Dieva darbā, un izraisītu lielāku un dedzīgāku mīlestību uz mūsu Kungu un Pestītāju.
Lūdziet par leģendāro Sundaru Singhu, “vīru ar asiņainajām kājām,” kurš varbūt arī mūsu dienās šajā paaudzē tieši tagad kāpj pa evaņģēlijam vēl neaizsniegtajiem Tibetas kalniem ar skaidru apziņu un nolemtību, ka to sagaida mocekļa nāve.
1.Sundara Singha portrets
Pirms mēs aprakstām viņa atgriešanos un kristību, viņa brīnišķīgos darba un kalpošanas panākumus, vairākkārtīgo, prātam neaptveramo izbēgšanu no nāves un ienaidniekiem, ir jāpaskaidro, ka Sundars Singhs bija kristīgs sadhu jeb ceļojošs mūks. Šīs grāmatas sarakstīšanas laikā viņam bija 37 gadi. Viņš ceļoja apkārt pa visu Indiju- basām kājām, ģērbies plānā vadmalas mētelī, kurš sniedzās viņam līdz kāju potītēm, ar turbānu galvā, pār plecu pārmetis plānu segu un Jauno Derību rokās. Tāds viņš bija visu gadu, tādu viņu pazina visos Indijas apgabalos. Audekla tērpu viņš neapmainīja pret siltāku apģērbu ziemā, nedz arī apvilka kurpes, kad bija jāiet cauri brikšņiem un ērkšķiem. Viņš neņēma sev līdz nevienu apģērba gabalu, un nevalkāja arī kurpes, jo pilnīgi solidarizējās ar Kungu Jēzu Kristu un pat savas asiņainās kājas gribēja pienest par liecību Kristum. “Tai dienā, kad es kļuvu par ‘sadhu’, mani salaulāja ar šīm drēbēm,” tā viņš reiz teica “un es nekad negribu no tām šķirties.” Viņš bija slaida auguma, kalsns, vingriem locekļiem un vienmēr brīnišķīgi vesels, mundrs un priecīgs. Viņa seja patiesi bija viņa skaidrās sirds spogulis: mierīga, rāma un aukstasinīga.
Viņš kļuva par sadhu būdams vēl 16 gadīgs zēns un līdz pat šīs grāmatas sarakstīšanas laikam kalpoja tam Kungam pastāvīgi un nemainīgi- tajā pašā nopietnajā, dedzīgajā, pazemīgajā un pašaizliedzīgajā garā kā vienmēr. Uz jautājumu, cik ilgi domājot turpināt šādu dzīvi, viņš stingri un nelokāmi ir atbildējis: “Tik ilgi, kamēr vien būšu šajā pasaulē. Esmu Viņam novēlējis savu dzīvi un ar Viņa žēlastību es nekad šo savu solījumu netaisos lauzt.” Sadhu dzīve ir ļoti stingri disciplinēta un reglamentēta, pilna briesmu un kārdināšanu. Tā ir dzīve, kur ikdienas priekšā nāk grūtības, izaicinājumi, kas prasa pašuzupurēšanos un pazemošanos. Miesai un smadzenēm pastāvīgi jāsastopas ar visādu pārbaudījumu uzbrukumiem. Austrumu zemēs vienkāršību saprot daudz dziļāk nekā rietumos. Austrumos vienkāršība nozīmē pašpazemošanos un mocības, atsacīšanos pat no vismazākā prieka un ērtībām un pilnīgu nodošanos Dieva uzticībai un gādībai. Šādu dzīvi dzīvoja arī Sundars- dzīvi pilnīgā atkarībā no Dieva.
|
